Par reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministra 2008.gada 10.jūnija rīkojuma
Nr.2-02/299 “Par Jūrmalas pilsētas domes 2004.gada 28.aprīļa
saistošo noteikumu Nr.8 “Grozījumi Jūrmalas pilsētas Attīstības
plānā (Ģenerālplānā)” darbības apturēšanu un 2007.gada 12.jūlija
saistošo noteikumu Nr.19 “Par Jūrmalas Attīstības plāna
(ģenerālplāna) grozījumu, grafiskās daļas, teritorijas
izmantošanas un apbūves noteikumu apstiprināšanu” darbības
apturēšanu daļā” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
1.pantam, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta pirmajai,
trešajai un piektajai daļai un Teritorijas plānošanas likuma
7.1 panta otrajai daļai
Latvijas Republikas
Satversmes tiesas spriedums
Latvijas Republikas
vārdā
Rīgā 2009.gada 24.martā
lietā Nr.2008–39–05
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Juris Jelāgins,
tiesneši Kristīne Krūma un Viktors Skudra,
pamatojoties uz Latvijas
Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma
16. panta 5. punktu, 17. panta trešo daļu un
28.1 pantu,
pēc Jūrmalas pilsētas domes
pieteikuma
2009. gada 24. februārī
tiesas sēdē rakstveida procesā izskatīja lietu
“Par reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministra 2008. gada 10. jūnija
rīkojuma Nr. 2-02/299 “Par Jūrmalas pilsētas domes
2004. gada 28. aprīļa saistošo noteikumu Nr. 8
“Grozījumi Jūrmalas pilsētas Attīstības plānā (Ģenerālplānā)”
darbības apturēšanu un 2007. gada 12. jūlija saistošo
noteikumu Nr. 19 “Par Jūrmalas Attīstības plāna
(ģenerālplāna) grozījumu, grafiskās daļas, teritorijas
izmantošanas un apbūves noteikumu apstiprināšanu” darbības
apturēšanu daļā” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
1. pantam, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta
pirmajai, trešajai un piektajai daļai un Teritorijas plānošanas
likuma 7.1 panta otrajai daļai”.
Konstatējošā
daļa
1. Jūrmalas pilsētas dome
(turpmāk arī – Pieteikuma iesniedzēja) 1995. gada 27.
jūlijā pieņēma lēmumu Nr. 893 “Par Jūrmalas attīstības plānu
(ģenerālplānu)”. Savukārt Jūrmalas apbūves noteikumi tika
apstiprināti ar Jūrmalas pilsētas domes 1997. gada
20. februāra lēmumu Nr. 203 kā Jūrmalas attīstības
plāna (turpmāk – Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojums)
II sējums.
1999. gada 15. jūlijā
Pieteikuma iesniedzēja pieņēma lēmumu Nr. 697 “Par
attīstības plāna izmaiņu uzsākšanu”, bet 2000.gada 3.februārī –
lēmumu Nr.85 “Par izmaiņām Jūrmalas pilsētas Attīstības plānā
(Ģenerālplānā)” (turpmāk – Lēmums Nr.85). Tas paredzēja ieviest
izmaiņas 25 teritorijās, galvenokārt mainot to plānotās
(atļautās) izmantošanas veidu no “dabas pamatnes teritorijas” uz
“sabiedrisko iestāžu teritoriju”, “priežu parka rajonu ar
apbūvi”, “jauktu darījumu, atpūtas un dzīvojamo teritoriju” vai
“savrupmāju dzīvojamo teritoriju”.
Satversmes tiesa 2004. gada
9. marta spriedumā lietā Nr. 2003-16-05 “Par reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministra 2003.gada 27.maijā
pieņemtā rīkojuma Nr.2-02/57 “Par Jūrmalas pilsētas domes
24.10.2001. saistošo noteikumu Nr.17 “Par detālo plānojumu
Jūrmalā, teritorijai starp Bulduru prospektu, Rotas ielu,
23. un 25.līnijām” darbības apturēšanu”, 2003.gada 2.jūnijā
pieņemto rīkojumu Nr.2-02/60 “Par Jūrmalas pilsētas domes
09.10.2002. saistošo noteikumu Nr.10 “Par detālā plānojuma
apstiprināšanu Jūrmalā, sabiedriskajam centram Vaivaros” darbības
apturēšanu” un Nr.2-02/62 “Par Jūrmalas pilsētas domes
07.11.2001. saistošo noteikumu Nr.18 “Par detālā plānojuma
apstiprināšanu Jūrmalā, zemesgabalam Bulduri 1001” darbības
apturēšanu” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam”
(turpmāk – Lieta Nr. 2003-16-05) atzina, ka Lēmums Nr.85, ar
kuru pašvaldība bija nolēmusi izdarīt grozījumus Jūrmalas
pilsētas teritorijas plānojumā, ir pretrunā ar normatīvo aktu
prasībām un nav piemērojams.
2004. gada 28. aprīlī
Jūrmalas pilsētas dome pieņēma saistošos noteikumus Nr. 8
“Grozījumi Jūrmalas pilsētas Attīstības plānā (Ģenerālplānā)”
(turpmāk – Saistošie noteikumi Nr. 8). Tajos tika noteikts,
ka tiek grozīts plānotās (atļautās) izmantošanas veids tām pašām
teritorijām, kas bija minētas Lēmumā Nr. 85.
2007. gada 12. jūlijā
Jūrmalas pilsētas dome pieņēma saistošos noteikumus Nr. 19
“Par Jūrmalas Attīstības plāna (ģenerālplāna) grozījumu,
grafiskās daļas, teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu
apstiprināšanu” (turpmāk – Saistošie noteikumi Nr. 19). Ar
šiem saistošajiem noteikumiem grozītajā Jūrmalas pilsētas
teritorijas plānojuma redakcijā Saistošajos noteikumos Nr. 8
minētajām 25 teritorijām tika noteikts tāds pats teritorijas
plānotās (atļautās) izmantošanas veids kā ar Saistošajiem
noteikumiem Nr. 8.
2008. gada 10. jūnijā
reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs
(turpmāk – Ministrs) izdeva rīkojumu Nr. 2-02/299 “Par
Jūrmalas pilsētas domes 2004. gada 28. aprīļa saistošo
noteikumu Nr. 8 “Grozījumi Jūrmalas pilsētas Attīstības
plānā (Ģenerālplānā)” darbības apturēšanu un 2007. gada
12. jūlija saistošo noteikumu Nr. 19 “Par Jūrmalas
Attīstības plāna (ģenerālplāna) grozījumu, grafiskās daļas,
teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu apstiprināšanu”
darbības apturēšanu daļā” (turpmāk – Apstrīdētais akts).
Ar Apstrīdēto aktu ir apturēta
Saistošo noteikumu Nr. 8 un Saistošo noteikumu Nr. 19
darbība attiecībā uz šādām teritorijām:
1) Tīklu iela 10 (kadastra
Nr. 1300 002 2508);
2) Lāču iela 16 (kadastra
Nr. 1300 003 0924);
3) Lāču iela 18 (kadastra
Nr. 1300 003 0926);
4) Vakara iela 8 (kadastra
Nr. 1300 017 1703);
5) Vakara iela 12/14 (kadastra
Nr. 1300 017 1705);
6) teritorija Lielupes palieņu
pļavās pie Zvejas ielas (kadastra
Nr. 1300 008 8903; 1300 008 8909;
1300 008 8916; 1300 008 8905;
1300 008 8911; 1300 008 8910;
1300 008 8912; 1300 008 8914;
1300 008 8920; 1300 008 8919;
1300 008 8922; 1300 008 8902;
1300 008 8915; 1300 008 8913;
1300 008 8908; 1300 008 8907;
1300 008 8901; 1300 008 8906;
1300 008 8924; 1300 008 8923);
7) Mežotnes iela 4 (kadastra
Nr. 1300 004 5719);
8) teritorija starp Kolkas ielu,
Jaunķemeru ceļu, Slokas ezeru un Jaunķemeru sanatoriju;
9) Vikingu iela 14/16 (kadastra
Nr. 1300 003 0701).
Saskaņā ar Apstrīdēto aktu šo
teritoriju plānotā (atļautā) izmantošana nosakāma atbilstoši
Jūrmalas pilsētas Attīstības plānam, kas apstiprināts
1995. gada 27. jūlijā ar lēmumu Nr. 893.
2. Pieteikuma iesniedzēja –
Jūrmalas pilsētas dome – lūdz Satversmes tiesu izvērtēt
Apstrīdētā akta atbilstību Valsts pārvaldes iekārtas likuma
10. panta pirmajai, trešajai un piektajai daļai,
Teritorijas plānošanas likuma 7.1 panta otrajai daļai
un Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme)
1. pantam.
2.1. Pieteikuma iesniedzēja
uzskata, ka spriedumā Lietā Nr. 2003-16-05 Satversmes tiesa
analizējusi Lēmuma Nr. 85 pieņemšanas procesuālos aspektus
un secinājusi, ka šis lēmums bija jāpieņem pašvaldības saistošo
noteikumu formā. Lai gan Satversmes tiesa norādījusi, ka Lēmums
Nr. 85 nav stājies likumīgā spēkā, “tomēr tas netika atzīts
par prettiesisku pēc būtības Satversmes tiesas sprieduma
rezolutīvajā daļā”. Tāpat spriedumā neesot secināts, ka
sabiedriskā apspriešana pirms Lēmuma Nr. 85 pieņemšanas būtu
uzskatāma par nenotikušu vai pieļautie pārkāpumi kvalificējami kā
būtiski. Nevienā Lēmuma Nr. 85 un Saistošo noteikumu
Nr. 8 pieņemšanas laikā spēkā bijušajā normatīvajā aktā
neesot bijis noteikts ierobežots termiņš, kādā pēc sabiedriskās
apspriešanas pēdējā posma pašvaldībai savā sēdē būtu jāpieņem
kāds no iespējamiem lēmumiem, piemēram, lēmums par teritorijas
plānojuma apstiprināšanu. Tāpēc nolemts novērst Satversmes tiesas
konstatētos Lēmuma Nr. 85 trūkumus, pieņemot “ekvivalenta
satura grozījumus” Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojumā likumā
noteiktajā formā. Rezultātā esot pieņemti Saistošie noteikumi
Nr. 8, un atbilstoši Ministru kabineta 2004. gada
13. janvāra noteikumu Nr. 34 “Vietējās pašvaldības
teritorijas plānojuma noteikumi” (turpmāk – Noteikumi
Nr. 34) prasībām to eksemplārs 2004. gada
10. maijā nosūtīts Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu
ministrijai (turpmāk – RAPLM), bet 2004. gada 14. maijā
tie publicēti laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, kā arī
2004. gada 18. maijā – laikrakstā “Jūrmalas Ziņas”.
Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka
pirms Saistošo noteikumu Nr. 8 pieņemšanas lūgusi RAPLM
sniegt metodiskus norādījumus, bet no RAPLM 2004. gada
1. aprīļa atbildes vēstules Nr. 7-6/2594/1883 “kļūst
viennozīmīgi skaidra ministrijas noraidošā pozīcija un
nevēlēšanās metodiski vadīt, pārraudzīt un koordinēt vietējo
pašvaldību teritorijas plānojumu izstrādes procesu”.
2.2. Pieteikumā norādīts,
ka saskaņā ar Teritorijas plānošanas likuma pārejas noteikumu
5. punktu pašvaldībai sešu mēnešu laikā no minētā likuma
spēkā stāšanās dienas bija jāizvērtē sava teritorijas plānojuma
atbilstība normatīvo aktu prasībām un neatbilstības gadījumā
jāpieņem lēmums par grozījumiem teritorijas plānojumā vai jāuzsāk
jauna teritorijas plānojuma izstrāde. Tāpēc 2003. gada
22. janvārī pieņemts lēmums Nr. 27 “Par Jūrmalas
Attīstības plāna (ģenerālplāna) 1995. gada redakcijas
izvērtējumu”. Pašvaldība veikusi kompleksu esošā Jūrmalas
pilsētas teritorijas plānojuma pārvērtēšanu, rūpīgi izvērtējot
arī dabas vides aizsardzības faktorus un Jūrmalas kā
kūrortpilsētas attīstību. 2004. gada 31. martā
Pieteikuma iesniedzēja pieņēmusi lēmumu Nr. 201 “Par
Jūrmalas pilsētas Attīstības plāna (ģenerālplāna) grozījumu
izstrādes uzsākšanu”. Kopumā izstrādātie grozījumi nodoti
sabiedriskajai apspriešanai sešas reizes, bet to galīgā redakcija
pilnveidota trīs reizes. Rezultātā 2007. gada
12. jūlijā esot pieņemti Saistošie noteikumi Nr. 19,
kuri 2007. gada 20. jūlijā publicēti laikrakstā
“Latvijas Vēstnesis”, bet 2007. gada 25. jūlijā –
nosūtīti RAPLM. Savā 2007. gada 2. oktobra vēstulē
Nr. 7.1-22/9894/7816 RAPLM neesot norādījusi uz Saistošo
noteikumu Nr. 19 izstrādes vai pieņemšanas procedūras
pārkāpumiem, tātad kopumā RAPLM esot apstiprinājusi, ka Saistošie
noteikumi Nr. 19 ir pienācīgā kārtā stājušies spēkā
2007. gada 21. jūlijā.
Tomēr 2007. gada
17. septembrī Ministrs izdevis rīkojumu Nr. 2-02/296
“Par Jūrmalas pilsētas pašvaldības domes 2007. gada
12. jūlija saistošo noteikumu Nr. 19 “Par Jūrmalas
Attīstības plāna (ģenerālplāna) grozījumu, grafiskās daļas,
teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu apstiprināšanu”
apturēšanu daļā” (turpmāk – Rīkojums Nr. 2-02/296), ar kuru
tika apturēta Saistošo noteikumu Nr. 19 darbība attiecībā uz
vairākām teritorijām, tostarp Mežotnes ielu 4 (kadastra
Nr. 1300 004 5719). 2007. gada
4. oktobrī Pieteikuma iesniedzēja pieņēmusi saistošos
noteikumus Nr. 46, ar kuriem atzina Saistošos noteikumus
Nr. 19 par spēku zaudējušiem attiecībā uz minētajā Ministra
rīkojumā norādītajām teritorijām.
2.3. Pieteikuma iesniedzēja
uzskata, ka Apstrīdētais akts ir prettiesisks.
2.3.1. Ar Saistošo
noteikumu Nr. 19 spēkā stāšanos nozīmi zaudējot iespējamie
Saistošo noteikumu Nr. 8 izstrādāšanas un pieņemšanas
procedūras defekti, jo attiecībā uz visām Saistošajos noteikumos
Nr. 8 minētajām teritorijām spēkā stājušies Saistošie
noteikumi Nr. 19, kas aizstāj iepriekš noteikto regulējumu
kā jaunāks normatīvais akts. Tā rezultātā esot zudis tiesiskais
pamats Saistošo noteikumu Nr. 8 piemērošanai un tie
zaudējuši savu spēku ar brīdi, kad spēkā stājās Saistošie
noteikumi Nr. 19.
Par visām attiecīgajām teritorijām
un to plānoto (atļauto) izmantošanu sabiedrībai esot pienācīgā
kārtā sniegta informācija un sabiedrības viedoklis uzklausīts
Saistošo noteikumu Nr. 19 izstrādes gaitā. Atbilstoši
Ministru kabineta 2004. gada 19. oktobra noteikumu
Nr. 883 “Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas
noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr. 883) prasībām
Saistošo noteikumu Nr. 19 sabiedriskās apspriešanas laikā
izstādīta “esošās situācijas karte”, kurā Saistošajos noteikumos
Nr. 8 minētās 25 teritorijas parādītas jau ar nomainīto
plānoto (atļauto) izmantošanu.
2.3.2. Pieteikuma
iesniedzēja norāda, ka Apstrīdētā akta teksts sastāv galvenokārt
no “tiesību normu un atziņu apraksta, kas pamato to, ka
sabiedriskās apspriešanas neveikšana ir būtisks normatīvo aktu
pārkāpums”. Pieteikuma iesniedzēja to neapšaubot, bet uzsver, ka
judikatūrā un tiesību doktrīnā ir nostiprinājusies atziņa, ka ne
katram procedūras pārkāpumam piemītot būtiska procedūras
pārkāpuma sastāvs, proti, nepietiekot ar to, ka tiek atrasts kaut
viens fakts, kas liecina par faktiski veikto darbību neatbilstību
likumā noteiktajai procesuālajai kārtībai.
2.3.3. Pieteikuma
iesniedzēja norāda, ka no Satversmes 1. panta izriet tiesību
virsvadības, samērīguma un tiesiskās paļāvības principi, kuru
pamatfunkcija ir aizsargāt privātpersonu no nepamatotas publiskās
varas izmantošanas pret to, un tie piemērojami tikai tiktāl,
ciktāl to pieļauj publisko tiesību subjektu savstarpējo attiecību
specifika. Saskaņā ar Valsts pārvaldes likuma 10. panta
pirmo daļu valsts pārvalde esot pakļauta likumam un tiesībām,
darbojoties normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros un
savas pilnvaras izmantojot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un
mērķim. Pašvaldības autonomo funkciju, citastarp teritorijas
plānošanas, īstenošanas kontrolē starp RAPLM un pašvaldību
pastāvot pārraudzības attiecības. No Valsts pārvaldes iekārtas
likuma 7. panta piektās daļas izrietot, ka RAPLM ir tiesības
veikt pašvaldības pieņemto lēmumu tiesiskuma kontroli, taču tā
neietverot tiesības izlemt kādu zemākas iestādes vai amatpersonas
kompetencē esošu jautājumu pēc būtības vai dot norādījumu pieņemt
lēmumu, nosakot tā saturu, – šāda rīcība būtu tieša iejaukšanās
attiecīgās zemākās iestādes vai amatpersonas funkciju īstenošanā.
Tas būtu pieļaujams pakļautības, nevis pārraudzības
attiecībās.
Apstrīdētais akts iejaucoties
pašvaldības funkciju īstenošanā, pārsniedzot pārraudzības
īstenošanai noteiktos kritērijus. Tādējādi tas neesot tiesisks,
jo pārraudzības ietvaros veiktas kontroles mērķis nav un nevar
būt pašvaldības autonomo funkciju īstenošanas ierobežošana,
iejaukšanās tās darbā vai viena un tā paša pašvaldības normatīvā
akta vairākkārtēja pārskatīšana neierobežoti ilgā laika
posmā.
2.3.4. Pieteikuma
iesniedzēja uzskata, ka Apstrīdētais akts ir pretrunā ar Valsts
pārvaldes iekārtas likuma 10. panta trešo daļu, kas paredz,
ka valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Apturot
Saistošo noteikumu Nr. 19 darbību, lai gan tie jau bijuši
nodoti plašai sabiedriskajai apspriešanai, RAPLM nedarbojoties
sabiedrības interesēs. Turklāt RAPLM šā normatīvā akta tiesiskumu
jau esot izvērtējusi, izdodot Rīkojumu Nr. 2-02/296.
Sabiedrībai pamatoti esot radusies aizsargājama tiesiskā paļāvība
uz to, ka RAPLM izvērtējusi Saistošos noteikumus Nr. 19
pilnībā un attiecībā uz šajā rīkojumā neminētajām teritorijām tie
atzīti par tiesiskiem. RAPLM nespēja kvalitatīvi un visaptveroši
īstenot pašvaldības teritorijas plānošanas procesa kontroli
nevarot kalpot par attaisnojumu sabiedrības interešu
neievērošanai vai sabiedrības interesēm pretējai darbībai un vēl
jo vairāk nedrīkstot novest pie šāda rezultāta.
2.3.5. Ar Apstrīdēto aktu,
pēc Pieteikuma iesniedzējas domām, esot pārkāpts arī labas
pārvaldības princips, kas nostiprināts Valsts pārvaldes iekārtas
likuma 10. panta piektajā daļā. Vistiešāk pārkāpums
izpaužoties, vairākkārt – ar Rīkojumu Nr. 2-02/296 un
Apstrīdēto aktu – apturot Saistošo noteikumu Nr. 19 darbību
daļā. Rīkojumā Nr. 2-02/296 norādīts, ka Saistošo noteikumu
Nr. 19 darbības apturēšana pilnībā radītu nesamērīgu
ierobežojumu privātpersonu īpašumtiesībām, pašvaldības
iedzīvotājiem un tūrisma objektu apmeklētājiem, tāpēc par
lietderīgu tika atzīta šo saistošo noteikumu darbības apturēšana
daļā. Izdodot Apstrīdēto aktu, RAPLM esot pārkāpusi pašas
noteiktās lietderības un saprātīguma robežas. Apstrīdētais akts
esot tiešā pretrunā arī ar valsts pārvaldes efektīvas
funkcionēšanas prasību tiesiskā valstī un prasību pienācīgi
pildīt savus pienākumus, jo valsts pārvaldes iestāde, ja tā reiz
pārbaudījusi akta tiesiskumu, otrreiz to darīt vairs nedrīkstot.
