Divdesmitā tikšanās Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris sabiedriskais darbinieks  Arturs Cipulis

Jūnija pirmo pusi Arturs Cipulis un viņa dzīvesbiedre pavadīja Rīgā. Bija jāsaskaņo daudzi jautājumi ar Latvijas valstsvīriem un ierēdņiem. Un tad vēl Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes gadskārtējās sēdes sagatavošana un dalība tajā.

PBLA darbā Arturam Cipulim uzticēti daudzi pienākumi. Ne visi ir dokumentēti lēmumos, taču viņa darbību tur jūt un redz: veicināt ārzemēs dzīvojošo latviešu kopību, koordinēt ārzemju latviešu kopējās darbības, sniegt latviešu centrālajām organizācijām praktiski noderīgu informāciju par Latviju, veicinot ārzemju latviešu līdzdalību Latvijas izglītībā un kultūrā. Šie uzdevumi ir ļoti daudzveidīgi, jo pati PBLA vīzija nākotnei skan: "Redzama, vitāla latviešu kopiena ārzemēs un neatkarīga, demokrātiska, ekonomiski attīstīta Latvija." PBLA sēdes lēmumi paredz, ka kopā ar citiem kolēģiem Arturs Cipulis piedalīsies ļoti plaša projekta īstenošanā, Rīgas jubilejas sakarībā veidojot izstādi par ārzemju latviešu rosmēm pusgadsimta garumā. Viņu šajā valdes sēdē ievēlēja arī par ārlatviešu projekta "Rīga 800" komisijas priekšsēdi.

Kādā brīdī tomēr Arturs Cipulis iegriezās arī "Latvijas Vēstnesī".

Sigizmunds Timšāns, "LV

— Jūs piedalījāties arī Pasaules brīvo latviešu apvienības rīkotajā valodas konferencē. Tur valoda tika aplūkota kā zinātniska un politiska problēma, kā sabiedrības integrācijas instruments. Kādas ir jūsu domas par šo problēmu un aizvadīto konferenci?

— Tās bija saturīgas sarunas par svarīgiem jautājumiem. Es tikai domāju, ka pārāk daudz runā par latviešu pienākumu būt lojāliem pret tiem, kas latviski nerunā. Mēs jau tāpat esam lojāli, mēs tā esam audzināti. Piemēram, Cēsu skolotāju institūtā, kad es tur pirms kara mācījos, bija speciāli divi kursi, kur sagatavoja skolotājus tieši krievu, žīdu un poļu skolām. Vajadzētu, lai cittautieši būtu vairāk lojāli pret mums.

— Pa ilgajiem atšķirtības gadiem izveidojušās atšķirības arī starp valodu, kādā runā un raksta latvieši Latvijā un latvieši trimdā. Kā, pēc jūsu domām, tās būtu pārvaramas?

— Latvijā valoda noteikti ir bagātāka. Tā ir vienkāršāka valoda, kādā runā latvieši trimdā. Pēc manām domām, uzvārdu rakstība jāpatur tāda, kāda tā Latvijā iegājusies. Varbūt iekavās var sniegt oriģinālrakstību. Man visgrūtāk ir pierast pie tā, ka no latviešu valodas pazudis ch. Piemēram, Bachs. Bahs — tas skan pavisam citādi. Ārzemnieki, kas te izņem pases, bieži pastāv, lai viņiem atstāj uzvārdā ch, kā Blechs vai tamlīdzīgi. Es domāju, ka kompromiss vienmēr ir iespējams.

— Trimdā uzturēt latvietību laikam kļūst arvien grūtāk?

— Diemžēl tā tas ir. Laiks iet uz priekšu. Laiks mūs nesaudzē. Viss būs atkarīgs no mums pašiem — kā mēs rīkosimies un kā pratīsim motivēt savu jauno paaudzi. Es pats to jūtu ģimenē. Dēls latviski runā labāk, meita mazliet sliktāk, ar vācu akcentu. Kaut gan viņa ir ļoti centīga, bieži brauc uz Latviju un domā par Latviju. Bet daudzi no tiem, kam pašlaik 30—40 gadu, ir izklīduši, aizgājuši no latviešu ligzdām. Viņi meklē labākus dzīves apstākļus un dzīvo, kur nu katrs ir darbu dabūjis. Latviešu ligzdas paliek tukšas. Ir ģimenes, kas sūta bērnus uz 3x3 nometnēm Latvijā, bet to skaits nav liels. Piemēram, Vācijā pašlaik ir ļoti vāja trimdas latviešu grupa — palikuši lielākoties veci cilvēki, jauniešu ir ļoti maz. Savā laikā jau visi izceļoja, Vācijā palika gandrīz tikai tie, kurus Kanādā, Amerikā un citur neņēma pretī. Mani pašu izbrāķēja tāpēc, ka plaušās atrada vecu apkaļķojumu. No 140 tūkstošiem latviešu mēs toreiz Vācijā palikām nepilni 16 tūkstoši. Kodols tomēr bija, un mēs ļoti daudz ko izdarījām. Varējām ģimnāziju uzturēt, organizējām dažādus kultūras pasākumus un jaunatnes sarīkojumus.

Tagad Minsterē ir ļoti spēcīga latviešu studentu grupa. Kad Vīnē notika Eiropas Savienības dalībvalstu sanāksme, mēs finansējām deviņus jauniešus, kas aizbrauca tur un rīkoja demonstrāciju. Tāpat notika sanāksmē Ķelnē. Arī tur mūsu studenti demonstrēja — laida balonus gaisā un aizstāvēja prasību, ka Latvija jāuzņem Eiropas Savienībā.

— Nesen notikušajās vēlēšanās jūs tikāt ievēlēts par Vācijas latviešu kopības priekšsēdi. Kā jūs raksturotu tās darbību?

— Vācijas latviešu kopības darbība ir ļoti sarukusi. Mums vairs nav tas spēks, kāds bija agrāk. Kā jau es teicu, pa lielākai daļai palikuši gados veci ļaudis. Piemēram, Hamburgā mēs kādreiz bijām 2000 latviešu, tagad esam labi ja 300. Tomēr vēl ir daži cilvēki, kas darbojas un mēģina kaut ko sarīkot, lai uzturētu latvisko domu un latvisko garu.

Sakarā ar latviešu tautas sēru dienu mums 14.jūnijā bija dievkalpojumi Bonnā, Minsterē un arī Hamburgā. Uz visiem šiem atceres dievkalpojumiem mēs bijām ielūguši jauno latviešu dziedoni Norveli, kas pašlaik mācās Vīnē.

Bet vispārējā situācija ir tāda, ka vēl turas tikai atsevišķas vietas, un turas uz pāris cilvēku pleciem. Nav vairs tā kā agrāk, kad mēs Vācijā paši ar saviem koriem varējām sarīkot pat Dziesmu dienas. Mēs esam priecīgi, ka atsevišķās vietās vēl ir cilvēki, kas mēģina kaut ko darīt. Tas notiek saziņā ar Latviju, arī ar Latvijas koru atbalstu. Mums lielākoties palīdz tas, ka mēs esam samērā tuvu Latvijai. Uz Vāciju brauc daudzi kultūras darbinieki, kori, mūziķi. Mēs laikus uzzinām, kur viņiem būs kādi priekšlasījumi vai koncerti. Un mums vienmēr ir iespēja viņus uzņemt, kontaktēties. Mēs cenšamies piedalīties visos tajos pasākumos, uz kuriem brauc kāds no Latvijas. Kad Ziemeļreinas—Vestfālenes pavalsts Minsterē svinēja Trīsdesmitgadu kara 300 gadu atceri, tur bija ieradušies visu Eiropas valstu augstākie vadītāji, arī ķēniņi un ķēniņienes, tāpat prezidenti. Toreiz mūsu Valsts prezidents Guntis Ulmanis atrada kādu stundu laika, lai apmeklētu Latviešu kultūras centru un aprunātos ar mums. Mums Hamburgā tagad ir Latvijas goda konsule. Tā ir doktore Sabīne Zommerkampa–Homane. Viņa ir dzejniece, vairāku dzejas grāmatu autore un kultūras darbiniece. Viņa ļoti cenšas veicināt arī latviešu kultūru un ir ļoti aktīva. Piemēram, sakarā ar Latvijas valsts 80 gadu jubileju mēs Hamburgā sarīkojām diezgan plašu gleznu izstādi. Viņa toreiz atrada iespējas dabūt tai finansējumu.

Kopumā ir jāsaka, ka latvisko identitāti mums palīdz uzturēt pieslēgšanās visiem tiem notikumiem, kas saistīti ar Latviju, tiešie kontakti ar latviešiem, kas ierodas Vācijā.

Minsterē tagad darbojas Vācijas—Latvijas izglītības, kultūras un informācijas fonds. Arī mēs, Vācijas latviešu kopība, esam fonda biedri. Pirmais lielākais pasākums būs Latvijas skolēnu grupas ierašanās. Latviešu skolēni te uzturēsies visu augusta mēnesi. Viņi mācīsies vācu skolās, bet pēdējās nedēļas nogalē paredzēts rīkot Latvijas un Vācijas latviešu jauniešu tikšanos.

Mēs esam uzrakstījuši vēstuli Latvijas Lauksaimniecības universitātei par Vācijā mirušo mācībspēku pārapbedīšanu. Pagājušajos gados mēs esam palīdzējuši pārvest uz Latviju Vilhelma Purvīša un Jāņa Jaunsudrabiņa pīšļus. Varbūt ir laiks domāt arī par mācībspēkiem, kas apgūlušies Vācijas zemē, jo tur visus kapus, kas netiek kopti, ātri vien likvidē.

Pašlaik ir runa par profesoru Maltu. Pirms četriem gadiem no Latvijas bija vēstule, ko parakstījusi Lauksaimniecības kamera, bet tādas kameras jau nemaz nav. Tāpēc tas tāds apšaubāms dokuments. Zemkopības ministrijā man ieteica sazināties ar Lauksaimniecības universitāti. Tā nu mēs esam sagatavojuši vēstuli. Es nevaru teikt par citām zemēm, bet Vācijas latviešu kopība ir gatava iesaistīties un palīdzēt. Tāpat kā tas bija Jaunsudrabiņa un Vītola gadījumā, kad mēs no savas puses izdarījām visu, kas bija jākārto Vācijā, un te, Latvijā, bija pretī cilvēki, kas visu noveda līdz galam.

— Kā norit trimdā uzkrāto garīgo bagātību atgriešanās dzimtenē?

— PBLA arhīvi atsūtīti uz Valsts arhīvu un nodoti Kļaviņas kundzes un Branča kunga ziņā. Es esmu izstrādājis pat plānu, kā šos dokumentus vajadzētu sistematizēt, lai interesenti varētu tos izmantot. Latvijā jau ir daļa no mūsu Dziesmusvētku arhīva. Kad 1993.gadā sākās gatavošanās Latviešu vispārējiem dziesmusvētkiem, man radās ideja sarīkot trimdas Dziesmusvētku izstādi. Diriģents Arnis Poruks no Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra tam tūlīt piekrita, tikai sacīja, ka jārīko kopēja izstāde — par Dziesmusvētkiem trimdā un Latvijā. Toreiz mēs atsūtījām ļoti daudz fotogrāfiju un citu materiālu. Tie visi te palika.

Pašlaik mēs sakārtojam atlikušos Dziesmusvētku materiālus, Minsteres ģimnāzijas arhīvu un Vācijas latviešu kopības arhīvu. Ar laiku tiem visiem jānonāk Latvijā. Es neceru, ka mēs vēl ļoti ilgi varēsim noturēt Latviešu centru Minsterē. Mēs to gribētu paturēt vismaz tik ilgi, kamēr te darbosies Vācijas — Latvijas izglītības, kultūras un informācijas fonds. Tas jāsaglabā kā latviešu māja. Arī ar savu iekopto apkārtni, ar bibliotēku un daļu no arhīviem. Jāsaglabā Zentas Mauriņas muzejs, Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs un Konstantīna Raudives istaba. Lai katrs, kas šajā namā ienāktu, varētu redzēt un sajust, ka te ir latviešu māja. Cik ilgi šo Latviešu centru Minsterē izdosies saglabāt, tas būs atkarīgs no finansēm. Vācijas latviešu kopība ir ar mieru to atbalstīt, bet kādi līdzekļi būtu jāatrod arī Latvijas valdībai.

