"Prezidentei nav viegli ar krievu valodu"

"Svenska Dagbladet"

— 99.06.29.

"Es sākšu mācīties krievu valodu" - to savu četru Latvijas prezidentes amata gadu sākumā sola Vaira Vīķe-Freiberga. 8. jūlijā viņa stāsies Gunta Ulmaņa vietā nupat atjaunotajā Rīgas pilī.

Viņa nāk ar svešvalodu zināšanām, kas viņai ir krietni palīdzējušas ceļā uz jauno amatu. Viņa tika ievēlēta ar pārliecinošu vairākumu par spīti informācijai par kukuļošanas mēģinājumu ar mērķi panākt, lai viņas piekritēji parlamentā maina uzskatus par labu pieredzējušam politiķim.

Intelektuāļu grupa, kas cīnījās par viņas kandidatūru, uzsvēra, ka līdztekus latviešu valodai viņa runā angliski, franciski, vāciski un spāniski. Vācu valodu viņa iemācījās kā maza bēgļu meitene pēc Otrā pasaules kara Lībekā. Franču un angļu valoda kļuva par viņas kā pieauguša cilvēka dzīves ikdienas valodu vairāk nekā 30 gadus Monreālā, Kanādā.

Igaunijas kolēģi Lennartu Meri viņa tomēr nepārspēj. Viņš runā piecās svešvalodās un intervijas sniedz angļu, vācu un krievu valodā, kā arī pārvalda somu un franču valodu. Būdams diplomāta bērns, viņš gāja skolā Parīzē. Krievu valodu viņam nācās iemācīties piespiedu kārtā, kad 14 gadu vecumā kopā ar ģimeni tika deportēts uz Sibīriju. Kad viņš pēc dažiem gadiem atgriezās Igaunijā, krieviski runāja labāk nekā igauniski.

Arī lietuvieši tika pie prezidenta ar angļu valodu bagāžā. Valds Adamkus visu savu pieauguša cilvēka mūžu pirms atgriešanās neatkarīgajā Lietuvā ir dzīvojis un strādājis ASV.

Angļu valoda ir gandrīz vai obligāta prasība līderpolitiķiem Baltijas valstīs, kas tik dedzīgi cenšas integrēties Rietumos. Daudziem gados vecākiem cilvēkiem nākas sēsties skolas solā. Krievu valodu turpretī prot visi, un tas ir pluss svarīgajos kontaktos ar austrumu kaimiņu. Tieši tādēļ Vaira Vīķe-Freiberga ir nolēmusi mācīties šo valodu.

Tomēr vismaz gadījumos, kad līdzās atrodas cittautieši, baltieši visbiežāk savā starpā nerunā krieviski. "Tā vietā mēs visi sazināmies sliktā angļu valodā", smejas kāds latviešu diplomāts.

Lai nodrošinātu savu bērnu nākotni, krievvalodīgās ģimenes tagad stāv rindā, lai savas atvases ievietotu igauņu un latviešu bērnudārzos un skolās. Ļoti sekmīgs ir izrādījies projekts, kura ietvaros krievu bērni vasaras brīvlaiku pavadīja igauņu ģimenēs. Visgrūtāk klājas vecākiem ļaudīm, kuri visu mūžu ir dzirdējuši vien to, ka ar krievu valodu pilnībā pietiek kā ar vienīgo valodu un ka baltiešu valodas ir mazvērtīgākas.

Baltieši savā starpā nespēj runāt katrs savā dzimtajā valodā, kaut arī latviešu un lietuviešu valodā daļa vārdu ir līdzīgi. Igauņu valoda ir somugru valoda. Latviešu valoda un senlaicīgā lietuviešu valoda pieder pie mazās baltu valodu grupas, kuras sastāvā viduslaikos ietilpa arī prūšu, kuršu un sēļu valoda, kas tagad ir izzudušas.

Elizabete Krona

"Zviedrija — Baltijas valstu

informācijas institūtu kūma

"Dagens Industri"

— 99.06.30.

Tallina/Rīga.

Zviedru institūts - vairāk nekā 50 gadus veca organizācija, kas ārzemēs izplata informāciju par Zviedriju - šogad ir kļuvis par divu atbilstošu Baltijas valstu iestādījumu krusttēvu.

Latvija sava institūta darbību Rīgā klusi sāka janvārī, un Lietuva patlaban gatavojas beigt sagatavošanās darbus sava institūta atklāšanai Viļņā.

Vienlaikus Igaunijas institūts, kas arī ir veidots pēc zviedru modeļa, jau var svinēt desmit gadu jubileju. Igaunijā tas sāka darboties pēc pašreizējā prezidenta Lennarta Meri iniciatīvas, un tam jau bija nozīmīga loma cīņā par neatkarības atgūšanu.

Gan Igaunijā, gan Latvijā tās ir sievietes - direktores Lore Listra un Vaira Vīķe-Freiberga - kuras vada informācijas par savas valsts kultūru, izglītību, zinātni un sabiedrības dzīvi kopumā izplatīšanu. (Vaira Vīķe-Freiberga 18. jūnijā tika ievēlēta par Latvijas jauno prezidenti). Lietuvas institūta vadītājs vēl nav izraudzīts, taču darba grupa ir apmeklējusi Stokholmu pētniecības vizītē.

Salīdzinājumā ar Zviedru institūtam no valsts budžeta piešķirtajiem līdzekļiem 180 miljonu kronu apmērā Igaunijas un Latvijas institūtu budžets ir daudz pieticīgāks - atbilstoši 1,75 un 2,4 miljoni kronu. Ar šo summu Igaunijā ir jāpietiek septiņu darbinieku algām, faktu lapām un citām publikācijām un četriem darbiniekiem un astoņām līdz desmit faktu lapām gadā Latvijā.

Ne pie Vairas Vīķes-Freibergas, ne Lores Listras nav iespējams dabūt ne pašslavinājumus, ne laupītāju stāstus. Viņu galvenais uzdevums ir pārskati par faktiem - ar statistikas datiem piesātinātas, neitrālas informācijas izplatīšana, kas rāda, ka Latvija un Igaunija ir suverēnas, stabilas un demokrātiskas valstis.

Igaunijas institūta, kas informācijas izplatīšanas darbā ir paspējis paveikt ievērojami vairāk, vadītāja Lore Listra uzskata, ka ir pienācis laiks darbību paplašināt Dienvideiropā un Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā.

Lēna Engfelde

"Galvenais — nafta"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.06.29.

Lietuvas premjerministrs Rolands Pakss rēķinās ar dinamisku attiecību attīstīšanos starp Viļņu un Maskavu.

NG:

- Premjerministra kungs, cik zināms, gaidāmajās sarunās ar Sergeju Stepašinu citu problēmu skaitā Lietuvas puse gatavojas izvirzīt jautājumu par īpašas vienošanās noslēgšanu par Krievijas naftas piegādi, kā arī par pirms kara Lietuvai piederējušo īpašumu Parīzē un Romā atdošanu. Vai Jūs rēķināties ar pozitīvu rezultātu?

R.P.:

- Saprotams, ka es vēlētos atgriezties Viļņā ar parakstītu starpvaldību līgumu par ilgtermiņa naftas piegādēm no Krievijas uz Lietuvu. Tomēr, ja ieņem reālistisku pozīciju, pašreiz tas diez vai ir iespējams, ņemot vērā visai ierobežotos laika limitus. Es būtu apmierināts jau ar to, ja Krievijas un Lietuvas puse izteiktu abpusēju apņemšanos parakstīt šādu dokumentu pārskatāmā perspektīvā. Bet pagaidām darba grupas un attiecīgās ministrijas varētu vienoties par šī līguma konkrētajiem parametriem. Mūsu valdība iziet no tā, ka Lietuvai ir nepieciešama garantēta tai vitāli svarīgo izejvielu piegāde, lai Maskavas politiskās konjunktūras izmaiņu rezultātā mums neaizvērtu caurules vārstu.

