Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Šo diskutējamo jautājumu izklāstu turpina Rēzeknes augstskolas profesors Jāzeps Brolišs, sniedzot vielu plašai iespējamai zinātniskai diskusijai. Tās tēma, pēc autora domām, varētu būt "Latgaliskums — latviskuma novadnieciskā izpausme". Novēlam zinātniekiem, sabiedriskajiem darbiniekiem un plašām lasītāju aprindām labas radošas sekmes iespējamajās pārrunās.

Jāzeps Brolišs rakstā "Latgales latviešu izceļošana uz Sibīriju" atzīmē šīs masveida kustības 100. gadadienu un meklē tās cēloņus četros galvenajos apstākļos: 1) vispārējā zemes trūkumā un 1861. gadā no dzimtbūšanas atsvabināto latgaliešu beztiesīgumā, 2) minēto apstākļu izraisītajā postā un trūkumā, 3) cara valdības organizēto izceļotāju vervētāju atbalsta un labas dzīves solījumos, 4) vienotības trūkumā starp dažādu novadu latviešiem, 5) cariskās administrācijas centienos pārkrievot Latgali un mazināt tajā sociālo spriedzi. Autors mudina vispusīgi pētīt latviešu dzīves veidu Sibīrijā, jo, 1) dzīvojot ārpus Latvijas, viņi zināmā mērā līdz pat mūsdienām saglabāja daudzus mūsu senču dzīves elementus, 2) ārpus Latvijas teritorijas masveidā sastapās dažādu novadu latvieši, veidojās kopīga nacionālā pašapziņa, 3) iespējams izzināt svešatnes latviešu pārkrievošanas apstākļus, kad latviešu etnosam piederīgos cilvēkus oficiāli sadalīja divos it kā patstāvīgos etnosos — latgaliešos un latviešos. J.Brolišs min dažādus visai pretrunīgus skaitļus par latgaliešu izceļošanu uz Sibīriju. No tiem par visticamākajiem uzskatāmi vēsturnieka Boļeslava Brežģa un etnogrāfes L.Jefremovas publicētie skaitļi, attiecīgi 68 217 un 23 995. Autors sniedz arī sākotnējos dotumus par Sibīrijas dzīves apstākļiem, saimniecisko darbību un etnisko situāciju padomju varas gados. Publicētais materiāls nepārprotami parāda, ka rakstā skarto jautājumu izzināšanai nepieciešami dziļi pētījumi Latvijas un Krievijas arhīvos un kādreizējo latgaliešu pēcteču pašreizējās dzīvesvietās.

Pēteris Ančupāns stāsta par Latgales redzamāko inteliģences pārstāvju Franča Kempa, Kazimira Skrindas, Franča Trasuna un citu centieniem aizkavēt Latgales latviešu izceļošanu uz citām Krievijas impērijas guberņām. Šā procesa sākumu viņš datē ar 1775. gadu, kad Krievijas valdība atļāvusi pārdot dzimtcilvēkus ārpus Vitebskas guberņas robežām. Te gan piebilstams, ka Latgale pēc tās pievienošanas Krievijas impērijai 1792. gadā vispirms līdz 1778. gadam skaitījās Pleskavas guberņas Daugavas province, kad to ietilpināja jaundibinātajā Polockas vietniecībā, bet 1796. gadā — jaunizveidotajā Baltkrievijas guberņā. Baltkrievijas Vitebskas guberņu nodibināja tikai 1802.gadā un vēlāk pārdēvēja par Vitebskas guberņu. Autors apraksta ieceļošanas organizēšanas mehānismu un Latgales inteliģences veidošanās un darbošanās apstākļus, uzsverot, ka Latgalē pirmie garīgā darba darītāji bija katoļu mācītāji. Viņš uzsver, ka tikai drukas aizlieguma atcelšana 1904. gadā deva Latgales inteliģencei iespēju izdot pirmās avīzes un grāmatas un stāstīt ļaudīm par dzīves īstenību. Rakstā ir pārstāstīts laikrakstu "Dryva" un "Jaunas Zinias" devums par izceļošanu un izceļojušo cilvēku dzīvi.

