Šodien, 1. jūlijā, valsts svētki — Neatkarības diena

"Mums ir plašas sadarbības iespējas"

Žilija Ngirije ( Julie Ngiriye ), Burundi Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece, — "Latvijas Vēstnesim"

— 1. jūlijā burundiešu tauta atzīmē savas valsts neatkarības proklamēšanu 1962 gadā. Kopš 1916. gada Burundi bija okupējusi Beļģija, nomainot Vāciju, kura mūsu zemi bija pārvaldījusi kopš 1899. gada no Berlīnes. Precīzāk, Tautu Savienība pēc Pirmā pasaules kara bija iedevusi Beļģijai mandātu pārvaldīt Burundi, un 1946. gadā mūsu zeme kļuva par Belģijas aizbildniecības teritoriju ANO pārraudzībā.

60. gados masveidā atskanēja viedoklis par Āfrikas valstu neatkarību. Nacionālā partija UPRONA prinča Luisa Rvagasores vadībā cīnījās par Burundi atbrīvošanu. Šī partija 1961. gada 18. septembrī arī uzvarēja parlamenta vēlēšanās ar pārliecinošu vairākumu (58 mandāti no 64) . Tādējādi UPRONA bija pietiekami spēcīgas pozīcijas, lai sāktu sarunas par valsts neatkarību, kas arī tika beidzot proklamēta 1962. gada 1.jūlijā.

Kopš tā laika burundiešu tautai ik gadu 1. jūlijs ir ļoti nozīmīga diena. Bija iegūta politiskā brīvība, kas nozīmēja apspiestības galu, un tauta sāka sevi apliecināt, brīvi izvēloties savus politiskos līderus un ekonomisko orientāciju. Neatkarības iegūšana deva arī iespēju pārvarēt etnisko sašķeltību, ko bija radījusi koloniālā vara pēc principa "skaldi un valdi". Diemžēl līdz pat šim laikam šis otrais nosacījums vēl nav pilnībā īstenots. Taču katrs burundietis — bez īpašiem valdības norādījumiem — ir iesaistīts procesā, un tādējādi mēs sasniegsim arī šo mērķi.

— Kāda ir pašreizējā situācija Burundi Republikā?

— 1993. gadā Burundi pārdzīvoja politisku krīzi, kas dramatiski palēnināja mūsu valsts institucionālās demokratizācijas centienus. Krīze negatīvi ietekmēja arī ekonomiku un deva smagu triecienu mūsu jau tā nabadzīgajai valstij. Pēc vairākiem kāpumiem un kritumiem valsti tagad vada vienības valdība un pārejas parlaments. Kopš 1996. gada jūlija šīs divas institūcijas ir meklējušas ceļu un iespēju atjaunot mieru un uzlabot ekonomikas stāvokli, un šiem centieniem jūtami arī rezultāti. Ir uzsāktas visaptveroša spektra politiskās sarunas, kurās piedalās visas politiskās partijas un visi dumpinieku grupējumi, kā arī valdība un parlaments. Sagaidāms, ka 1999. gadā tiks noslēgts miera 1īgums.

Ekonomikā valdība ir spējusi nodrošināt ražošanas pieaugumu. Piemēram, neraugoties uz 30 ekonomiskā embargo mēnešiem, ko no 1996. gada jūlija līdz 1999. gada janvārim mums bija uzlikušas kaimiņvalstis, 1998. gadā Burundi bija vērojams ekonomikas kāpums: pretstatā jau ierastajiem negatīvajiem rādītājiem ražošana valstī pieauga par 3 procentiem.

Protams, mums joprojām jārisina virkne grūtu uzdevumu, starp tiem viens no sarežģītākajiem ir krīzes upuru jeb repatriantu izvietošana, tāpat valsts iekšienē pārvietoto personu , bāreņu un atraitņu izmitināšana. Šajā jomā mums palīdz vairākas ārvalstis, taču joprojām šīs problēmas atrisinājumam ļoti trūkst līdzekļu.

Burundi, kā zināms, pieder tā sauktajai Centrālajai Āfrikai jeb Lielo Ezeru reģionam. Mūsu valsti cieši aptver Kongo Demokrātiskā Republika (bijusī Zaira), Ruanda, Uganda, Kenija un Tanzānija. Pirmajās četrās no šīm valstīm dumpinieki ir atkal un atkal izraisījuši karus, novedot valstis postā.

Ir svarīgi atgādināt, ka Burundi bija pirmā valsts reģionā, kas uzsāka visu bruņoto grupējumu sarunas, iesaistot tajās pat armiju — lai beidzot atrastu miermīlīgu reģiona krīzes atrisinājumu. Mēs šīs sarunas sākām laikā, kad mūsu kaimiņvalstis bija cieši pārliecinātas, ka problēmas atrisinājumu var dot tikai militāra uzvara. Daži starptautiskie novērotāji uzskata, ka Burundi, gūstot šajā ceļā panākumus, varēs kalpot par modeli kaimiņvalstīm. Un iespējams, ka mūsu valsts arī gūs panākumus, jo visas sarunās iesaistītās partijas patiesi vēlas sasniegt miera līgumu. Taču, lai mēs gūtu šos panākumus, nekavējoties ir jāizvērš ekonomiskā sadarbība ar mūsu donorvalstīm. Šāda ekonomiskā sadarbība varētu veidot sekmīgu tandēmu ar miera procesu mūsu valstī. Jo citādi nav iespējams nodibināt mieru mūsu valstī, kuras iedzīvotājiem, pavisam 6 miljoniem cilvēku, bieži vien nav pat nepieciešamā iztikas minimuma.

Kopumā jāteic, ka tagad daudzās Āfrikas valstīs vērojama visnotaļ pozitīva attīstība: tā vietā, lai pasīvi novērotu konflikta izvēršanos, Āfrikas valstis aizvien biežāk parāda iniciatīvu, uzsākot dialogu starp karojošajām pusēm. Šie centieni ir aktīvas sadarbības daļa, kas var arī līdzēt novērst turpmākus konfliktus.

— Uz šī sarežģītā Āfrikas valstu problēmu fona Burundi attiecības ar Latviju laikam gan izskatās daudz vienkāršākas.

— Burundi Republika Latvijas Republikas neatkarību atzina 1992. gada 6. janvārī. Diplomātiskās attiecības starp mūsu valstīm tika nodibinātas 1993. gada maijā, un 1995. gada oktobrī Burundi pirmais vēstnieks iesniedza savu akreditācijas vēstuli Latvijas Valsts prezidentam.

Kaut arī Latvijas un Burundi sadarbība pagaidām vēl nav ieguvusi konkrētu formu, mēs uzskatām, ka pastāv plašs potenciālo sadarbības iespēju spektrs. Ekonomikā Latvijai ir daudz ražojumu un iespēju, kas interesē Burundi. Vispirms mūs interesē kokmateriāli un papīrs. Burundi Latvijai savukārt var piedāvāt kafiju, tēju un kokvilnu. Piedevām vēl Burundi zemes dzīļu izpēte liecina, ka mūsu valsts varēs sekmīgi izvērst niķeļa ieguvi — šī derīgā izrakteņu krājumus lēš ap 185 miljoniem tonnu, kas varētu būt apmēram 5 procenti no visiem niķeļa krājumiem pasaulē. Tādējādi Latvijas un Burundi darījumu aprindu kontakti varētu sniegt abpusēju labumu mūsu valstīm.

Politiskajā sadarbībā ļoti nozīmīga ir informācijas apmaiņa, kā arī parlamentu un valdību pārstāvju vizīšu apmaiņa. Jāņem vērā, ka abas mūsu valstis ilgus gadus ir bijušas apspiestas, abas cenšas pārvarēt smagu pagātnes mantojumu. Manuprāt, Latvija un Burundi var sekmīgi dalīties savā pagātnes pieredzē un daudz mācīties viena no otras, lai atrastu labākos ceļus pagātnes mantojuma pārvarēšanai.

Tāpēc gribu Latvijas tautai pateikt šādu savu domu: globalizācijas procesi tuvina tautas, un mēs visi esam pasaules pilsoņi. Bet mūsu pasaule kļūst aizvien mazāka — būtībā tā jau atgādina vienu mazu ciematu, kur visiem cilvēkiem jāsadodas rokās un jāizveido vienota miera ķēde.

"Latvijas Vēstneša" lasītājiem es vēlu mieru, uzplaukumu un patīkamu vasaras atpūtu. Bet "Latvijas Vēstneša" darbiniekiem es gribu teikt, ka augstu vērtēju jūsu plašo, atklāto pasaules skatījumu un dziļi profesionālo interesi par visdažādākajām pasaules daļām, arī Āfrikas kontinenta valstīm. Vēlu jums arī turpmākus panākumus.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors