Turpinājums no 1.lpp.

INGRĪDA ŪDRE, ekonomikas ministre, Saeimas budžeta un finansu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja biedre, — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

— Vai šo līdzekļu plūsmas koordinēšanai un kontrolei atkal nebūs vajadzīga kāda jauna institūcija?

— Nē. Šī sistēma patiesībā būtu vēl jāvienkāršo. Shēma, manuprāt, varētu būt gluži savādāka un pavisam vienkārša. Uzņēmējdarbības atbalsta centru, valstisku iestāžu un privātstruktūru konsultanti uzņēmējiem varētu sniegt gan padomus, gan tīri reālu palīdzību uzņēmējdarbības uzsākšanai, kredītu saņemšanai, kredītprocentu dzēšanai utt. sadarbībā ar iepriekšminētajām struktūrām. Ja valsts būs stingri noteikusi, kuras programmas tā finansē, tad daļēji varētu apmaksāt arī šo konsultantu darbu. Darba apmaksa varētu būt tieši atkarīga arī no konsultanta atbalstīto projektu efektivitātes. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut, ka atkārtotos tāda situācija kā ar G-24 kredītu izšķērdēšanu, par kuriem šobrīd visi maksājam un par kuriem maksās arī mūsu bērni... Ja uzņēmumi kļūst maksātnespējīgi un bankrotē, tad taču arī visi parādi būtībā gulstas uz nodokļu maksātāju pleciem. Jo beigu beigās tiek dzēsti to parādi pret valsti un budžetā neienāk līdzekļi. Es negribētu, lai vēl atkārtojas tāda situācija, kā, piemēram, bija ar "Latvijas Krājbanku" vai Komercbanku, kurās tika papildus ieguldīti līdzekļi. Tie bija valsts budžeta izdevumi . Šobrīd mēs diemžēl dzīvojam seku laikā, un cēloņi bijuši jau iepriekš. Tādēļ nedrīkst pieļaut, ka šis laiks būtu cēlonis kādām grūtībām tuvākajā nākotnē.

— Pašlaik Latvijā ir ļoti daudz maksātnespējīgu uzņēmumu, kuri savulaik tika privatizēti. Iepriekšējās valdības ekonomikas ministrs Laimonis Strujevičs šajā procesā galvenokārt vainoja Privatizācijas aģentūru: privatizācija esot veikta nepārdomāti un sekmējusi uzņēmumu izputēšanu. Kāds ir jūsu viedoklis?

— Dažādu uzņēmumu maksātnespējai, protams, ir dažādi cēloņi. Taču viens no svarīgākajiem faktoriem, ko reti gan piemin, ir pašu uzņēmēju neizglītotība un nespēja profesionāli vadīt uzņēmumu jaunajos apstākļos. Tātad — vispārējā vadības kvalitāte, ne tikai organizējot ražošanas procesu, bet arī pārzinot naudas plūsmas, finansu stāvokli, tirgzinības. Tagad mēs ar to saskarsimies arī bijušā Daugavpils uzņēmuma "Dauteks", tagadējā "Tolaram Fiber" sakarā. Taču, lai tiktu ar visu skaidrībā, ir izveidota privatizācijas procesa uzraudzības komisija, kas jau ķērusies pie darba. Tomēr piebildīšu, ka ir pietiekami daudz objektīvu apstākļu, kas ļoti apgrūtina uzņēmumu veiksmīgu darbību pēc privatizācijas. Viens no tiem ir vecā uzņēmuma parādi, kuriem dažos gadījumos tiek pierēķinātas kavējuma naudas, soda naudas, refinansēšanas likmes, kas faktiski uzņēmumu "nogremdē" tajā brīdī, kad tas ticis pāri krīzes situācijai. Es varu nosaukt virkni uzņēmumu, par kuriem ierosināta maksātnespēja tikai veco parādu dēļ, kaut gan tekošos nodokļu maksājumus veic regulāri. Esam runājuši ar Privatizācijas aģentūras un Valsts ieņēmumu dienesta darbiniekiem, ka būtu nepieciešams izveidot kādu neatkarīgu institūciju, kas nodarbotos ar uzņēmumu maksātnespējas uzraudzību, šā procesa ierosināšanu, tā administratora noteikšanu utt. Pašlaik šis process ir diezgan nekontrolējams, un arī to izvērtēs šī privatizācijas procesa uzraudzības grupa. Protams, arī privatizācijas procesā varēja tikt pieļautas kļūdas, taču par tām nerunāšu, pirms manā rīcībā nebūs pietiekami pamatotu argumentu. Viens no ļoti būtiskiem priekšnosacījumiem uzņēmumu veiksmīgai darbībai ir iekšējā tirgus aizsardzība.

— Pašlaik tiek veikti pasākumi, lai tieši likumdošanas ceļā aizsargātu iekšējo tirgu. Ir pieņemts likums par iekšējā tirgus aizsardzību, 29. jūnijā Ministru kabinetā tika izskatīts antidempinga likuma projekts, top arī pretsubsīdiju likuma projekts. Kā komentēsit aktivitātes likumdošanas laukā?