Leopolds Kemps un Jāzeps Brolišs stāsta par Franča Kempa pretrunīgās, bieži neizprastās un pareizi nenovērtētās personības izaugsmi un radošo darbību, kuras viena smaile bija vērsta pret Latgales latviešu izceļošanu uz Sibīriju. Rakstā atrodami daudzi plašākai sabiedrībai nezināmi fakti par F.Kempa dzīvi un darbošanās apstākļiem atšķirīgos vēstures periodos. Autors uzskata: "Visu mūžu F.Kemps darbojās Latgales labā, bezgalīgi mīlot savu tautu, nežēlojot sevi latviskuma vārdā, cīnoties par visu novadu latviešu līdztiesību." Viņš mudina veikt kompleksu pētījumu, "lai noskaidrotu F.Kempa patieso ieguldījumu latviešu vēstures, latviešu dzīvesdarbības problēmu risināšanā" un uzskata, ka "nepieciešams arī padziļināts pētījums par latviešu diasporas likteņiem Sibīrijā".

Turpinājums — seko

Akadēmiķi Saulvedi Cimermani apaļajā jubilejā sveic Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Juris Ekmanis

Īpaša jubilāram veltīta grāmata no Vēstures institūta direktora Andra Caunes rokām kļūst par Saulveža Cimermaņa īpašumu Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Habilitētais filozofijas doktors Pēteris Zeile 80. gadadienā atceras 1917. gada Rēzeknes kongresu un tajā izteiktās domas par dažādos vēsturiski etnogrāfiskajos apgabalos dzīvojušo latviešu apvienošanos. Īpaša uzmanība veltīta F.Kempa un F.Trasuna atšķirīgajiem viedokļiem par noteikumiem, ar kādiem Latgale varētu apvienoties ar pārējo Latviju. Kā zināms, Latgali Livonijas kara laikā ieguva Polija, un kopš tā laika šī Latvijas daļa dzīvoja citādu kultūras, politisko un saimniecisko dzīvi nekā pārējā Latvija. Šo gadsimtu radītās sekas jūtamas pat mūsdienās. Rakstā izklāstīti F.Trasuna un viņa domubiedru uzskati par vienotas Latvijas izveides nepieciešamību un F.Kempa tālaika domas par to, ka tāda apvienošanās nav iespējama. Kongresā uzvarēja visu Latvijas vēsturiski etnogrāfisko apgabalu apvienošanās ideja, pieļaujot Latgalei tās kultūras, saimnieciskās dzīves, ticības un valodas savdabību saglabāšanu.

Arī habilitētais vēstures doktors Kārlis Počs pievēršas 1917. gada Rēzeknes kongresa problemātikai. Lai mūsdienu cilvēki labāk izprastu kongresa sasaukšanas un Latvijas apvienošanās idejas nepieciešamību, autors iepazīstina ar tiem apstākļiem, kuru darbības rezultātā Latgale XX gadsimta sākumā visās jomās tik ļoti atšķīrās no pārējās Latvijas. Viņš īsi aplūko 1) senās baltu cilšu apvienības latgaļu veidošanos un vācu krustnešu iebrukuma nozīmi viņu vēlākajos likteņos, 2) feodālo karu nozīmi Latgales savdabīgās attīstības radīšanā, 3) apstākļos, kas Latgales latviešiem traucēja aktīvi iekļauties latviešu nācijas veidošanās procesā (katolisma uzvara, smagāki dzimtbūšanas apstākļi, pārceļošanas un pārkrievošanas centieni, palēnināta saimnieciskās dzīves attīstība, minēto apstākļu veidots zemāks izglītības, kultūras un etniskās apziņas līmenis, administratīva atrautība no pārējās Latvijas, 4) vismaz par 50 gadiem vēlāka nacionāla atmoda, 5) vājāki latgaliešu politiskie spēki. Vērtējot Rēzeknes kongresa lēmumu par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju, K.Počs rakstīja: "Šis lēmums faktiski bija sākums Latgales apvienošanās procesam ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem, kuru galu galā nevarēja ignorēt arī Krievijas impērijas lielvaras. Tas faktiski ievadīja arī oficiālu latviešu apdzīvoto teritoriju apvienošanos." Nopietni, uz pirmavotiem balstīti pētījumi vajadzīgi par Latvijas pirmās brīvvalsts, kā arī par Kurzemes, Vidzemes un Zemgales vēsturiski etnogrāfisko apgabalu iedzīvotāju attieksmi pret Latgali un latgaliešiem, jo K.Počs raksta beigās izteiktie deklaratīvie apgalvojumi izraisa šaubas.