RAPLM uzskatot, ka tai ir tiesības vairākkārt pārbaudīt viena un
tā paša akta tiesiskumu, turklāt šāda kontrole un no tās
izrietošie lēmumi esot atkarīgi no individuālām personām vai
iestādēm, kas vēršas RAPLM ar iesniegumiem vai norādēm par kāda
teritorijas plānojuma punkta prettiesiskumu.
Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka
labas pārvaldības principa pārkāpums izpaužas arī kā Ministra
rīcība nesaprātīgā termiņā, proti, Apstrīdētais akts izdots
vairāk nekā četrus gadus pēc Saistošo noteikumu Nr. 8 spēkā
stāšanās. Šāda rīcība esot pretrunā ar tiesiskās stabilitātes un
tiesiskās paļāvības principiem, kaut arī normatīvajos aktos nav
noteikts termiņš, kādā Ministram ir tiesības apturēt teritorijas
plānojuma vai tā grozījumu darbību.
Pieteikumā norādīts, ka
Apstrīdētajā aktā trūkst lietderības apsvērumu un izvērtējuma.
Pieteikuma iesniedzēja informējusi RAPLM, ka 13 teritorijām no
Saistošajos noteikumos Nr. 8 minētajām teritorijām ir
izstrādāti vai izstrādes stadijā esoši detālplānojumi, septiņās
izsniegti plānošanas un arhitektūras uzdevumi un deviņās –
būvatļaujas. Tikai sešās teritorijās vēl neesot bijušas veiktas
vai uzsāktas ar teritorijas izmantošanu vai apbūvi saistītas
darbības. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Apstrīdētajā aktā
minētās teritorijas atlasītas nevis pēc vienotiem, saprotamiem un
saprātīgiem tiesiskuma kontroles kritērijiem, bet gan
kazuistiski, bez situācijai atbilstoša, pienācīga izvērtējuma.
Tas radot bažas, ka šā lēmuma pieņemšanu varējuši ietekmēt arī
citādi faktori, kas neaprobežojoties ar strikti juridiskiem
argumentiem, tostarp atsaukšanos uz tiesiskās stabilitātes
principu.
2.3.6. Pieteikuma
iesniedzēja uzskata, ka no Teritorijas plānošanas likuma
7.1 panta otrās daļas un likuma “Par pašvaldībām”
49. panta pirmās daļas izriet šādas prasības attiecībā uz
Apstrīdēto aktu:
1) tam jābūt pienācīgi pamatotam
jeb motivētam;
2) tam jāsatur precīzas norādes
par to, kuri teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu punkti
un grafiskās daļas sadaļas ir atceļamas kā nelikumīgas.
Apstrīdētais akts šiem kritērijiem
neatbilstot. No tā lemjošās daļas formulējuma nevarot
viennozīmīgi secināt, vai Saistošo noteikumu Nr.19 darbība
attiecībā uz norādītajām teritorijām apturēta pilnībā, tostarp
arī attiecībā uz to izmantošanas veidiem piemērojamiem apbūves
noteikumiem, vai tikai grafiskajā daļā, kas noteic teritorijas
plānotās (atļautās) izmantošanas veidu, – tad rīkojumam būtu
jāpievieno grafisks pielikums, kas precīzi identificētu
teritorijas vai grafiskās daļas sadaļas, kas būtu atceļamas kā
nelikumīgas. Turklāt viena no minētajām teritorijām – “teritorija
starp Kolkas ielu, Jaunķemeru ceļu, Slokas ezeru un Jaunķemeru
sanatoriju” esot nenoteikta un precīzi neidentificējama.
Apstrīdētajam aktam būtu jāietver konkrēts robežu apraksts un
grafisks pielikums.
Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka
no likuma “Par pašvaldībām” 49. panta pirmās daļas otrā
teikuma izriet pašvaldības saistošo noteikumu darbības
apturēšanas institūta piemērošanas priekšnoteikums –
pašvaldības saistošajiem noteikumiem jābūt spēkā. Tā kā Saistošie
noteikumi Nr. 8 Apstrīdētā akta izdošanas brīdī vairs neesot
bijuši spēkā, tad Apstrīdētais akts izdots par spēkā neesoša
normatīvā akta apturēšanu, “kas ir neiespējami un neloģiski no
apturēšanas institūta būtības viedokļa”.
Pieteikuma iesniedzēja, ņemot vērā
minēto, lūdz Satversmes tiesu atzīt Apstrīdēto aktu par spēkā
neesošu no tā pieņemšanas brīža.
3. Institūcija, kas
izdevusi apstrīdēto aktu, – reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs – atbildes rakstā un papildu
paskaidrojumos norāda, ka pieteikums ir nepamatots.
3.1. Ministrs norāda, ka
pirms Saistošo noteikumu Nr. 8 pieņemšanas Pieteikuma
iesniedzēja nav organizējusi atkārtotu sabiedrisko apspriešanu,
lai izpildītu Ministru kabineta 1998. gada 24. februāra
noteikumu Nr. 62 “Noteikumi par teritoriju plānojumiem”
(turpmāk – Noteikumi Nr. 62) prasības un novērstu Satversmes
tiesas spriedumā Lietā Nr. 2003-16-05 konstatētos būtiskos
teritorijas plānojuma grozījumu izstrādes procedūras pārkāpumus.
Satversmes tiesa Lēmumu Nr. 85 esot atzinusi par
prettiesisku ne tikai tā formas dēļ, bet arī tāpēc, ka netika
ievērotas Noteikumu Nr. 62 prasības attiecībā uz
sabiedriskās apspriešanas organizēšanu. Šos pārkāpumus nevarot
uzskatīt par nebūtiskiem. Pastāvot iespēja, ka tādā gadījumā, ja
Pieteikuma iesniedzēja būtu pienācīgi organizējusi sabiedrisko
apspriešanu pirms Saistošo noteikumu Nr. 8 pieņemšanas un
informējusi sabiedrību par teritorijas plānotās (atļautās)
izmantošanas veida maiņu vairākām teritorijām Saistošo noteikumu
Nr. 19 izstrādes laikā, tiktu pieņemts citāds lēmums.
Ministrs norāda, ka viņa rīcībā nav informācijas par to, ka pirms
Saistošo noteikumu Nr. 8 pieņemšanas būtu notikušas
konsultācijas starp Pieteikuma iesniedzēju un RAPLM.
Savukārt Saistošo noteikumu
Nr. 19 izstrādes laikā sabiedriskās apspriešanas ietvaros
esot izstādīta esošās situācijas karte, kurā 25 teritorijas tika
parādītas jau ar nomainīto teritorijas plānotās (atļautās)
izmantošanas veidu atbilstoši Lēmumam Nr. 85 un Saistošajiem
noteikumiem Nr. 8. Tādējādi sabiedrībai neesot bijis
iespējas izteikt savu viedokli par atļautās (plānotās)
izmantošanas veida maiņu šīm teritorijām.
2007. gada 16. oktobrī
RAPLM saņēmusi Gunta Grūbas, Jūrmalas pilsētas iedzīvotāju
pārstāvja, iesniegumu, kurā lūgts apturēt Saistošo noteikumu
Nr. 8 un Saistošo noteikumu Nr. 19 darbību attiecībā uz
visām Saistošajos noteikumos Nr. 8 minētajām 25 teritorijām.
Atbildes rakstā norādīts, ka tobrīd Rīkojums Nr. 2-02/296
jau bijis izdots, tāpēc izveidojusies tāda situācija, ka par
viena normatīvā akta – Saistošo noteikumu Nr. 19 – darbības
apturēšanu daļā lemts divreiz. Ministrs nepiekrīt Pieteikuma
iesniedzējas apgalvojumam, ka RAPLM nav jāņem vērā atsevišķu
privātpersonu iesniegumi, jo tieši tas esot viens no veidiem,
kādā RAPLM varot uzzināt par normatīvo aktu pārkāpumiem
sabiedriskās apspriešanas laikā. Pirms G. Grūbas iesnieguma
saņemšanas RAPLM neesot bijuši zināmi fakti par būtiskiem
teritorijas plānošanas procedūras pārkāpumiem pirms Saistošo
noteikumu Nr. 8 pieņemšanas. Tādēļ Ministrs, konstatējot
sabiedrības interešu aizskārumu un izvērtējot viņa rīcībā esošo
informāciju, tostarp Pieteikuma iesniedzējas sniegto informāciju,
2008. gada 10. jūnijā izdevis Apstrīdēto aktu.
3.2. Ministrs uzskata par
nepamatotu Pieteikuma iesniedzējas argumentu, ka nebija pamata
apturēt Saistošo noteikumu Nr. 8 darbību, jo Saistošie
noteikumi Nr. 19 regulē teritorijas izmantošanu arī
Saistošajos noteikumos Nr. 8 minētajām 25 teritorijām.
Jaunākie noteikumi nesaturot normu par vecāko noteikumu spēka
zaudēšanu. Ja Ministrs apturētu vienīgi Saistošo noteikumu
Nr. 19 darbību daļā, tad attiecīgo teritoriju plānotā
(atļautā) izmantošana būtu nosakāma tādi pati kā Saistošajos
noteikumos Nr. 8 un netiktu sasniegts Apstrīdētā akta mērķis
– nodrošināt interešu saskaņotības principa ievērošanu, proti,
dot sabiedrībai iespēju izteikt savu viedokli par teritorijas
plānotās (atļautās) izmantošanas veidu maiņu vairākām
teritorijām. Nepamatots esot arī Pieteikuma iesniedzējas
arguments, ka RAPLM 2006. gada 23. augusta atzinumā
Nr. 1-22/7665/7201 par Jūrmalas pilsētas teritorijas
plānojuma grozījumiem, kas vēlāk tika apstiprināti ar
Saistošajiem noteikumiem Nr. 19, norādīts, ka attiecībā uz
sabiedrisko apspriešanu ievērotas Noteikumu Nr. 883
prasības.
3.3. Ministrs atzīmē, ka
pašvaldības autonomo funkciju jomā, pie kuras pieder arī
teritorijas plānošana, RAPLM ir tiesības veikt pašvaldības
pieņemto lēmumu tiesiskuma kontroli. Likuma “Par pašvaldībām”
49. panta pirmajā daļā un Teritorijas plānošanas likuma
7.1 pantā Ministram piešķirtas tiesības apturēt
tādu nelikumīgu pašvaldības saistošo noteikumu darbību, ar kuriem
apstiprināts teritorijas plānojums vai detālplānojums. Tādējādi
neesot saprotams Pieteikuma iesniedzējas arguments, kas apšauba
Ministra tiesības izdot šāda veida rīkojumu. Pieteikuma
iesniedzējas apgalvojums, ka “tiesiskuma kontrole neietver sevī
tiesības izlemt kādu zemākas iestādes vai amatpersonas kompetencē
esošu jautājumu pēc būtības vai dot norādījumu pieņemt lēmumu,
nosakot tā saturu”, esot pretrunā ar Valsts pārvaldes iekārtas
likuma 7. panta piektajā daļā ietverto pārraudzības
jēdzienu. Turpmāko pašvaldības rīcību nosakot likuma “Par
pašvaldībām” 49. panta otrā un trešā daļa, nevis
Apstrīdētais akts.