Par pašu latviešu namu jāsaka tā, ka lielāko daļu līdzekļu tā celtniecībai savā laikā deva Vācija. Es šos skaitļus varu minēt, tie nav nekāds noslēpums: 5 miljonus marku deva Vācija, 2,5 miljonus — Ziemeļreinas—Vestfālenes pavalsts un 1,6 miljonus — paši latvieši. Vācu puse naudu deva ar stingru nosacījumu, ka mēs šo māju nedrīkstam izmantot saimnieciskiem mērķiem, nedrīkstam ar to pelnīt naudu. Šis nosacījums ir spēkā trīsdesmit gadus. Divpadsmit gadi ir pagājuši. Ja mēs māju noturētu līdz tiem 30 gadiem, tad tā būtu mūsu. Tas būtu Latvijas īpašums. Vairs nepastāvētu nekādi nosacījumi, un tas varētu dot labumu Latvijas valstij.

Nams atrodas ļoti skaistā vietā. Minstere nav tālu no Bonnas. Bet tagad visa politiskā darbība no Bonnas pāriet uz Berlīni un mēs paliekam perifērijā. Doktors Kadiķis jau ieteica, ka mums savs nams arī jāpārceļ uz Berlīni, bet to nu mēs nevaram izdarīt. Pašlaik tiek domāts, ka varbūt ar vāciešiem varētu panākt kādu kompromisu un mums to 30 gadu vietā nosacījums būtu spēkā 20 gadus. Pēc šiem gadiem māja būtu mūsu privātīpašums. Tad mēs varētu to pārdot un nopirkt māju Berlīnē. Bet pašlaik mēs ar šo māju nedrīkstam pelnīt naudu. Mēs izīrējam telpas studentiem, arī vācu un ārzemju studentiem, un atsevišķas telpas — dažādām vācu firmām, bet peļņa, ko mēs tādējādi iegūstam, mums jāizlieto latviešu izglītības veicināšanai. Tas mums stingri jāievēro.

— Jura Krieviņa fotoalbumā "Mani Dziesmusvētki", ko redakcija jums ar prieku uzdāvina, jūs kādā fotoattēlā esat redzams kopā ar komponistu Helmeru Pavasaru un Imantu Kokaru. Tā, šķiet, nav nejaušība.

— Jā, Helmers Pavasars ir mans un arī brāļu Kokaru skolotājs. Cēsu skolotāju institūtā mēs ar Gido un Imantu mācījāmies vienā kursā. Helmers Pavasars mācīja galvenokārt instrumentus. Es pie viņa mācījos vijoļspēli. Viņš bija arī Cēsu mūzikas skolas direktors un orķestra vadītājs. Ērģelspēli un klavieres pasniedza Arnolds Bergholcs, vēlāk Kalnājs. Cēsu skolotāju institūtā mūzikas mācīšanai pievērsa lielu uzmanību. Tā es kā skolnieks pirmoreiz satikos ar Helmeru Pavasaru. Pēc tam mēs tikāmies Pinebergā. Mēs ar lielu godu nosvinējām viņa 50.dzimšanas dienu. Bet Helmera brālis jau bija pārcēlies uz Angliju un ļoti lūdza arī viņu doties turp. Mēs nemaz nebijām par to priecīgi, jo mums Vācijā viņš bija ļoti vajadzīgs kā diriģents un kā mūzikas pedagogs. Viņš tomēr aizbrauca pie brāļa uz Angliju. Kopā ar Albertu Jērumu viņš bija Eiropas pirmo latviešu dziesmusvētku virsdiriģents. Mēs atkal satikāmies. Un katru reizi, kad man iznāca būt Anglijā, es ciemojos arī pie viņa. Kopā ar savu kundzi Dainu viņi bija iekopuši ļoti skaistu dārzu. Dzīvesbiedre aizgāja pirmā, viņš nodzīvoja pāri par deviņdesmit gadiem, kaut gan jaunības gados viņam bija operētas plaušas un viņš vienmēr sacīja, ka vairāk par piecdesmit viņam nebūs lemts. Helmers Pavasars bija ļoti gaiša personība. Visos latviešu koncertos viņš bija klāt, ļoti interesējās par latviešu mūzikas dzīvi.