— Jā, šie trīs likumi ir orientēti uz iekšējā tirgus aizsardzību. Taču nevajag domāt, ka iekšējo tirgu iespējams aizsargāt tikai ar muitas nodevām un nodokļiem. Noteikti jāievieš stingri kritēriji ievesto preču kvalitātei. Preci, kas tiem neatbilst, gluži vienkārši nedrīkstētu Latvijā ievest, un tas nebūtu pretrunā nedz Pasaules tirdzniecības organizācijas, nedz brīvo tirdzniecības līgumu nosacījumiem.

— Runājot par iekšējā tirgus aizsardzību, ik vārda galā tiek minēti daudzie smalkie mehānismi, ar kuriem Eiropas Savienības valstis aizsargā savus iekšējos tirgus, bet konkrēti nosaukti un analizēti tie netiek. Arī to lietojuma ziņā esam gaužām gausi un nevarīgi. Varbūt Latvijā trūkst attiecīgu speciālistu ar pietiekami plašām zināšanām šajā jomā?

— Es politikā darbojos neilgu laiku. Esmu pieradusi vairāk strādāt nekā runāt. Bet diezgan bieži, piedaloties dažādās sapulcēs gan valdības, gan ministriju līmenī, vairāk sastopos ar to, ka cilvēki gan daudz runā, bet pie darbiem neķeras. Tiek spriests, ka eksistē tādas un tādas problēmas, ka vajadzētu darīt to un to, bet — kurš uzņemsies šos pienākumus? To vajadzētu apspriest, rakstīt starpministriju protokolu, izveidot darba grupu, kuras sastāvu atkal apspriest utt. Beigu beigās konkrētā jautājuma risināšana paliek otrajā plāksnē... Tā bija ar iekšējā tirgus aizsardzības komisijas nodibināšanu, kas dažādu iemeslu dēļ vilkās diezgan ilgi. Nodibinot komisiju, vienlaikus vajadzēja domāt arī par iekšējā tirgus procesu izmeklēšanas virzīšanu. Es vairākkārt par to atgādināju gan Ministru kabineta sēdēs, gan ārlietu ministram un finansu ministram, ka šim nolūkam jārod gan finansējums, gan piemēroti speciālisti. Viss ir palicis sarunu līmenī. Bet divsimt dienas paies ātri, un mums būs jāpierāda gan Eiropas Savienībā, gan Pasaules tirdzniecības organizācijā, gan mūsu kaimiņiem, ka mūsu pasākumi cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzībai nav tikai izdomājums, ka to patiešām ietekmējis lētās cūkgaļas imports no citām valstīm. Tur nepieciešami pamatoti, starptautiski atzīti aprēķini. Tas ir tikai viens no piemēriem. Katrā gadījumā, lemjot par pagaidu pasākumiem cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzībai, bija jāpatur prātā, ka, aizstāvot iekšējā tirgus vienu daļu, mēs ļoti daudz varam zaudēt citās. Daudzās ministrijās tiek vestas sarunas ar Eiropas Savienību par Latvijas eksporta produkcijas kvotām, par jauniem noieta tirgiem. Ja nespēsim pierādīt šo cūkgaļas tirgus aizsardzības pasākumu nepieciešamību, ļoti smagi zaudēsim citās jomās ilgākā laika posmā.

— Kāds ir jūsu viedoklis par valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu izlietošanu?

— Manuprāt, ir ļoti nepareizi, ka valsts īpašuma privatizācijas procesā iegūtie līdzekļi tika izmantoti tekošo izdevumu segšanai. Tad, kad privatizācija beigsies, šo, līdzekļu, protams, vairs nebūs. Bet izmaksu posteņi valsts budžetā būs palikuši tie paši. Kur tad ņemsim līdzekļus? Nāksies vai nu samazināt izmaksas vai palielināt valsts ienākumus. To nebūs iespējams izdarīt, palielinot nodokļu likmes. Ir vispārzināma makroekonomiskā sakarība: palielinot nodokļu likmes, iestājas lūzuma punkts, pēc kura tie vairs netiek maksāti.

— Vai tiesa, ka nākamā gada valsts budžetā netiek plānota valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu ieskaitīšana valsts budžetā un tie daudz lielākā apjomā tiks izlietoti uzņēmējdarbības atbalstam?

— Es ļoti ceru. Katrā ziņā Ekonomikas ministrijai ļoti būs jāaizstāv šim nolūkam paredzētās summas. Kaut gan nevienam nevajadzētu citam pret citu cīnīties, bet kopīgi domāt, kā nostiprināt valsti. Attīstot uzņēmējdarbību, mēs atrisināsim ļoti daudzas problēmas. Taču tam vajadzēja būt jau pirms dažiem gadiem. Ir jāmaina attieksme valsts budžeta veidošanā. Ja būs mazs atbalsts uzņēmējdarbībai, investīcijām infrastruktūrā, valsts nespēs attīstīties. Šādas rīcības sekas jau tagad ir vairāk vai mazāk jūtamas. Prognozējamais iekšzemes kopprodukts samazinājies par 2,3 procentiem, un grūti prognozēt, kas vēl notiks līdz gada beigām. Nevaram veidot budžetu, pamatojoties uz iepriekšējā gada izmaksu posteņiem un palielinot tos par dažiem procentiem, bet neanalizējot norises. Katrā ministrijā ir savas prioritātes, bet beigu beigās tās iznāk sadrumstalotas un katrs aizstāv savas intereses. Tomēr jātiek skaidrībā, kurp vēlamies virzīt savu valsti.

Mudīte Luksa,

"LV" nozares redaktore