INGRĪDA ŪDRE, ekonomikas ministre, Saeimas budžeta un finansu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja biedre, — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Šobrīd valsts budžetā izveidojusies visai saspringta situācija, ka jādomā par to, kā samazināt izdevumus, un — vēl aktuālāk — kur rast avotus ienākumu palielināšanai. Kas jūsu skatījumā ir Latvijas tautsaimniecības attīstības vilcējspēks?

— Ir divas lietas, kurām valstiski ir obligāti jāpievērš uzmanība un jāparāda labā griba pieņemt politiskus lēmumus to atbalstam. Pirmām kārtām tas ir reāls mazo un vidēju uzņēmēju atbalsts. Ekonomiski stabila un attīstīties spējīga ir tikai tāda valsts, kur ir pietiekami attīstīts iedzīvotāju vidusslānis. Un nākamais — ārvalstu investīciju piesaiste. Mēs nevaram noteikt, tieši kuru no ražošanas nozarēm uzskatīt par prioritāro, kuru īpaši attīstīt, jo ilgtermiņā nav iespējams prognozēt, kā mainīsies pasaules tirgus konjunktūra. Protams, aptuveni to var prognozēt, taču galu galā visu nosaka pats tirgus.

Kādēļ nepieciešams pateikt valsts stingro jāvārdu ārvalstu investīcijām? Mēs gan aicinām uz Latviju ārvalstu investorus, bet mēs kā valsts nevaram tiem piedāvāt pietiekami labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi, lai investori būtu ieinteresēti šeit ieguldīt savus līdzekļus, apmācīt mūsu cilvēkus, veidot ražotnes utt. Tie finansiālie instrumenti, kas pašlaik ir valsts rīcībā, nav pietiekami atraktīvi, lai mēs spētu piesaistīt investorus. Protams, ir jādomā arī par investīciju apjoma līdzsvaru — cik lielas šīs ārvalstu investīcijas nepieciešamas, jo nedrīkstam kļūt pilnīgi atkarīgi no šīm investīcijām. Tātad vēlamais variants — stingrs mazo un vidējo uzņēmēju slānis plus ārvalstu investīcijas. Turklāt mums taču ir arī lielie uzņēmumi, kurus nepieciešams stabilizēt un attīstīt. Nesen man bija neoficiāla tikšanās ar kompānijas IBM pārstāvjiem, kuri pēta iespējas izvērst savas ražotnes Austrumeiropas valstīs. Un pirmais viņu jautājums bija: ko jūs mums kā lielajiem investoriem varat piedāvāt?

— Bet mums taču ir daži instrumenti, kas radīti tieši investoru piesaistīšanai, piemēram, speciālās ekonomiskās zonas, brīvostas...

— Bet mums nav instrumentu, kas radītu papildu vēlmi uzsākt biznesu tieši šeit. Ir valstis, kurās uzņēmumi tiek atbrīvoti no ienākuma nodokļa tādā apjomā, cik daudz līdzekļu tiek ieguldīts uzņēmējdarbības attīstībā, darbinieku apmācībā, jaunu tehnoloģiju ieviešanā. Piemēram, valsts varētu daļēji segt darbinieku izglītošanas izdevumus tiem uzņēmējiem, kuri nodrošina cilvēkiem profesionālo apmācību un pēc tam arī darbavietas. Šie līdzekļi būtu simtprocentīgi lietderīgi izmantoti, jo, apmācot bezdarbniekus uz labu laimi, ir ļoti liels atbirums un tātad — arī zaudēta valsts nauda.

Lūk, šie ir punkti, kuriem jāpievērš uzmanība valstiskā mērogā, kuriem jāsaņem valsts atbalsts, vienalga, kāda valdība un kādas politiskās partijas ir pie varas. Gan Latvijas iedzīvotājiem, gan ārvalstu investoriem jādod pamats ticēt, ka šī ir droša zeme, ka, neraugoties uz valdības maiņām, spēles noteikumi paliek nemainīgi.

— Pašlaik notiek tā, ka, mainoties ministriem, kardināli tiek mainītas arī daudzas pamatnostādnes ekonomikā. Piemēram, tā bija ar maksāšanas līdzekļu maiņu uzņēmumu privatizācijā, ar "Latvijas kuģniecības" privatizācijas noteikumiem utt.

— Tā ir. Un ne tikai privatizācijā vien. Nupat man bija saruna ar kādu itāļu investoru, kas nodarbojas ar nekustamo īpašumu iegādi un to atjaunošanu. Viņš stāstīja, ka starp uzņēmējdarbību Latvijā un Igaunijā ir ļoti lielas atšķirības, īpaši uzsverot dažādus birokrātiskos ierobežojumus, kas ārkārtīgi apgrūtina darbu. Man ir zināms, ka šo birokrātisko sarežģījumu dēļ no sadarbības ar Latviju atteicās liela autorūpniecības firma. Šajā gadījumā mēs neparādījām savu labo gribu sadarboties, neveidojām sadarbībai labvēlīgus apstākļus. Bet RAF tā arī palika bez stratēģiskā investora un cilvēki — bez darbavietām...

— Lai radītu investoriem (un uzņēmējdarbībai kopumā) labvēlīgu vidi, lai īstenotu jūsu iepriekšminētos punktus, patiesībā nevajag daudz pūliņu — dažus likumu un normatīvo aktu grozījumus, arī jārēķinās ar zināmu ienākuma nodokļa apjoma samazināšanos valsts budžetā...