— Arī jūsu ļoti plašajā darbības spektrā liela vieta ir mūzikai. Varbūt vissvarīgākā?

— Jā, tas ir viens no manas darbības laukiem. Es pats tā nemaz nebiju domājis. Bet, kad pārcēlos uz dzīvi Hamburgā, tur nebija neviena latviešu diriģenta. Koris bija, bet tā vadītājs Kalējs izceļoja uz Austrāliju, un koris palika bez diriģenta. Un tad man sacīja: "Tu taču esi mācījies Cēsu skolotāju institūtā, tu pazīsti tās trīs ceturtdaļas un trīs trešdaļas, tev tie taktsmēri ir zināmi, tu vari diriģēt!" Un tā es iesāku. Izveidojās labs koris. Mēs daudz dziedājām Vācijā, izbraucām ar koncertiem arī uz Beļģiju un Holandi, piedalījāmies koru festivālos. Tā ar kori pagāja daudzi gadi. Bet vispirms es biju skolotājs. Cēsu skolotāju institūtā bija noteikums, ka pēc beigšanas jānostrādā divi gadi un tikai tad var iegūt tā saukto cenzu. Es nebiju paguvis to iegūt, bet atkal notika tā, ka vajadzēja skolotāju un mani pieņēma. Turpat Vācijā saņēmu cenzu un sāku strādāt. Latviešu skolās nostrādāju daudzus gadus. Par skolotāju un par pārzini. Vēlāk par svarīgāko kļuva sabiedriskā darbība.

— Kā jūs pēc kara atkal satikāties ar brāļiem Kokariem?

— Tas bija ļoti interesanti! Pirmā reize bija septiņdesmito gadu sākumā. Bīlefeldes vīru koris bija ielūdzis "Dziedoni" sniegt koncertu. Kad es to uzzināju, tūlīt sēdos savā mašīnā un devos uz Bīlefeldi. Ceļā es domāju — kā tas būs, kā mēs satiksimies, gadi tomēr ir gājuši, un mēs tagad dzīvojam katrs savā pusē. Es biju ieradies ātrāk. Pie Bīlefeldes koncertzāles jau stāvēja vismaz pieci seši latviešu autobusi. Es gribēju pirms koncerta satikt Imantu. Apvaicājos rīkotājiem, kur varētu būt diriģents. Viņi man pateica, ka tur, mājas otrā pusē, jāejot augšā otrajā stāvā. Tā es kāpu pa trepēm, sirds strauji pukstēja. Mēs taču ar Imantu bijām kopā mācījušies, kopā deju kapelā spēlējuši, bija daudz atmiņu... Un tā pa kāpnēm man pretī nāca jauna dāma. Es viņai latviski jautāju, kur varētu sastapt dziedātājus. Viņa paskatījās man acīs un sacīja: "Imants jūs augšā gaida." Tā bija Edīte, Imanta dzīvesbiedre. Mūsu satikšanos es nevaru aprakstīt. Tas bija kaut kas neaizmirstams. Tāpat arī pats koncerts. Pirms tā Imants sacīja: "Es nevienu dziesmu neatkārtošu." Ziedus bija domāts pasniegt beigās. Bet, kad koris dziedāja "Mūžam zili", man radās ideja iet ar ziediem tūlīt pēc dziesmas. Un mūsu tautumeitas ar puķupušķiem gāja uz skatuvi, visa zāle piecēlās kājās un sacēlās tādi aplausi, ka dziesmu tomēr vajadzēja dziedāt vēlreiz.

Vietējais vācu koris pēc koncerta rīkoja vakariņas brīvā dabā. Tur mēs kopā pavadījām labu laiku, gandrīz līdz pusnaktij, kad nāca korim klāt pieliktais uzraugs un sacīja: "Imant, mums nu jābrauc, nekā nevar darīt." Imants sasauca visus vīrus kopā. Un viņi dziedāja "Pie Tēvuzemes dārgās ķeries klāt". Tad nu man pirmo reizi kaut kas sakāpa kaklā. Un gribējās braukt līdzi.