Kas attiecas uz Lietuvas nekustamo īpašumu Francijas un Itālijas galvaspilsētās, kas pašreiz atrodas KF rīcībā, tad tas ir sarunu temats, kurš virzās uz priekšu ne tik ātri, kā mēs to vēlētos. Taču šis jautājums varētu tikt izvirzīts, bet risinājums atrasts uz konsensa pamatiem. Es zinu, ka Lietuvas un Krievijas ārlietu minstrijas apsprieda vēstniecību problēmu Maskavā un Viļņā, un spēja rast kopīgu valodu. Ceru, ka risinājums tiks rasts arī jautājumā par Lietuvas nekustamo īpašumu Parīzē un Romā.

NG:

- Kādus dokumentus paredzēts parakstīt Maskavā?

R.P.:

- Līgumu par Lietuvas un Kaļiņingradas rajona attiecībām, par investīciju aizsardzību un veicināšanu, par zivsaimniecību, par divkāršās nodokļu aplikšanas novēršanu, par pilsoņu pensiju nodrošināšanu, kā arī veselu rindu citu dokumentu.

NG:

- Kā Lietuva redz savas intereses Kaļiņingradas rajonā?

R.P.:

- Mēs vēlētos piegādāt savu lauksaimniecības produkciju un piedalīties celtniecības programmās. Taču ir arī problēmas, it īpaši sakarā ar norēķiniem starp celtniecības firmām, kur Krievijas parāds sasniedz apmēram 30 miljonus dolāru. Tiesa, bija runa, ka Krievijas puse var norēķināties ar Kaļiņingradas rajona uzņēmumu akcijām.

NG:

- Vai savas vizītes laikā Jūs plānojat noturēt sarunas ar Lužkovu?

R.P.:

- Es vēlētos tikties ar Juriju Mihailoviču, jo es esmu daudz dzirdējis un lasījis par viņu. Man tas ir īpaši interesanti, jo līdz pat pēdējam laikam es biju Lietuvas galvaspilsētas mērs. Maskavas un Viļņas līgums ir sagatavots un to ir jāparaksta. Mūsu pilsētām ir ko pamācīties vienai no otras. Draudzīgas attiecības tām tikai palīdzēs.

NG:

- Augsta ranga Lietuvas ĀM darbinieki, tiesa, neoficiāli, apgalvo, ka 2002. gadā Lietuva saņems uzaicinājumu pievienoties NATO. Cik lielā mērā tas atbilst īstenībai? Un, ja šāda prognoze piepildīsies, vai tas nenovedīs pie sarežģījumiem Lietuvas-Krievijas attiecībās?

R.P.:

- Es ļot gribētu cerēt, ka 2002. gadā Lietuva sāks praktisku integrācijas procesu Ziemeļatlantijas aliansē. Domāju, ka Krievijai par to nav ko bažīties. Katrai valstij ir jābūt tiesībām pievienoties tai savienībai, kurā tā vēlas piedalīties. KF un Lietuvas attiecības šodien ir ļoti labas, ir noregulētas visas problēmas, tajā skaitā arī robežproblēmas. Mūsu iestāšanās NATO nenodarīs ļaunumu Krievijas interesēm.

NG:

- Ir nācies dzirdēt viedokli, ka Lietuva ir apņēmusies kā pirmā no Baltijas valstīm iestāties NATO. Vai tas ir tā?

R.P.:

- Man gribētos cerēt, ka mēs kļūsim par pirmajiem šajā ceļā.

NG:

- Vai pēc Jūsu valsts pievienošanās ES tiek plānota vīzu politikas pastiprināšana attiecībā pret KF pilsoņiem?

R.P.:

- Es gribētu ticēt, ka mūsu iestāšanās NATO un ES netraucēs saskarsmei starp tautām un cilvēkiem.

NG:

- Kā Lietuvas politiskā vadība reaģēja uz Krievijā notikušajām stratēģiskajām mācībām Rietumi-99?

R.P.:

- Atturīgi. Mēs apspriedām šo problēmu ar Lietuvas Republikas prezidentu un Seima priekšsēdētāju. Es saņēmu informāciju, ceru - patiesu, ka šīs mācības bija ieplānotas jau 1998. gadā, ka tās tiek īstenotas ierobežotā mērogā un ka tām nav nekāda sakara ar situāciju Kosovā. Es nedomāju, ka Lietuvai jelkādā veidā vajadzētu iejaukties mācībās, kuras notur kaimiņvalsts.

"Tallinā ticis pārbedīts nacists"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.06.29.

Pagājušajā sestdienā Igaunijas varas iestādes izpildīja savu solījumu un pārapbedīja Tallinā bijušā SS divīzijas komandiera Alfona Rebanes mirstīgās atliekas. 1976.gadā mirušā nacista pīšļi tika pārvesti no Augsburgas Vācijā, un šim nolūkam Igaunijas valdība 1999.gada maijā piešķīra 40 tūkstošus kronu no kabineta rezerves fonda.

"Cīnītājs Igaunijas brīvību un neatkarību", kā Alfonu Rebani nodēvēja sēru ceremonijā, ieņēma leitnanta dienesta pakāpi buržuāziskās Igaunijas armijā. 1941.gadā viņš brīvprātīgi pārgāja dienēst fašistu spēku pusē. Rebane II Pasaules karu pabeidza kā SS 20.divīzijas komandiera vietas izpildītājs, kuras sastāvā pēc īpašas Hitlera pavēles bija vienīgi igauņi.

Oficiālās varas iestādes nolēma organizēt ceremoniju pēc iespējas svinīgāk. Atliek vienīgi pateikt, ka Rebane izpelnījās vietu Metsakalmistu kapsētā, kur tiek apglabāti ievērojami sabiedriskie un politiskie daribnieki. Pasākumā piedalījās Igaunijas bruņoto spēku komandieris, ģenerālleitnants Johanness Kerča, atsevišķi Aizsardzības ministrijas ierēdņi un daži parlamenta deputāti. Turklāt kapsētā bija sapulcējušies 300-400 pavecāku cilvēku, kuri ir apvienoti organizācijā "Igaunijas brīvības cīnītāju savienība", un kuri kara laikā cīnījās Vācijas pusē. Bērēs nepiedalījās neviens valdības pārstāvis.

Igaunijas valdības rīcību jau pārapbedīšanas sagatavošanas stadijā asi kritizēja prokrieviskās partijas un citas līdzīgas organizācijas. Interesants ir fakts, ka neskaitāmās protesta kustības bija sašutušas ne tik daudz par pašu faktu, cik varas iestāžu mērķiem organizēt to ar militāru godu. Tomēr kritiķi visvairāk baidās no varas iestāžu vēlmes reanimēt Igaunijā fašisma ideoloģiju. Par to liecina ikgadējā Igaunijas oficiālo personu līdzdalība ceremonijās Sinimaē, kurās piedalās SS karaspēka daļu veterāni, kā arī regulārās militārās sporta spēles pa diversijas grupas "Erna" maršrutu, kuru 1941.gadā izveidoja hilteriskais abvērs.

Igauņu vidū Rebanes pārapbedīšana neizraisīja tik lielu interesi kā krievvalodīgajās valsts aprindās. Daudzi, iespējams, par to pat neuzzinātu. Tomēr prokrievisko organizāciju labi saprotamais saceltais troksnis lika viņiem iedziļināties šī jautājuma būtībā. Tomēr, spriežot pēc visa, tas deva pretēju rezultātu. Mazā, bet lepnā igauņu tauta jebkuru Maskavas vai tās sabiedroto izteikumu par valstī notiekošajiem procesiem uztver kā nopietnu iejaukšanos savās iekšējās lietās.

Ierastā igauņu atbilde uz korespodentu jautājumu ir šāda: "Ja kādam krievam kaut kur nepatīk, kā tiek apbedīts nabaga večuks, ko lai dara - tā ir viņa darīšana. Tomēr mēs neļausim sevi pamācīt, kā mums dzīvot un darboties pašiem savā valstī."

Šeit fašistiskā pagātne, kuru nespēj aizmirst neviens krievs, atrodas otrajā plānā. Viņiem daudz sāpīgākas ir atmiņas par padomju laiku, par kuru republikas pamatiedzīvotāju sirdīs nezin kādēļ nav atlicis nekāda siltuma.

