Oskars Alks 1953.gadā. Vēl aizviem mūža nometinājumā Sibīrijā

Skolnieku rotas ziņnesis Ādolfs Lasmanis ar vāciem atņemto divriteni

Foto: Andris Sproģis, "LV"

Turpinājums.

Sākums "LV" 22.06.1999., Nr.200/207

Dzīve un romāns reizēm ir dvīņi

Ļoti daudz no tikko izlasītā var uziet arī romānā "Dvēseļu putenis". Protams, Aleksandra Grīna lieldarba galveno varoņu skatījuma paspilgtinātajā izklāstā un rakstnieka savdabīgā stila nerimtīgajā notikumu plūdumā.

Kopumā Oskara Alka atmiņu stāsts "Mūžs viesuļu vērpetēs" izlasāms žurnālā "Karogs" (1990.g. nr.3–4).

Ko mēs vēl zinām par Oskaru Alku bez diviem četrciparu skaitļiem, kas norāda cilvēka šaisaulē nākšanas un tās atstāšanas gadus?

Dzimis 1901. gadā Jaungulbenes Ošupos rentnieka ģimenē. Bijis ģimenē otrais dēls. Pēc Lubānas augstākās tautskolas beigšanas 1918. gadā mācījies Cēsu reālskolā. 1919. gada jūnijā un jūlijā kā Cēsu Skolnieku rotas brīvprātīgais cīnījies kaujās pret landesvēru. Būdams Latvijas karaskolas kadets, piedalījies Rīgas aizstāvēšanā un Bermonta karaspēka sagrāvē 1919. gada oktobrī un novembrī.

Pēc karaskolas beigšanas 1920. gadā nokārtojis vidusskolas gala eksāmenus un iestājies Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Specializējies ķirurģijā un ginekoloģijā. Strādājis par ārstu Rīgā. No 1935. līdz 1940. gadam bijis Latvijas Labklājības ministrijas Veselības departamenta direktors.

Un tad nāca 1941. gada 14. jūnijs. Bezgalgarajā mocekļu sarakstā bendes bija paredzējuši vietu arī Oskaram Alkam. Līdz ar sievu un četriem bērniem.

Rindas no atmiņu stāsta:

"1941. gada 14. jūnijā mūsu lauku mājās Gundegās ar smago mašīnu iebrauca pieci bruņoti vīri, lai mani ar bērniem aizvestu nezināmā virzienā. Sagatavoties vajadzēja nepilnas stundas laikā. Mana dzīvesdrauga tajā brīdī nebija mājās. Mazie bērniņi tika agrā rīta stundā izcelti no gultas, steigā saģērbti. Dzintris bija ganos, viņš sadzina lopus mājās, lai mums pievienotos. Kad man paziņoja, ka tieku arestēts, lai vestu mani projām ar visiem bērniem, sašutumā teicu, ka nekā cilvēcīga no šāda veida rīcības nevar sagaidīt.

Manai depresijai nebija robežu. Steigā paķērām šo to no apģērba, lai dotos baigajā ceļā. Jaunākajam no maniem četriem bērniem bija 4 gadi, vecākajam 14. Prātā palicis, ka abi skolnieki Modris un Dzintris centās paņemt sev līdzi skolas grāmatas un burtnīcas. Izmisums. Starp mūsu sargiem bija trīs latvieši. Visiem bendes noskaņojums. Cilvēcīgāks izskatījās kokainais kareivis mongolis, kurš uzkrita ar savu vienaldzību. Tomēr palika iespaids, ka tieši viņam ir pilnīgi viena alga, kāda pavēle jāpilda. Nekā nesapratu. Nevarēju saprast. Tikai tad, kad ieraudzīju cilvēku masas, kas bija tādā pašā stāvoklī kā mēs, sāku īsti saprast, ka šoreiz tā ir visas tautas nelaime. Tie bija masu aresti, ieskaitot bērnus un vecīšus. Tā bija tautas iznīcināšana, Bērtuļa naktij līdzīga.

Pamatīgās kratīšanas Gundegās un Rīgas dzīvoklī nekā nedeva. Kāds no arestētājiem bija centies paslēpt savā kabatā manas aproču zelta pogas, bet mūsu uzticamā aukle Alija to bija ieraudzījusi un atņēmusi. Zaglis, saķerts pie rokas, taisnojās, ka šis noņēmis no nakts galdiņa, lai nepazūdot. Kad viss tiek zaudēts, šādus sīkumus nevajadzētu atcerēties, tomēr tas ir raksturīgs sīkums. Tāpat iebāza kabatā dēla Modra fotoaparātu. Kad atrada pretgāzu masku, gandrīz vai uzgavilēja, ka atrasti "kara materiāli".

Ne ieročus, ne citus kompromitējošus materiālus neatrada. Tomēr bija atraduši pierādījumu, ka man esot bise. Bēniņos glabājās trušu ādas, un viņi centās man iegalvot, ka tās esot zaķu ādas.

Rīgas dzīvoklī mūs panāca mans dzīvesdraugs, lai dotos kopā ar mums drūmajā ceļā. (..)

Otrajā rītā ģimenes šķīra no tēviem. Laimītei māmiņa nogrieza bizītes, kas tagad bija liekas. Kad Laimīte šīs bizītes man dāvināja, sāpīgi sarāvās sirds, lai gan gribējās ticēt, ka tā nebūs mūsu pēdējā tikšanās. Smaga, smaga bija šī šķiršanās un atvadīšanās.

Līdzpaņemto drēbju nastu atstāju ģimenei, sev paturot nelielu vilnas segu. Mēs bijām bez naudas. Sadalījām tos pārdesmit rubļus.

Veselu mokpilnu gadu un vairāk par savējiem nekā nezināju. Otrā gada sākumā saņēmu vienu no daudzajām uz visām pusēm rakstītajām vēstulēm. Pārāk lielā postā un trūkumā bija iedzīta mana ģimene. Narimā. Tāds pats un līdzīgs liktenis skāra daudzas, daudzas Latvijas iedzīvotāju ģimenes.

Ar Dzintri un Andri satikāmies pēc astoņiem gadiem, ar manu dzīvesdraugu pēc 13 gadiem, ar dēlu Modri pēc 17 gadiem. Mūsu dārgumiņu, eņģelim līdzīgo meitiņu, vairs neredzēju.

Un mūsu ģimenes liktenis taču vēl galu galā bija no "laimīgākajiem"."

Laimīgāks? Var jau uz dzīvi raudzīties arī tā. Jo no daudzām ģimenēm neatgriezās neviens. Cik latviešu vīru bendes piebeidza ar šāvienu galvā? Un pat ar naglu pakausī?! Tādu galu čekas mocībās1941. gadā pieredzēja Oskara Alka draugs un karabiedrs Brīvības cīņās Jānis Steps.

Protams, par to visu vairs neatrast ne vārda Aleksandra Grīna darbos. Jo arī rakstnieku, tāpat kā daudzus citus, ierāva un samala šajā Golgātas ceļā.

Oskars Alks nonāca vergu nometnē, ārste Milda Alka ar meitiņu Laimu un dēliem — izsūtījumā. Laima nomira 1942. gadā. Milda Alka jau pēc kara tika notiesāta uz desmit gadiem spaidu darbos. Ģimenes galvu no neglābjamas bojāejas pasargāja gan veiksme, gan tas, ka viņš bija teicams ārsts, kura pakalpojumi bieži vien bija nepieciešami arī nāves nometņu priekšniecībai un sargiem.

Dzimtenē Oskars Alks atgriezās 1961. gada 14. jūnijā. Tieši pēc divdesmit svešumā un nebrīvē nomocītiem gadiem.

Vēl dzīves laikā — skolas vēstures grāmatā

Mēdz apgalvot, ka arī pēc nāves aizgājējs vēl ir mūsu vidū, kamēr viņu atceras un piemin. Ja tā, tad Cēsu pulka Skolnieku rotas karavīrs Ādolfs Lasmanis savu vietu mūžībā nodrošināja agros padsmitgados. Un nav jau nemaz tik daudz to, kas vēl pirms pusmūža vecuma sasniegšanas spēj ar visu fotoattēlu iekļūt skolas mācību grāmatā.

No tikšanās vasaras vidū pirms desmit gadiem ir saglabājušies žurnālista pieraksti, diktofona lente un, protams, vēsturiskais attēls.

Ar to tad arī viss sākās.

Tieša adrese nebija zināma — vajadzīgo namu Siguldā uzgāju pēc ārējām pazīmēm, kas bija nodiktētas pa tālruni: sporta veikals, trīsstāvu ēka, tad pa labi, nedaudz pa kreisi...

Padevu labdienu un izvilku no kabatas senatnīgo fotogrāfiju, kas nokopēta no Aleksandra Grīna "Latvijas vēstures", tur šim attēlam dots paskaidrojošais teksts: "14 gadus vecs izlūks."

Namatēvs atvēra piezīmju grāmatiņu un parādīja, ka tajā glabājas tieši tāds pats attēls. Tikai paraksts cits: "2. Cēsu kājnieku pulka 8. skolnieku rotas ziņnesis Ā.Lasmanis ar vāciem atņemto divriteni."

Tātad tikšanās sākums bija gluži kā izdomā trūcīgā spiegu filmā.

Turpmākā saruna ievilkās, jo 85 gadus vecā vīra stāstījums mezglojās, brīžiem pārtrūka, atkal atgriezās kādā notikumā, mēģinot no atmiņu lauskām radīt pārskatāmu kopsakarību. Tomēr beigu beigās tas izdevās.

Rīgā krāsotāja Lasmaņa ģimenē 1904. gada Ziemassvētkos ar skaļu brēcienu sevi pieteica vēl viens puika — būs dienās vecākiem palīgs.

Ādolfam ritēja tikai sestais rudens, kad nomira tēvs. Vēl pēc sešām vasarām uz smilšu kalniņu nācās pavadīt māti.

Bārabērnu pie sevis paņēma un aprūpēt solījās radi, taču rocība visiem bija trūcīga. Pirmā pasaules kara apstākļos reizēm jostu vajadzēja savilkt pavisam cieši. Slaidumā puika nestiepās — it kā būtu kāds akmeni uz galvas uzlicis, bet citādi gan vērīgs un izdarīgs. Bieži gāja uz ostu, kur varēja piepelnīties, piestātnē uzķerot striķa galu no pienākoša kuģa. Ja palaimējās būt klāt īstajā brīdī, vēdera tiesa todien bija nodrošināta. Reizi nedēļā Ģertrūdes baznīcā dievkalpojums pulcināja bērnus, par balss izlocīšanu garīgo dziesmu meldijās allaž varēja saņemt saldinātas tējas krūzi un maizes riku.

"Visas Dieva dziesmas vēl arvien zinu no galvas." Tā viņš teica tovasar, kad tikāmies. Nu varbūt arī eņģeļu korī šī zināšana lieti noder.

Bet ar skolas gaitām Ādolfam reizēm īsti nevedās. Toties zēns kā uzmedots centās būt karavīru vidū. Šīs neremdināmās un neizskaidrojamās alkas bīdīja pretī liktenim.

Ēkā uz Raiņa bulvāra un Brīvības ielas stūra 1919. gadā bija komandantūra, kur pavasara pusē saimniekoja sarkanie. Latviešu strēlnieku vidū vairākums bija kurzemnieku — daļa viņu dzimtās puses vēl aizvien atradās vāciešu rokās. Un šajā namā kāds pienākums reizēm gadījās arī strēlnieku mazajam izpalīgam. Tomēr pienāca brīdis, kad sarkanajiem vajadzēja ņemt kājas pār pleciem. Ādolfam un vēl vienam jauneklim tika piekodināts mazliet uzkavēties, solot, ka viņus neaizmirsīs un atnāks savākt.