Pēc tam mēs vēl daudzkārt tikāmies. Bet tad Imants bija aizsaukts uz "stūra māju" un viņam sacījuši: "Jūs varat braukt uz Vāciju, bet jūs nedrīkstat tikties ar Cipuli!" Tad Imants atbildējis: "Es nevaru paiet garām savam bērnības draugam un neapsveicināties, ja viņš atnācis uz manu koncertu." Bet tā tomēr notika. "Vienreiz viņš man pateica, ka mēs tagad ilgi neredzēsimies. Un pagāja veseli septiņi gadi, kad mēs tiešām netikāmies. Vienreiz gan mums izdevās satikties. Tas atkal bija Bīlefeldē. Viņam bija naktsmājas arodbiedrības namā. Es tur aizgāju, un mēs ieslēdzāmies uz visu nakti. Vieni mēs nedrīkstējām būt. Viņam bija līdzi viens no kora, man — meita ar savu vīru. Un tā mēs visu nakti runājām par politiku. Viņš stāstīja, kā iet Latvijā, kas notiek mūzikā un kultūras dzīvē. Māja bija noslēgta. Tikai no rīta mūs izlaida ārā.

Berlīnē 80. gadu sākumā tika rīkotas Latvijas dienas. Delegācijā bija Rīgas pilsētas vecākais Alfrēds Rubiks, akadēmiķis Jānis Stradiņš, vēl citi. Ar savu kori "Ave Sol" ieradās Imants Kokars. Aizbraucām sagaidīt, bija ļoti interesanti atkal sastapties. Mūsu tikšanās noritēja kādā pilsētas restorānā. Toreiz atbraucējus no Latvijas pavadīja uzraugi.

Nesaprotu, kā viņi novaktēja, kur mēs esam. Koristu pusdienu laikā apsēdāmies restorānā pie galdiņa, sākām runāties. Pēkšņi ieradās kāds kungs: "Labdien, Imant! Kā iet?". Un apsēdās mums blakus. Es viņu nepazinu. Tikai sāku just, ka Imants maina sarunas tematu un sāk pēkšņi spriest par Jāzepa Vītola pārbedīšanu: "Un kā tu domā par zārku?..." Kad uz mirkli pagājām sāņus, viņš man pateica, ka šis svešinieks ir čekists Māris Dreijers, lai esmu uzmanīgs. Vēlāk, kad no restorāna devāmies uz viesnīcu, Dreijers pievērsās man un par visu vari centās izprašņāt no "a" līdz "z", pieglaimojoties un uzteicot mūsu nacionālo darbību trimdā. Es šai provokācijai nepakļāvos. Atceros, ka Māris Dreijers deva Imantam Kokaram savu fotoaparātu — lai noliekot viesnīcā. Imants, baidoties, ka tur nav kāda noklausīšanās iekārta, bija fotoaparātu satinis dvieļos un iebāzis tualetē... Tā kā bija interesanti.

Un tad parādījās Jānis Anerauds. Tas notika vakariņu laikā pie Tālivalža Medņa. Tur bija ielūgts arī Gunārs Meierovics, tur biju es, bija Imants ar kora vadību. Un pēkšņi uzpeldēja arī Jānis Anerauds. Radās satraukums. Edīte parāva manu sievu uz mazo mājiņu: es tev parādīšu, kur rokas var nomazgāt... Un darīja zināmu, ka Jānis Anerauds ir viens no lielākajiem čekistiem, kas atbraucis līdzi. Pēc tam, kā tikai saruna sāka virzīties uz politikas pusi, tā Imants teica: vienu dziesmu!... Beidzot Anerauds sāka stāstīt par Kārli Ulmani — viņš esot bijis ļoti liels džentlmenis un apsveicis ar rozēm visu savu ministru kundzes vārda un dzimšanas dienās, turklāt nekad to neesot aizmirsis. Tad Gunārs Meierovics, kas jau pazina Jāni Aneraudu, teica: "Ja jau to tā atceraties, tad noteikti neesat aizmirsis, kas šodien ir par dienu. Tātad pacelsim glāzes uz 15. maiju!" Jo tikšanās tik tiešām notika 15. maija vakarā.

