Lasītāju rokās – grāmata ““Latviešu akcija” PSRS. 1937.–1938.”

Trešdienas pievakarē Latvijas Okupācijas muzejā dziļi ieinteresētā sabiedrībā tika vaļā vērta muzeja jaunākā – devītā gadagrāmata, kas pamatā veltīta lielajai latviešu traģēdijai, resp. 1937.–1938.gada genocīdam pret daudzskaitlīgo latviešu diasporu Padomju Savienībā. Vēsturē un sabiedrībā to sauc par “Latviešu akciju”, kurā absolūti nevainīgi – tikai tāpēc, ka bija latvieši – tika zvērīgi, ar necilvēcīgām spīdzināšanām un bez juridiskas tiesvedības nogalināti, pēc demogrāfu rēķiniem, 26 tūkstoši un citādi sodīti vēl vairāki desmiti tūkstošu latviešu.

Grāmata ir plašs, 286 lappušu apjomīgs rakstu un informācijas sējums, kurā savus pētījumus un apceres devuši 20 autoritatīvākie vēstures un citu nozaru speciālisti. Šoreiz ieskatam – dažas vietas no krājuma sastādītāja un zinātniskā redaktora Dr.hist.habil. LU prof. Heinriha Stroda un vēsturnieka Latvijas Valsts arhīva vecākā pētnieka Jāņa Riekstiņa apcerēm un dzejnieces Andas Līces eseja.

Heinrihs Strods:

“Tev nebūs aizmirst!” – ar šādu nosaukumu 1991.gadā Maskavā publicēja bijušā politieslodzītā VK(b)P biedra kopš 1920.gada A.Miškina (dzim.1903.g.) atmiņas:

Pirmās dienas Butirku cietuma kamerā aizmirst nespēšu nekad. Tajā atradās 170 cilvēku. Pirms revolūcijas (1917.g.) Butirkos viena tāda kamera bija paredzēta 24 cilvēkiem. Pajautāju kameras vecākajam, par ko viņu iesēdināja?

– Esmu latvietis, – viņš man atbildēja.

– Jūs nesapratāt manu jautājumu, es gribēju zināt, par ko jūs iesēdināja, par ko apvaino?

– Es jums jau sacīju, ka esmu latvietis.

– Taču tas man nekā neizsaka.

– Mans uzvārds ir Pakalns. Varbūt kādreiz dzirdējāt?

– Par nožēlošanu, ne, – es atzinos.

– Bet vai jūs nekā nedzirdējāt un nezināt, ka 1937.gada naktī no 1. uz 2.decembri Maskavā tika arestēti gandrīz visi latvieši? Šī nakts mums pilnā šā vārda nozīmē bija Bērtuļa nakts. Tos, kurus neatrada mājās, arestēja nākamo divu triju dienu laikā.

Es atklāti sacīju, ka pirmo reizi par to dzirdu.

Tad Pakalns vērsās pie kameras: “Biedri, uzmanību! Lūdzu latviešus pacelt roku!” Rokas pacēla ap 40 cilvēku, gandrīz kameras ceturtā daļa. Visus viņus arestēja 1937.gada naktī no 1. uz 2.decembri. Lielākā daļa bija cīnījušies Pilsoņu karā. Pēc atgriešanās brīvībā [1955.g. – H.S.] es uzzināju, ka Pakalns Gorkos bija V.I.Ļeņina sardzes priekšnieks. Kā veidojās viņa tālākais liktenis, man nav zināms.

Taču 1937.–1938.gada “Latviešu akcijas” plānošana Krievijas latviešiem sākās jau divus gadus agrāk. [..]

Pēc 1936.gada Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas (VK(b)P CK) februāra marta plēnuma VK(b)P CK kopā ar savu izpildorgānu PSRS Iekšlietu Tautas Komisariātu (IeTK) gaidāmā kara priekšvakarā izstrādāja divu masu operāciju plānus, lai iznīcinātu “piekto kolonnu” PSRS. [..]

Tad notika arī PSRS boļševiku veiktā “Latviešu akcija”. No 151 410 latviešiem, kuri 1926.gadā dzīvoja PSRS, 1939.gada tautskaites laikā tur dzīvoja 128 345 latvieši. Tātad izdevīgā demogrāfiskajā situācijā latviešu skaits bija samazinājies par 23 065 cilvēkiem (15,23%). Demogrāfi rēķina, ka “Latviešu akcijā” arestēja pēc tautības pazīmes ap 70 000 latviešu, no kuriem nogalināja ap 26 000, bet vairākus desmitus tūkstošu arī arestēto ģimenes locekļu ieslodzīja kā politiskos katordzniekus PSRS koncentrācijas nometnēs, atlaida no darba, nepieaugušos ievietoja bērnunamos, atdalot no vecākiem. [..]

Jānis Riekstiņš:

Latīņu vārdu “terors” (bailes, šausmas) skaidrojošās vārdnīcas traktē kā iebiedēšanas politiku un politisko pretinieku apspiešanu ar vardarbīgiem līdzekļiem. J.Staļina (1879–1953) 1937.–1938.gada terors, ko amerikāņu vēsturnieks Roberts Konkvests (Conquest) trāpīgi nosauca par Lielo teroru, bija citādāks. Roberts C.Takers (Tucker) 1936.–1938.gada teroru nosauca par “XX gadsimta lielāko noziegumu”. Savukārt krievu vēsturnieks V.Hļevņuks par Lielo teroru raksta kā par padomju vēstures noteicošo notikumu. Šā terora kampaņas neizraisīja kaut kādi ārkārtēji apstākļi valstī vai starptautiskajā arēnā. Tās bija plānotas politisku represiju kampaņas. [..]

Represijas pa “nacionālo līniju” tika tieši saistītas ar J.Staļina un VK(b)P CK Politbiroja uzmācīgo ideju par “piektās kolonnas” pastāvēšanu Padomju Savienībā. [..] PSRS IeTK “nacionālajās operācijās” galvenais “nozieguma” kritērijs bija tautība. [..]

1937.gada 11.augustā VK(b)P CK Politbirojs apstiprināja PSRS IeTK pavēli Nr.00485 “Par poļu diversantu-spiegu grupu un poļu kara organizācijas likvidēšanu”. [..]

Drīz pēc “Poļu operācijas” PSRS IeTK Valsts drošības galvenās pārvaldes darbinieki sāka gatavot arī “Latviešu operāciju”. Tolaik Padomju Savienībā dzīvoja apmēram 200 tūkstošu latviešu. Daudzi no viņiem uz Krieviju bija pārcēlušies XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā, citi 1.pasaules kara sākumā evakuējās ar savām fabrikām un rūpnīcām. Pēc Pilsoņu kara beigām Krievijā palika arī daudzi latviešu strēlnieki un viņu komandieri, tāpat kā Latvijas Komunistiskās partijas biedri. Padomju Savienībā bija 372 latviešu kolonijas ar vairāk nekā 12 tūkstošiem saimniecību. Latviešu bērni mācījās vairāk nekā 120 skolās. Aktīvi darbojās latviešu kultūras biedrība “Prometejs”, izdevniecība, Maskavas Valsts latviešu teātris “Skatuve”, teātri Ļeņingradā un Smoļenskā, pedagoģiskie tehnikumi Ļeņingradā un Ačinskā, latviešu valodā iznāca laikraksti un žurnāli. Daudzi latvieši dažādās PSRS impērijas struktūrās bija sasnieguši ļoti augstu dienesta stāvokli. [..]

1937.gada oktobrī par jaunizveidotā Smoļenskas apgabala IeTK pārvaldes priekšnieku tika iecelts Aleksejs Nasedkins (1897–1940). Pēc aizbraukšanas uz Smoļensku un pēc iepazīšanās ar IeTK pārvaldes dokumentiem viņš atrada arī vairākas arestēto latviešu liecības. [..] Paņēmis līdzi šos dokumentus, A.Nasedkins devās uz Maskavu pie N.Ježova:

Iepazinies ar dokumentiem, Ježovs atdzīvojās [..] un man uzreiz pajautāja, vai latviešu Smoļenskā ir daudz un cik no viņiem es varu arestēt. Es viņam atbildēju, ka pavisam uzskaitīti ir apmēram 5000 cilvēku, no kuriem apmēram 50% ir pieaugušie, no kuriem kā nacionālistiski noskaņotus varētu arestēt 450–500 cilvēkus.

Tad Ježovs man paziņoja: “Tās ir muļķības, es saskaņošu ar VK(b)P CK un vajadzēs latviešiem nolaist asinis. Arestējiet ne mazāk kā 1500–2000 cilvēkus, viņi visi ir nacionālisti.” [..]

1937.gada 23.novembrī A.Nasedkins tika uzaicināts uz Kremli, kur ziņoja Staļinam un citiem VK(b)P CK Politbiroja locekļiem par viņa atklāto “kontrrevolucionāro nacionālistisko organizāciju”. Pēc notikušās apspriedes tika pieņemts lēmums par vairāku personu arestu, kuras jau minētas A.Nasedkina atnestajās liecībās. Pēc dažām dienām tika arestēts Jēkabs Alksnis (1897–1938), Jānis Bērziņš, Jukums Vācietis (1873–1938), Jēkabs Peterss (1886–1938), Mārtiņš Lācis (1888–1938), kā arī vairākas citas augstas latviešu tautības amatpersonas. Dažas dienas pēc apspriedes Kremlī N.Ježovs A.Nasedkinam paziņoja, ka operāciju par latviešiem viņš saskaņojis ar J.Staļinu un ka tiekot gatavota atbilstoša PSRS IeTK pavēle.

