Turpinājums.

Sākums "LV" 22.06.1999., Nr.200/207;

"LV" 1.07.1999., Nr.216

Stāvēt stipri par Latviju

Vēstures līčločus līdzās likumsakarībām ne mazāk būtiski reizēm iespaido nejaušības. Pēc gadiem tad var mēģināt zīlēt: ja tas būtu risinājies citādi, ja kāda kauja būtu sākusies stundu agrāk vai vēlāk... Protams, patiesībā tādiem prātojumiem nav nekādas jēgas. Jo viss jau ir noticis. Vienā un vienīgajā risinājumā, kur nekas nav pārsūdzams.

Kaut arī apmēram divas trešdaļas no Skolnieku rotas sākuma sastāva 108 puišiem nāca no Valmieras, nejaušībai ir labpaticies, ka šīs pilsētas vārds skolas zēnu kaujas vienības nosaukumā neparādās. Bet tas tik tiešām nav galvenais.

Par spīti nepielūdzamai laika gaitai, 1989. gadā mūsu vidū bija vēl trīs Cēsu pulka Skolnieku rotas karavīri, kas mita Valmierā vai tās apkaimē — Kārlis Dekmeiers, Pēteris Stirna un Jānis Valmiers. Man izdevās tikties un 1990. gada vasaras vidū pāris stundas parunāties ar Pēteri Stirnu viņa tēva būvētās mājas Podnieku ielā pagalmā uz soliņa. Savulaik Jānis Stirna šo divstāvu īres namu spējis uzcelt no dažādu darbu amatnieka ietaupījumiem, tā apliecinot seno patiesību, ka amatam ir zelta pamats.

— Tēvs nodzīvoja 89 gadus, man šobrīd ir nieks mazāk, tomēr aiziešana vairs nevar būt tālu. Bet šogad 6. jūnijā, kad sanācām kopā Skolnieku rotas pirmās kaujas vietā, atkal jutos jauns. Šķita, ka blakus ir visi Valmieras un Cēsu puikas, kam netrūka dūšas iet sargāt Latvijas valsti tās tapšanas varbūt visgrūtākajās dienās.

Cīņā par Latvijas brīvību savas galvas nolika deviņi Skolnieku rotas karavīri:              &n Pēteris Stirna ar Cēsu skautiem pie              &n bijušā Līvu pagastnama. Mūža galā

Voldemārs Atslēga,

Jānis Bedrītis,

Verners Ciguzis,

Leonards Freimanis,

Osvalds Krastiņš,

Edgars Krieviņš,

Jūlijs Pulehts,

Kārlis Putniņš,

Vilis Zeltiņš.

Tomēr vairums Skolnieku rotas cīnītāju un viņu karabiedru aizgāja bojā pusmūžā Staļina vergu nometnēs. Pēterim Stirnam laimējās — no 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanas viņu paglāba kāda vietējā varasvīra cildinoša atsauksme.

Bet varēja viss iegrozīties arī citādi.

Pēc Brīvības cīņām Pēteris Stirna atgriezās skolas solā, lai pabeigtu ģimnāzijas pēdējo klasi. Vecāki gribēja, lai dēls kļūst par mācītāju. Taču atbrīvojās vieta bankā, un Pēteris uzsāka darba gaitas tur. Pēc dažiem gadiem pārgāja dzelzceļa dienestā, kur bija daudz augstāka izpeļņa. Nokalpoja par šaursliežu dzelzceļa kustības rīkotāju līdz pat pensijas vecumam. Drīz vien pēc tam tika palaists atpūtā arī pats mazbānītis — padomju ierēdņi izlēsuši, ka šaursliežu dzelzceļš tautsaimnieciski neesot izdevīgs. Nu no kādreizējā dzelzceļa, kas savienoja Valmieru ar ostas pilsētu Ainažiem, vietām vēl saglabājies uzbērums, pussabrukuši tilti pār Gauju un Salacu un, protams, atmiņas par aizvadītajiem gadiem un laikmetu.