3.4. Ministrs norāda, ka,
izdodot Apstrīdēto aktu, ņemti vērā tiesiskās stabilitātes un
tiesiskās paļāvības principi. Kritērijs, pēc kura Ministrs
vadījies, lemjot par to, attiecībā uz kurām teritorijām apturēt
Saistošo noteikumu Nr. 8 un Saistošo noteikumu Nr. 19
darbību, bijis tas, vai teritorijas izmantošana atbilstoši šajos
saistošajos noteikumos paredzētajam teritorijas plānotās
(atļautās) izmantošanas veidam jau ir uzsākta. Kaut arī nevarot
uzskatīt, ka Apstrīdētajā aktā neminētajām teritorijām to
plānotās (atļautās) izmantošanas veida maiņa notikusi atbilstoši
normatīvo aktu prasībām, izvērtējot atsevišķu privātpersonu
tiesību aizskārumu un sabiedrības ieguvumu, Saistošo noteikumu
Nr. 8 un Saistošo noteikumu Nr. 19 darbība nav apturēta
attiecībā uz visām 25 teritorijām.
Esot secināts, ka nav lietderīgi
apturēt Saistošo noteikumu Nr. 8 un Saistošo noteikumu
Nr. 19 darbību attiecībā uz teritorijām, kurās jau atrodas
ēkas vai kurās ir izsniegtas būvatļaujas un uzsākta būvniecība,
jo šajās teritorijās tiesiski nav iespējams atjaunot iepriekšējo
situāciju un tas radītu būtiskus zaudējumus nekustamo īpašumu
īpašniekiem. Tāpat arī Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojuma
grozījumu darbība nav apturēta attiecībā uz teritorijām, kurām ir
apstiprināti detālplānojumi, jo tie tiek izstrādāti par
privātpersonu līdzekļiem. Privātpersonas esot paļāvušās uz to, ka
Pieteikuma iesniedzējas rīcība, ļaujot izstrādāt detālplānojumus
un tos apstiprinot, bijusi tiesiska.
3.5. Ministrs nepiekrīt
Pieteikuma iesniedzējas apgalvojumam, ka Apstrīdētais akts
neatbilst Teritorijas plānošanas likuma 7.1 panta
otrajai daļai. No likuma “Par pašvaldībām” 49. panta un
Teritorijas plānošanas likuma 7.1 panta izrietot
Ministra pienākums nepārprotami norādīt tās teritorijas, uz kurām
attiecas rīkojums, nevis pievienot rīkojumam grafisku pielikumu.
Apstrīdētajā aktā esot norādīti teritoriju kadastra numuri,
izņemot teritoriju starp Kolkas ielu, Jaunķemeru ceļu, Slokas
ezeru un Jaunķemeru sanatoriju, taču šī teritorija tieši tāpat
esot identificēta arī Lēmumā Nr. 85 un Saistošajos
noteikumos Nr. 8. Līdz ar to neesot pamata uzskatīt, ka
Pieteikuma iesniedzēja nevar identificēt teritorijas, uz kurām
attiecas Apstrīdētais akts.
Saskaņā ar Noteikumu Nr. 883
45. punktu vietējā pašvaldība kā saistošos noteikumus
izdodot teritorijas plānojuma grafisko daļu un teritorijas
izmantošanas un apbūves noteikumus. Tādējādi ar Apstrīdēto aktu
attiecībā uz tajā minētajām teritorijām apturēta gan teritorijas
izmantošanas un apbūves noteikumu, gan kartogrāfiskā materiāla
darbība.
3.6. Ministrs norāda, ka,
ievērojot tiesiskās stabilitātes principu, normatīvajos aktos
tiks paredzēts termiņš, kādā ir tiesības apstrīdēt teritorijas
plānojumu un detālplānojumu. 2008. gada 4. decembrī
valsts sekretāru sanāksmē izsludināta Telpiskās plānošanas
sistēmas attīstības koncepcija, kurā piedāvāti vairāki šādu
termiņu varianti.
4. Vides ministrija kā
pieaicinātā persona norāda, ka saskaņā ar Satversmes tiesas
spriedumu Lietā Nr. 2003-16-05 pirms Saistošo noteikumu
Nr. 8 pieņemšanas Pieteikuma iesniedzējai bija jāorganizē
sabiedriskā apspriešana, bet, pieņemot Saistošos noteikumus
Nr. 19, trūkumi, kas pieļauti Saistošo noteikumu Nr. 8
pieņemšanas procesā, nav novērsti.
Vides ministrija vairākkārt
iebildusi pret Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojuma grozījumos
paredzēto “dabas pamatnes teritoriju” platības samazināšanu
Jūrmalas pilsētā. Teritorijas plānotās (atļautās) izmantošanas
veida maiņa no “dabas pamatnes teritorijas” uz citiem
izmantošanas veidiem neesot pietiekami izvērtēta un pamatota.
Vides ministrija, izvērtējot tās rīcībā esošo informāciju, varot
secināt, ka Pieteikuma iesniedzēja sabiedrisko apspriešanu
joprojām uzskata par formālu prasību un nav devusi argumentētu
pamatojumu tam, kādēļ vairākas “dabas pamatnes teritorijas” būtu
jāpakļauj apbūvei.
5. Lielrīgas reģionālā vides
pārvalde kā pieaicinātā persona norāda, ka saskaņā ar
normatīvajiem aktiem izsniegusi nosacījumus Jūrmalas pilsētas
teritorijas plānojuma grozījumu izstrādei un atzinumu par to
izpildi. Tomēr šis atzinums neesot uzskatāms par teritorijas
plānojuma saskaņojumu. Lielrīgas reģionālā vides pārvalde
2006. gada 26. janvāra atzinumā Nr. 320 par Jūrmalas
pilsētas teritorijas plānojuma grozījumiem nav atbalstījusi
neapbūvēto “dabas pamatņu teritoriju” pārvēršanu par apbūvējamām
teritorijām.
6. Pieaicinātā persona
Māra Kalvāne norāda, ka no 1998. gada februāra līdz
2006. gada decembrim bijusi Jūrmalas pilsētas domes
Teritorijas plānošanas nodaļas vadītāja un Jūrmalas galvenā
plānotāja.
M. Kalvāne paskaidro, ka
Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojuma grozīšanas procedūru
1998. – 2000. gadā Pieteikuma iesniedzēja veica tikai pašu
spēkiem, bez metodiskajiem norādījumiem un augstāku iestāžu
vadības. Konsultācijas lielākoties notikušas ar Vides
aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pakļautībā
esošo Lielrīgas reģionālo vides pārvaldi. Pieteikuma iesniedzēja
neesot saņēmusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības
ministrijas aizrādījumus vai iebildumus, arī attiecībā uz Lēmumu
Nr. 85. Līdz ar to daļu atbildības “par radušos situāciju un
pieņemtajiem vai nepieņemtajiem lēmumiem un/vai saistošajiem
noteikumiem šajā laika posmā būtu jāuzņemas toreizējai Vides
aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai”.
M. Kalvāne norāda, ka pēc
Satversmes tiesas sprieduma Lietā Nr. 2003-16-05 spēkā
stāšanās “tika realizēta cieša sadarbība” starp RAPLM un
Pieteikuma iesniedzēju. M. Kalvāne apliecina, ka
konsultācijas ar RAPLM turpinājās visa plānošanas procesa laikā
no 2004. gada marta līdz 2006. gada beigām, kamēr viņa
strādājusi Jūrmalas pilsētas domē. Arī Saistošie noteikumi
Nr. 8 pieņemti, konsultējoties ar RAPLM, jo “pēc būtības
ministrijai nebija iebildumu pret veiktajiem grozījumiem ne
saturiski, ne arī procesuāli”, turklāt daļā no Lēmumā Nr. 85
minētajām teritorijām jau bija uzsāktas turpmākās darbības
saistībā ar būvniecības procesu vai plānošanu. Sabiedriskā
apspriešana attiecībā uz Lēmumā Nr. 85 minēto teritoriju
plānotās (atļautās) izmantošanas veida maiņu notikusi pēc
1999. gada 15. jūlija lēmuma Nr. 697 “Par
Attīstības plāna izmaiņu uzsākšanu” pieņemšanas.
M. Kalvāne paskaidro, ka ar
Saistošajiem noteikumiem Nr. 19 apstiprināto Jūrmalas
pilsētas teritorijas plānojuma grozījumu sabiedriskās
apspriešanas laikā bija pieejama gan “Jūrmalas Attīstības plāna
(ģenerālplāna) teritorijas zonējuma karte” pie spēkā esošā
Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojuma paskaidrojuma raksta, gan
arī karte “Teritorijas plānotā (atļautā) izmantošana”, kurā
ietvertas izmaiņas saskaņā ar visiem iepriekšējiem teritorijas
plānojuma grozījumiem, arī Saistošajiem noteikumiem Nr. 8.
RAPLM 2006. gada 23. augusta atzinumā neesot izteikti
iebildumi pret teritorijas plānojuma saturu.
M. Kalvāne piekrīt Pieteikuma
iesniedzējai, ka Apstrīdētajā aktā zemesgabalu kadastra numuri
norādīti, neņemot vērā ne esošo kadastra pārskata karti un astoņu
gadu laikā tajā veiktās izmaiņas, ne arī īpašumu piederību un
izveidošanas vēsturi. Būtu nepieciešams arī konkrēts grafiskais
pielikums, kas ļautu izvairīties no vairākām neprecizitātēm.
Neesot skaidrs arī Apstrīdētā akta pamatojums un motivācija, jo
neesot norādes uz konkrētu normatīvo aktu pārkāpumiem.
M. Kalvāne uzskata, ka visām Saistošajos noteikumos
Nr. 8 minētajām teritorijām plānotās (atļautās) izmantošanas
veids esot mainīts pamatoti un arī Lielrīgas reģionālās vides
pārvaldes ekspertu komisijas 1999. gada 17. decembra
ekoloģiskās ekspertīzes atzinumā šīs izmaiņas lielākoties
atbalstītas.