Varbūt arī neaizmirsa, bet neatnāca. Abi gaidītāji attapās, ka būtu jāmūk, kad durvīs jau stāvēja četri ar durkļotām šautenēm bruņoti svešinieki. " O, zwei Bolschewiken!" Gūstekņus veda uz cietumu Citadelē. No ļaunākā vai vismaz nebrīves izglāba teicamās vācu valodas zināšanas un puišeļu nepilngadība.

"Ja pirms tam būtu aizgājis līdzi sarkanajiem strēlniekiem, varbūt kristu turpmākajās cīņās vai arī dabūtu lodi pakausī Krievijā 1937. gadā..."

Kopā ar landesvēra daļām Ādolfs Lasmanis nonāca Cēsu apkaimē. Kad baronu atvases un atbalstītāji dabūja pa spārniem un laidās mukt fāterlandes virzienā, padsmitgadnieks no Rīgas meklēja ceļu uz pretējo pusi. Pie saviem tautiešiem, kas cīnās par Latvijas brīvību. Tā viņš kļuva par Skolnieku rotas karavīru, saņēma trofeju divriteni un sāka pildīt ziņneša un izlūka pienākumus.

Pēc Latvijas galvaspilsētas atbrīvošanas puiku pārcēla štāba rīcībā. Tolaik Doles salā pie Maružku mājām tad arī tapa fotoattēls, kas Latvijā vairākām paaudzēm ir pazīstams no skolas grāmatām.

Latvijas Nacionālajā armijā Ādolfs Lasmanis nodienēja četrus gadus, būtu turpinājis vēl. Ja vien... Sākās ar to, ka par nodaļas komandieri tika iecelts kāds latviešu izcelsmes bijušais landesvērists. Ādolfā brieda nejauka spīts, negribējās pakļauties nesenajam pretiniekam. Naida dzirkstele izlauzās uz āru niecīgā pārkāpumā — neaizpogātā mundiera apkaklītē. Sekoja vārdu sadursme, kas beidzās ar dumpīgā kareivja nodošanu karatiesai. Spriedums — pusotra gada pārmācības namā. Tā kā tiesājamais nebija sasniedzis pilngadību un turklāt apbalvots Brīvības cīņās, sods tika samazināts līdz vienam mēnesim.

Turpmāk Ādolfs strādāja muitā, bet tā ilgi un pamatīgi iesakņojās citā dienestā. Vidrižu pagastā vajadzēja kārtībnieka. Viens no ietekmīgiem ierēdņiem 1,63 metrus garo vīru uzskatīja par šim amatam nepiemērotu — it kā Napoleons nebūtu bijis vēl mazāka auguma... Tomēr izšķirošais bija apriņķa priekšnieka lēmums.

Pēc 1940. gada vasaras liktenīgajiem notikumiem policistus nomainīja miliči. Ādolfs Lasmanis palika savā vietā — tā vēlējās vairāku pagastu ļaudis.

Bet klāt jau bija Baigais gads.

"14. jūnijā es pavadīju 30 pajūgus uz Spilvi šķūtīs. Tur arī uzzināju, ka aizvesta sieva un četrus un astoņus gadus vecās meitas. Man ieteica bēgt. Bet vai tad no sava likteņa var aizbēgt? Pārbraucu mājās. Nomazgājos. Uzvilku tīru kreklu. Un tad man atnāca pakaļ."

Sākās pazemojumu un ciešanu ceļš, kura malās uz mūžu palika lepnākie, neveiksminieki, nespēcīgākie, vārgākie. Pat grūti pateikt, kādas īpašības vajadzīgas, lai nesalūztu un ar godu tiktu cauri ellei.

Ādolfu kopā ar citiem nelaimīgajiem vilciens aizveda uz Vorkutu. Par turpmāko vecajam vīram pat pēc tik ilga laika bija grūti stāstīt, jo balsi laiku pa laikam smacēja asaru kamols.