— Jā, bet ir vajadzīga griba to darīt. Te vēl jārunā arī par nekustamā īpašuma nodokli, kas Latvijā salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm ir augstāks. Cilvēki, kuriem ir interese par uzņēmējdarbību, kuru bizness saistīts ar šo nodokli, protams, izvēlēsies valsti, kur nodoklis zemāks. Tas attiecināms ne tikai uz ārzemniekiem, bet arī pašmāju uzņēmējiem, jo arī viņi šīs grūtības izjūt ik uz soļa.

— Vai neilgajā laikā, kamēr esat ministres amatā, ir uzsāktas konkrētas darbības, lai šos iepriekšminētos negatīvos faktorus novērstu?

— Ekonomikas ministrija izstrādājusi koncepciju "Par valsts atbalstu uzņēmējdarbībai". Tā atkārtoti tika izskatīta Ministru kabinetā. To aizstāvot, es arī uzsvēru: ja mēs patiesi vēlamies atbalstīt mazos un vidējos uzņēmējus, mums šī koncepcija ir jāpieņem, jārealizē un arī jāfinansē. Bez finansēšanas nekas nebūs. Pašlaik apstiprinātas 16 nacionālās programmas, no kurām izstrādātas sešas, bet reāli izpildīta nav neviena. Tās guļ iestāžu plauktos. Tādēļ ļoti svarīgi pārdomāt, kā tiek veidots budžets, kuras tad īsti ir valsts prioritātes tā veidošanā. Vārdos vienmēr ir pausts atbalsts arī uzņēmējdarbībai, taču reāli, finansējuma veidā, tas noticis minimāli. Piedaloties daudzās Eiropas Savienības programmās, kurās Latvijas finansējums nepieciešams tikai daļēji, mēs varētu gūt ievērojamu līdzfinansējumu. Ļoti sāpīgs jautājums patlaban ir valsts akciju sabiedrību"Latvijas eksportkredīts" un "Latvijas garantiju aģentūra" darbība. Pašreizējais finansējums to nenodrošina. Tai pašā laikā daudz valsts līdzekļu tiek izlietots neefektīvi. Ir ļoti daudz dažādu valsts akciju sabiedrību, bezpeļņas SIA, aģentūru, kurās valsts piešķirtie līdzekļi tiek sadrumstaloti, nav pārskatāma to izlietojuma atdeve, kopējā virzība; tātad nav iespējama arī pietiekama kontrole. Ekonomikas ministrijā nesen bija apspriede, kurā piedalījās gan EM pārziņā esošo fondu, gan "Latvijas eksportkredīta" un Garantiju aģentūras pārstāvji. Diskutējām par to, kā šo sistēmu padarīt skaidri saprotamu, kontrolējamu un pieejamu šo fondu lietotājiem — mazajiem un vidējiem uzņēmējiem.

— Latvijā pašlaik ir gandrīz 20 dažādu uzņēmējdarbības atbalsta organizāciju. Tiem, kam tās domātas, it sevišķi lauku cilvēkiem, patiešām grūti orientēties, kurp lai dodas.

— Jāņem arī vērā, ka katra no šīm iestādēm pieprasa virkni dažādu dokumentu, un cilvēkam var pietrūkt gan laika, gan spēka izlauzties cauri šiem birokrātijas koridoriem. Vai arī sasniegtais beigu beigās vairs nedos ne gandarījumu, ne labumu, jo viss ir vilcies pārāk ilgi un smagi. Turklāt mazajā un vidējā uzņēmējdarbībā ļoti bieži nepieciešami strauji lēmumi un ātra rīcība.

— Kādu risinājumu iesakāt?

— Es darbojos darba grupā, kas veidoja valsts akciju sabiedrības "Latvijas hipotēku un zemes banka" (LHZB) tālākās attīstības stratēģiju. Strīdīgs bija jautājums par šīs bankas privatizāciju, bet ļoti labi, ka Ministru kabinetā ņēma vērā gan darba grupas ieteikumus, gan atzinumus no dažādām ministrijām un tika nolemts LHZB neprivatizēt, bet veidot kā valsts attīstības banku.

— Vai arī jūsu viedoklis bija tāds, ka LHZB patlaban privatizēt nav mērķtiecīgi?

— Jā, ir jābūt kādai finansu iestādei, kas rūpējas ne tikai par savu peļņu (komercbankām tas ir likumsakarīgi), bet izpilda konkrētu valsts programmu, tikai ar nelielu peļņas normu atpelnot izdevumus. Iepazinos, kā darbojas šādas attīstības bankas modelis Vācijā. Lai atveseļotu valsts ekonomiku un attīstītu ražošanu, saskaņā ar tā dēvēto Māršala plānu pēckara periodā šādās attīstības bankās tika ieguldīti lieli līdzekļi. Ko Latvija varētu darīt šodien? Ir ļoti daudz šo sadrumstaloto finansu līdzekļu, ir arī pietiekami daudz palīdzības fondu no Eiropas Savienības, kas vismaz sākotnēji savus līdzekļus varētu koncentrēt šajā bankā. Tad būtu zināma kontrole un drošība, arī kopējā finansējuma pārskatāmība. Fondi varētu pildīt savas līdzšinējās funkcijas. Es zinu, ka šai idejai ir daudz pretinieku, jo tiek uzskatīts, ka tādējādi tiks ierobežotas šo institūciju tiesības un patstāvība.