Tā tas bija

Latvijas Republikas militārā okupācija, aneksija un inkorporācija PSRS sastāvā (1940.g.jūnijā — augustā) kardināli mainīja latviešu tautas un Latvijas valstiskuma vēsturi. Latvijas valstiskā neatkarība de facto tika iznīcināta. Laikā no 1940. līdz 1991.gadam Latvija, Lietuva un Igaunija atradās citu valstu pilnīgā kontrolē. Tomēr gan Baltijas valstu oficiālo pārstāvju un pilsoņu, gan starptautiskās sabiedrības acīs šīs valstis nebeidza pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekti, Starptautiskā sabiedrība nespēja piekrist tam, ka spēka vai draudu piemērošana valstu attiecībās piešķir spēka pielietotājam jebkādas likumīgas tiesības. Baltijas valstu liktenis kļuva par daudzu politisku, diplomātisku un juridisku forumu, konferenču un diskusiju objektu. Triju valstu neatkarības atjaunošanas jautājuma uzturēšanai, kas ilga vairāk nekā piecdesmit gadus, starptautiskajā politikā un tiesībās nav precedenta.

Latvijas okupācija un aneksija 1940.gadā

PSRS ultimatīvās notas Baltijas valstu valdībām. Gatavojoties Baltijas valstu pilnīgai okupācijai, Padomju Savienība iesniedza šo valstu valdībām (14.jūnijā — Lietuvai, 16.jūnijā — Latvijai un Igaunijai) ultimatīvas notas ar prasību ielaist savā teritorijā padomju karaspēka neierobežotu papildkontingentu un sastādīt jaunas — Maskavai paklausīgas valdības. PSRS ultimāti saturēja arī Maskavas rīcības apzināti melīgu motivāciju. Latvijai iesniegtajā notā, piemēram, tai inkriminēja pret PSRS vērsta militāra pakta noslēgšanu, apvainoja to Savstarpējās palīdzības pakta nepildīšanā utt. Savu agresiju PSRS centās pamatot ar Baltijas valstu it kā agresīvajiem nodomiem pret Padomju Savienību, tādējādi cerot novērst pasaules sabiedrības uzmanību no īstenotās starptautisko konvenciju un ar Baltijas valstīm noslēgto divpusējo līgumu laušanas politikas.

Neatkarīgi no ultimāta pieņemšanas vai nepieņemšanas padomju karaspēks bija saņēmis pavēli pāriet Latvijas robežu. Latvijai tika piedraudēts, ka atbildes nesaņemšanas gadījumā padomju karaspēks vienalga ieies Latvijā un ar spēku apspiedīs jebkuru pretestību. Tādējādi tieši PSRS 16.jūnija nota bija pretrunā ar Savstarpējās palīdzības paktu, kas paredzēja līgumslēdzēju pušu neatkarības respektēšanu un neiejaukšanos otras valsts iekšējās lietās. PSRS ultimāts savās prasībās tālu pārsniedza minētā pakta ietvarus.

Latvijas pilnīga okupācija, valdības rīcībspējas un valsts neatkarības zaudēšana. 1940.gada, 16.jūnija vakarā Latvijas valdība pieņēma padomju ultimātu un atkāpās.

17.jūnijā lielas padomju karaspēka daļas pārgāja Latvijas robežu, īsā laikā īstenojot intervenciju bez karadarbības, un izvietojās Rīgā un citos Latvijas stratēģiskajos centros. Daugavā, iepretim Rīgas pilij, Latvijas Valsts prezidenta mītnei, iebrauca padomju karakuģis "Marat" un pavērsa pret to savu lielgabalu stobrus. 17.jūnijā kontroli pār situāciju valstī pārņēma PSRS sūtniecība Rīgā, Latvija tika pilnīgi okupēta. Turpmākie notikumi risinājās ārvalsts karaspēka klātbūtnē un noteicošā ietekmē. Latvijas valdība zaudēja rīcībspējas, bet Latvijas valsts — neatkarību.

Latvijas valdības cerības saglabāt valsts suverenitāti ierobežotākā formā. Padomju okupācijas karaspēku ieveda Savstarpējās palīdzības pakta ietvaros, tāpēc Latvija juridiski turpināja skaitīties neatkarīga valsts. To daudzas reizes oficiāli apstiprināja PSRS pārstāvji — A.Višinskis un V.Derevjanskis. Piekāpjoties agresora prasībām, K.Ulmanis cerēja, ka izdosies saglabāt Savstarpējās palīdzības paktā paredzēto Latvijas suverenitāti, lai arī vēl ierobežotākā formā. Latvijas valdība savas darbības pēdējās dienās (17.—20.jūnijā) neizteica Maskavai diplomātisku protestu un nolēma politiski neizskaidrot padomju ultimāta pieņemšanu. Valdība okupācijas brīdī neinformēja tautu par patieso stāvokli un notikumu gaitu valstī.

Kaut arī formāls diplomātisks protests būtu uzlabojis Latvijas valsts statusa jautājumu un starptautisko prestižu, tomēr Latvija nevarēja cerēt uz palīdzību no ārzemēm. Kara apstākļos rietumu demokrātisko valstu militārā palīdzība nebija iespējama, Latvijas valdībai neizdevās iegūt arī Vācijas atbalstu. PSRS tobrīd arī vēl nebija apšaubījusi Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu.

