Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

"Ir jāmācās no kļūdām un jāiet uz priekšu"

— Latvijas radio studijā ir Valsts prezidents Guntis Ulmanis, un ar viņu turpmākās minūtes sarunāšos es, Andris Siksnis. Labdien, Ulmaņa kungs!

G.Ulmanis: — Labdien!

— Jā, vēl vakar vēlu vakarā varēja šķist, ka šī mūsu saruna būs pavisam citāda, būs rimta retrospektīva, kurā atskatīsimies uz darbu sešos iepriekšējos gados un vērtēsim pagātni, bet — un tas ir šīrīta jaunums — Vilis Krištopans ir paziņojis par demisiju. Vai jūs jau esat saņēmis šo demisijas rakstu?

G.Ulmanis: — Nē, demisijas raksts nav saņemts un šis signāls šorīt, varētu teikt, iepriekšējais paziņojums par demisiju, apliecina to, ka nekad neko nevar fundamentāli dzīvē uz priekšu plānot, arī prezidentūras beigas un kāda darba beigas, kāda jauna darba sākumu nevar plānot. Un man ir tāda sajūta, ka viss turpinās, viss notiek, atkal jauni procesi un jaunas aktivitātes, un laikam jau Valsts prezidents no sava amata nekad neaiziet, viņam vienmēr ir jāpiedalās šais procesos, pats liktenis, dzīve un zīmes uz to spiež. Tas mazlietiņ tā ar humoru. Es biju iecerējis šodien varbūt tādu atvadu runu ar zināmu nostalģiju un sentimentalitāti, bet lai nu tas paliek kādām nākamajām reizēm, kad mēs droši vien tiksimies, arī kad nebūšu prezidenta amatā, un tad mēs varēsim atcerēties arī to, kas šais sešos gados ir bijis labs, kas bijis slikts, lai gan pietiekami daudz iespēju to darīt būs vēl atlikušajās divās trijās dienās arī.

— Tieši tā, jo šis laiks būs piesātināts arī jums, un, ja mēs tā strikti lūkojam, tad premjeram demisija jāiesniedz 48 stundu laikā pēc šī paziņojuma, kas atskanēja šodien Latvijas radio.

G.Ulmanis: — Jā, viņš paziņoja, ka to izdarīs trešdien no rīta, tā man pēdējā informācija. Mums no rīta ap astoņiem bija saruna, kurā viņš to man paziņoja telefoniski.

— Kā jūs esat nolēmis rīkoties trešdien no rīta?

G.Ulmanis: — Jā, jārīkojas mums visiem kopā. Ir jautājums — kādi ir cēloņi, kādi ir iemesli šai demisijai, un beigās ne prezidents nosaka premjeru, to nosaka Saeima ar savu balsojumu, un pamatu pamatos to nosaka partijas ar savu vienošanos, prezidents ir tikai viens no elementiem šī procesa gaitā. Tāpēc es domāju, ka var notikt viss, var notikt premjera nosaukšana manas prezidentūras laikā, var notikt arī nākamā prezidenta laikā — tas ir atkarīgs no tā, kā notiks politisko spēku sarunas un par ko viņi runās. Protams, visus interesē, kā es domāju, kāpēc šī demisija ir notikusi.Uz šo jautājumu tā uz ātro, ātrā variantā atbildētu, ka šī ir partiju iekšējā krīze, šī nav valsts krīze, šī nav politiskā krīze arī valstī, būtībā šīs Saeimas sākumā šī krīze zināmā mērā bija ieprogrammēta, un visi mēs bijām vienisprātis — politiķi un nepolitiķi, pieredzējuši un mazāk pieredzējuši —, ka visveiksmīgākā varētu būt koalīcija "Latvijas ceļš", "Tautas partija", "Tēvzemei un Brīvībai". Diemžēl pretēji loģikas noteikumiem viss gāja citu ceļu. Acīmredzot tagad partijas pārdzīvo savas iekšējās problēmas, savas iekšējās krīzes, vismaz lielākās vadošās partijas, kas ir parlamentā, izņēmums varētu būt Tautas partija, kura konsekventi gājusi noteiktu savu kursu pēc tam, kad tika izolēta, un varbūt Tautas partija ar savu noteikto stāju pašreiz ir arī panākusi šo situāciju, ka viņi kopā ar "Latvijas ceļu" varētu uzņemties šo stabilizatora lomu valstī nākotnē un izveidot valdību, kurai nevajadzētu vairs domāt arī par iekšējām pretrunām un kura varētu visu savu uzmanību veltīt pirmām kārtām jau ekonomiskajām problēmām, kas valstī veidojas, neatkarīgi no tā, kādas ir bijušas un kādas būs valdības. Skaidrs ir tas, ka šis pusgads ir bijis ekonomiski ļoti smags Latvijai, to jūt gan zemnieki, gan tirgotājs, to jūt sevišķi mazais un vidējais uzņēmējs, un liekas, ka partijas to arī ir sapratušas, tāpēc ir ļoti asas diskusijas partiju iekšienē par to, kā veidot savu politisko kursu, politisko virzienu — jo nu nebija saprotams, kā sociāldemokrāti ar pilnīgi atšķirīgu programmu un bieži vien "Latvijas ceļa" programmai pilnīgi diametrāli pretējiem uzskatiem, nerunājot jau nemaz par "Tēvzemes" programmu, mēģināja veidot šo koalīciju. Jo politiskajai loģikai ir savi likumi, un to ar cilvēcisku agresivitāti nekad nevarēs pārvarēt.

— Nu šīs partiju sarunas, savstarpējās sarunas, jau ir sākušās un rit pilnā sparā. Vai jūs tagad redzat un varat prognozēt nākamās valdības sastāvu vai vismaz kodolu?

G.Ulmanis: — Nē, nē. Tas ir stipri par agru, es domāju, ka tas notiks šajās dienās, un tam varētu būt laiks vairāk nekā divas trīs dienas.

— Jā, jau pirms Viļa Krištopana paziņojuma par demisiju vairāki politiķi izteicās, ka pašreizējā situācijā piemērots premjera kandidāts būtu bezpartijisks cilvēks, bezpartijiska persona, un, protams, ne publiski, bet teorētiski šādi politiski pieredzējušu personu meklējumi ir notikuši. Vai jūs personiski nejūtaties tāds, kuru varētu sameklēt?

G.Ulmanis: — Ziniet, mēs vienreiz jau ielikām jeb izvirzījām nepolitisku jeb ārpus politiskām partijām stāvošu personu, un ar ko tas beidzās? Es domāju, ka mums no kļūdām ir jāmācās un jāiet uz priekšu, nevis atkārtojot iepriekšējās kļūdas, bet tā, lai mēs vispār vairs nedarītu kļūdas. Jo gandrīz desmit gadi būs pagājuši, protams, vēl ir šādas tādas nepārbaudītas metodes, ko neesam izgājuši, veidojot valdības, bet situācija prasa — sevišķi ceļā uz Eiropas Savienību. Šodien runājot ar Somijas vēstnieku un saņemot Somijas prezidenta vēstījumu sakarā ar prezidentūras beigām, man tika izteikta diezgan nepārprotama pārliecība, ka Latvija gada beigās varētu tikt nosaukta par nopietnu kandidātu sarunai par iestāšanos Eiropas Savienībā, un mums nevajadzētu šo bagāžu, ko mēs esam sakrājuši šais ilgajos gados, mēģināt satricināt ar nepārdomātiem politiskiem lēmumiem. Tāpēc mans viedoklis ir, ka premjeram jābūt politiskai personai un no politiskām partijām nākošam.

— Bet līdz šim tas it kā nav attaisnojies, tomēr šis partiju balsu skaits ir tik līdzīgs, ka...

G.Ulmanis: — Jā, te mazlietiņ bija cits iemesls, katrā ziņā ir jādomā vadošajiem politiskajiem spēkiem, atstāsim to viņu ziņā.

— Varbūt vēl tomēr pie viena politiskā spēka mēs varam pakavēties, un tas ir "Latvijas ceļš" un Vilis Krištopans kā tās biedrs. Vai, jūsuprāt, nav tā, ka tieši "Latvijas ceļš" daudzējādā ziņā nosaka šo, kā jūs minējāt, partiju iekšējo viļņošanos, un kas varbūt tagad, ja arī ne tik raksturīgi, bet notiek arī citās partijās.

G.Ulmanis: — Neapšaubāmi, "Latvijas ceļš" ir bijis visus šos gadus vadošais politiskais spēks, un notikumi "Latvijas ceļa" iekšienē vienmēr atsaucas uz Latvijas politiku arī daudz spēcīgāk un daudz plašāk ārpus šī partijas loka. Un es domāju, ka "Latvijas ceļš" šodien pārdzīvo ļoti nopietnu savu krīzi, "Latvijas ceļam" ir jāapsver gan savi turpmākie plāni, projekti, un arī sava turpmākā nostāja. Man ir bijusi tā iespēja visus sešus gadus strādāt ar "Latvijas ceļu" kopā, tur ir daudz spēcīgu, atbildīgu politiķu, nopietnu politiķu, kuri nespēlējas ar konjuktūras figūrām, bet domā arī par valsti, un es ceru, ka "Latvijas ceļam" šī ir stunda, kad jānodemonstrē vēl un vēlreiz savs politiskais spēks, sava stāja, sava pārliecība un sava atbildība par valsti. Un ir vairāki ļoti labi varianti, kuros "Latvijas ceļš" to var tuvākajās dienās izdarīt, un es ceru, ka viņi to sapratīs.

— Vai jūs pielaujat, ka šādā, "Latvijas ceļam" tik nelabvēlīgā situācijā premjers nāk no viņiem?

G.Ulmanis: — Nav izslēgts.

— Nav izslēgts...

G.Ulmanis: — ... ka varētu būt arī no "Latvijas ceļa".

— Jā, šīs nedēļas aktuāls politiskais notikums, ko arī droši vien nevar prognozēt, būs Saeimas ārkārtas plenārsēde, kurā tiks izskatīts Valsts valodas likums, arī šī likuma normas dala sabiedrību, un, protams, politiķus vismaz divās daļās. Vieni brīdina no draudiem — Latvijai pieņemot likumu pašreizējā redakcijā, Eiropas Savienības kontekstā, otri atkal sludina, ka tik stingra latviešu valodas — pat privātajā sfērā — reglamentācija ir tas vajadzīgākais. Jums šis likums droši vien vairs nebūs jāizsludina, tomēr — kādu jūs to vēlētos redzēt izsludinātu?

G.Ulmanis: — Šis likums ir tuvu reālai vajadzībai, tuvu tai situācijai, par kuru iestājas lielākā daļa mūsu valsts iedzīvotāju neatkarīgi no viņu nacionalitātes. Mans viedoklis ir — ka vajadzētu ļaut stabili iesākt darbu jaunajam prezidentam, vajadzētu izveidot jauno valdību, vajadzētu drusciņ nomierināt kaislības, jo vasaras karstums acīmredzot ir skāris daudzus šai gadā, un pēc tam pieņemt likumu, kas atbilstu pirmām kārtām jau Latvijas iedzīvotāju, latviešu tautas interesēm, ņemot vērā arī tās rekomendācijas, ko ir devuši mūsu draugi ārpus Latvijas.

— Tātad jūs domājat, ka 8.jūlijā izskatīt šo likumu nebūtu prātīgi?

G.Ulmanis: — Es neesmu tiesīgs šeit neko ieteikt, bet man liekas, ka tas nebūtu prāta darbs.

— Jūs domājat, ka tas varētu arī tikt atlikts sakarā ar valdību?

G.Ulmanis: — Man liekas, ka tas būtu pareizākais.

— Ulmaņa kungs, jūs esat ticies ar jaunievēlēto prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un jau iepazinis viņas skatījumu uz pienākumiem, ko līdz šim esat veicis. Kam jūs no sevis iesāktiem darbiem gribētu redzēt turpinājumu viņas personā, ja ļoti vispārināti var jautāt?