Secinājumu
daļa
7. Teritorijas plānojums ir
viens no svarīgākajiem instrumentiem, ar kura palīdzību konkrēto
teritoriju var ne tikai izmantot, bet arī aizsargāt. Teritorijas
plānojuma izstrādāšana nav tikai formāla procedūra. Tā ir
reglamentēta, lai varētu identificēt un izsvērt dažādas intereses
un noteikt, kurām no tām dodama prioritāte. Šajā procesā ir
jāpanāk visu iesaistīto pušu interešu līdzsvarošana, vājāko
dalībnieku aizsardzība un visas sabiedrības interešu
nodrošināšana (sk. Satversmes tiesas 2004. gada
9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu
daļas 5.1. punktu).
Satversmes tiesa atzinusi, ka
Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekraste ir nozīmīga dabas
vērtība. Tajā ir izveidojušies un joprojām pastāv īpatnēji dabas
veidojumi un ainavas, ko var negatīvi ietekmēt cilvēka darbība.
Baltijas jūras piekraste ir būtiska ekosistēmas sastāvdaļa, kuru
aizsargā ne vien nacionālās, bet arī starptautiskās tiesības.
Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes kāpu aizsargjoslas
mežam piemīt īpaša ekoloģiska vērtība, un šādu teritoriju
noteikšana par apbūvējamām iespējama īpašos izņēmuma gadījumos,
sniedzot tam rūpīgu pamatojumu (sk. Satversmes tiesas
2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05
secinājumu daļas 5.1. – 5.3. punktu un 2008. gada
27. marta sprieduma lietā Nr. 2007-17-05
16.1. punktu).
Lai izvērtētu Apstrīdētā akta
tiesiskumu, jānoskaidro:
1) vai 25 teritoriju plānotās
(atļautās) izmantošanas veids Saistošajos noteikumos Nr. 8
un Saistošajos noteikumos Nr. 19 ir noteikts tiesiski;
2) vai Ministram bija tiesības
izdot Apstrīdēto aktu un vai Apstrīdētais akts atbilst Valsts
pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmajai daļai;
3) ja Ministram bija tiesības
izdot Apstrīdēto aktu, tad vai tas nav pretrunā ar augstāka
juridiska spēka normām – Valsts pārvaldes iekārtas likuma
10. panta trešo un piekto daļu, Teritorijas plānošanas
likuma 7.1 panta otro daļu un Satversmes
1. pantu.
8. Pēc Pieteikuma
iesniedzējas pieteikuma savulaik ierosinātās Lietas
Nr. 2003-16-05 ietvaros tika izvērtēts, vai ir tiesiski
Ministra izdotie trīs rīkojumi, ar kuriem tika apturēta
pašvaldības detālplānojumu darbība. Satversmes tiesa spriedumā
šajā lietā norādīja, ka grozījumi Jūrmalas pilsētas teritorijas
plānojumā, kas apstiprināti ar Lēmumu Nr. 85, pieņemti
pretrunā ar normatīvo aktu prasībām (sk. Satversmes tiesas
2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05
secinājumu daļas 3. punktu).
Satversmes tiesa norādīja, ka
Lēmuma Nr. 85 pieņemšanas brīdī normatīvie akti neļāva
teritorijas plānojuma grozījumus pieņemt pašvaldības lēmuma
formā, bet tie bija jāapstiprina ar saistošajiem noteikumiem.
Tāpat spriedumā tika secināts, ka Lēmuma Nr. 85 pieņemšanas
procesā netika izpildītas Noteikumu Nr. 62 prasības
attiecībā uz sabiedrības informēšanu un sabiedrības līdzdalības
nodrošināšanu, proti:
1) vietējā laikrakstā un
laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” netika publicēts noteikta satura
paziņojums par teritorijas plānojuma grozīšanas procedūras
uzsākšanu. Prasību par šāda paziņojuma publicēšanu paredzēja
Noteikumu Nr. 62 42. punkts. Satversmes tiesa secināja,
ka prasību par šādu paziņojumu obligātu publicēšanu “nevar
uzskatīt par formālu, jo tā, pirmkārt, uzliek pašvaldībai par
pienākumu informēt ieinteresēto sabiedrību par gaidāmo
teritorijas plānojuma grozīšanas procedūru un, otrkārt, nodrošina
sabiedrības tiesības aktīvi piedalīties šajā procesā, piemēram,
iesniegt savus priekšlikumus vai ierosinājumus. Tā kā šādi
paziņojumi netika publicēti, Pieteikuma iesniedzēja
ieinteresētajai sabiedrībai liedza pilnvērtīgi izmantot tiesības,
ko tai piešķir normatīvie akti un kas ir uzskatāmas par svarīgu
teritorijas plānošanas procesa sastāvdaļu”;
2) pretēji Noteikumu Nr. 62
45. punktā paredzētajam nedēļu pirms sabiedriskās
apspriešanas vietējā laikrakstā un laikrakstā “Latvijas
Vēstnesis” netika publicēts paziņojums, kurā norādīts teritorijas
plānojuma sabiedriskās apspriešanas termiņš, izstādes vieta un
laiks, lēmuma pieņemšanas sēdes vieta un laiks, kā arī
priekšlikumu noformēšanas prasības. Satversmes tiesa izteica
pieņēmumu, ka tieši tāpēc pirms lēmuma Nr. 85 pieņemšanas
1999. gada 18. jūnijā sabiedriskajā apspriešanā
piedalījās tikai sešas personas, turklāt trīs no tām bija
būvvaldes darbinieki;
3) pēc Lēmuma Nr. 85
pieņemšanas 2000. gada 6. aprīlī laikrakstā “Latvijas
Vēstnesis” ievietotajā paziņojumā norādīts, ka jebkura fiziskā
vai juridiskā persona, kura teritorijas plānojuma sabiedriskās
apspriešanas laikā ir iesniegusi rakstveida priekšlikumu vai
pamatotus iebildumus pret izstrādājamo teritorijas plānojumu un
kuras likumīgās tiesības nav ievērotas, var iesniegt pamatotus
rakstveida iebildumus vides aizsardzības un reģionālās attīstības
ministram, bet, ja ministra atbilde personu neapmierina, tā
likumā noteiktajā kārtībā var iesniegt sūdzību tiesā. Satversmes
tiesa secināja, ka Pieteikuma iesniedzēja paudusi maldinošu
informāciju, norādot uz tādām sabiedrības tiesībām, ko tiesiskais
regulējums vairs neparedzēja, – tā kā teritorijas plānojuma
grozījumi bija jāapstiprina ar saistošajiem noteikumiem, tad
persona tos nevarēja pārsūdzēt tiesā.
Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma
iesniedzējas viedoklis, ka vienīgais Satversmes tiesas spriedumā
konstatētais būtiskais pārkāpums bija teritorijas plānojuma
grozījumu neapstiprināšana ar pašvaldības saistošajiem
noteikumiem. Satversmes tiesa expressis verbis atzina, ka
Lēmuma Nr. 85 pieņemšanas procesā pieļauti arī citi būtiski
teritorijas plānošanu regulējošo normatīvo aktu pārkāpumi, kas
varēja ietekmēt tā saturu.
Satversmes tiesai nebija pamata
Lēmumu Nr. 85 minēt un atzīt par spēkā neesošu sprieduma
nolēmumu daļā. Spriedumā Lēmuma Nr. 85 tiesiskums tika
izvērtēts vienīgi tāpēc, ka no šā lēmuma pieņemšanas tiesiskuma
bija atkarīgs tas, kādā procedūrā vajadzēja izstrādāt un
apstiprināt divus no trim detālplānojumiem, kuru darbību Ministrs
bija apturējis, proti, vai šos detālplānojumus varēja izstrādāt
kā teritorijas plānojuma precizējumus, vai arī tie bija
jāizstrādā kā teritorijas plānojuma grozījumi.
Tādējādi Satversmes
tiesas spriedumā Lietā Nr. 2003-16-05 tika secināts, ka ar
Lēmumu Nr. 85 teritorijas plānotās (atļautās) izmantošanas
veids 25 teritorijām mainīts prettiesiski.
9. Pieteikuma iesniedzēja
uzskata, ka, pieņemot Lēmumam Nr. 85 analoga satura
dokumentu saistošo noteikumu formā, tika novērsti Satversmes
tiesas spriedumā Lietā Nr. 2003-16-05 konstatētie pārkāpumi.
Tomēr, kā secināts, Lēmuma Nr. 85 sagatavošanas un
pieņemšanas gaitā tika pieļauti arī citi būtiski teritorijas
plānošanu regulējošo normatīvo aktu pārkāpumi.
2004. gada 31. janvārī
spēkā stājās Noteikumi Nr. 34. Tātad Jūrmalas pilsētas
teritorijas plānojuma grozījumi, kurus Pieteikuma iesniedzēja
vēlējās pieņemt ar prettiesisko Lēmumu Nr. 85 apstiprināto
grozījumu vietā, bija jāizstrādā un jāapstiprina Teritorijas
plānošanas likumā un Noteikumos Nr. 34 paredzētajā
kārtībā.
Saskaņā ar Noteikumu Nr. 34
40. punktu vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā
noteiktās teritorijas plānotās (atļautās) izmantošanas un tās
aprobežojumu izmaiņas, kā arī vietējās pašvaldības teritorijas
plānojuma nepieņemtās daļas bija jāsagatavo kā vietējās
pašvaldības teritorijas plānojuma grozījumi šo noteikumu II, III
un IV nodaļā noteiktajā kārtībā un tiem vajadzēja stāties
spēkā šo noteikumu V nodaļā noteiktajā kārtībā. Šo noteikumu
28. punkts noteica, ka sabiedriskā apspriešana organizējama
ne mazāk kā divos posmos, savukārt 30. punkts paredzēja, ka
vietējā vai rajona laikrakstā un laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”
publicējams paziņojums, kurā citastarp jāietver pašvaldības
lēmums par teritorijas plānojuma grozījumu izstrādes uzsākšanu,
ziņas par atbildīgo amatpersonu, sabiedriskās apspriešanas pirmā
posma termiņš un pasākumu norises vieta un laiks. Šīs prasības
pēc būtības neatšķīrās no iepriekš spēkā esošo Noteikumu
Nr. 62 prasībām.
No lietas materiāliem izriet, ka
laika posmā no Satversmes tiesas sprieduma Lietā
Nr. 2003-16-05 spēkā stāšanās 2004. gada 9. martā līdz
Saistošo noteikumu Nr. 8 pieņemšanai 2004. gada
28. aprīlī, tātad pusotra mēneša laikā, šīs un citas
Noteikumos Nr. 34 ietvertās prasības attiecībā uz
teritorijas plānojuma grozījumu izstrādi netika izpildītas un tik
īsā laika posmā arī nevarēja tikt izpildītas.