Kā Pēteris Stirna vērtēja notikumu attīstību 1990. gadā, salīdzinot ar paša bagātajā mūžā agrāk pieredzēto?

— Dzīve tagad ir cita un Valmiera tāpat. Viss mainījies un pārgrozījies līdz nepazīšanai. Pilsētas autoostas vietā agrāk bija gara krogus ēka ar pamatīgu slitu zirgu piesiešanai. Tur, kur agrāk jaunībā gāju sēņot un ogot, tagad ir iepletusies stikla šķiedras ražotne. Pirms Otrā pasaules kara valmierieši bieži vizinājās pa Gauju ar laivām, gāja uz zaļumballēm Iršu parkā, pastaigājās pa Kauguru vēri. Šķiet, ka cauri laikiem arvien nemierīga un mūžīga palikusi tikai Gauja. Nekas liels nav mainījies arī Podnieku ielā un tēva celtajā namā. To gan mums komunisti atņēma, tomēr dzīvoklīti atstāja — gluži uz ielas nebija jāpaliek.

Agrāk man mājās bija daždažādi dokumenti par līdzdalību Brīvības cīņās, tas viss pazuda 1944. gadā, kad Valmierai tuvojās fronte. Kauju brīžus es pārlaidu pie radiem ārpus pilsētas. Pārnācis atklāju, ka līdzās mājai ir nokritusi bumba — ēka bija daļēji cietusi. Vēl nepatīkamāks pārsteigums sagaidīja telpās, jo istabās bija ielauzušies un saimniekojuši nelūgti ciemiņi: viss savandīts, izvazāts. Bija nozagts arī Triju Zvaigžņu ordenis, ko savulaik saņēma visi Skolnieku rotas brīvprātīgie. Es tiku apbalvots ar ordeņa piekto šķiru 1929. gada 25. jūnijā.

Pirmā pasaules kara gados tepat līdzās tēva mājām bija apmetušies Donas kazaki. Sadraudzējāmies, iemācījāmies apieties ar šauteni, kavalēristi bieži zēniem uzticēja zirgus, lai aizved uz Gauju padzirdīt. Šīs iemaņas vēlāk noderēja, kad pašiem nācās karot.

Toreiz, kad sastapāmies, Pēteris Stirna uzdāvināja arī kādu pusduci senu fotoattēlu, kur it kā redzami Valmieras ģimnāzisti militārās nodarbībās, bet vienā varētu būt arī Skolnieku rotas karavīri, tai otrajā pusē lasāmi autogrāfi. Tomēr neko vairāk noskaidrot neizdevās, jo pat vislabākā atmiņa nevar sacensties ar necilu zīmuli... Bet pierakstu uz fotoattēliem nebija nekādu. Un tikai nupat šopavasar, kad "Latvijas Vēstnesis" viesojās Valmierā, lai tiktos ar turieniešiem, kas apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni, atklājās — fotoattēlos uzņemtie puiši varētu būt organizācijas "Latvijas vanagi" biedri.

Šīs apvienības pamati likti 1920. gada novembrī, kad atvaļinātais virsleitnants Kārlis Ābele, Valmieras vidusskolas vingrošanas skolotājs, pulcina ap sevi bijušos Skolnieku rotas puišus un citus nacionāli noskaņotus jauniešus. Organizācijas devīze — "Stāvēt stipri par Latviju".

Lūk, ko par to vietējā laikrakstā "Liesma" raksta valmierietis Andris Briedis: "1921. gadā Kārļa Ābeles un vidusskolas pārziņa, Lāčplēša kara ordeņa kavaliera Jāņa Jansona ierosināta, pie skolas dibinās jaunatnes biedrība "Latvijas vanagi". Paliek jau pieņemtā devīze. Darbības galvenās jomas: patriotiskā audzināšana, vingrošana, sports. Biedrība veido novadus, tos numurē dibināšanas secībā. Tāpēc pirmais ir Valmieras novads, tajā no sporta veidiem galvenais ir buru sports. Pavisam Latvijā ir 80 novadu, 2. ir Valkas, 3. — Rīgas, 4. — Mazsalacas... "Latvijas vanagu" statūtos teikts, ka "Latvijas vanagu" mērķis ir izaudzināt vanagus par godīgiem, apzinīgiem un enerģiskiem Latvijas pilsoņiem, kuri par visu vairāk mīl savu dzimteni un visiem spēkiem aizstāv to pret iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem".

