Jānis Riekstinš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — "Latvijas Vēstnesim"

Pēc J.Staļina nāves 1953.gadā PSR Savienībā pamazām, lai arī lēni un negribīgi, aizsākās totalitārā režīma demontāža. Šis pirmo demokrātisko pārkārtojumu laiks vēlāk tika nosaukts par "Hruščova atkusni". Šajā laikā no cietumiem, soda nometnēm un specnometinājuma vietām sāka atgriezties dažādos laikos represētie. Daudzi nomocītie un noslepkavotie atguva godīga cilvēka vārdu. Demokrātiskie pārkārtojumi skāra arī PSRS ekonomiku. Daudzpusīgāki kļuva kultūras un mākslas procesi un sakari ar ārzemēm. Tajā pašā laikā PSKP "vadošā un virzošā loma" palika neapšaubāma, nesatricināma un PSKP CK un PSRS valdības impēriskā politika — nemainīga.

Arhīva dokumenti liecina, ka "Hruščova atkušņa" apstākļus centušies izmantot arī vairāki ietekmīgi LKP un padomju darbinieki — t.s. nacionālkomunisti. Viņi centušies radīt labākus apstākļus latviešu valodas saglabāšanai, lai savu iespēju robežās pasargātu Latviju no iebraucēju pūļiem — migrantiem. Vēl joprojām stipri staļiniskās, padomju sistēmas ietvaros daudz kas tika izdarīts, lai stiprinātu latviešu kultūru un mākslu. Taču šie nacionālie centieni drīz vien tika nobremzēti un nosodīti. Impēriskie funkcionāri un iebraucēji, kā jau tas tolaik bija ierasts, arvien biežāk sāka sūtīt sūdzības uz PSKP CK un citām Maskavas iestādēm, žēlojās par savu "diskrimināciju" un nacionālistu novirzīšanos no "ļeņiniskās nacionālās politikas". Uz Latviju tika atsūtīta īpaša PSKP CK darbinieku grupa, kuras uzdevums bija iepazīties ar radušos stāvokli un sniegt palīdzību "kļūdu izlabošanai un novēršanai".

Nacionālkomunistu sagrāve tika iecerēta, sagatavota un īstenota 1959.gada 7.un 8.jūlijā notikušajā LKP CK slēgtajā plēnumā, kura dalībnieki nikni vērsās pret tādiem tolaik plaši pazīstamiem atbildīgiem darbiniekiem kā Eduards Berklavs, Pauls Dzērve, Indriķis Pinksis, kā arī vairākiem citiem. Par galveno "ļaunuma sakni" un "nacionālistu karognesēju" vienprātīgi tika atzīts LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Eduards Berklavs. Visi pārmetumi un apvainojumi galvenokārt tika adresēti tieši viņam.

Nedaudz vēlāk visi viņi no atbildīgiem amatiem tika padzīti, un Latvijā uz ilgu laiku sāka saimniekot un valdīt Maskavai absolūti paklausīgi funkcionāri, kuri visādā veidā atkal stimulēja kā latviešu valodas nīdēšanu, tā arī Latvijas rusifikāciju.

Šajā publikācijā izmantoti tikai daži Latvijas Valsts arhīva dokumenti. Tie, protams, par Latvijas nacionālkomunistu darbību, t.s., "Hruščova atkušņa" laikā sniedz visai fragmentāru un nepilnīgu ieskatu. Jācer, ka reiz tomēr šis visai cerīgais, bet reizē arī pretrunīgais Latvijas vēstures posms tiks izpētīts, izanalizēts un izvērtēts daudz plašāk un pamatīgāk.