Satversmes tiesa secina, ka
Pieteikuma iesniedzēja, pieņemot Saistošos noteikumus Nr. 8,
formāli novērsa cēloni, kura dēļ bija uzskatāms, ka ar Lēmumu
Nr. 85 apstiprinātie Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojuma
grozījumi nav stājušies spēkā un nav piemērojami, taču nenovērsa
citus Satversmes tiesas spriedumā Lietā Nr. 2003-16-05
norādītos ne mazāk būtiskos normatīvo aktu pārkāpumus.
Tādējādi ar
Saistošajiem noteikumiem Nr. 8 teritorijas plānotās
(atļautās) izmantošanas veids 25 teritorijām noteikts
prettiesiski, pieļaujot tādus pašus normatīvo aktu pārkāpumus
sabiedrības informēšanas un sabiedrības līdzdalības
nodrošināšanas jomā, kas Satversmes tiesas spriedumā Lietā
Nr. 2003-16-05 minēti attiecībā uz Lēmumu Nr. 85.
10. Satversmes tiesa
atzinusi, ka vietējās pašvaldības pienākums teritorijas plānojuma
(detālplānojuma) izstrādāšanas gaitā ir būt par objektīvu un
neitrālu vidutāju starp konkrētas teritorijas attīstītāja un
ieinteresētās sabiedrības interesēm, uzklausīt un objektīvi
izvērtēt visus ieinteresēto pušu viedokļus par konkrētās
teritorijas atbilstošāko un piemērotāko attīstības veidu, kā arī
ievērot teritorijas plānošanu reglamentējošo normatīvo aktu
prasības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada
28. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā
Nr. 2007-16-03 7. punktu).
Saistošo noteikumu Nr. 19
tiesiskums attiecībā uz teritorijas plānotās (atļautās)
izmantošanas veida noteikšanu Saistošajos noteikumos Nr. 8
minētajām teritorijām lielā mērā balstās uz Saistošo noteikumu
Nr. 8 tiesiskumu, tāpēc Ministram bija pamats Apstrīdētajā
aktā izvērtēt arī šos vecākos saistošos noteikumus.
Šīs lietas ietvaros Satversmes
tiesai ir jāizvērtē, vai sabiedrisko apspriešanu Saistošo
noteikumu Nr. 19 izstrādes procesā var uzskatīt par notikušu
attiecībā uz teritorijas plānotās (atļautās) izmantošanas veida
maiņu Saistošajos noteikumos Nr. 8 minētajām 25
teritorijām.
Var piekrist Pieteikuma
iesniedzējai, ka Saistošo noteikumu Nr. 19 izstrādes laikā
organizētajā sabiedriskajā apspriešanā nebija pamata īpaši izcelt
to, ka ar Saistošajiem noteikumiem Nr. 8 vairāk nekā pirms
trim gadiem 25 teritorijām ir mainīts plānotās (atļautās)
izmantošanas veids. Saskaņā ar Saistošo noteikumu Nr. 19
izstrādes laikā spēkā esošo Noteikumu Nr. 883
34.1. punktu sabiedriskās apspriešanas pirmajā posmā
izvērtēšanai citastarp tiek nodots spēkā esošais vietējās
pašvaldības teritorijas plānojums. Savukārt šo noteikumu 39.1. un
39.2. punkts paredz, ka sabiedriskās apspriešanas otrajā
posmā izvērtēšanai nodod izstrādātā vietējās pašvaldības
teritorijas plānojuma (vai tā grozījumu) pirmo redakciju un spēkā
esošo vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu.
Pieteikuma iesniedzēja un
M. Kalvāne atzinušas, ka izvērtēšanai izstādīta faktisko
situāciju atspoguļojoša karte “Teritorijas plānotā (atļautā)
izmantošana”, kurā ietvertas izmaiņas saskaņā ar visiem
iepriekšējiem Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojuma
grozījumiem, arī Saistošajiem noteikumiem Nr. 8. Salīdzinot
spēkā esošo Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojumu un izstrādāto
teritorijas plānojuma grozījumu pirmo redakciju, sabiedrībai
nebija iespējas konstatēt teritorijas plānotās (atļautās)
izmantošanas veida maiņu Saistošajos noteikumos Nr. 8
minētajām 25 teritorijām.
Nevar uzskatīt, ka, ietverot
Saistošajos noteikumos Nr. 19 tos pašus teritorijas plānotās
(atļautās) izmantošanas nosacījumus, kādi bija paredzēti
Saistošajos noteikumos Nr. 8, pārkāpumi teritorijas plānotās
(atļautās) izmantošanas veida maiņas procesā būtu novērsti un
teritorijas plānotās (atļautās) izmantošanas veida maiņa būtu
uzskatāma par tiesisku (leģitimizētu). Saistošo noteikumu
Nr. 19 izstrādes procesā šīs izmaiņas varēja konstatēt,
vienīgi veicot padziļinātu izpēti un salīdzinot izvērtēšanai
nodoto faktiskās situācijas karti un Jūrmalas pilsētas
teritorijas plānojuma sākotnējo redakciju, kas tika apstiprināta
ar Pieteikuma iesniedzējas 1995. gada 27. jūlija lēmumu
Nr. 893.
Līdz ar to ieinteresētās
sabiedrības rīcībā nebija pietiekami daudz informācijas un tai
nebija iespējas izteikt savu viedokli par teritorijas plānotās
(atļautās) izmantošanas veida maiņu 25 teritorijām nevienā no
teritorijas plānošanas procesiem, kuru rezultātā tika pieņemts
Lēmums Nr. 85, Saistošie noteikumi Nr. 8 un Saistošie
noteikumi Nr. 19.
Tādējādi
Saistošajos noteikumos Nr. 8 un Saistošajos noteikumos
Nr. 19 plānotās (atļautās) izmantošanas veids 25 teritorijām
noteikts, pieļaujot būtiskus normatīvo aktu prasību pārkāpumus –
nenodrošinot pienācīgu sabiedrības līdzdalību teritorijas
plānošanas procesā.
11. Valsts pārvaldes
iekārtas likuma 10. panta pirmā daļa noteic:
“Valsts pārvalde ir pakļauta
likumam un tiesībām. Tā darbojas normatīvajos aktos noteiktās
kompetences ietvaros. Valsts pārvalde savas pilnvaras var
izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim.”
Likuma “Par pašvaldībām”
5. panta piektajā daļā RAPLM paredzētas tiesības pārraudzīt
pašvaldību darbību šā likuma ietvaros. Pašvaldības kā atvasinātas
publiskas personas kompetencē ietilpst gan patstāvīgās
(autonomās), gan uzdotās funkcijas. Viena no pašvaldības
autonomajām funkcijām saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām”
14. panta otrās daļas 1. punktu ir izstrādāt
pašvaldības teritorijas attīstības programmu un teritorijas
plānojumu, kā arī nodrošināt teritorijas attīstības programmas
realizāciju un teritorijas plānojuma administratīvo
pārraudzību.
Arī Satversmes tiesa secinājusi,
ka RAPLM ir tiesības veikt pašvaldības pieņemto lēmumu tiesiskuma
kontroli tās autonomo funkciju kontroles jomā (sk. Satversmes
tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā
Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 2. punktu).
Tādējādi starp RAPLM un pašvaldību teritorijas plānošanas jomā
pastāv pārraudzības attiecības. Saskaņā ar Valsts pārvaldes
iekārtas likuma 7. panta piekto daļu pārraudzība nozīmē
“augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības pārbaudīt zemākas
iestādes vai amatpersonas lēmuma tiesiskumu un atcelt
prettiesisku lēmumu, kā arī prettiesiskas bezdarbības gadījumā
dot rīkojumu pieņemt lēmumu”.
Pilnvarojums Ministram apturēt
tādu pašvaldības saistošo noteikumu darbību, ar kuriem
apstiprināts teritorijas plānojums vai detālplānojums (vai to
grozījumi), tieši nostiprināts likuma “Par pašvaldībām”
49. pantā un Teritorijas plānošanas likuma
7.1 pantā. Likuma “Par pašvaldībām”
49. panta pirmā daļa noteic:
“Nelikumīgu domes (padomes) izdoto
saistošo noteikumu vai citu normatīvo aktu vai to atsevišķu
punktu darbību, izņemot šā likuma 47.panta kārtībā pieņemto
lēmumu darbību, ar motivētu rīkojumu aptur reģionālās attīstības
un pašvaldību lietu ministrs. Rīkojumā jānorāda konkrēto
saistošo noteikumu vai cita normatīvā akta punkti, kuri atceļami
kā nelikumīgi, vai jānorāda, ka atceļami saistošie noteikumi vai
cits normatīvais akts kopumā. Rīkojums triju dienu laikā pēc tā
izdošanas publicējams laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” un nosūtāms
attiecīgās pilsētas domes (pagasta padomes) priekšsēdētājam, kas
ir atbildīgs par tā izpildi.”
Teritorijas plānošanas likuma
7.1 panta pirmā daļa noteic:
“Nelikumīgus domes (padomes)
izdotos saistošos noteikumus, ar kuriem apstiprināts teritorijas
plānojums vai detālplānojums, vai kādas šo noteikumu daļas
darbību reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs aptur
likumā “Par pašvaldībām” noteiktajā kārtībā, ciktāl šajā likumā
nav noteikts citādi.”
Ministrs rīkojumā norāda motīvus,
kuru dēļ uzskata, ka saistošo noteikumu darbība apturama. No
Ministra rīkojuma netieši izriet arī tas, kādam, pēc Ministra
domām, konkrētajā situācijā bija jābūt pašvaldības lēmumam. Tomēr
tas nav pietiekams pamats uzskatīt, ka tādējādi Ministrs pārkāpis
likumā noteiktā pilnvarojuma jēgu un mērķi un faktiski darbojies
pakļautības attiecību modelī, kas paredz arī augstākas iestādes
vai amatpersonas tiesības dot rīkojumu zemākai (Valsts pārvaldes
iekārtas likuma 7. panta ceturtā daļa), kā uzskata
Pieteikuma iesniedzēja. Būtībā Ministrs rīkojumā norāda nevis to,
kāds lēmums pašvaldībai bija jāpieņem, bet gan to, kādu lēmumu
konkrētajā situācijā noteiktu apstākļu dēļ tā pieņemt
nedrīkstēja.