Šādu jocīgu atgadījumu un sakritību bijis daudz — varētu stundām stāstīt. Kā viesojās Universitātes deju kopa "Dancis", kā tai līdzi bija Raimonds Pauls un Mavriks Vulfsons, un vēl un vēl.

— Kāds it kā jocīgs jautājums, kas izriet no sarunām ar latviešiem ārzemēs, — dzirdēts tērgājam: lielāko ļaunumu latviešu trimdai esot nodarījis tas, ka Latvija atguvusi neatkarību, jo zudis ienaidnieks, pret ko vērsties... Vai šādām valodām ir kāds dziļāks pamats?

— Domāju, ka šajā teicienā vairāk ir ironijas, to nevajadzētu uztvert tik nopietni. Skaidrs, ka aizjūras latviešiem, jo sevišķi tiem, kas dzīvo Austrālijā, reizēm ir grūtāk izsekot visam, kas Latvijā notiek, un saprast šejienes politiskās norises. Protams, zināma pārorientācija pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību, bija nepieciešama. Nevarējām vairs spriest agrākajās dimensijās, bija jāaptver, ka mums ir daudz kas kopīgs. Un tāpēc jau no paša sākuma notika, piemēram, kopīgas skolotāju konferences "Minstere 1", "Minstere 2", kamēr tās pārnāca uz Cēsīm, uz Jāņumuižu, kur viss tika kopā darīts. Tātad tādas runas ir jāuztver kā trimdinieku ironizēšana vairāk pašiem par sevi.

Kaut gan zināmas problēmas ārzemju latviešu ierašanās Latvijā ir radījusi arī šeit. Ir taču tādi, kas saka: mēs paši visu zinām labāk, ko viņi te nāk ar savām gudrībām... Tomēr domāju, ka mums, kas esam bijuši trimdas organizāciju vadībā, arī šāda attieksme ir jāuzņem vēsu prātu, ar emocijām tālu nevar tikt.

— Kā ievirzījusies dzīve jūsu bērniem, ko viņi dara?

Mans dēls Jānis strādā lielā Austrijas firmā, kas nodarbojas ar importa un eksporta preču tirdzniecību. Viņš uz Latviju tagad brauc biežāk nekā es un cenšas, cik vien tas iespējams, pārdot Latvijas piena produktus Eiropas valstīs. Viņš ir bijis klāt pie Latvijas Piensaimnieku savienības dibināšanas un veidošanas. Ir arī izņēmis Latvijas pasi. Lai gan dzīvesvieta viņam ir Hamburga, viņš dzīvo līdzi Latvijai.

Meita Ilze ir izstudējusi tieslietas. Agrāk viņa strādāja par prokurori Lībekā, bet pēc tam tika pārcelta uz Berlīni, jo tur trūka juristu. Savulaik meita bija precējusies ar Egilu Levitu, kas bija atjaunotās Latvijas pirmais tieslietu ministrs. Ilze ir bijusi Latvijā, pat sniegusi intervijas Latvijas žurnālistiem, arī šovasar viņa ir iecerējusi atvaļinājumu pavadīt šeit.

— Grāmatā "Triju Zvaigžņu gaismā" jūsu dzīvesstāsts sākas ar skolas gaitām. Bet kur ir bijis pats sākums?

— Mans sākums ir Rīgā, Čiekurkalnā, esmu beidzis 18. pamatskolu, kas atrodas pie ūdenstorņa, mēs toreiz to saucām par ūdenspumpja ģimnāziju. Pēc pamatskolas beigšanas iestājos Rīgas skolotāju institūtā, ko vispirms pārcēla uz Cēsīm, bet pēc tam uz Jelgavu. Tātad esmu beidzis trīs institūtus. Institūta direktors tolaik bija Roberts Bērziņš, Luda Bērziņa brālis. Latviešu valodu mācīja rakstnieks Ernests Aistars, kas tolaik vēl bija Anševics, bet vēlāk savu uzvārdu latviskoja.

1943. gada 26. martā mani iesauca armijā. Toreiz tēvs teica: neej leģionā, labāk ej armijas izpalīgos. Jo bija iespēja izvēlēties. Es aizgāju izpalīgos. Mani iesauca Jelgavā, bet pēc nedēļas jau atrados Ļeņingradas pievārtē.

