Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē 30.jūnijā

Aizvakar, 30. jūnijā, Ministru kabinetā notika kārtējā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēde, kurā piedalījās pa septiņiem pārstāvjiem no Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS), Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) un valdības institūcijām. Sarunas vadīja ierastie sociālo partneru pārstāvji — labklājības ministrs Vladimirs Makarovs, LDDK priekšsēdētājs Vitālijs Gavrilovs un LBAS priekšsēdētājs Juris Radzevičs.

Šīs tikšanās darba kārtībā bija jau vairākkārt sociālo partneru vidū apspriestais un viņu starpā nepanāktās vienošanās dēļ no Saeimas apspriešanas atsauktais likumprojekts "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā", kā arī Tieslietu ministrijas izveidotās darba grupas sagatavotais Darba kodeksa projekts.

Kaut arī Darba kodeksa projekta autori un par to atbildīgās Tieslietu ministrijas pārstāve , valsts sekretāra vietniece Veronika Krūmiņa vairākkārt uzsvēra šī likuma izstrādes ieilgušo procesu un atgādināja jau divus neveiksmi cietušos Darba kodeksa projektus, kā arī to, ka Valdības deklarācijā paredzēts, ka šis likums tiks pieņemts un stāsies spēkā jau ar nākamā gada sākumu, NTSP sēdes dalībnieki cerēto atbalstu Darba kodeksa projektam nesniedza. Galvenais arguments — tas nav pietiekami apspriests darba devēju un arodbiedrību sarunās. Gan darba devēji, gan arodbiedrību pārstāvji uzskatīja, ka viņu priekšlikumus un iebildumus projekta pilnveidošanai nav iespējams saskaņot vienas īsas tikšanās laikā. Kā noskaidrojās diskusijas laikā, darba devēju un arodbiedrību pārstāvju krasākās domstarpības rodas jautājumos par to, vai saglabāt līdzšinējā Darba likumu kodeksā paredzēto beztermiņa darba līgumu formu vai arī visus darba līgumus slēgt tikai uz noteiktu laiku, kā formulēt darba devēja uzteikuma pamatu, cik lielu noteikt darbiniekiem izmaksājamo kompensāciju viņu atlaišanas gadījumā, cik pieejamai darbiniekiem jābūt informācijai par uzņēmuma saimniecisko darbību un finansiālo stāvokli, par sieviešu tiesību aizsardzību un dažos citos jautājumos.

Lai izvairītos no kārtējiem Darba kodeksa projekta "nogremdēšanas" draudiem, labklājības ministrs ierosināja darba devējiem un arodbiedrībām izvirzīt trīs pārstāvjus, kas kopīgi ar likumprojekta autoriem censtos panākt kompromisu strīdīgajos jautājumos un šo darbu pabeigt līdz augusta beigām — laikam, kad darba grupa projektu iecerējusi iesniegt akceptam Ministru kabinetā.

Pretējā gadījumā, kā atzina V.Makarovs, pastāv reāla iespēja šim projektam atkal palikt neizskatītam, jo "spēkā esošais Darba likumu kodekss mūs visus patiesībā apmierina un tādēļ sabiedrībā trūkst intereses par jauna Darba kodeksa pieņemšanu, kaut arī vecais vairs neatbilst nedz rietumvalstu standartiem, nedz Eiropas Savienības izvirzītajām darba likumdošanas prasībām". Turklāt, kā uzsvēra ministrs, šajā viedokļu saskaņošanas procesā arodbiedrības var cerēt uz valdības atbalstu. Jo iebildumi, ko pret projektu izvirzījusi LDDK, aizbildinoties ar sarežģīto ekonomisko situāciju un tādēļ pārāk stingrajām likuma autoru piedāvātajām sociālajām garantijām darbiniekiem, pēc V.Makarova domām, būtu pieļaujami tikai kā pagaidu normas Darba kodeksa pārejas noteikumos, kas būtu attiecināmas uz pirmajiem gadiem pēc likuma stāšanās spēkā. Pēc tam jaunā Darba kodeksa normām būtu jāgarantē Latvijas darbiniekiem tāda pati sociālā drošība, kāda pastāv citur Eiropā. Nevar atstāt darbinieku sociāli neaizsargātu situācijā, kad vismaz 20 procenti darba devēju Latvijā ir negodīgi, uzsvēra V.Makarovs.