Var piekrist atbildes rakstā
paustajam viedoklim, ka pašvaldības turpmāko rīcību pēc saistošo
noteikumu darbības apturēšanas nosaka likums “Par pašvaldībām”,
proti, pašvaldība var šos saistošos noteikumus atcelt
(49. panta otrā daļa) vai arī iesniegt Satversmes tiesā
pieteikumu, kurā lūdz izvērtēt Ministra rīkojuma tiesiskumu
(49. panta trešā daļa). Ja Ministrs rīkojumā norādījis uz
procesuāliem pārkāpumiem saistošo noteikumu pieņemšanas procesā,
kā tas ir šajā lietā, tad pašvaldībai ir iespēja šos saistošos
noteikumus atcelt un šos pārkāpumus novērst, proti, uzsākt jaunu
teritorijas plānojuma grozīšanas procesu, kas atbilstu visām
normatīvo aktu prasībām, pienācīgi nodrošinot tajā sabiedrības
līdzdalības iespējas un viedokļa uzklausīšanu un tādējādi
ievērojot interešu saskaņotības un atklātības principus. Taču nav
izslēgts, ka jaunie saistošie noteikumi pēc satura varētu būt
analoģiski vai ļoti līdzīgi tiem, kuru darbību Ministrs
apturējis.
Tādējādi
Ministram bija tiesības apturēt Saistošo noteikumu Nr. 8 un
Saistošo noteikumu Nr. 19 darbību attiecībā uz teritorijas
plānotās (atļautās) izmantošanas veida noteikšanu Saistošajos
noteikumos Nr. 8 minētajām 25 teritorijām. Izdodot
Apstrīdēto aktu, Ministrs nav pārkāpis likumos noteiktā
pilnvarojuma jēgu un mērķi, un līdz ar to Apstrīdētais akts
atbilst Valsts pārvaldes likuma 10. panta pirmajai
daļai.
12. Valsts pārvaldes
iekārtas likuma 10. panta trešā daļa noteic:
“Valsts pārvalde darbojas
sabiedrības interesēs. Pie sabiedrības interesēm pieder arī
samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu
ievērošana.”
Tādējādi jāizvērtē, vai ar
Apstrīdēto aktu nav nesamērīgi aizskartas privātpersonu tiesības
un likumiskās intereses.
No vienas puses, likums Ministram
ir piešķīris tiesības apturēt normatīvajiem aktiem neatbilstoša
vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma darbību. Tiesiskuma
princips prasa, lai teritorijas plānojuma un detālplānojuma
normas atbilstu augstāka juridiska spēka tiesību normām. No otras
puses, tikpat nozīmīgas un aizsargājamas ir to personu tiesības
un likumiskās intereses, kurām teritorijas plānojums piešķir
noteiktas tiesības un kuras, ilgtermiņā plānojot savu
saimniecisko darbību, ir tiesīgas paļauties uz teritorijas
plānojuma stabilitāti (sk. Satversmes tiesas 2008. gada
27. marta sprieduma lietā Nr. 2007-17-05
23. punktu un 2009. gada 13. februāra lēmuma par
tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-23-03
10. punktu).
Kā iepriekš konstatēts,
teritorijas plānotās (atļautās) izmantošanas veids 25 teritorijām
ar Saistošajiem noteikumiem Nr. 8 un Saistošajiem
noteikumiem Nr. 19 noteikts, pārkāpjot normatīvajos aktos
noteikto procedūru. Taču ar Apstrīdēto aktu Saistošo noteikumu
Nr. 8 un Saistošo noteikumu Nr. 19 darbība tika
apturēta tikai attiecībā uz daļu no šīm 25 teritorijām. Ministrs
paskaidro, ka, lemjot par to, attiecībā uz kurām teritorijām
apturēt Saistošo noteikumu Nr. 8 un Saistošo noteikumu
Nr. 19 darbību, izvērtēts sabiedrības ieguvuma un
privātpersonu tiesību aizskāruma samērīgums, proti, ņemts vērā,
vai attiecīgajā teritorijā:
1) jau atrodas ēkas;
2) izstrādāts un apstiprināts
detālplānojums;
3) izsniegtas būvatļaujas un
uzsākta būvniecība.
Pieteikuma iesniedzēja nav
pietiekami argumentējusi to, ka jebkādā konkrētā Apstrīdētajā
aktā minētajā teritorijā esošo zemesgabalu īpašnieku tiesiskās
paļāvības aizskārums būtu nesamērīgs. Satversmes tiesai nav
pamata Ministra izraudzītos kritērijus apšaubīt un uzskatīt, ka
tie izraudzīti, pārkāpjot Ministra rīcības brīvības un likumā
dotā pilnvarojuma robežas. Ja detālplānojuma izstrāde tikai
uzsākta vai izsniegts plānošanas un arhitektūras uzdevums
(vairākus gadus pēc Saistošo noteikumu Nr. 8 spēkā
stāšanās), tad privātpersonu tiesību aizskārums objektīvi ir
mazāks, bet iespējas attiecīgajā teritorijā atjaunot situāciju,
kas atbilstu plānotās (atļautās) izmantošanas veidam “dabas
pamatnes teritorija”, – lielākas nekā tad, ja detālplānojums jau
apstiprināts un uzsākta būvniecība. Acīmredzot Apstrīdētajā aktā
minēto teritoriju īpašnieku un tiesisko valdītāju tiesību
aizskārums, kas radies, apturot Saistošo noteikumu Nr. 8 un
Saistošo noteikumu Nr. 19 darbību attiecībā uz šīm
teritorijām, bija mazāks par sabiedrības ieguvumu, kas tika
panākts, nodrošinot tiesiskuma principa ievērošanu.
Tas nozīmē, ka Ministrs, izdodot
Apstrīdēto aktu, ir nodrošinājis tiesiskuma principa un
sabiedrības interešu ievērošanu, no vienas puses, un tiesiskās
paļāvības principa ievērošanu un privātpersonu tiesību
aizsardzību, no otras puses.
Tādējādi
Apstrīdētais akts atbilst Valsts pārvaldes iekārtas likuma
10. panta trešajai daļai.
13. Valsts pārvaldes
iekārtas likuma 10. panta piektā daļa noteic:
“Valsts pārvalde savā darbībā
ievēro labas pārvaldības principu. Tas ietver atklātību pret
privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru
īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir
panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un
tiesiskās intereses.”
Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka
Apstrīdētajā aktā labas pārvaldības principa pārkāpumi izpaužas
vairākos aspektos.
13.1. Pieteikuma
iesniedzēja norāda, ka Ministrs, izdodot Apstrīdēto aktu, nav
ievērojis saprātīgu termiņu, tas ir, Apstrīdētais akts izdots
vairāk nekā četrus gadus pēc Saistošo noteikumu Nr. 8 spēkā
stāšanās, turklāt viena un tā paša normatīvā akta – Saistošo
noteikumu Nr. 19 – likumība vērtēta divreiz – ar Rīkojumu
Nr. 2-02/296 un ar Apstrīdēto aktu.
Satversmes tiesa jau atzinusi, ka
tiesiskās stabilitātes un labas pārvaldības princips prasa, lai
Ministrs savas pilnvaras izmantotu saprātīgā laika posmā, un
vērsusi Saeimas uzmanību uz to, ka likumos, kas regulē vietējo
pašvaldību teritorijas plānošanas kontroles jautājumus, nav
noteikts termiņš, kādā Ministrs var apturēt vietējās pašvaldības
teritorijas plānojumu, detālplānojumu vai to daļas. Šāda termiņa
neesamība var nonākt pretrunā ar tiesiskās stabilitātes un
tiesiskās paļāvības principiem (sk. Satversmes tiesas
2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05
secinājumu daļas 2. punktu un 2008. gada 27. marta
sprieduma lietā Nr. 2007-17-05 23. punktu).
Var piekrist Pieteikuma
iesniedzējai, ka par labu praksi neliecina tas, ka RAPLM lemj par
pašvaldību saistošo noteikumu darbības apturēšanu vairākkārt un
kontroles pamatā ir privātpersonu iesniegumi, kas saņemti jau pēc
saistošo noteikumu spēkā stāšanās, nevis kompleksa, plānveida
rīcība teritorijas plānojumu vai detālplānojumu izstrādes un
pieņemšanas procesā. Tomēr tas, ka Ministrs vienreiz jau izdevis
rīkojumu par kādu saistošo noteikumu darbības apturēšanu daļā,
nenozīmē, ka RAPLM var nereaģēt uz iesniegumiem par citiem
pārkāpumiem, kuri pieļauti šo saistošo noteikumu izstrādes vai
pieņemšanas procesā un par kuriem RAPLM nav bijusi informēta.
Satversmes tiesa secinājusi, ka valsts pārvaldes iestādei,
konstatējot būtiskus sabiedrības interešu aizskārumus, ir ne
tikai tiesības, bet arī pienākums rīkoties un sabiedrībai
nozīmīgu interešu pārkāpuma novēršanai būtu dodama prioritāte
salīdzinājumā ar tiesiskās stabilitātes principu (sk.
Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā
Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 2. punktu).
Turklāt jāņem vērā, ka labas
pārvaldības princips, tāpat kā tiesiskās paļāvības princips,
galvenokārt ir vērsts uz privātpersonas tiesību un likumisko
interešu aizsardzību, nevis augstākas iestādes vai amatpersonas
radītām neērtībām tās pārraudzībā esošai iestādei. To apliecina
arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta piektās daļas
otrais teikums. Kā tika konstatēts, Ministrs ņēma vērā tiesiskās
paļāvības un samērīguma principus un neapturēja Saistošo
noteikumu Nr. 8 un Saistošo noteikumu Nr. 19 darbību
attiecībā uz visām Saistošajos noteikumos Nr. 8 minētajām 25
teritorijām, proti, Ministrs izvērtēja sabiedrības ieguvumu un
privātpersonu iespējamo tiesību aizskārumu. Tādējādi
privātpersonu tiesības un likumiskās intereses, izdodot
Apstrīdēto aktu, tika aizskartas minimāli. Līdz ar to nav
konstatējams labas pārvaldības principa pārkāpums sakarā ar
termiņu, kurā tika izdots Apstrīdētais akts, un sakarā ar to, ka
viena normatīvā akta – Saistošo noteikumu Nr. 19 – darbība
tika apturēta divreiz.
13.2. Pieteikuma
iesniedzēja arī uzskata, ka Apstrīdētais akts izdots, neievērojot
lietderības apsvērumus un bez pienācīga izvērtējuma, proti,
Apstrīdētajā aktā minētās teritorijas “nav atlasītas pēc
vienotiem, saprotamiem un saprātīgiem tiesiskuma kontroles
kritērijiem, bet gan balstoties uz individuālu ieskatu un,
iespējams, politiskiem apsvērumiem”.