Latvijas suverēnās valdības piespiedu atkāpšanās un padomju marionešu valdības sastādīšana. Pēc karaspēka ievešanas PSRS aneksijas procesa maskēšanai kādu laiku vēl bija nepieciešams uzturēt spēkā ilūziju par Baltijas valstu un Padomju Savienības līdzāspastāvēšanu. Vienlaikus tika mēģināts radīt iespaidu, ka Latvijā un pārējās Baltijas valstīs it kā notiek revolūcija. Padomju varas iestādes organizēja Rīgā demonstrāciju pret Valsts prezidentu. 1940.gada vasarā demonstrācijas notika jau pilnīgi okupētā teritorijā. Lai izveidotu PSRS 16.jūnija notā pieprasīto prosovjetisko Latvijas jauno valdību, Padomju Savienība nosūtīja uz Latviju jau minēto A.Višinski, kurš ieradās Rīgā 18.jūnijā un kura rokās nonāca faktiskā vara valstī. Jau 19.jūnijā A.Višinskis iesniedza K.Ulmanim jaunās valdības locekļu sarakstu, un 20.jūnijā tika izveidota Latvijas Tautas valdība A.Kirhenšteina vadībā, kuru izsludināja nevis K.Ulmanis, kas nolēma palikt Valsts prezidenta amatā, bet gan "Prezidenta sekretariāts". Valdības maiņa notika ārvalsts armijas klātbūtnē, kas automātiski izraisīja šaubas par notikumu likumību un leģitimitāti.

Jūnija beigās—jūlija sākumā Maskavai visumā izdevās radīt iespaidu, ka Latvija turpina pastāvēt kā neatkarīga valsts, bet "tautas" valdība, kuras izdotos likumus (līdz 21.jūlijam) parakstīja Valsts prezidents K.Ulmanis, īsteno patstāvīgu iekšējo un ārējo politiku. Līdz jūlija vidum A.Višinskis aktīvi propagandēja ideju par Latvijas valsti kā PSRS sabiedroto, kas arī Latvijas politiskajās aprindās bija visai izplatīta. Taču Padomju Savienība ļāva Baltijas valstīm saglabāt formālu neatkarību tikai nepilnus divus mēnešus pēc militārās okupācijas.

Latvijas neatkarības iznīcināšana (1940.gada jūlijs–augusts). Padomju atsūtīto emisāru vadībā Baltijas valstu formālās neatkarības pēdējos mēnešos tika iesākts pakāpenisks šo valstu neatkarības likvidēšanas process un īstenota aneksijas juridiska noformēšana — vesela virkne politisku, militāru, organizatorisku un ideoloģisku pasākumu, kuru mērķis bija viltot Baltijas tautu politisko gribu un maldināt pasaules sabiedrisko domu. Īpašu uzmanību Padomju Savienība pievērsa tam, lai aneksijas process izskatītos šķietami likumīgs un leģitīms. Lieki piebilst, ka sasniegt iecerēto rezultātu PSRS neizdevās.

Padomju Savienība savu inkorporācijas plānu centās īstenot vietējo likumu aizsegā. Tai bija svarīgi, lai visus lēmumus, kas noveda pie Baltijas valstu iekļaušanas Padomju Savienībā, šķietami pieņemtu vietējās valdības. Maskavas interesēs bija panākt, lai PSRS starptautiski neizskatītos kā agresorvalsts un lai aneksijas īstenošanas veidu un inspirētos faktus turpmākajos gados varētu izmantot propagandā par "brīvprātīgu pievienošanos". Spēka lietošanas draudu politiku tā centās piesegt ar argumentāciju par jaunu neatkarīgu valdību veidošanu un parlamenta vēlēšanās izteiktu "tautas brīvu gribu". Tomēr arī jau pirms Baltijas valstu iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā tajās uzsāka darbību padomju militārās un represīvās iestādes. Notika ievērojamu Latvijas valsts un sabiedrisko darbinieku aresti un viņu izsūtīšana uz Padomju Savienību, kur daudzi no viņiem vēlāk tika nošauti vai gāja bojā gulaga nometnēs.

Lai radītu leģitimitātes iespaidu visiem Baltijas valstīs pieņemtajiem lēmumiem, tām, pārkāpjot spēkā esošās konstitūcijas un likumus, tika uzspiestas jaunas vēlēšanās, kas notika padomju karaspēka klātbūtnē. A.Kirhenšteina valdība nevis piemēroja Satversmes sadaļu par Saeimas darbību, kas bija vienīgā konstitucionāli pieļautā iespēja rīkot parlamenta vēlēšanas, bet gan pieņēma jaunu Saeimas vēlēšanu likumu, kurš bija pretrunā Satversmes fundamentālajiem principiem.

1940.gada 14. un 15.jūlijā PSRS spiediena apstākļos notika t.s. Tautas Saeimas vēlēšanas. Tajās tika atļauts tikai viens — "Darba Tautas bloka" kandidātu saraksts, un vēlēšanu rezultāti tika viltoti. Tomēr publicētajā "Darba tautas bloka" platformā nebija prasības ne pēc padomju varas Latvijā, ne tās iestāšanās PSRS sastāvā. 1940.gadā notikušajās vēlēšanās Latvijā vēlēšanu rīkošanai noteiktā konstitucionālā procedūra tika pārkāpta vairākos aspektos, tāpēc to nevar uzskatīt par tautas gribas izpausmi.

Turpinājums — sekos