Tilžas draudzes prāvests Alberts Budže vērtē Latgales katoļu baznīcas un tās mācītāju rīcību Rēzeknes kongresa sagatavošanas laikā un norisē un min divus uzskatus jautājumā par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju: 1) par Latgales pašvaldību, nestājoties nekādos sakaros ar Baltijas guberņu latviešiem (F.Kempa un P.Liepiņa vadītā grupa), 2) par Latgales vienību ar pārējo Latviju (K.Skrinda un F.Trasuna vadītā grupa). Kongress gandrīz vienbalsīgi pieņēma Jāzepa Rancāna tēzi par to ka, "Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta ar vienu valodu un ka viņiem jāapvienojas vienā valstī".

Zaiga Matule vērtē statistikas datus par Latgales jauniešiem Latvijas augstskolās, uzsverot, ka "intelektuālā potenciāla attīstība un augstākā izglītība kā šī potenciāla sastāvdaļa ir nozīmīgs Latgales sociālās un ekonomiskās attīstības faktors". No vienas puses, tā spēj veicināt ekonomisko attīstību un dzīves līmeņa celšanos, no otras — ekonomiskie apstākļi ietekmē attieksmi pret izglītību un dzīves līmenis nosaka izglītības iegūšanas iespējas. Autore uzskata, ka svarīgs ir ne tikai sasniegtais absolūtais izglītības līmenis, bet arī tā atšķirības no citiem novadiem, kuras var ietekmēt gan indivīdu rīcību, gan arī lēmumus uzņēmējdarbībā. Salīdzinot augstāko izglītību ieguvušo iedzīvotāju skaitu Latgalē un Latvijas centrālajā daļā 1989.gada sākumā, iznāk, ka Daugavpilī un Rēzeknē tas vidēji bija 1,24 reizes mazāks nekā Jelgavā un Jūrmalā, bet Latgales lauku rajonā — 1,91 reizi mazāks nekā Latvijas centrālās daļas rajonos. Secināts: "Lai mazinātu atpalicību nodrošinājumā ar augstāko izglītību ieguvušajiem speciālistiem, Latgales novada darbaspēkā apsteidzošos tempos būtu jāieplūst jaunajiem augstskolu absolventiem." Diemžēl tas nenotiek: 1996./97.mācību gadā Latvijas augstskolās uzņemto Latgales jauniešu skaits bija 1,32 reizes mazāks nekā Latvijas centrālās daļas jauniešu skaits. Latvijas valsts uzmanību un aktīvu rīcību prasa Z.Matules raksta secinājumi: Latgales atpalicība augstākās izglītības ziņā 90.gadu pirmajā pusē nav mazinājusies, 2) 1996./97. mācību gadā no Latgales augstskolās iestājās par 20% mazāk cilvēku nekā vidēji no visas Latvijas, 3) augstskolās uzņemto studentu skaits no Latgales pieaug, bet pieaugums nonāk Rīgas augstskolās, kur iestājas apmēram puse studijas sākušo Latgales jauniešu, 4) arvien svarīgāks kļūst jautājums par augstskolu absolventu ieinteresēšanu atgriezties Latgalē, 5) Latgales jauniešu vidū izplatīts viedoklis par Rīgas augstskolu absolventu priekšrocībām darba tirgū, par galveno priekšrocību uzskatot Rīgas augstskolu diplomu augstāku prestižu.

Olga Kudrova uz bagātu statistikas datu pamata izvērtē Latvijas bibliotēku, bet īpaši starpbibliotēku abonementa darbību pēc 1991.gada un parāda tās divas tendences: 1) strauju darba pasliktināšanos laikā no 1991. līdz 1994.gadam, 2) pakāpenisku darba uzlabošanos pēc 1994.gada. Autore secina: 1) bibliotēku sadarbība un efektīvas sadarbības trūkums negatīvi ietekmē bibliogrāfiskās informācijas meklēšanas un literatūras izsniegšanas rezultātus, 2) pēdējais pētījums par starpbibliotēku abonementu Latvijā veikts 1987.gadā. Teorētisko un lietišķo pētījumu trūkums negatīvi ietekmē starpbibliotēku abonementa sistēmas tālāko attīstību, 3) starpbibliotēku abonementa darba sakārtošanai vispirms jāizstrādā un jāapstiprina principiāli jauns nolikums, kurā būtu ietvertas visas jaunās bibliotekārā darba tehnoloģijas — elektroniskie katalogi, procesu automatizācija, kā arī jaunais dalībnieku sastāvs, tajā ietverot arī jaunās, spēcīgās un fondiem bagātās bibliotēkas.