Par to liecinot šādi apstākļi:
1) Apstrīdētajā aktā neesot
minētas visas teritorijas, kurās nebūtu uzsākta būvniecība vai
citāda teritorijas izmantošana atbilstoši mainītajam teritorijas
plānotās (atļautās) izmantošanas veidam (piemēram, Vikingu ielā
40). Savukārt vairākās no Apstrīdētajā aktā minētajām teritorijām
ir uzsākta detālplānojuma izstrāde (piemēram, Vakara ielā 12/14),
izsniegti arhitektūras un plānošanas uzdevumi (piemēram, Vakara
ielā 8 un 12/14, Vikingu ielā 14/16), kā arī izziņas par apbūves
iespējām (piemēram, Vakara ielā 12/14, Vikingu ielā 12, Lāču ielā
16);
2) ar Apstrīdēto aktu teritorijai
starp Kolkas ielu, Jaunķemeru ceļu, Slokas ezeru un Jaunķemeru
sanatoriju esot atjaunots vides kvalitāti pasliktinošs
teritorijas plānotās (atļautās) izmantošanas veids, kas
neatbilstot Apstrīdētajā aktā deklarētajam mērķim un
principiem;
3) attiecībā uz teritoriju
Mežotnes ielā 4 Saistošo noteikumu Nr. 19 darbība apturēta
jau ar Rīkojumu Nr. 2-02/296;
4) neminot atlases principus un
kritērijus, attiecībā uz teritoriju Lielupes palieņu pļavās pie
Zvejas ielas Saistošo noteikumu Nr. 8 un Saistošo noteikumu
Nr. 19 darbība esot apturēta daļēji, proti, attiecībā tikai
uz dažiem zemesgabaliem;
5) pēc Apstrīdētā akta izdošanas
radusies tāda situācija, ka blakus esošiem zemesgabaliem katram
ir citāds plānotās (atļautās) izmantošanas veids, proti, starp
“dabas pamatnes teritorijām” Vakara ielā 8 un Vakara ielā
12/14, attiecībā uz kurām Saistošo noteikumu Nr. 8 un
Saistošo noteikumu Nr. 19 darbība apturēta, atrodas
teritorija Vakara ielā 10 ar teritorijas plānotās (atļautās)
izmantošanas veidu “savrupmāju dzīvojamā teritorija”. Līdz ar to
izveidojusies “neviendabīga dažādu izmantošanas veidu sīku
zemesgabalu josla”, kas neliecinot par “saprātīgu teritorijas
plānošanu ilgtermiņā”.
Savukārt Ministrs attiecībā uz
šiem Pieteikuma iesniedzējas argumentiem paskaidro:
1) nav pamatots Pieteikuma
iesniedzējas arguments, ka Saistošo noteikumu Nr. 8 un
Saistošo noteikumu Nr. 19 darbība netika apturēta attiecībā
uz visām teritorijām, kurās nebija uzsākta izmantošana saskaņā ar
šajos saistošajos noteikumos paredzēto. Turklāt Pieteikuma
iesniedzējai ir iespēja jebkurā brīdī lemt par šo saistošo
noteikumu atcelšanu attiecībā uz šādām teritorijām, ja tādas
tomēr pastāv;
2) izdodot Apstrīdēto aktu, nav
vērtēti vides jautājumi, bet Saistošo noteikumu Nr. 8 un
Saistošo noteikumu Nr. 19 atbilstība teritorijas plānošanu
regulējošajiem normatīvajiem aktiem, tāpēc teritorijā starp
Kolkas ielu, Jaunķemeru ceļu, Slokas ezeru un Jaunķemeru
sanatoriju daļēji atjaunots videi nelabvēlīgāks teritorijas
plānotās (atļautās) izmantošanas veids. Nevar piekrist tam, ka
teritorijas plānotās (atļautās) izmantošanas veida maiņa (arī uz
“dabas pamatnes teritoriju”) var notikt, neievērojot normatīvajos
aktos noteikto teritorijas plānojuma izstrādes procedūru;
3) teritorija Mežotnes ielā 4
Apstrīdētajā aktā minēta tehniskas kļūdas dēļ;
4) attiecībā uz visu teritoriju
Lielupes palieņu pļavās pie Zvejas ielas Saistošo noteikumu
Nr. 8 un Saistošo noteikumu Nr. 19 darbība nav apturēta
apzināti, ņemot vērā minētos kritērijus, turklāt Pieteikuma
iesniedzēja sniegusi RAPLM nepilnīgu informāciju, proti,
norādījumi, ka šajā teritorijā ietilpst tikai astoņi zemesgabali,
nevis 20, kā RAPLM vēlāk konstatējusi;
5) tas, ka pēc Apstrīdētā akta
izdošanas izveidojās tāda situācija, ka blakus esošiem
zemesgabaliem (Vakara ielā 6, 8, 10 un 12/14) ir katram cits
plānotās (atļautās) izmantošanas veids, neliecina par Apstrīdētā
akta prettiesiskumu un nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem.
Kā iepriekš konstatēts, Ministrs
noteica kritērijus, kas bija pamatā lēmumam par to, kurās
teritorijās Saistošo noteikumu Nr. 8 un Saistošo Noteikumu
Nr. 19 darbību apturēt un kurās neapturēt, un Satversmes
tiesai nav pamata šos kritērijus apšaubīt. Lai nodrošinātu
tiesiskās paļāvības principa ievērošanu, Ministram šajā lietā
bija tiesības un arī pienākums šādus kritērijus noteikt un
izvērtējumu veikt. Pēc Satversmes tiesas ieskata, Ministra
paskaidrojumi par Saistošo noteikumu Nr. 8 un Saistošo noteikumu
Nr. 19 darbības apturēšanu vai neapturēšanu atsevišķās
teritorijās, uz ko norādīja Pieteikuma iesniedzēja, ir vērā
ņemami un pietiekami, lai nerastos šaubas par izraudzīto
kritēriju pamatotību un Apstrīdētā akta tiesiskumu.
Līdz ar to nav konstatējams labas
pārvaldības principa pārkāpums attiecībā uz to, pēc kādiem
kritērijiem Apstrīdētajā aktā izraudzītas teritorijas, kurās
apturēta Saistošo noteikumu Nr. 8 un Saistošo noteikumu
Nr. 19 darbība. Satversmes tiesa nav konstatējusi arī citus
labas pārvaldības principa pārkāpumus Ministra un RAPLM rīcībā,
izdodot Apstrīdēto aktu.
Tādējādi
Apstrīdētais akts atbilst Valsts pārvaldes iekārtas likuma
10. panta piektajai daļai.
14. Teritorijas plānošanas
likuma 7.1 panta otrā daļa noteic:
“Ja reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs aptur saistošos noteikumus, ar kuriem
apstiprināts teritorijas plānojums vai detālplānojums, kādā to
daļā, viņš rīkojumā norāda, kuri teritorijas izmantošanas un
apbūves noteikumu punkti un grafiskās daļas sadaļas ir atceļamas
kā nelikumīgas.”
Var piekrist atbildes rakstā
paustajam viedoklim, ka normatīvie akti neparedz pievienot
“grafisku pielikumu” Ministra rīkojumam, ar kuru apturēta
pašvaldības teritorijas plānojuma vai detālplānojuma darbība kādā
to daļā. Taču no rīkojuma nepārprotami jāizriet tam, kādā daļā
vai attiecībā uz kādām teritorijām pašvaldības teritorijas
plānojuma vai detālplānojuma darbība apturēta. Satversmes tiesa
uzskata, ka Apstrīdētajā aktā teritorijas, kurās Saistošo
noteikumu Nr. 8 un Saistošo noteikumu Nr. 19 darbība
apturēta, identificētas pietiekami skaidri, proti, tāpat kā
Lēmumā Nr. 85 un Saistošajos noteikumos Nr. 8, turklāt
gandrīz visām teritorijām, izņemot vienu, norādīti kadastra
numuri.
Tāpat ir saprotams, ka
Apstrīdētajā aktā minētajās teritorijās apturēti gan grafiskajā
daļā ietvertie nosacījumi attiecībā uz teritorijas plānotās
(atļautās) izmantošanas veidu, gan arī katru šo veidu
reglamentējošie attiecīgie apbūves un izmantošanas noteikumi.
Konkrētus šo noteikumu punktus Apstrīdētajā aktā norādīt nebūtu
pareizi, jo to darbība nav apturēta attiecībā uz visām citām
teritorijām.
Tādējādi
Apstrīdētais akts atbilst Teritorijas plānošanas likuma
7.1 panta otrajai daļai.
15. Satversmes
1. pants noteic: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska
republika.”
Pieteikuma iesniedzēja Apstrīdētā
akta neatbilstību Satversmes 1. pantam pamato ar šajā normā
nostiprināto tiesību principu – tiesību virsvadības, samērīguma
un tiesiskās paļāvības principu – pārkāpumiem. Satversmes tiesa,
izvērtējot Apstrīdētā akta atbilstību Valsts pārvaldes likuma
10. panta pirmajai, trešajai un piektajai daļai, jau
konstatēja, ka Ministrs, izdodot Apstrīdēto aktu, šos principus
ievērojis. Satversmes tiesa nav arī konstatējusi citus apstākļus,
kas liecinātu par Apstrīdētā akta neatbilstību Satversmes
1. pantam.
Tādējādi Apstrīdētais akts
atbilst arī Satversmes 1. pantam.
Nolēmumu
daļa
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 30. – 32. pantu, Satversmes tiesa
nosprieda:
atzīt reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministra 2008. gada 10. jūnija
rīkojumu Nr. 2-02/299 “Par Jūrmalas pilsētas domes
2004. gada 28. aprīļa saistošo noteikumu Nr. 8
“Grozījumi Jūrmalas pilsētas Attīstības plānā (Ģenerālplānā)”
darbības apturēšanu un 2007. gada 12. jūlija saistošo
noteikumu Nr. 19 “Par Jūrmalas Attīstības plāna
(ģenerālplāna) grozījumu, grafiskās daļas, teritorijas
izmantošanas un apbūves noteikumu apstiprināšanu” darbības
apturēšanu daļā” par atbilstošu Valsts pārvaldes iekārtas likuma
10. panta pirmajai, trešajai un piektajai daļai, Teritorijas
plānošanas likuma 7.1 panta otrajai daļai un
Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam.
Spriedums ir galīgs un
nepārsūdzams.
Spriedums stājas spēkā tā
publicēšanas dienā.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs
J.Jelāgins