— Kā jūs domājat — kāda varētu izskatīties Latvija pēc pāris gadiem, jau nākamajā gadu simtenī un tūkstošgadē?

— Grūti pateikt. Uzskatu, ka politiskajām partijām būtu jāpievēršas tam, ko tās pagaidām nedara — jāaudzina jaunā paaudze arī nacionāli un politiski, jāapzinās, ka tas ir viens no partijas pienākumiem. Katrai partijai būtu jārada arī bāze jaunatnei, lai partija var pastāvēt, turpināties un attīstīties. Latvijai demokrātiski jānostājas un jāaug uz demokrātiskās partiju sistēmas pamata. Un pašām partijām ir jāveido sevi, jārada sava elite. Jo Rietumos katrai partijai ir sava jaunatnes daļa, kas reizēm pat ir šīs partijas opozīcija. Šai elitei partijām jāpievērš ļoti liela uzmanība. Pašlaik tas nenotiek. Tiek meklētas zināmas nišas, cilvēki, popularitāte. Bet ar to vien nepietiek, partijai ir jāaug.

Esmu par to runājis arī ar "Latvijas ceļu", bet viņi par to negrib neko daudz dzirdēt. Esmu viens no šīs partijas dibinātājiem, un par dažām lietām neesmu vienisprātis ar viņiem. Ja partija grib Latviju politiski veidot, arī pašai partijai ir jādomā, kā tā politiski attīstīsies. Un to var izdarīt tikai tad, ja arī partijai būs nākotne, būs maiņa, būs jauni cilvēki, kas pašlaik beidz augstskolas. Ja partijām šāda nākotne būs, tad tāda būs arī Latvijas valstij. Un tad mēs diezgan paļāvīgi varēsim raudzīties rītdienā, nākamajā gadu simtenī un nākamajā tūkstošgadē.

Bet tas viss prasīs vēl zināmu laiku. Desmit gadu ir pagājuši, un vēl kādi gadi būs vajadzīgi, lai demokrātija attīstītos. Skaidrs, ka mēs katrs gribam būt pirmais, bet jāsaprot — reizēm nav slikti arī palikt otrajam vai trešajam, lai sakārtotos, pat varbūt jāpastrādā opozīcijā. Man šķiet, ka līdz šim Latvijas parlamentā īstas opozīcijas nemaz nav bijis. Varbūt tagad Tautas partija mazliet mēģina opozīciju veidot, lietišķi argumentējot savu nostāju. Jo tikai tā var mēģināt pozīciju apgāzt.

Nav normāli, ka Latvijā aizvien no jauna veidojas partijas, kaut gan politisko virzienu nemaz tik daudz nav. Vajadzētu būt kādām trim četrām stiprām politiskajām partijām, kas tad varētu veidot politisko struktūru un virzīt valsts nākotni. Man ļoti žēl, ka Saeimā vairs nav pārstāvēta Zemnieku savienība, kas varētu būt lauku spēks. Šķiet, tas ir tāpēc, ka tur neatradās vadītāji, kas spētu politiski izsvērt savu rīcību un vienot ap sevi tieši lauku cilvēkus. Ja zemnieki kļūs stiprāki, tad paši meklēs politisko spēku, kas viņus varētu pārstāvēt. Un tam ir jābūt, jo Latvijas lauki nevar palikt neapsaimniekoti. Arī mūsu valsts vidi nevar sakopt no pilsētām, tāpat risināt ekoloģiskās problēmas — tas ir jādara laukos. Pat tūrisms Latvijā ir cieši saistīts ar mūsu laukiem — nevar aicināt tūristus uz zemi, kas nav sakopta. Un to spēj izdarī tikai paši lauku cilvēki, tas nav iespējams ar talkām no Rīgas. To tepat Latvijā esmu dzirdējis sakām austriešus, kuru zemē tūrisms ir cieši saistīts ar lauksaimniecību. Un tas pats ceļš ir ejams arī mums Latvijā. Šajā virzienā, manuprāt, vairāk vajadzētu strādāt gan parlamentam, gan valdībai.

Sarunā ar Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Arturu Cipuli —

"Latvijas Vēstneša" redaktori Aina Rozeniece,

Andris Sproģis un Arnis Blumbergs"