Aleksandrs Reutovs

"Krievija mainīgajā pasaulē"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.06.25.

Nobeigums. Raksta sākumu

skatīt iepriekšējā pārskata numurā

Attiecības ar NATO

Pēdējos gados mēs esam pielikuši daudz pūļu, lai mūsu kontaktus ar aliansi padarītu par uzticēšanās, stabilitātes un drošības nostiprināšanas procesa sastāvdaļu Eiropā. 1997. gada maijā ar aliansi tika parakstīts Pamatdokuments par savstarpējām attiecībām, sadarbību un drošību. Uz tā pamata tika izveidota Pastāvīgā kopīgā padome abas puses interesējošo drošības jautājumu izskatīšanai. Jāsaka, ka Krievijas vadībai bija ļoti grūti panākt, lai Aukstā kara laikā izveidojusies negatīvā attieksme pret aliansi mūsu sabiedrībā sāktu mainīties.

Krīze Balkānos kardināli mainīja situāciju, tā deva smagu triecienu ar NATO izveidotajām attiecībām. Alianses uzsāktā militārā operācija neatbilst ne Pamatdokumenta būtībai, ne garam, tā ir pretrunā ar tajā fiksēto principu, saskaņā ar kuru puses atsakās no spēka pielietošanas vai spēka pielietošanas draudiem viena pret otru vai pret jebkuru citu valsti, tās suverenitāti, teritoriālo vienotību vai politisko neatkarību jebkādā veidā, kas ir pretrunā ar ANO Nolikumu.

Šādos apstākļos dialogu ar NATO agrākajā mērogā vairs nebija iespējams turpināt. Saskaņā ar KF prezidenta rīkojumiem tika īstenoti pasākumi, kuri iesaldēja mūsu kontaktus ar aliansi kā organizāciju, kas ir izrādījusi necieņu pret fundamentāliem starptautiskās saskarsmes noteikumiem. Tagad, kad karadarbība pret Dienidslāviju ir pārtraukta, mēs rūpīgi pētam, ko darīt tālāk. Skaidrs, ka ir nepieciešama atklāta saruna par Pamatdokumenta tālāko likteni, liekot uzsvaru uz tā pielietošanas efektivitāti.

Operācija pret DFR kļuva par alianses Vašingtonas galotņu apspriedē pieņemtās jaunās stratēģiskās koncepcijas praktisku izpausmi. Nopietnas bažas izraisa tajā fiksētā NATO fokusēšanās uz savas darbības globalizāciju, uz centrālās lomas piesavināšanos konfliktu noregulēšanā ārpus alianses atbildības zonas, ko nosaka 1949. gadā noslēgtais Vašingtonas līgums par NATO izveidi. Tāpat nav realizēta alianses Eiropas dalībvalstu vēlme gūt lielāku neatkarību no ASV aizsardzības jautājumos. Apstiprinās mūsu tēzes pareizība, ka NATO paplašināšanās ir liela politiskā kļūda, kas grauj uzticēšanos starptautiskajās attiecībās. Mēs negrasāmies celt mākslīgas barjeras starp sevi un Austrumeiropas partneriem. Taču nedrīkst neņemt vērā to, ka, tiecoties iestāties NATO, šīs valstis distancējas no Krievijas.

Mēs cienam jebkuras valsts tiesības izvēlēties savas drošības nostiprināšanas ceļus, taču, veidojot savas attiecības ar šīm valstīm, Krievijas puse vispirmām kārtām vadīsies no savām nacionālajām interesēm, bet par savu partneru patiesajiem nodomiem mēs spriedīsim pēc to darbiem.

 

Dialogs ar ASV

Pēdējie mēneši Krievijas-Amerikas attiecībās nebija no vienkāršākajiem. Tajā pat laikā gadu gaitā uzkrātais izturības kapitāls, kā to apliecināja Borisa Jeļcina un ASV prezidenta Bila Klintona pēdējā tikšanās Ķelnē, ļauj stingri paļauties uz pašreizējo problēmu atrisināšanos. Krievijas-Amerikas sadarbībai arī turpmāk ir jābūt būtiskam faktoram starptautiskajā stabilitātē un drošībā.

NATO darbība Balkānos ir kļuvusi par nopietnu pārbaudījumu arī pasaulē notiekošajiem atbruņošanās procesiem, it īpaši Eiropā pastāvošajam bruņojuma kontroles režīmam.

Kodolarsenālu samazināšanas process ir tieši saistīts ar stāvokli Krievijas-Amerikas attiecībās un ar kopējo starptautisko situāciju. START II līguma stāšanās spēkā joprojām ir mūsu prioritārais uzdevums. Tā ratifikācija Valsts domē ir apturēta ne mūsu vainas dēļ. Tās iemesli visiem ir labi zināmi. Ķelnē ir panākta vienošanās, ka Krievijas un ASV valdības visiem spēkiem centīsies veicināt START II līguma ratifikācijas procesus savās valstīs.

Īpaša mūsu uzmanība ir pievērsta situācijai, kāda veidojas ap 1972. gadā noslēgto pretraķešu aizsardzības (ABM) līgumu. Pašlaik Savienotās Valstis sāk praktiski īstenot gatavošanos nacionālas pretraķešu aizsardzības sistēmas izvēršanai savā teritorijā. Tie ir ārkārtīgi bīstami soļi: šāda izvēršana, ja tā tiks īstenota, var sagraut ABM līgumu un ar to arī pamatu, uz kura pēdējo pāris gadu desmitu laikā ir balstījusies stratēģiskās stabilitātes struktūra un viss "atbruņošanās" process. Krievija stingri iestājas par ABM līguma saglabāšanu un stingru ievērošanu, visu uzņemto saistību izpildīšanu pilnā apmērā.

Tajā pat laikā ir saprotama vēlme nodrošināties pret ballistisko raķešu draudiem. Un paveikt to var, nevis graujot stabilitātes pamatus, bet gan izveidojot globālu kontroles sistēmu, kas sekotu raķešu un raķešu tehnoloģiju neizplatīšanai. Tieši ar šādu iniciatīvu Ķelnes galotņu apspriedē nāca klajā Krievijas prezidents. Mūsuprāt, kā galvenajiem starptautiskās kontroles sistēmas principiem ir jābūt atvērtībai visām ieinteresētajām valstīm, kā arī tās funkcionēšanai ANO vadībā.

 

NVS — ārpolitikas prioritāte

Pats galvenais Krievijas ārpolitikas virziens bija un ir attiecības ar valstīm - Neatkarīgo Valstu Sadraudzības loceklēm.

Kopā ar mūsu partneriem mēs cenšamies pārveidot Sadraudzību par dinamisku integrācijas kopienu, kas balstītos uz līdztiesības un nacionālo interešu ievērošanas principiem. Galvenais uzdevums ir efektīvas sadarbības nodrošināšana ekonomiskajā sfērā, vispirmām kārtām - veidojot brīvās tirdzniecības zonas. Uzturot dažādu ātrumu un dažādu formātu sadarbību, Krievija iet uz augstāku integrācijas formu attīstīšanu ar ieinteresētajiem Sadraudzības partneriem.

Divpusējā plānā visdinamiskāk veidojas attiecības Krievijas un Baltkrievijas Savienības ietvaros. Principiāla nozīme ir tam, ka šis process notiek pilnīgi brīvprātīgi un abpusēji izdevīgi, bez ierunām ievērojot abu valstu suverenitāti.

Attiecībās ar Ukrainu Krievija konsekventi ietur virzību uz stratēģiskās partnerības padziļināšanu. Īpašu nozīmi mēs piešķiram "Lielā līguma" pilnvērtīgai realizācijai.

Nemainīgs paliek mūsu kurss uz noturīgi draudzīgu attiecību attīstīšanu ar Azerbaidžānu, Armēniju un Gruziju. Nostiprinās Krievijas sadarbība ar NVS Centrālāzijas valstīm, tajā skaitā arī daudzpusējā plāksnē.