LZA ārzemju loceklis Gundars Ķeniņš (Kings), Dž.Teds Bārnovs un Gunta Veismane aplūko valstiski svarīgu problēmu — par saimniecisko vadītāju pamatvērtībām Latvijā. Viņi atzīmē Latvijas nozīmīgo, bet lēno attīstības tempu pa progresa ceļu un secina, ka "krietna daļa aizkavējumu saistās ne tik daudz ar naudas trūkumu, cik ar nevēlēšanos veikt radikālas reformas zinātniskās pētniecības un augstākās izglītības uzlabošanā". Autori uzsver, ka viņi Latvijā visvairāk izjūt sociālā kapitāla trūkumu, t.i., tādas garīgas un sociālas vides, kāda pastāv turīgās tautās, trūkumu. Viņuprāt: 1) sociālā kapitāla pamatā ir apstākļi, kas ļauj saimnieciskai sadarbībai noritēt uzticēšanās gaisotnē, 2) Latvijas straujāka attīstība nav iedomājama bez prāviem ieguldījumiem akadēmiskās reformās, kurām savukārt nepieciešama noturīgāka sociālā kapitāla bāze. Savos vērojumos un aptaujās gūtos datus par vadītāju 66 individuālajām pamatvērtībām autori sadalījuši pa deviņām pamatvērtību grupām. Pēc attieksmes pret šīm pamatvērtību grupām viņi Latvijā saskata četras vadītāju kopas: 1) vadītāji — tūļas, kas mācījušies un apguvuši pieredzi padomju laikā, saņēmuši priekšlikumus vadīt pārmaiņas, tie vispirms uzskatīja, ka tās nav vajadzīgas; 2) vadītāji — zaudētāji vai vismaz potenciāli neveiksminieki tirgus saimniecības apstākļos, pamatojoties uz savu izglītību un pieredzi, viņi grib uzlabot ražošanas iespējas vai arī paaugstināt savu personīgo statusu. Šajā orientācijā bieži trūkst plašāku zināšanu un vērtību pārmaiņu; 3) vadītāji, kuri spēj mācīties un sniegt jaunas idejas. Viņi cenšas iegūt jaunas zināšanas un ārzemju pieredzi; 4) līderi jeb īpaši vērtīgie vadītāji, kuri spēj pilnībā savienot jaunās zināšanas un jauno organizācijas kultūru. Viņi dibina starptautiskas firmas ar multikulturālu vadības komandu, jaunu uzņēmuma politiku un darbības praksi.

Zaiga Krišjāne stāsta par sākotnējo veikumu Latvijas novadu iedzīvotāju dzīves kvalitātes atšķirību izzināšanā. Pēc autores domām, dzīves kvalitāti raksturo cilvēku nodarbinātība un ienākumu līmenis, izglītība, mājoklis, veselība, sociālie kontakti, sociālās un politiskās līdzdalības iespējas, kā arī subjektīvās labsajūtas elementi, kas saistās galvenokārt ar apmierinātības pakāpi dažādās dzīves sfērās. Rakstā noskaidroti vairāki pētījuma teorētiskie jautājumi, stāstīts par izmantotajiem avotiem un par to papildināšanas nepieciešamību. Iesāktajam pētījumam ir liela zinātniski praktiska nozīme, jo tas parāda 1) tos virzienus, kādos jāstrādā, lai panāktu visu valsts iedzīvotāju augstas dzīves kvalitātes nodrošināšanu visā Latvijā, 2) kas darāms krasu atšķirību izlīdzināšanai, teritorijas vienmērīgai un ilgstošai attīstībai. Autore īpaši uzsver draudošās situācijas, kādas izraisa nelabvēlīga sociāla vide, kuru vistiešāk atspoguļo bezdarba līmenis, tam sekojošais alkohola patēriņa pieaugums, nedabīgās nāves gadījumu un pašnāvību skaita pieaugums. Līdzšinējais darbs rāda, "ka zemāka dzīves kvalitāte novadu vidū raksturīga Latgalei." Tur galvenā uzmanība būtu veltāma uzņēmējdarbības veicināšanai, jaunu darba vietu radīšanai, brīvā laika aktīvai pavadīšanai, lai mazinātu alkohola patēriņu.

Andra Kalnača analizē darbības vārda laika formu lietošanu kā latviešu valodas izteiksmes līdzekli. Ar daudziem piemēriem viņa raksturo šo darbības vārda formu izmantošanas daudzpusīgās iespējas.