Šādam labklājības ministra viedoklim nepiekrita vairāki LDDK pārstāvji. Tā, Latvijas kooperatīvu sabiedrību centrālās savienības "Turība" valdes priekšsēdētājs Ivars Strautiņš un akciju sabiedrības "Latvijas finieris" prezidents Juris Biķis atzina, ka gadījumā, ja jau ar nākamā gada sākumu stātos spēkā visas likumprojekta autoru piedāvātās normas, tiktu iznīcināta liela daļa Latvijas darba devēju. Kā uzsvēra I. Strautiņš, Latvijas ekonomiskā situācija un darbinieku disciplīna neatbilst situācijai valstīs, pēc kuru likumdošanas parauga ir radīts šis projekts.

Gan arodbiedrību, gan darba devēju pārstāvji turklāt vienojās arī par to, ka likumprojekta autoriem trūcis praktiskās pieredzes un zināšanu par darba attiecībām Latvijā. Tādēļ darba devēju un arodbiedrību līdzdalība projekta pilnveidošanā būtu sevišķi nepieciešama.

Diskusiju rezultātā atbalstu beidzot guva V. Makarova priekšlikums, un gan LDDK, gan LBAS pārstāvji solīja jau ar 5. jūliju sākt līdzdalību Darba kodeksa darba grupas sēdēs. Nacionālā trīspusējā sociālo partneru padome pilnā sastāvā šo jautājumu vēlreiz apspriedīs 25. jūlijā.

Asu sociālo partneru domstarpību cēlonis bija arī otrs sēdes darba kārtības punkts — likumprojekts "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā". Galvenais diskusiju iemesls — sociālo garantiju fonds, tā iemaksu veicēji un personas, kas būs tiesīgas pretendēt uz kompensācijām no šī fonda līdzekļiem gadījumā, ja viņu darba devējs zaudēs maksātspēju.

Arodbiedrību viedoklis — pretēji darba devēju priekšlikumam no iemaksām šajā fondā būtu atbrīvojami darbinieki un garantiju fonda resursu avotiem jābūt tikai darba devēju līdzekļiem un valsts budžetam. Pret šādu nostāju principā neiebilda arī valsts pārstāvji, tostarp V. Makarovs.

Turpretī LDDK biedri atbalstīja pašu ieteikto variantu. Atbilstoši tam sociālo garantiju fonda līdzekļi veidotos no solidārām iemaksām — 40 procenti no darba devēju līdzekļiem, 40 procenti no valsts budžeta, bet 20 procenti no pašu darbinieku veiktajiem maksājumiem. Turklāt šāda sociālo garantiju fonda veidošana būtu iespējama tikai ar laiku, kad atbilstoši likumam "Par valsts sociālo apdrošināšanu" tiks samazināta no darba devēja līdzekļiem maksājamā sociālās apdrošināšanas iemaksas daļa. Pretējā gadījumā, ja lielākā daļa šī fonda iemaksu būtu jāuzņemas tikai darba devējiem un tas notiktu pirms darba devēju maksājamās sociālās apdrošināšanas iemaksas daļas, sociālo garantiju fonda izveide būtu uzskatāma par jaunu slēptu nodokli un nonāktu pretrunā ar valdības deklarēto — nepalielināt Latvijas uzņēmēju nodokļu nastu.

Apkopojot izskanējušos viedokļus, līdz ar atkārtotu likumprojekta "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" izskatīšanu Ministru kabinetā apspriešanai valdībai V. Makarovs ierosināja piedāvāt trīs variantus — noteikt darba devējiem par katru darbinieku sociālo garantiju fondā gadā iemaksāt piecus latus, bet trūkstošo līdzekļu daļu segt no valsts budžeta līdzekļiem; iemaksas sociālo garantiju fondā uz pusēm veikt no valsts budžeta un darba devēju līdzekļiem vai arī tikai no darba devēju līdzekļiem.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore