Noslāņošanās stimulē, noslāņošanās apdraud

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Universitātes profesors, Signe Bāliņa, Latvijas Universitātes doktorante, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Tie bagātie cilvēki, kuri vienlaikus ieņem augstus valsts amatus, tagad ir spiesti iesniegt deklarācijas par saviem ienākumiem un īpašumiem. Daļa no šīm ziņām nonāk presē.

Spriežot pēc publikācijas finansu ministra Ivara Godmaņa 1998. gada ienākums ir bijis Ls 72629. Pieņemot, ka viņa ģimenē ir četri cilvēki un trim pārējiem nav nekādu ienākumu (vai tā ir īstenībā, neesam noskaidrojuši, jo mūs neinteresē I.Godmaņa personīgā dzīve, bet publicēto skaitli izmantojam tikai kā piemēru), viņa mājsaimniecības rīcībā esošais ienākums, rēķinot vidēji uz mājsaimniecības locekli, būtu Ls 1513 mēnesī (72629:12:4) jeb 24 reizes vairāk nekā vidējā mājsaimniecībā valstī.

Ja I.Godmaņa mājsaimniecība būtu iekļuvusi mājsaimniecību budžetu pētījumā kā viena no 6689 izlases mājsaimniecībām, viņa lielie ienākumi valsts vidējo mājsaimniecības ienākumu būtu palielinājusi apmēram par 23 santīmiem (1513:6689).

Reālajā izlasē vislielākais fiksētais ienākums, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, 1998. gadā bija Ls 1192 mēnesī. Tā bija zemnieku saimniecība, kuras aptaujas mēneša ienākumiem varēja būt sezonas vai gadījuma raksturs, iespējams, ka zemnieka saimniecībā saimniecības kā ražojoša uzņēmuma ienākumi nebija pietiekami norobežoti no mājsaimniecības kā patēriņa vienības ienākumiem. Lai pareizāk raksturotu vispārējo stāvokli valstī, dažviet pasaulē mājsaimniecību budžetu pētījumos gadījumizlasē nokļuvušās ģimenes ar pārējai sabiedrībai neraksturīgi lieliem ienākumiem no izlases izslēdz. Latvijas statistiķiem līdz šim tāda vajadzība nav radusies.

Un tomēr, lai iegūtu pareizāku priekšstatu par iedzīvotāju dzīves līmeni valstī, vispārējie vidējie lielumi analīzē jāpapildina ar grupu vidējiem, kas aprēķināti dažādām labklājības, sociālām, teritoriālām, demogrāfiskām un citām grupām.

Labklājības deciļgrupas

Turpmāk šajā rakstā aplūkosim rīcībā esošā ienākuma un patēriņa izdevumu atšķirības dažādās labklājības grupās. Pēdējās veidojam kā nu jau visiem lasītājiem pazīstamās deciļgrupas, katrā no tām secīgi ņemot 10% no visām mājsaimniecībām, kas sakārtotās ienākumu augošā secībā.

Pirms deciļgrupu izvērtēšanas īsi atzīmēsim pašus mazākos un pašus lielākos ienākumus, kādus 1998. gadā reģistrējusi mājsaimniecību budžetu statistika.

Vismazākie reģistrētie ienākumi dažās mājsaimniecībās ir negatīvi skaitļi. Šādu paradoksu izraisa tās mājsaimniecības, galvenokārt zemnieku mājsaimniecības, kas savas mājsaimniecības kā patēriņa vienības budžetus ir saplūdinājušas ar savu ražošanas uzņēmumu budžetiem, un pēdējie ir cietuši zaudējumus. Šādu mājsaimniecību pētījumā ir tik maz, ka tās nespēj jūtami ietekmēt ne vien kopējo vidējo, bet maz arī pirmās — visnabadzīgāko iedzīvotāju deciļģrupas vidējo.

Visturīgākās budžetu statistikā reģistrētās mājsaimniecības rīcībā esošais ienākums 1998. gadā, kā jau minējām, bija Ls 1192 mēnesī, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli.

Lai izvairītos no neraksturīgu ienākumu fiksēšanas mājsaimniecību budžetos, CSP paredz turpmāk zemnieku mājsaimniecībām jautāt ne par aptaujas mēneša, bet par visa gada ienākumiem.

Vislielākais ienākums, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, kāds reģistrēts Latvijas pilsētās (konkrēti — Rīgā), bija Ls 800 mēnesī.

Kur notikusi uzlabošanās,

kur nē

Kā izriet no iepriekš teiktā, deciļgrupējumi neatklāj ne galējo nabadzību, ne pārmēra bagātību, kas būtībā ir noslāņošanās ļaunākā parādība jeb sabiedrības polarizācija.