Par galveno konsolidējošo instrumentu militārajā un militāri tehniskajā sadarbībā NVS ietvaros Krievija uzskata Līgumu par kolektīvo drošību. 1999. gada aprīlī sešas valstis - Armēnija, Baltkrievija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija un Tadžikistāna - parakstīja protokolu par līguma pagarināšanu uz kārtējo piecu gadu termiņu. Notiek aktīvs darbs pie tā pārvēršanas par reālu dalībvalstu kopīgo un nacionālo interešu nodrošināšanas mehānismu.

Smags, taču Krievijai nepieciešams uzdevums ir - valsts robežu drošības uzturēšana kopīgi ar citām NVS valstīm, sadarbība cīņā pret organizēto noziedzību un narkotiku izplatīšanu. Īpašu vietu ieņem miera uzturēšana NVS. Ar visaktīvāko Krievijas līdzdalību konfliktus Abhāzijā, Kalnu Karabahā, Piedņestrā, Tadžikistānā un Dienvidosetijā ir izdevies novest no bruņotas cīņas stadijas uz politiska noregulējuma gultni. Taču ceļš uz galīgu situācijas normalizēšanos šajos Sadraudzības karstajos punktos vēl ir garš un smags.

 

Atbalsts aiz robežām

dzīvojošajiem tautiešiem

Etnisko krievzemiešu tiesību un likumīgo interešu aizsardzība bijušās PSRS republikās, kā arī visā pasaulē, atbalsts to kultūras, izglītības, informācijas, sociālo un cita veida problēmu risināšanā ir pastāvīgs Krievijas ārpolitikas uzdevums.

Jau tuvākajā laikā mēs piedāvajam izskatīt galvenos virzienus finansu palīdzības sniegšanā tautiešiem Piebaltijā un NVS valstīs. Runa iet par palīdzību krievu skolām mācību līdzekļu iepirkšanā, piegādē un sadalē, par pedagogu kvalifikācijas celšanas kursu organizēšanu Krievijā, par krievu valodas un krievvalodīgās kultūras un informācijas telpas saglabāšanu, utt.

Īpaša nozīme ir atbalsts krievvalodīgajai presei valstīs, kuras izveidojušās bijušās Padomju Savienības teritorijā. Tas nenozīmē, ka mēs mēģinām iejaukties citu valstu iekšējās lietās. Šim nolūkam pastāv civilizācijas izstrādāti efektīvi starptautiski tiesiskie līdzekļi.

Krievijas diplomātija kā divpusējās attiecībās, tā arī EDSO, Eiropas Padomes un citu organizāciju ietvaros cenšas panākt krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību ievērošanu.

Vispirmām kārtām tas nozīmē nepilsonības samazināšanu un likvidāciju, nopietnu naturalizācijas tempu palielināšanu Latvijā un Igaunijā. Simtiem tūkstošu cilvēku nepilsonību nekādi nevar uzskatīt par stabilitātes faktoru. Pie pašreizējiem naturalizācijas tempiem masveidīgas nepilsonības fenomens Latvijā un Igaunijā saglabāsies līdz 21. gadsimta vidum.

Mainīgajā pasaulē Krievija ir apņēmusies sekot augšminētajiem savas ārpolitikas virzieniem. Tajos mēs saskatām savu ceļu uz jaunas, patiesi nekonfrontacionālas pasaules un Eiropas drošības arhitektūras veidošanu.

Igors Ivanovs

"Straujš un ne tik miris"

"The Globe and Mail"

— 99.06.26.

Krievija kārtējo reizi diskutē par Vladimira Iljiča Ļeņina pēdējo atdusas vietu.

Ļeņins vēlējās tikt apglabāts blakus savai mātei St.Pēterburgā. Taču, kad 1924.gadā viņš mira, pateicīgā valsts viņu iekonservēja un izstādīja apskatei Maskavas Sarkanajā laukumā. Laikā, kad Ļeņina ķermenis nebija ievietots balzamēšanas šķīdumā, viņš kalpoja saviem tautiešiem par pielūgsmes objektu. Tad PSRS pārtapa par Krievijas republiku, un bija apdraudēti visi vecie simboli. Tika izmainīta valsts himna un karogs - vismaz teorētiski, jo tos vēl līdz pat šim laikam nav apstiprinājusi Krievijas Dome.

1993.gadā prezidents Boriss Jeļcins Ļeņina mauzoleju lika nojaukt. Daudzi to uzlūkoja kā ievadu, kam sekos iespējama Ļeņina apbedīšana blakus savai mātei. Taču nekas tāds nenotika. Komunistiskā partija šādām izmaiņām iebilda, salīdzinot to ar vandālismu.

Ārēji šī cīkstēšanās ap jaunajiem un vecajiem simboliem līdzinās vistukšākajiem vīriem, kuri spēlē vistukšākās spēles. Galu galā, šī ir valsts, kuras ekonomiku vada trijjūgs, kuru vada korupcija, nepotisms un nekompetence. 90.-os gados reālie ienākumi uz vienu cilvēku ir nokritušies par 80%. Vīrieša vidējais dzīves ilgums no 65 gadiem 1959.gadā ir smazinājies uz 61 gadu šodien, kas ir zemāks nekā Ēģiptē vai Paragvajā. Tiek uzskatīts, ka trīs ceturtdaļas ūdens ir piesārņotas. Aptuveni ceturtā daļa iedzīvotāju dzīvo pilsētās, kur piesārņojuma līmenis ir piecas reizes lielāks par Ziemeļamerikas standartiem.

Šī ir valsts, kur vispirms vajadzētu panākt ekonomisko pieaugumu un sociālo mieru nevis simbolisku rekonstrukciju. Ar to, ka tas nav noticis, var izskaidrot to, kādēļ Krievija nespēj izlemt, ko darīt ar Ļeņina ķermeni.

Krievija saprot, kāda sabiedrība bija neveiksmīga - tā ir padomju stila valsts. Tā zina, ka Rietumu ekspertu solītais varētu būt veiksmīgs - liberāla, demokrātiska, kapitālistiska valsts. Un tā zina, ka solījumi līdz šim nav piepildījušies.

Līdz ar to Krievija ir valsts, kas nespēj izkļūt laukā no pussimbolisma. Tā nespēj ne apbedīt savu iekonservēto pagātni, ne dot dzīvību auglīgai nākotnei, apmēslojot to ar pagātnes atliekām.

Un tā, Ļeņina ķermenis, neapglabāts un nemīlēts, vēl arvien precīzi simbolizē Krievijas ellei līdzīgo tagadni - vietu, kur dzīvie miroņi sastopas ar mironīgajiem dzīvajiem.

"Kremlis zaudē

savu stingro kontroli pār armiju"

"The Globe and Mail"

— 99.06.26.

Naudas trūkuma rezultātā atsevišķas armijas vienības veido saites ar ietekmīgajiem reģionu bosiem.

Krievijas iedzīvotāji nebrīnās par karavīru izmisuma soļiem. Pat Maskavā jauniesauktie pusaudži armijas uniformās ielu stūros ubago naudu un cigaretes. Tomēr reiz tik ietekmīgās Krievijas armijas grimšana nabadzībā nenozīmē tikai to, ka tā kļūst mazskaitlīgāka vai vājāka. Tas nozīmē to, ka tā sašķeļas daļēji autonomās vienībās.

Pirmo reizi kopš 20. gadiem vairākas militārās vienības vairs nav tieši pakļautas Kremlim. Dažas ir izveidojušas saites ar reģionu bosiem, kuri palīdz finansēt to operācijas. Citas savukārt nav pakļautas nevienam citam kā vien sev.

Krievijas armija vēl joprojām ir pietiekami spēcīga, lai sagrautu pasauli. Tā kontrolē tūkstošiem kodolraķešu, kas dažās minūtēs spēj aizsniegt Ziemeļameriku.

Tomēr šis superlielvaras mantojums ir maldinoša maska. Bads, ubagošana un zagšana ir armijas dzīves realitāte.

Premjerministrs Sergejs Stepašins šomēnes atzina: "Bruņotie spēki atrodas katastrofālā stāvoklī. Militāri rūpnieciskais komplekss un armija tik tikko spēj pavilkt dzīvību."

Mazāk nekā pirms desmit gadiem Krievijas armijā bija 2.5 miljoni karavīru. Šodien šis skaitlis ir nokrities līdz 1.2 miljoniem, un iekšēji veikts pētījums ir secinājis, ka Krievija var atļauties tikai 600,000 karavīru, pat ja vidējā virsnieka alga būtu mazāka par 70 $ mēnesī, bet jauniesauktie saņem tikai dažus dolārus mēnesī. Viss aizsardzības budžets kopumā tagad ir tikpat mazs kā Dānijai.

Armijas kaujasspējas "strauji vājinās" un vidusmēra karavīrs ir tikai "daļēji kaujasspējīgs".

Aizsardzības departamentu noslogo aptuveni 13 miljardu $ parāds, ieskaitot 4 miljardus $ nesamaksātajās algās. Aptuveni 30% no ieročiem vairs nav derīgi lietošanai, 70% flotes kuģiem ir nepieciešams remonts, un divas trešdaļas gaisa spēku lidmašīnu nav spējīgas lidot.

Kādā incidentā, kas izpelnījās pirmās lappuses Krievijas laikrakstos, kāds armijas majors iebrauca ar tanku Novosmolinu centrālajā laukumā, lai protestētu pret armijas finansiālajām problēmām. Vairākus mēnešus viņam netika izmaksāta alga.

Pasaule guva nelielu ieskatu Krievijas sašķeltajā armijā, kad 200 karavīru grupa nakts vidū iebruka Kosovā, pārņemot savā kontrolē Prištinas lidostu un aizkaitinot Rietumu politiķus. Krievi izjuta sajūsmu, un šie karavīri savās mājās kļuva par varoņiem. Tomēr šis incidents izraisīja arī šaubas par to, vai Krievijas armija nedarbojas ārpus tiešas Kremļa civilo līderu kontroles.

Ārlietu ministrs Igors Ivanovs bija solījis, ka Krievijas karaspēks Kosovā neieies pirmais. Kad karavīri šo solījumu ignorēja, Ivanovs to nosauca par kļūdu un solīja tos izvest. Bet arī šoreiz viņš tika ignorēts.

Daudz Rietumu amatpersonām ir aizdomas, ka krievu karavīri Kosovā ieradās patvaļīgi, pat nedomājot par to informēt prezidentu Borisu Jeļcinu, lai gan Kremlis vēlāk apgalvoja, ka esot sankcionējis šo operāciju.

Balkānu karš ir aktivizējis pret Rietumiem vērstus noskaņojumus. Piemēram, ģenerālis Leonīds Ivašovs, kurš ir skaļš krievu nacionālists, ir nosaucis NATO par "noziedzīgu organizāciju."

Par spīti stingrās līnijas piekritēju aktivitātes pieaugumam, ir maz iespēju, ka Krievijā varētu tikt organizēts militārais apvērsums, jo armija ir pārāk dezorganizēta, haotiska un vīlusies jebkuras nokrāsas politikā.

Vairākas militārās vienības kļūst arvien atkarīgākas no reģionālo bosu uzraudzības - parasti tas ir kāds autokrātisks gubernators, kurš savā reģionā kontrolē gandrīz visu. Bieži vien armijas komandieris ir spiests noslēgt vienošanos ar vietējo gubernatoru, lai viņa karavīriem pietiktu pārtika, apkure, elektrība, ūden, apģērbs un citas nepieciešamās lietas.

Daudz reģionālo valdību piegādā kara bāzēm maizi un kartupeļus. Par to karavīri piedalās ražas novākšanā, ceļu būvniecībā un glābšanas pasākumos.

Kennana institūta zinātniece Eva Buža teica: "Šāda notikumu gaita ir ļoti nozīmīga, jo ir pamats gaidīt, ka ekonomiskās saites novedīs pie politiskās lojalitātes. Jaunās attiecības varētu izrādīties svarīgas vietējās vēlēšanās, jo militārās vienības palielinās savu nozīmi kā potencīāls balsošanas bloks par to vai citu kandidātu. Ilgākā laika posmā, ja spriedze starp centru un reģioniem pastiprināsies, iespējams, izraisīsies federāli-reģionāla cīņa par bruņoto spēku lojalitāti, potenciāli uzkurinot reģionālo vardarbību un novedot pie nestabilitātes."

Džefrijs Jorks

"Kremlis bloķē izmeklēšanu"

"The Globe and Mail"

— 99.06.26.

Kremlim ir izdevies apturēt izmeklēšanu par augstu amatpersonu korupciju saistībā ar 488 miljonu $ projektu Borisa Jeļcina rezidences atjaunošanai.

Korupcijas izmeklēšana draudēja skart dažas no Krievijas prezidentam tuvajām, ietekmīgajām personām. Tomēr izmeklēšana ir iesaldēta un prokurors, kurš bija ierosinājis lietu, pats var tikt apsūdzēts no Kremļa puses.

Atjaunošanas projekta pārbaude kritizēja pārāk augstās Jeļcina oficiālās Kremļa rezidences remonta izmaksas. Tā konstatēja, ka administriācija ir slepenībā pārdevusi simtiem retu vēsturisko vērtību no Kremļa ēkas, ieskaitot Josifa Staļina biroja mēbeles, par ārkārtīgi zemām cenām.

Pārbaude secināja, ka remonta projekts ir izmaksājis 14 087$ par kvadrātmetru. Parasti augsta ranga amatpersonas biroja remonts Maskavas centrā izmaksā no 2 000 līdz 3 000$ par kvadrātmetru.

Krievijas ģenerālprokurors Jurijs Skuratovs ir centies veikt izmeklēšanu, kādēļ Jeļcinam tuvās personas dod kukuļus, lai projektam iegūtu izdevīgus kontraktus.

Tomēr šonedēļ Krievijas Augstākā tiesa sankcionēja izmeklēšanu, apsūdzot Skuratovu sava biroja izmantošanā savā labā. Šādam lēmumam vajadzētu nobīdīt prokuroru malā, jo viņš jau mēnešiem ir naidojies ar Kremli.

Turklāt Krievijas valsts televīzijas kanāls ir pātraucis rādīt kāda žurnālista programmu, kurā fragmentāri ir atmaskotas dažas no apsūdzībām korupcijā saistībā ar Kremļa atjaunošanas projektu. Žurnālists apsūdzēja Kremli centienos viņu apklusināt.

Skandāla centrā ir viena no Jeļcina tuvajām personām Pāvels Borodins. Kā prezidenta īpašuma departamenta vadītājs viņš kontrolē vērtības, kuras kādreiz novērtēja par 699 miljardiem $, ieskaitot arī bijušo padomju Komunistiskās partijas īpašumu.

Borodins un citi Kremļa darbinieki ir apsūdzēti tuvās attiecībās ar Šveices firmu Mabetex , kas ir noslēgusi simtiem miljonu dolāru celtniecības līgumu ar Kremli, ieskaitot piekto daļu no kontraktiem Jeļcina rezidencei. Mabetex ir palīdzējusi uzbūvēt ekstravagantu vasarnīcu Jeļcina meitai.

Šomēnes laikraksti informēja, ka Borodinam un kādai Mabetex amatpersonai esot kopīgs konts Šveices bankā. Arī citām vadošām Kremļa amatpersonām ir konti Šveices bankās.

Ģenerālprokurors martā pārsteidza Kremli, uzsākot izmeklēšanu saistībā ar Mabetex un tās saitēm ar Kremļa amatpersonām. Viņa izmeklētāji veica reidus prezidenta birojā, kā rezultātā ieguva dokumentus par atjaunošanas projektu.

Šveices federālā prokurore Karla del Ponte, kura ir slavena ar savām izmeklēšanām attiecībā uz narkotiku naudu Šveices bankās, kas pieder korumpētajām Meksikas amatpersonām, ir sadarbojusies ar Skuratovu Mabetex izmeklēšanā. Viņa pārbaudīja Mabetex Šveices nodaļas, un vēlāk piegādāja Skuratovam "vērtīgu operatīvo informāciju" par prezidenta aprindu banku kontiem.

Jeļcins ir atkārtoti centies atlaist Skuratovu, tomēr Krievijas parlamenta augšpalāta ir atteikusies apstiprināt viņa atbrīvošanu. Cenšoties piespiest Skuratovu atkāpties no posteņa, Krievijas valsts televīzija demonstrēja videoierakstu, kurā Skuratovs bija redzams kopā ar divām prostitūtām.

Borodina departaments saka, ka tas esot izlietojis 488 miljonus $, lai atjaunotu 18.gs. Kremļa rezidenci. Auditori apgalvo, ka patiesās izmaksas varētu būt vēl lielākas.

Maskavas politiskais analītiķis Andrejs Pjontkovskis sacīja, ka prokurora korupcijas izmeklēšana tagad varētu būt nonākusi strupceļā, tomēr nākotnē to varētu atsākt. Kādā intervijā viņš teica: "Kremlim tā vēl arvien ir bīstama. Politiski tas ir ļoti nozīmīgs jautājums."

Saskaņā ar veikto pārbaudi, Borodina departaments par lētu naudu ir pārdevis simtiem vērtīgu vēsturisku mākslas priekšmetu nezināmiem uzpircējiem.

Kommersant Daily

sniegtajā intervijā Borodins aizstāvēja Kremļa atjaunošanas projekta augstās izmaksas. Viņš teica, ka restaurētā Kremļa ēka uzlabos garu nospiestajiem Krievijas iedzīvotājiem. Borodins sacīja: "Kritiķi apgalvo, ka valsts ir nonākusi nabadzībā, un tomēr mēs ceļam greznas pilis. Jā, mēs to darām. Tomēr atcerieties kara gadus, kad, neraugoties uz grūtībām, tika rādīts kino. Šīs patriotiskās filmas cilvēkiem bija nozīmīgas un deva viņiem cerību uz uzvaru. Tagad ir tāpat. Cilvēki ies šeit garām un redzēs, cik diža ir valsts. Un to visu ir paveicis viens cilvēks: Boriss Jeļcins."

Džefrijs Jorks

"Kremlis atklāti nožēloja grēkus"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.06.26.

Savā laikā aptuveni pirms 40 gadiem Ņikita Hruščovs apsolīja parādīt pasaulei, "kur vēži ziemo."

Rietumi ilgi domāja, kas tas tāds ir. Apgaismība pār pasauli nāca šajās dienās, kuru izraisīja kopīgi Krievijas Aizsardzības ministrijas, Iekšlietu ministrijas, prezidenta un viņa pārstāvja Dienvidslāvijā centieni, tomēr tie nebūt nebija saskaņoti. Tos vienoja vienīgi tie paši "vēži" - impēriskā ideja rīkoties pēc sava prāta, par katru cenu nostiprināties Balkānu varas spēļu virpulī. Vienota vadības centra trūkums kompromitē katra spēlētāja rīcību. Iekšlietu ministrija nekā nezināja par militāristu nolūkiem, tāpat kā viss premjerministra Stepašina kabinets. Aizsardzības ministrija ignorēja Iekšlietu ministrijas uzskatus. Tur savukārt ne īpaši cienījamā veidā nodarbojās ar prezidenta īpašā pārstāvja panākumu apšaubīšanu miera panākšanā Kosovā. Talkā nāca gadījums - veiksmīgi izmantojot situāciju, Krievijas prezidents guva ievērojamu politisko labumu. Kārtējo reizi Krievija no NATO politikas pretinieces kļuva par partneri.

Tomēr Rietumi, vērojot Krievijas gājienus, izjuta dziļu šoku, kādu tie nebija piedzīvojuši kopš padomju karaspēka iebrukuma Afganistanā 1979.gadā.

Krievu fenomenam Kosovā ir vēl viens autors - tā ir Rietumu militāri-politisko struktūru vadība, un vispirmām kārtām NATO. Afgāņu periodā "militāri-politiskie spēki" tomēr pretojās PSRS nodevībai, pat boikotējot Olimpiskās spēles.

Pavisam citu reakciju Rietumi demonstrēja pirms nedēļas - visaugstākā mērā iecietīgu, lai gan, atšķirībā no 1979.gada notikumiem krievu un NATO militāristu starpā Kosovā eksistēja saskarsmes līnija, un pirmajās dienās angļiem niezēja rokas pamēroties spēkiem. Acīmredzot, īsajam Krievijas-NATO sadarbības periodam bija kādi rezultāti. Ieroču demonstrācija tika noraidīta tieši Briselē un Vašingtonā. Turklāt krieviem piekāpās, piešķirot savas atbildības zonas NATO sektoros. Protams, bija izplatīts viedoklis, ka slāvu teritorijā bez krieviem neiztikt. Krievu desantnieku iekļaušana miera spēkos tiek uzskatīta kā taisnīga pateicība par to enerģiju, kādu ieguldīja Viktors Černomirdins kara pārtraukšanas labā.

"Vēži" Kosovā Krievijas prezidentam kalpoja par ieganstu atgriezt Krievijas un NATO attiecības agrākajā gultnē. Boriss Nikolajevičs ar savu ierašanos Ķelnē 20.jūnijā nožēloja grēkus. Bils Klintons atmaksāja ar to pašu. Nesaskaņas Dienvidslāvijas jautājumā vairs nav šķērslis ceļā uz stratēģiskās stabilitātes starptautiskās drošības garantēšanā. Ir pieņemts kopīgs paziņojums par valstu uzticību START-2. Ar šo kopīgo paziņojumu amerikāņu prezidents iegūst ietekmīgu kārti politiskajā spēlē ar nacionālās pretraķešu aizsardzības programmas atbalstītājiem.

Skeptiķi savukārt uzskata, ka amerikāņi centīsies panākt sev izdevīgus nosacījumus. Bet sarunu process taču pieļauj gan principiālu savu pozīciju aizstāvēšanu, gan saprātīgu kompromisu atrašanu. Viss ir panākams, tomēr labāk iztikt bez "vēžu ziemošanas."

Vadims Solovjovs

"Somija virzās uz centru"

"Die Welt"

— 99.06.29.

Somija pārņems Padomes prezidentūru. Vācija vēlamais "Ziemeļu dimensijas" partneris.

Helsinki

. Tas, kurš vasarā no Helsinkiem nonāk Vācijā, sastopas ar diviem negaidītiem fenomeniem, ar relatīvi darbīgu optimismu un nepieredzēti lielu gājēju daudzumu, kuri, šķiet, ir iegrimuši paši savās sarunās: virsroku ir ņēmuši Handys . Attiecībā pret kopējo iedzīvotāju skaitu (5,2 miljoni) Internet’a klientu skaits te ir augstākais pasaulē. Tieksme pēc modernās tehnoloģijas ir tik liela, ka nav izslēgta jaunu atomelektrostaciju celtniecība. 1950. gadā apmēram puse no iedzīvotājiem bija nodarbināti lauksaimniecībā, šodien sadzīves pakalpojumi (ieskaitot apdrošināšanu un bankas), tirdzniecība un transports, celtniecība un manufaktūra sastāda 95% no darba pasaules.

Somu lepnums par to, ka 1. jūlijā viņi pārņems ES prezidentūru, šķiet, nesaderas ar viņu nožēlojamo piedalīšanos Eiropas vēlēšanās - tikai 30,1%. Parastais paziņojums, ka somi pārāk zemu novērtē Strasbūras parlamenta kompetences, atklāj kādu šīs ziemeļu valsts īpatnību: liels iedzīvotāju vairākums apsveic ES statusu, kas nozīmē pavirzīšanos uz Eiropas centru. Taču ES viņiem vispirms nenozīmē institucionālo integrāciju un "Briseli", bet drošību.

Vadošais politiski - ekonomiskais slānis (nevajag jaukt ar partiju prominenci, kura nebauda nekādu autoritāti), apmēram 200 personas, kuras viena otru pazīst un kuras apkalpo vadības sviru, nosaka spriedumu par to, kas ir Eiropa: iekšējais tirgus, globalizācija, neatkarība, sadarbība, solīda valūta - taču tas viss ir vērsts uz pašu, uz Ziemeļu dimensiju. Pēc kariem, atrašanās kaimiņos Krievijai un lielās krīzes 1991./93. gados, kad vairs nebija droša eksporta uz austrumiem un 20% darba spējīgo atradās uz ielas, nekas cits kā "kooperatīvā interešu aizsardzība" arī nav gaidāms. Somijas ES prezidentūras programmā ir jūtams Ziemeļu dimensijas pārsvars.