G.Ulmanis: — Jā, tas ir gaidīts un labs jautājums. Es vakar kārtoju savus arhīvus un krāmēju koferus, ko šorīt pārtraucu darīt pie pirmajām radio ziņām, jo sākās citas domas un citi darbi, acīmredzot manai kundzei nāksies vienai pašai rūpēties par to, kā mēs atstāsim 7.jūlija vakarā Jūrmalas rezidenci, bet es domāju, ka tie ir tehniski jautājumi un tas viss ir izdarāms. Taču, pārlapodams arhīvus, es atradu kādu vēstuli, kuru man sūtījusi pirms dažiem gadiem Vaira Vīķes-Freibergas kundze un kurā viņa izteikusi savu viedokli par vienu otru jautājumu, kas notiek valstī, arī par tiem jautājumiem, ar kuriem jānodarbojas prezidentam. Un es biju patīkami pārsteigts, cik harmoniski un sakritīgi ir mūsu viedokļi, mūsu uzskati daudzos jautājumos, cik dziļi cilvēciski saprotoši mēs varam spriest par lietām, kas šobrīd notiek un kas ir notikušas valstī. Es astotajā datumā, pasniegdams jaunajai prezidentei simbolisku pils atslēgu un sagaidīdams pie pils durvīm, noteikti viņai vēlēšu nodarboties un domāt vispirms jau par tiem jautājumiem, kas saistās ar mūsu tautas apziņu, ar mūsu tautas pastāvēšanu, ar mūsu tautas nostāju, ar mūsu tautas pārliecību. Šie ir jautājumi, ko mēs saucam par humanitārajiem, par cilvēku attiecību jautājumiem, un, ja mēs pieskarsimies jautājumiem, kas ir šodienas aktualitātes, tad, protams, tāds pamatīgs miers, iedziļināšanās un pārdomas ir vislabākais padoms, kas varētu palīdzēt arī politiskajiem spēkiem atrast tās pareizās taciņas uz valsts nākotnes attīstību. Šājā pēdējā radiorunā, būdams vēl amatā, es gribēju runāt arī par tiem darbiem un nedarbiem, ko mēs bijām kopīgi padarījuši šais sešos gados, bet laikam jau radioklausītāji daudz par tiem ir dzirdējuši, daudz par to ir domājuši, un vēl atlikušajās dienās man ir dažas uzstāšanās iecerētas. Man liekas, ka mēs visus šos gadus esam gājuši cauri tādiem lieliem dzīves krustojumiem, varētu sākt ar armijas izvešanu, varētu runāt par pilsonības likumu, varētu runāt par referendumu, par nāvessodu un tādiem sīkiem krustpunktiņiem, kas visus šos mezglus sasien kopā, kas ļāvis mūsu tautai padarīt sevi par stabilu argumentu, par stabilu faktoru jau Eiropas attīstības kontekstā, un šī gadsimta galvenais elements Latvijai ir bijis mūžīgā cīņa par savu neatkarību. Mēs pirmo reizi savā vēsturē šī gadsimta sākumā neatkarību ieguvām un gandrīz, gandrīz arī pazaudējām, tomēr gadsimta beigās mēs atkal esam brīva, neatkarīga, par sevi mierīga un pārliecinoša valsts, un es savas pilnvaras prezidentei nodošu ar mierīgu sirdi un mierīgu prātu par savas valsts nākotni un savas tautas likteni. Tikai, protams, gan tiem politiķiem, kas ir šo skolu izgājuši, gan tiem, kas to gatavojas darīt, gan arī tiem, kas nodarbojas ar praktisko darbu tīrumos, uzņēmumos, tirdzniecības uzņēmumos, ir visiem ļoti jāpatur prātā, ka pati galvenā vērtība ir brīvība un neatkarības apziņa, kas mūs saista un ko mēs nekad nedrīkstam zaudēt. Un nākotne man saistās ar mūsu atvērtību, ar mūsu atklātību, ar mūsu daudz dziļākiem procesiem, kas ļautu mums runāt ar mūsu draugiem, ar mūsu atbalstītājiem, ar Eiropas valstīm pavisam citādā valodā, nekā mēs to bijām darījuši senāk. Un mēs esam bijuši vienmēr brīva Eiropas valsts, un mēs tāda arī paliksim nākotnē. Tāda ir mana pārliecība, un visus savus atlikušos gadus un savu politisko bagāžu es izmantošu, lai stiprinātu šo pārliecību un Latvijas pārliecību pasaulē.

— Neapšaubāmi, sešu gadu laikā paveikto mēs nevaram paspēt izrunāt, un tam būs vajadzīga kāda īpaša reize. Sakiet, ko jūs esat nolēmis darīt turpmāk?

G.Ulmanis: — Ir dīvaina situācija, ir tik liela aizņemtības pakāpe, un šīsdienas notikumi vēl visu to lietu pastiprina. Man ir tāda sajūta, ka man jāstrādā vēl desmitiem gadu, es neesmu vēl nevienu mirkli juties tā, ka jādomā par kaut kādu citu darbu. Un acīmredzot devītajā datumā pēc astotā datuma pēc jaunās prezidentes apsveikšanas un ievadīšanas darbā es tā mierīgi sākšu pārdomāt, vai tiešām ir beidzies kāds liels atbildīgs darba posms un jāuzsāk jauns. Bet par to es šobrīd neesmu gatavs runāt.

— Šoreiz — paldies par mūsu sadarbību, kas ir bijusi ļoti veiksmīga.

G.Ulmanis: — Jā, šoreiz nederētu tas vārds, ka nākotne ir tīta miglā, kā parasti latvieši saka, ja nezina ko atbildēt. Es gribētu teikt, ka nākotne ir tīta ar to apgaismību un ar to starojumu, ko es esmu izbaudījis un redzējis šais sešos gados, un zem šīs gaismas es arī turpināšu tālāk domāt un strādāt.

— Paldies! Lai jums veicas arī turpmāk un arī šajās grūtajās dienās!

G.Ulmanis: — Paldies visiem radioklausītājiem, un lai mums visiem kopā veicas nākotnē!

Pēc ieraksta diktofonā

Pēc intervijas Latvijas radio vakar, 5.jūlijā, raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.35. Raidījumu vada Latvijas radio žurnālists Andris Siksnis