"Raku grāvjus, strādāju mežā, papīrmalku veda laukā pāri purvam pa zirgu dzelzceļu. Skolās iet man nav iznācis daudz. Toties man ir augstākā čekas izglītība — 14 gadus esmu nolauzis aiz polārā loka..."

Tieši, tik ilgi bija jāgaida līdz atbrīvošanai.

"Meitas no Omskas apgabala uz Latviju tika atpakaļ agrāk. Viņas izpirka mana sievasmāsa Lēdurgā par tūkstoš rubļiem gabalā. Jā, notika arī tādas lietas..."

Pēc atgriešanās dzimtenē nekāda saldā maize bijušo ieslodzīto un "tautas ienaidnieku" nav sagaidījusi. Sākumā strādājis par kurinātāju, vēlāk pieņemts ugunsdzēsības dienestā, kur nokalpojis pāris gadu desmitus.

Vai ir saglabājusies vēl kāda fotogrāfija no Ādolfa Lasmaņa jaunības un turpmākās dzīves Latvijā pirms Otrā pasaules kara? Mans sarunu biedrs atteica, ka nav nekā. Pēc ģimenes aizvešanas viss iznīcināts. Radi pat sadedzinājuši Triju Zvaigžņu ordeni, ar ko tika apbalvoti visi Skolnieku rotas karavīri.

Toreiz mēs runājām arī par Cēsu pulka Skolnieku rotai veltīto pieminekli, kas kaldināts bronzā un uzstādīts Palasta un Dārzu ielas krustojumā pie Cēsu valdes nama 1938.gada 26. maijā. Uz plāksnes bijis teksts: "Pa šo ceļu 1919. gada 6. jūnijā Cēsu pulka brīvprātīgo Skolnieku rota aizgāja cīņās par Latviju." Autori: V.Rozenbergs, R.Āboltiņš un J. Zibens. Gadagrāmatā "Lāčplēsis" var uziet arī pieminekļa aprakstu: "Virs granīta pakājes paceļas bronzā lieta skolnieka figūra. Pie kājām tai pamestas grāmatas un zinību simbols — pūce."

Dzimšanas gads sākotnējam piemineklim tātad zināms precīzi. Bet kad šis jaunais Latvijas aizstāvis pēdējoreiz redzēts savā postenī? To precīzi noskaidrot nav izdevies. Dažs atminas, ka tas bijis 1950. gadā, cits domā, ka vēl vasaru vēlāk Skolnieks ar šauteni kreisajā pusē stāvējis uz akmens paaugstinājuma.

Nogāztais metāla tēls kādu laiku esot redzēts 3. pamatskolas pagalmā, bet tad pazudis kā ļaunu garu nolaupīts.

Vai bez pēdām?

Ļaužu valodās izdevies saklausīt visai mazticamu pavedienu: pēc gadiem viens no Cēsu lielākajiem žūpām mirstot tuviniekiem atzinies, ka "pārdevis" bronzas Skolnieku par dažiem pusstopiem kādai krievu virsnieka atraitnei, kas to solījusies uzstādīt uz dzīvesdrauga kapa... Var jau būt, ka tā ir tikai leģenda. Taču pārkausēšanai piemineklis nav bijis derīgs, tur iznāktu vienīgi sārņi — tā zināja stāstīt tēlnieks Andrejs Jansons. Tātad piemineklis aprakts, noslīcināts vai arī?... Dzīve bieži atgādina, ka reizēm patiesība meklējama pat visneticamākajā nostāstā. Ja nu tiešām kādā Krievzemes kapsētā stāv lepns latviešu puisis, sargājot sev svešu atdusas vietu?

Tagad pieminekli ir atjaunojusi tēlniece Maija Baltiņa. Tikai nu puisis savu šauteni tur labajā pusē — kā to pieprasa armijas reglaments. It kā izlabota iepriekšējo autoru kļūda, kas, domājams, tomēr bija apzināta, lai vēl vairāk uzsvērtu šo skolas zēnu nesagatavotību karam.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Atjaunotais Cēsu pulka Skolnieku rotas piemineklis Cēsīs. 1999.gada 23.jūnijā