1934. gadā notiek "Latvijas vanagu" kongress, tajā Jāni Jansonu ievēl par organizācijas viceprezidentu. Organizācijā jau ap 15 000 biedru, viņiem formas tērpi: pelēkas vai pelēki zaļganas bikses, pelēki krekli ar melnām samta apkaklēm un uzplečiem, melnas cepures, melnas kaklasaites, uz labās rokas krekla piedurknēm uzšūti leņķi — pakāpju apzīmējumi. Rodas arī "Latvijas vanadzes".

Tātad ļoti iespējams, ka fotoattēlos redzamie puiši ir "Latvijas vanagi". Tomēr neatbildēts ir jautājums — kurā gadā fotogrāfijas uzņemtas, kāds bijis šo puišu turpmākais liktenis. Varbūt var palīdzēt "Latvijas Vēstneša" lasītāji?

Kāds cits fotoattēls ceļojis uz Latviju no Amerikas Savienotajām Valstīm, to atsūtījis Ansis Pommers, kura tēvs Oskars Pommers ir bijis Cēsu pulka Skolnieku rotas karavīrs, vēlāk beidzis kara skolu un dienējis 5. Cēsu kājnieku pulkā, Otrajā pasaules karā cīnījies leģiona 15. divīzijā un kritis 1944. gada janvārī. Bet fotogrāfija uzņemta 1938. gada 4. jūnijā Valmierā Skolnieku rotas karoga svētkos.

Par Skolnieku rotas karoga tapšanu rakstīts ASV Rietummičiganas universitātes Latviešu fakultātes izdevumā "Arhīvs" 1969. gadā:

"Jaunatnes varoņgara stiprināšanai un tradīciju uzturēšanai 1929. gada 20. februārī bijušie rotas karavīri nodibināja Cēsu pulka bij. brīvprātīgo Skolnieku rotas karavīru biedrību ar 100 biedriem, kuras karogu kā skolu jaunatnes varonības simbolu, sākot ar 1929. gadu, glabāja pēc kārtas visas Ziemeļlatvijas ģimnāzijas: Cēsis, Valmiera, Limbaži, Mazsalaca, Rūjiena, Valka, Gaujiena, Smiltene, Alūksne un Madona. Šie karoga svētki arvien notika Debesbraukšanas dienā un izvērtās par plašiem patriotiskiem sarīkojumiem uz vietas ar valdības, armijas un sabiedrības pārstāvju, skolu delegāciju un skolu jaunatnes piedalīšanos. Karoga metu zīmēja K.Dzirkalis, bet darināja to Cēsu Valsts ģimnāzijas audzēknes skolotājas Brincevas vadībā."

Kā lielu dārgumu Skolnieku rotas karogu ir izdevies saglabāt Vēstures muzeja fondos — to pirmoreiz plašākai sabiedrībai bija iespēja aplūkot izstādē "Latvija starp diviem pasaules kariem" 1988. gadā.

Vēl viens apliecinājums, ka pat vistumšākajā naktī atradīsies kāds drosminieks, kas pratīs un spēs saglabāt tautas dārgumu, kam pēc okupantu priekšrakstiem sen bija jābūt iznīcinātam.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Fotoattēli no Pētera Stirnas un  Anša Pommera arhīva

Iespējams, ka šajos fotoattēlos pie Valmieras 1.ģimnāzijas nama ir redzami toreizējie ģimnāzisti organizācijas "Latvijas vanagi" dalībnieki, apakšējā attēlā otrajā pusē ir skatāmi šie autogrāfi. Tomēr droša apstiprinājuma šim pieņēmumam pagaidām nav un nav zināms arī, kad attēli tapuši