Uzmanība ir pievērsta Krievijai, ar kuru tai ir 1300 km gara robeža, un Baltijas valstīm, Baltijas jūrai, Skandināvijas valstīm kaimiņos un Polijai. Ziemeļu dimensija ir antipods ES Vidusjūras programmai. Tas, drosmīgi runājot, ir Rietumeiropas politikas un ekonomiskās ass antihegemonijas projekts - tāpēc arī Vācija tiek uzskatīta par vēlamo partneri.

Somija piedāvā ideju, priekšstatu par telpu, kurā netrūkst konservatīvu, ģeopolitisku iezīmju. Attieksmē pret Somiju ir svarīgi valsts kopējās iezīmes attiecināt ne tikai uz bagātīgo sociālo politiku, bet ņemt vērā arī nevainojamo sociālo attiecību ietekmi: ieskaitot ģimeni. Helsinkos stingri ievēro to, par ko kādreiz ir pieņemts lēmums. Citādi Somija nebūtu varējusi lejupslīdi deviņdesmito gadu sākumā pārvērst par augšupeju līdz pat Valūtas savienībai. Vērtējot pēc Māstrihtas kritērijiem, tai ir milzīgi panākumi. Somijā neeksistē pieminēšanas vērta inflācija; ekonomiskā attīstība ir sasniegusi 4% (1998: 6%); bezdarbs ir samazinājies līdz vidējam līmenim Rietumeiropā (11%); konkurētspējas ziņā Somija ieņem trešo vietu pēc ASV un Dānijas (saka prezidents Ahtisāri); eksports laikā no 1990 līdz 1998. gadam ir dubultojies; pētniecībai un attīstībai Somija gadā izdod 3,1% no bruto iekšzemes produkta (četras reizes vairāk nekā 1995. gadā).

Tātad Ziemeļu dimensijai ir solīds ekonomiskais pamats, bet tās programmas politiskais mērķis ir: ES orientācija uz milzīgo problēmu lauku Krieviju. Helsinkos ir veikta austumu kaimiņa analīze. Saskaņā ar to, Maskavā - arī pēc Kosovas un valdības maiņas - ir spēkā "Primakova doktrīna", nodoms kā lielvarai un vadošajai varai NVS, pretī vienpolārajai ASV pasaulei nostādīt multipolārās konstrukcijas.

Par ģeopolitisko nomierināšanos nevarot būt nekādas runas. Tāpēc esot svarīgi Krievijas rietumu apgabalus iesaistīt Eiropas ekonomiskajā zonā. Tiek minēta "Baltijas izdevība". Krievija pēc Padomju Savienības beigām ir pavirzījusies uz ziemeļiem. Tur atrodas apmēram trešā daļa no pasaules gāzes atradnēm, nafta, krāsainie metāli un apmēram piektā daļa no mežu resursiem. Taču cilvēki bēg no arktiskajām betona pilsētām, Gulaga jostas, kur dārzeņi neaug. Šeit draud drupas un radioaktīvā piesārņojuma briesmas, bet vienlaicīgi šeit paveras lauks gigantiskām investīcijām Eiropas interesēs. Reģionālā vienošanās, ko ir noslēguši somi, šeit noderētu kā pieturas punkts. Tas būtu otrs lielākais iesākums. Pasaules izstādē 1900. gadā Parīzē zviedru telefona izgudrotājs Ēriksons, lai uzlabotu noieta izredzes, uzstājās kā krievu uzņēmējs.

Herberts Kremps

"Elizabete Rēna ir favorīte"

"Dagens Industri"

— 99.06.30.

Helsinki.

ANO īpašā sūtne Bosnijā zviedru Tautas partijas pārstāve Elizabete Rēna ir vispopulārākā kandidāte pirms nākošā gada prezidenta vēlēšanām Somijā. Tas redzams Rundradio somu valodas televīzijas ziņu raidījuma uzdevumā veiktajā pētījumā.

Pētījums rāda, ka Koalīcijas partijas priekšsēdis finansu ministrs Sauli Nīnistē pašlaik ir Elizabetes Rēnas sīvākais konkurents, lai gan ne Rēna, ne Nīnistē vēl nav paziņojuši, vai piedalīsies prezidenta vēlēšanās.

Pētījumā, kurā no 8. līdz 23. jūnijam tika aptaujāti 1396 somi, Elizabete Rēna uzvarētu gan pirmajā, gan otrajā kārtā, ja vēlēšanas notiktu šobrīd. Pirmajā kārtā Rēna saņemtu 36% balsu, bet Nīnistē ieņemtu otro vietu ar 25%. Pētījumā atklājas, ka sociāldemokrāti Tarju Halonenu atbalsta 19% vēlētāju. Centristu Esko Aho atbalsta 13%, zaļo Heidi Hautalu 5%, bet reformu grupas pārstāvis Risto Kuisma pirmajā kārtā saņemt 2% balsu.

Arī otrajā vēlēšanu kārtā Elizabete Rēna būtu pārliecinoša līdere. Par viņu balsotu 58%, kamēr par Sauli Nīnistē 42%. Iepriekšējā pētījumā, kas tika izdarīts pēc Yle TV ziņu pasūtinājuma, Elizabetes Rēnas pārākums par pašreizējo prezidentu Marti Ahtisāri bija tikpat liels.

"Un tagad sāksies grūtākais"

"Financial Times"

— 99.06.29.

Itālijas valdība šogad ir guvusi vairākus ievērojamus panākumus, taču priekšā vēl stāv nopietnas problēmas.

Itālijas premjerministram Massiomo D’Alemam pirmie deviņi valsts vadīšanas mēneši ir bijuši gan saldi, gan arī rūgti.

Veiksmīgi tie ir bijuši tajā ziņā, ka, neraugoties uz visām problēmām, 50 gadus vecais bijušais komunists ir guvis ievērojamus panākumus Itālijas iekšpolitikā, ārpolitikā, kā arī saimnieciskajā jomā.

Rūgtums rodas no tā, ka Itālijas tauta nav novērtējusi D’Alemas ieguldījumu. Šī mēneša Eiropas Parlamenta vēlēšanās Itālijas nacionālajā līmenī premjerministra partija - Kreisie Demokrāti - ieguva vismazāko balsu skaitu visā savā vēsturē. Vēlēšanās balsotāji izrādīja stingru atbalstu opozīcijas līdera Silvio Berluskoni vadītajai partijai Forza Italia . Tā kā parlamenta vēlēšanas notiks tikai pēc 22 mēnešiem, rodas arvien lielākas šaubas par to, vai Itālijas kreisie centristi spēs atkārtot savu uzvaru, kuru tie izcīnīja 1996.gada vēlēšanās.

Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti - kas viņa partijai deva tikai 17.5 procentus balsu - D’Alemam droši vien izraisīja personīgu vilšanos. Kad pagājušā gada oktobrī viņš nonāca pie varas pēc neilgās valdības krīzes, tikai retais itālietis zināja, par ko iestājas viņa administrācija un daudzi paredzēja, ka tā drīz kritīs.

Viņa priekšgājējs Romano Prodi bija nodrošinājis Itālijas līdzdalību jaunajā Eiropas vienotajā valūtā, taču, kad viņa valdība krita, valsts bija nogurusi no lielās piepūles, turklāt vadīja nedrošība par to, ka tai klāsies jaunajā Eirozonā.

Savukārt D’Alema stājās komplicētas koalīcijas priekšgalā, kurā tika apvienotas 10 politiskās partijas, no kurām dažas ir vāji slēptas nesamierināmas pretinieces. Viņa panākums, kļūstot par pirmo bijušo komunistu premjerministra amatā, bija vēsturisks, jo tas izbeidza pusgadsimtu ilgo periodu, kad kādreiz varenā Itālijas Komunistiskā partija un tās pēctečpartijas netika pielaistas pie varas. Dažas nedēļas pēc stāšanās pie pienākumu pildīšanas, D’Alemas vadītā koalīcija nonāca par mata tiesu no sabrukuma un premjerministrs pats atklāti izteica šaubas, vai tā spēs ilgi noturēties.