Deciļgrupējumi parāda noslāņošanās dziļumu un tendences sabiedrības pamatmasā, ar to saprotot ap 95%, varbūt pat vairāk valsts iedzīvotāju (ekspertīzes vērtējums).

Dati par mājsaimniecību rīcībā esošiem ienākumiem 1996., 1997. un 1998. gadā parādīti 1.tabulā.

Lai novērtētu, vai ir notikusi iedzīvotāju labklājības uzlabošanās vai nav, nominālās ienākumu izmaiņas ir jāsamēro ar preču un pakalpojumu cenu izmaiņām. Vidējās preču un pakalpojumu cenas, 1997. gadā, salīdzinājumā ar 1996. gadu, pieauga par 8,4%, bet 1998. gadā salīdzinājumā ar 1997. gadu — par 4,7%.

Pēc visas Latvijas datiem pirmās, visnabadzīgāko mājsaimniecību, deciļgrupas ienākumi 1998. gadā ne vien nav sasnieguši inflācijai atbilstošo pieaugumu (4,7%), bet samazinājušies arī nomināli. Tas nozīmē, ka vismaz viena desmitdaļa Latvijas mājsaimniecību ir dziļāk grimusi nabadzībā. Otrās deciļgrupas mājsaimniecību nominālais ienākums ir audzis aptuveni atbilstoši inflācijai, resp., to reālais ienākums 1998. gada laikā palicis bez izmaiņām. Visās turpmākajās deciļgrupās nominālais ienākumu pieaugums ir apsteidzis inflāciju. Tas nozīmē, ka reālais dzīves līmenis vairāk vai mazāk ir uzlabojies.

Tūliņ gan jāatzīmē, ka visumā labvēlīgās izmaiņas ir gūtas tikai Latvijas lielajās pilsētās, vispirms — Rīgā. Rīgā visās labklājības deciļgrupās, arī nabadzīgāko grupās, nominālā ienākuma pieaugums ir apsteidzis inflāciju. Vidējās un augstākās deciļgrupās šis apsteigums ir jau ievērojams. Var droši secināt, ka 1998. gadā Rīgas iedzīvotāju dzīves līmenis ir uzlabojies.

Pavisam citādu ainu redzam Latvijas laukos. Pirmajās divās lauku mājsaimniecību deciļgrupās rīcībā esošais ienākums 1998. gadā salīdzinājumā ar 1997. gadu, ir samazinājies ne vien reāli, bet arī nomināli (latos, neņemot vērā lata pirktspējas izmaiņas). Lauku iedzīvotāju ienākumu pieaugums 1998. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, tikai pāris vidējās deciļgrupās nedaudz pārsniedz preču un pakalpojumu cenu pieaugumu. Pārsniegums ir tik mazs un, tā kā nav saistīts ar kādām tipiskām mazu vai lielu ienākumu grupām, var būt radies vienkārši izlases kļūdu rezultātā. Tādēļ ar nelielām atrunām var teikt, ka Latvijas laukos dzīves līmenis 1998. gadā nav uzlabojies nevienā labklājības grupā. Šķiet, ka nevienam nav jāatgādina, ka tieši laukos koncentrējas valsts pamatiedzīvotāju — latviešu — vairākums.

Vēl gan būtu jāņem vērā, ka lauku un pilsētu iedzīvotāju izdevumu struktūra ir diezgan atšķirīga, īpaši izdevumi, kas saistīti ar mājokļa uzturēšanu. Tādēļ perspektīvā preču un pakalpojumu cenu indeksus varētu rēķināt atsevišķi pilsētām un laukiem. Pagaidām tādus datus nepublicē. Ja tos aprēķinātu, iepriekš minētos secinājumus varētu precizēt, bet to būtība nemainītos.

Noslāņošanās dziļums

Noslāņošanās dziļumu sabiedrības pamatmasā raksturo ar dažādiem rādītājiem. Ļoti vienkāršs ir rādītājs, kas izsaka, kāda ir nabadzīgāko mājsaimniecību deciļgrupas ienākumu daļa, rēķinot no turīgāko deciļgrupas ienākuma.

1996.gadā Latvijas nabadzīgāko desmitdaļai bija jāpietiek ar 10,4% no ienākuma, ko saņēma turīgākie (14,55:139,59, skat. 1.tabulu). Nākamajā gadā šis procents samazinājās līdz 10,1. Daudz vairāk noslāņošanās padziļinājās 1998. gadā, kad minētais procents noslīdēja līdz 8,4. Tātad nabadzīgākiem nebija vairs ne desmitā daļa no turīgāko ienākuma. Kā jau minējām raksta sākumā, runa ir par sabiedrības pamatmasu: jaunbagātniekus ar klaidoņiem šeit nesalīdzina.

Rīgā minētā noslāņošanās nav tik dziļa un arī nepieaug tik straujos tempos. 1997. gadā nabadzīgāko rīdzinieku ienākumi veidoja 12,6%, bet 1998. gadā — 10,5% no turīgāko ienākuma.

Daudz bēdīgāks ir lauku grūtdieņu liktenis. Lauku nabadzīgāko deciļgrupas iedzīvotājiem 1997. gadā bija jāiztiek ar 4,5%, bet 1998. gadā — ar 4,1% no tā, kas bija turīgāko deciļgrupas iedzīvotāju rīcībā.

Daži statistiķi uzskata, ka šādu tendenču pētīšanai labāk salīdzināt otrās un devītās deciļgrupas ienākumus. Pirmās deciļgrupas ienākumus var pazemināt kādu mājsaimniecību negatīvie ienākumi, par kuru cēloņiem jau runājām, pēdējās deciļgrupas ienākumus var jūtami paaugstināt kāds jaunbagātnieks, ja viņš nav no pētījuma atteicies.

Dažādu deciļgrupu ienākumu attiecības ļoti viegli aprēķināt pēc 1.tabulas datiem.

Pēc CSP aprēķiniem, zem iztikas minimuma 1998. gadā Latvijā dzīvoja 82% iedzīvotāju (personu), bet zem krīzes iztikas minimuma — 60%.

Pēc mūsu domām, šie iztikas minimumi sāk novecot. Tie bija paredzēti īslaicīgas krīzes pārvarēšanai, tādēļ neparedzēja nekādu ilglaicīgas lietošanas priekšmetu iegādi. Krīzei ieilgstot (drīz būs 10 gadu), daudzām ģimenēm nepieciešams atjaunot arī ilglaicīgākas lietošanas priekšmetus, bet no jauna nodibinātām ģimenēm — tos iegādāties pirmo reizi. Tādēļ abus iztikas minimumus vajadzētu paaugstināt.

Patēriņa izdevumi —

kur drīkst taupīt, kur ne

Iedzīvotāju noslāņošanās pēc patēriņa izdevumiem nav tik dziļa kā pēc ienākumiem. Pēc 2.tabulas datiem iznāk, ka pirmās — visnabadzīgāko — deciļgrupas mājsaimniecības ir iztikušas ar 22,9% no patēriņa izdevumiem, ko izdeva pēdējās — turīgāko — deciļgrupas mājsaimniecības. Šādām atšķirībām ir gan reāli, gan formāli cēloņi. Par reāliem cēloņiem jāuzlūko nabadzīgāko iedzīvotāju mēģinājumi dzīvot uz parādu rēķina, bet turīgāko — daļu ienākumu atlikt uzkrājumiem. Formāls cēlonis ir tas, ka mūsu labklājības deciļgrupas ir izdalītas pēc pazīmes — cēloņa, t.i., rīcībā esošā ienākuma, katrā grupā izrēķinot pazīmju — seku — vidējos lielumus, šajā gadījumā — patēriņa izdevumu un to galveno sastāvdaļa lielumus. Kaut gan cēlonis (ienākumi) un sekas (izdevumi) atrodas ļoti ciešā korelatīvā saistībā, tomēr šī saistība nav pilnīga, resp., funkcionāla. Ja deciļgrupas izdala tieši pēc patēriņa izdevumiem, kā to dara CSP, tad pirmās deciļgrupas patēriņa izdevumi ir tikai 11,3% no pēdējās deciļgrupas izdevumiem (aprēķināts pēc "Ziņojuma par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1998.gadā", 43.lpp.).

Galveno informāciju mūsu pētījumam dod nabadzīgo un turīgo (pirmās un pēdējās deciļgrupas) izdevumu attiecības dažādās izdevumu grupās.

Ir izdevumu grupas, kuras nevar vērtēt kā pirmās nepieciešamības izdevumus. Pie tiem varētu pieskaitīt izdevumus, kas saistīti ar atpūtu, brīvā laika pavadīšanu, ceļojumu un viesnīcu samaksu, alkohola un tabakas iegādi, dzīvokļa vai mājas labiekārtošanu (mēbeles, elektropreces u.c.). Noslāņošanās šajās izdevumu grupās būtu jāvērtē kā samērā normāla parādība, ja atzīstam sabiedrību, kuras virzītājspēks ir sacensība un konkurence.

Citādi jāvērtē noslāņošanās pēc tiem izdevumiem, kas nodrošina izdzīvošanu, tautas fizisku un garīgu atjaunošanos.

Pēc 2.tabulas datiem iznāk, ka nabadzīgāko deciļgrupa pārtikas produktu iegādei spēja izdot tikai 44% no tā, ko izdeva turīgāko deciļgrupa. Pērkot lētākus un mazvērtīgākus produktus, nabadzīgākie daļēji kompensēja svarīgāko uzturvielu (olbaltuma, taukvielu, ogļhidrātu) un diennakts uzturdevas enerģētiskās vērtības deficītu (skat. autora rakstu "Sev uzturu cenšas nodrošināt visi. Bet visi to nespēj", "LV" 1999.g. 2.jūnijā). Tomēr tikai daļēji, jo valstī izplatās tādas nabadzības slimības kā tuberkuloze, distrofija u.c., kuras uzskatīja jau par izskaustām.

Dzīvokļu īrei un komunāliem pakalpojumiem nabadzīgāko deciļgrupa spēj atvēlēt tikai 21% no tā, ko šim vajadzībām izdod turīgāko deciļgrupa. Nesen, 2.jūnijā, "LV" publicēja daudzu organizāciju vadītāju parakstītu atklātu vēstuli "Par cilvēku izlikšanu no dzīvokļiem". No tās izriet, ka prasību skaits par izlikšanu no dzīvokļa skaitāms jau desmitos tūkstošu, bet reālo izlikšanas gadījumu skaits bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas — tūkstošos.

Tiesu izpildītāji, kas nodrošina izlikšanas spiedumu izpildi, pašreiz, pēc mūsu domām, ir visnežēlīgākie legālie profesionāļi valstī. Viņus varbūt var salīdzināt ar nāvessoda izpildītājiem. Nāvessodus mūsu valstī neizpilda jau vairākus gadus, nu jau arī vairs nepiespriež. Izlikšana no dzīvokļiem notiek augošos tempos. Nāvessodus piesprieda vienīgi pašiem nežēlīgākajiem slepkavām, izlikšanas piespiež par nabadzību, par nespēju piemēroties jaunajiem apstākļiem, kas var būt slimības vai invaliditātes dēļ.

Uzskatām par pilnīgi nepieciešamu saglabāt fiksētus īres griestus uz nenoteiktu laiku. Pagaidām neviens nezina, kad beigsies saimnieciskā krīze un radikāli uzlabosies tautas dzīves līmenis. Pilnīgi jāsaglabā īrnieku aizsardzība denacionalizētajos namos, šos īrniekus tiesību ziņā pielīdzinot īrniekiem pašvaldību namos.

Vēl mūs uztrauc fakts, ka nabadzīgākās deciļgrupas iedzīvotāji veselības aprūpei spēj izdot tikai nepilnus 18% no tā, ko izdod turīgāko deciļgrupas iedzīvotāji. Statistikas izpratnē taču nabadzīgie slimo biežāk nekā turīgie. Tātad viņi vismaz daļēji paliek bez medicīniskās palīdzības un priekšlaikus iet bojā. Vēl nav noskaidrots ar skaitļiem, kāds sakars ir nabadzībai ar paaugstinātu mirstību un mazu vidējo mūža ilgumu valstī, bet šāds sakars noteikti ir. Tas jāņem vērā, izvērtējot forsēto maksas medicīnas ieviešanu.

Visbeidzot nevar vienaldzīgi konstatēt, ka izglītībai nabadzīgāko deciļgrupas iedzīvotāji spēj izdot tikai 14% no tā, ko izdod turīgākie.

Īpaši grūtā stāvoklī nonāk jau tā daudz trūcīgākie lauku bērni un jaunieši, kuriem izglītības iegūšana ir saistīta ar dzīvi ārpus vecāku mājokļa, tātad ar ievērojami lielākiem izdevumiem nekā pilsētniekiem.

Mēs taču negribēsim, lai Latvijas pamatiedzīvotāji — latvieši, kas pārsvarā dzīvo laukos, kļūst gadu no gada mazāk izglītoti nekā citu tautību iedzīvotāji, kas pārsvarā dzīvo pilsētās. Zaudēt izglītības ziņā tagadnē nozīmē zaudēt saimnieciski un politiski nākotnē.

Viens no sociālās statistikas uzdevumiem ir izstrādāt brīdinošo informāciju: kas notiks, ja pašreizējās tendences atstāsim pašplūsmai. Daudzos aspektos pašplūsma ved nevēlamā virzienā un var kļūt bīstama. Ir nepieciešama aktīva valdības un Saeimas rīcība.

Datoraprēķini: Signe Bāliņa un Vladimirs Daineko