Un “Latviešu operācija” tika sagatavota, un 1937.gada 23.novembrī N.Ježovs visām republiku IeTK, IeTK apgabalu un novadu pārvaldēm nosūtīja rīkojumu. [..]

Par to, kā tika uzsākta “Latviešu operācija”, bijušais PSRS IeTK 3.pārvaldes 3.daļas darbinieks valsts drošības vecākais majors Aleksandrs Radzivilovskis (1904–1940) 1939.gada 16.aprīlī liecināja:

[..] Es prasīju Ježovam, kā realizēt viņa direktīvu par pretpadomju pagrīdes atklāšanu latviešu vidū. Viņš man atbildēja, ka neesot ko kautrēties par konkrētu materiālu trūkumu, bet vajagot izraudzīties dažus latviešus no VK(b)P biedru vidus un izsist nepieciešamās liecības. [..] Ar šo publiku nevajagot ceremonēties. [..] Vajagot pierādīt, ka latvieši, poļi u.c., kuri sastāvot VK(b)P, esot spiegi un diversanti. [..]

Izpildot šo Ježova norādījumu, es un visi citi IeTK pārvalžu priekšnieki izdarījām vienu no vismelnākajiem darbiem – iznīcinājām visus pēc kārtas, katru no latviešu, poļu un citu tautību vidus, kuri bija VK(b)P. Visas liecības par viņu it kā pretpadomju darbību, kā likums, tika dabūtas arestēto mocīšanas laikā, kas plaši tika lietota kā IeTK centrālajā, tā arī perifēriju aparātos. [..]

Pēc PSRS IeTK statistikas ziņām, gada laikā (t.i., no 1937.gada decembra līdz 1938.gada novembra vidum) tika arestēti apmēram 25 tūkstoši cilvēku – latviešu. Šajā pašā laikā “pa latviešu līniju” “divnieki” un “sevišķie trijnieki” bija sodījuši 22 360 cilvēkus. No tiem 16 573 cilvēkiem (74%) tika piespriests nāvessods. Pārējo arestēto lietas tika izskatītas 1939.gadā. Gandrīz puse latviešu – 12 280 – tika arestēti 1937.gada decembrī – “Latviešu operācijas” pašā sākumā… [..]

Anda Līce:

Mūžīgais sasalums kūst, un atsedzas šausmu filmu cienīgas ainas, kamēr divgalvainā ērgļa valstībā nedz sirdsapziņas ēdu, nedz nenožēlota grēka vainas. Bet mūžīgais sasalums te kūst, te atkal pieņemas spēkā un arhīvu dzīlēs patiesība tikai uz brīdi pazib.

Laiks atpakaļ tinas – uzvalkus nomaina utainu skrandu vīles, uzplečus un ordeņus pie krūtīm – čekistu dūre, revolūcijas izcīnīto brīvību – cietuma loga rūtis. Sarkanie latviešu komisāri un vienkāršie zemnieki stobru priekšā vienādi nodreb – ir sācies “Latviešu operācijas” laiks. Un viņi krīt ar pakaušiem, atsitoties svaigi izraktās bedrēs tik garās, ka neredz gala. Viņus mumificē bads, saule un sals. Padomju Savienības vēstures mācību stundā viņi varētu uzskates līdzeklis būt, ja vien notiktu tāda stunda. Viņi krīt un sarkanās impērijas vēsturei izkrīt cauri, jo tā pati ir kā viens vienīgs caurums. Viņi krīt, jo skaitās “nacmeņi”, “ārzemju spiegi”, “piektā kolonna”’ un vienkārši – “kaitīgie elementi”. Iekšlietu Tautas komisariāts, strādājot pat dienu un nakti, netiek ar viņiem galā, jo sociālistiskajā dzimtenē šo inorodcu (cittautībnieku) ir saviesies ļoti daudz.

Ar kādu centību čekas ģērmaņi strādā, kamēr atzīšanos izsit! Nevienas veselas vietas uz ādas, līdz mocīto roka vairs neklausa gribai un paraksta visu, ko priekšā tai noliek. Prieks klausīties, kā viņi savu nevainību noliedz, kā naivi cer, ka arests ir kļūda un viņus atbrīvot atnāks pats biedrs Staļins. Kā viņi pie savas dzīvības turas, nevar pat saprast, kurš kuru nelaiž vaļā!

Divgalvainā ērgļa valstībā nedz sirdsapziņas ēdu, nedz miņas par nenožēlotu grēku. Patiesība pazib tikai uz brīdi, jo mūžīgais sasalums te kūst, te atkal pieņemas spēkā.