Tomēr pastardienas gaidītāji pārsteidzās. Pēdējo četru mēnešu laikā D’Alema ir guvis četrus ievērojamus panākumus Itālijai, turklāt neviens no tiem nebija paredzams viņa valdības darba sākuma periodā.

Martā valdība panāca, ka par Eiropas Komisijas prezidentu tika nozīmēts Romano Prodi. Romā valdīja uzskats, ka intensīvā lobēšanas darbība sava priekšgājēja atbalstam, kuru bija izvērsis D’Alema, patiesībā ir tikai veikls gājiens, lai no iekšpolitiskās skatuves nobīdītu bīstamu konkurentu. Lai kā tas arī nebūtu, šī ir pirmā reize 30 gados, kad Itālija ieņem Komisijas prezidentūru, un tas ir noteikts apliecinājums Itālijas ietekmes pieaugumam Eiropas Savienības iekšienē.

Maijā D’Alema panāca, lai par Itālijas jauno prezidentu tiktu nozīmēts bijušais finansu ministrs Karlo Azeljo Kjampi. Tas arī bija liels panākums. Gadu desmitiem Itālijas valsts galvas vēlēšanas parlamentā izvērsās par nogurdinošu un haotisku pasākumu ar neskaitāmām balsošanas kārtām, kas vienmēr noveda pie kompromisa figūras ievēlēšanas. Šoreiz vispāratzītas un cienītas personas ievēlēšana prezidenta amatā jau pirmajā balsošanas kārtā bija neredzēts panākums Romas politisko aprindu imidža uzspodrināšanai.

Uzņēmējdarbības frontē pagājušajā mēnesī Olivetti guva nedalītu uzvaru ar savu izsvērto Telecom Italia pirkšanas piedāvājumu. Jāņem vērā, ka Telecom Italia ir daudz lielāka par Olivetti . Pirkšanas līgums, kuru izstrādāja Olivetti vadītājs Roberto Kolanino, ir uzskatāms par pagrieziena punktu Itālijas kapitālisma vēsturē, parādot, ka nevis vara, bet gan nauda kļūst par noteicošo faktoru Milānas uzņēmēju pasaulē.

Arī šajā gadījumā valstī, kur politiskā un biznesa pasaule ir nesaraujami saistītas, D"Alema nospēlēja būtiski svarīgu lomu, dodams savu piekrišanu Kolanino uzsākt Telecom pārņemšanas procedūru.

Taču visievērojamākā un pārsteidzošākā ir bijusi D’Alemas rīcība Kosovas konflikta laikā. Viņa valdība visas 78 dienas atbalstīja NATO uzlidojumus Serbijai, kaut gan visā pārējā pasaulē viņš reizēm tika uzskatīts par tādu NATO sabiedroto, kurš visdrīzāk varētu sākt svārstīties.

Tagad, kad Kosovas karš ir beidzies, D’Alema izskatās daudz pašpārliecinātāks. Viņš ir nodibinājis labas darba attiecības ar tādiem Rietumu pasaules līderiem kā prezidents Bils Klintons un Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Ir cerības, ka viņa valdība noturēsies arī atlikušos divus gadus līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām. Taču tagad, pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām, D’Alemas palīgi atzīst, ka viņam vēl ir daudz kas jādara, lai atkarotu vēlētāju uzticību kreisajiem centristiem.

Pirmkārt, D’Alema izjūt spiedienu īstenot reformas, kas dotu Itālijai daudz stabilāku bipolāru valsts pārvaldes sistēmu. Itālijas konstitūcijas lielā reforma, kuru viņš uzsāka pirms trim gadiem, tagad ir izplēnējusi. Tajā pašā laikā Itālijas sabiedrība kļūst aizvien ciniskāka savos vērtējumos par visu politisko šķiru kā tādu. Kopš 1945.gada Itālijā ir bijušas 56 valdības. Tās 87 vietas jaunajā Eiropas Parlamentā ir sadalītas starp 18 politiskajām partijām. Liels pārbaudījums valdībai būs tas, vai tai tagad izdosies panākt piekrišanu dažādo partiju starpā, lai īstenotu pieticīgāku reformu paketi, kas, cita starpā, radīs lielākas grūtības mazajām partijām izraisīt valdības krīzi, mainot koalīcijas.

Vēl nepieciešamākas ir ekonomiskās reformas. Jaunais finansu ministrs Džuliāno Amato mēģina mazināt šaubas par Romas spējām kontrolēt valsts finanses, paziņojot par plāniem Itālijas budžeta deficīta samazināšanai līdz 1 procentam no iekšzemes kopprodukta līdz 2001.gadam. Taču Itālijas galvenā problēma ir un paliek tās ekonomiskās izaugsmes lēnais temps.

Amato šķiet apņēmības pilns nākamajā gadā panākt strukturālus ierobežojumus pensiju izdevumiem, kas tajā pašā laikā dotu iespēju samazināt nodokļus. Tomēr arodbiedrības jau ir piedraudējušas cīnīties pret šādiem plāniem.

Biznesa pasaulē Olivetti veiksmīgais darījums, pārņemot Telecom Italia , vēl nebūt neliecina par plašāku virzību uz tirgus liberalizāciju. Itālijas Bankas pārvaldnieks Antonio Fazio nesen apturēja vairāku banku pirkšanas līgumus, minot tādus iemeslus, kurus Milānas uzņēmēju aprindās uzskata par neizskaidrojamiem un nesaprotamiem.

Savukārt Itālijas monopolu uzraudzības institūcijas vadītājs Džuzepe Tezauro brīdina, ka liberalizācija valsts elektroenerģētikas un mazumtirdzniecības sektoros nebūt nav pietiekama. Plašāka liberalizācija un regulējošo noteikumu reformas ir būtiski svarīgas, ja vēlas panākt saimniecības straujāku izaugsmi.

Taču visupirms D’Alemas izredzes izcīnīt uzvaru arī nākamajās vēlēšanās būs atkarīgas no viena jautājuma: no viņa spējas izveidot no kreisi centriskajām partijām saskanīgāku koalīciju.

Pēdējo trīs gadu laikā kā Prodi, tā arī D’Alemas valdības guva panākumus, pateicoties Berluskoni vadītās labēji centriskās koalīcijas vājumam. Mēdiju magnāts bija iesaistīts neskaitāmās tiesas prāvās par korupciju. Viņš bija sastrīdējies ar savu galēji labējo sabiedroto. Taču Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti, saskaņā ar kuriem Forza Italia ieguva vairāk nekā 25 procentus balsu, liecina, ka Berluskoni politiskās un juridiskās problēmas ir beigušās un viņš atgūst kontroli pār labējiem centristiem.

Pretēji tam, D’Alemas kreisi centriskā koalīcija izskatās aizvien vairāk sašķelta. Tajā ir 10 partijas, kamēr opozīcijas koalīcijā ir tikai 3. D’Alemas koalīcija ir zaudējusi komunistu grupējuma atbalstu, kas nodrošināja kreisajiem centristiem uzvaru 1996.gada vēlēšanās. Bet pats galvenais ir tas, ka D’Alemas nesaskaņas ar joprojām politiski aktīvo Romano Prodi ir par iemeslu sašķeltībai koalīcijā.

Kreisie centristi stāv nepatīkamas izvēles priekšā. Ja nākamo divu gadu laikā tajā ietilpstošo partiju līderi spēs nogludināt savas nesaskaņas un vienoties par ekonomiskajām un politiskajām reformām, tad nākamajās vēlēšanās kreisie centristi vēl varētu izrādīties par lielāko un ietekmīgāko no abām koalīcijām. Pretējā gadījumā, pēc piecdesmit gadus ilgas gaidīšanas beidzot nonākot Itālijas politiskās varas kalngalos, kādreiz lielās Itālijas Komunistiskās partijas pēcteči var piepeši atklāt, ka viņu uzturēšanās kalna virsotnē ir izrādījusies traģiski īsa.

Džeimss Blics

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS