"Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu" jaunajā numurā ieskatoties

Nobeigums. Sākumu sk. "LV" nr. 217/219

Habilitētais filozofijas doktors Pēteris Zeile 80. gadadienā atceras 1917. gada Rēzeknes kongresu un tajā izteiktās domas par dažādos vēsturiski etnogrāfiskajos apgabalos dzīvojušo latviešu apvienošanos. Īpaša uzmanība veltīta F.Kempa un F.Trasuna atšķirīgajiem viedokļiem par noteikumiem, ar kādiem Latgale varētu apvienoties ar pārējo Latviju. Kā zināms, Latgali Livonijas kara laikā ieguva Polija, un kopš tā laika šī Latvijas daļa dzīvoja citādu kultūras, politisko un saimniecisko dzīvi nekā pārējā Latvija. Šo gadsimtu radītās sekas jūtamas pat mūsdienās. Rakstā izklāstīti F.Trasuna un viņa domubiedru uzskati par vienotas Latvijas izveides nepieciešamību un F.Kempa tālaika domas par to, ka tāda apvienošanās nav iespējama. Kongresā uzvarēja visu Latvijas vēsturiski etnogrāfisko apgabalu apvienošanās ideja, pieļaujot Latgalei tās kultūras, saimnieciskās dzīves, ticības un valodas savdabību saglabāšanu.

Arī habilitētais vēstures doktors Kārlis Počs pievēršas 1917. gada Rēzeknes kongresa problemātikai. Lai mūsdienu cilvēki labāk izprastu kongresa sasaukšanas un Latvijas apvienošanās idejas nepieciešamību, autors iepazīstina ar tiem apstākļiem, kuru darbības rezultātā Latgale XX gadsimta sākumā visās jomās tik ļoti atšķīrās no pārējās Latvijas. Viņš īsi aplūko 1) senās baltu cilšu apvienības latgaļu veidošanos un vācu krustnešu iebrukuma nozīmi viņu vēlākajos likteņos, 2) feodālo karu nozīmi Latgales savdabīgās attīstības radīšanā, 3) apstākļus, kas Latgales latviešiem traucēja aktīvi iekļauties latviešu nācijas veidošanās procesā (katolisma uzvara, smagāki dzimtbūšanas apstākļi, pārceļošanas un pārkrievošanas centieni, palēnināta saimnieciskās dzīves attīstība, minēto apstākļu veidots zemāks izglītības, kultūras un etniskās apziņas līmenis, administratīva atrautība no pārējās Latvijas, 4) vismaz par 50 gadiem vēlāka nacionāla atmoda, 5) vājāki latgaliešu politiskie spēki. Vērtējot Rēzeknes kongresa lēmumu par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju, K.Počs rakstīja: "Šis lēmums faktiski bija sākums Latgales apvienošanās procesam ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem, kuru galu galā nevarēja ignorēt arī Krievijas impērijas lielvaras. Tas faktiski ievadīja arī oficiālu latviešu apdzīvoto teritoriju apvienošanos." Nopietni, uz pirmavotiem balstīti pētījumi vajadzīgi par Latvijas pirmās brīvvalsts, kā arī par Kurzemes, Vidzemes un Zemgales vēsturiski etnogrāfisko apgabalu iedzīvotāju attieksmi pret Latgali un latgaliešiem, jo K.Počs raksta beigās izteiktie deklaratīvie apgalvojumi izraisa šaubas.

Tilžas draudzes prāvests Alberts Budže vērtē Latgales katoļu baznīcas un tās mācītāju rīcību Rēzeknes kongresa sagatavošanas laikā un norisē un min divus uzskatus jautājumā par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju: 1) par Latgales pašvaldību, nestājoties nekādos sakaros ar Baltijas guberņu latviešiem (F.Kempa un P.Liepiņa vadītā grupa), 2) par Latgales vienību ar pārējo Latviju (K.Skrindas un F.Trasuna vadītā grupa). Kongress gandrīz vienbalsīgi pieņēma Jāzepa Rancāna tēzi par to ka, "Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta ar vienu valodu un ka viņiem jāapvienojas vienā valstī".

Zaiga Matule vērtē statistikas datus par Latgales jauniešiem Latvijas augstskolās, uzsverot, ka "intelektuālā potenciāla attīstība un augstākā izglītība kā šī potenciāla sastāvdaļa ir nozīmīgs Latgales sociālās un ekonomiskās attīstības faktors". No vienas puses, tā spēj veicināt ekonomisko attīstību un dzīves līmeņa celšanos, no otras — ekonomiskie apstākļi ietekmē attieksmi pret izglītību un dzīves līmenis nosaka izglītības iegūšanas iespējas. Autore uzskata, ka svarīgs ir ne tikai sasniegtais absolūtais izglītības līmenis, bet arī tā atšķirības no citiem novadiem, kuras var ietekmēt gan indivīdu rīcību, gan arī lēmumus uzņēmējdarbībā. Salīdzinot augstāko izglītību ieguvušo iedzīvotāju skaitu Latgalē un Latvijas centrālajā daļā 1989.gada sākumā, iznāk, ka Daugavpilī un Rēzeknē tas vidēji bija 1,24 reizes mazāks nekā Jelgavā un Jūrmalā, bet Latgales lauku rajonā — 1,91 reizi mazāks nekā Latvijas centrālās daļas rajonos. Secināts: "Lai mazinātu atpalicību nodrošinājumā ar augstāko izglītību ieguvušajiem speciālistiem, Latgales novada darbaspēkā apsteidzošos tempos būtu jāieplūst jaunajiem augstskolu absolventiem." Diemžēl tas nenotiek: 1996./97.mācību gadā Latvijas augstskolās uzņemto Latgales jauniešu skaits bija 1,32 reizes mazāks nekā Latvijas centrālās daļas jauniešu skaits. Latvijas valsts uzmanību un aktīvu rīcību prasa Z.Matules raksta secinājumi: Latgales atpalicība augstākās izglītības ziņā 90.gadu pirmajā pusē nav mazinājusies, 2) 1996./97. mācību gadā no Latgales augstskolās iestājās par 20% mazāk cilvēku nekā vidēji no visas Latvijas, 3) augstskolās uzņemto studentu skaits no Latgales pieaug, bet pieaugums nonāk Rīgas augstskolās, kur iestājas apmēram puse studijas sākušo Latgales jauniešu, 4) arvien svarīgāks kļūst jautājums par augstskolu absolventu ieinteresēšanu atgriezties Latgalē, 5) Latgales jauniešu vidū izplatīts viedoklis par Rīgas augstskolu absolventu priekšrocībām darba tirgū, par galveno priekšrocību uzskatot Rīgas augstskolu diplomu augstāku prestižu.

Olga Kudrova uz bagātu statistikas datu pamata izvērtē Latvijas bibliotēku, bet īpaši starpbibliotēku abonementa darbību pēc 1991.gada un parāda tās divas tendences: 1) strauju darba pasliktināšanos laikā no 1991. līdz 1994.gadam, 2) pakāpenisku darba uzlabošanos pēc 1994.gada. Autore secina: 1) bibliotēku sadarbība un efektīvas sadarbības trūkums negatīvi ietekmē bibliogrāfiskās informācijas meklēšanas un literatūras izsniegšanas rezultātus, 2) pēdējais pētījums par starpbibliotēku abonementu Latvijā veikts 1987. gadā. Teorētisko un lietišķo pētījumu trūkums negatīvi ietekmē starpbibliotēku abonementa sistēmas tālāko attīstību, 3) starpbibliotēku abonementa darba sakārtošanai vispirms jāizstrādā un jāapstiprina principiāli jauns nolikums, kurā būtu ietvertas visas jaunās bibliotekārā darba tehnoloģijas — elektroniskie katalogi, procesu automatizācija, kā arī jaunais dalībnieku sastāvs, tajā ietverot arī jaunās, spēcīgās un fondiem bagātās bibliotēkas.

LZA ārzemju loceklis Gundars Ķeniņš (Kings), Dž.Teds Bārnovs un Gunta Veismane aplūko valstiski svarīgu problēmu — par saimniecisko vadītāju pamatvērtībām Latvijā. Viņi atzīmē Latvijas nozīmīgo, bet lēno attīstības tempu pa progresa ceļu un secina, ka "krietna daļa aizkavējumu saistās ne tik daudz ar naudas trūkumu, cik ar nevēlēšanos veikt radikālas reformas zinātniskās pētniecības un augstākās izglītības uzlabošanā". Autori uzsver, ka viņi Latvijā visvairāk izjūt sociālā kapitāla trūkumu, t.i., tādas garīgas un sociālas vides, kāda pastāv turīgās tautās, trūkumu. Viņuprāt: 1) sociālā kapitāla pamatā ir apstākļi, kas ļauj saimnieciskai sadarbībai noritēt uzticēšanās gaisotnē, 2) Latvijas straujāka attīstība nav iedomājama bez prāviem ieguldījumiem akadēmiskās reformās, kurām savukārt nepieciešama noturīgāka sociālā kapitāla bāze. Savos vērojumos un aptaujās gūtos datus par vadītāju 66 individuālajām pamatvērtībām autori sadalījuši pa deviņām pamatvērtību grupām. Pēc attieksmes pret šīm pamatvērtību grupām viņi Latvijā saskata četras vadītāju kopas: 1) vadītāji — tūļas, kas mācījušies un apguvuši pieredzi padomju laikā, saņēmuši priekšlikumus vadīt pārmaiņas, tie vispirms uzskatīja, ka tās nav vajadzīgas; 2) vadītāji — zaudētāji vai vismaz potenciāli neveiksminieki tirgus saimniecības apstākļos, pamatojoties uz savu izglītību un pieredzi, viņi grib uzlabot ražošanas iespējas vai arī paaugstināt savu personīgo statusu. Šajā orientācijā bieži trūkst plašāku zināšanu un vērtību pārmaiņu; 3) vadītāji, kuri spēj mācīties un sniegt jaunas idejas. Viņi cenšas iegūt jaunas zināšanas un ārzemju pieredzi; 4) līderi jeb īpaši vērtīgie vadītāji, kuri spēj pilnībā savienot jaunās zināšanas un jauno organizācijas kultūru. Viņi dibina starptautiskas firmas ar multikulturālu vadības komandu, jaunu uzņēmuma politiku un darbības praksi.

Zaiga Krišjāne stāsta par sākotnējo veikumu Latvijas novadu iedzīvotāju dzīves kvalitātes atšķirību izzināšanā. Pēc autores domām, dzīves kvalitāti raksturo cilvēku nodarbinātība un ienākumu līmenis, izglītība, mājoklis, veselība, sociālie kontakti, sociālās un politiskās līdzdalības iespējas, kā arī subjektīvās labsajūtas elementi, kas saistās galvenokārt ar apmierinātības pakāpi dažādās dzīves sfērās. Rakstā noskaidroti vairāki pētījuma teorētiskie jautājumi, stāstīts par izmantotajiem avotiem un par to papildināšanas nepieciešamību. Iesāktajam pētījumam ir liela zinātniski praktiska nozīme, jo tas parāda 1) tos virzienus, kādos jāstrādā, lai panāktu visu valsts iedzīvotāju augstas dzīves kvalitātes nodrošināšanu visā Latvijā, 2) kas darāms krasu atšķirību izlīdzināšanai, teritorijas vienmērīgai un ilgstošai attīstībai. Autore īpaši uzsver draudošās situācijas, kādas izraisa nelabvēlīga sociāla vide, kuru vistiešāk atspoguļo bezdarba līmenis, tam sekojošais alkohola patēriņa pieaugums, nedabīgās nāves gadījumu un pašnāvību skaita pieaugums. Līdzšinējais darbs rāda, "ka zemāka dzīves kvalitāte novadu vidū raksturīga Latgalei." Tur galvenā uzmanība būtu veltāma uzņēmējdarbības veicināšanai, jaunu darba vietu radīšanai, brīvā laika aktīvai pavadīšanai, lai mazinātu alkohola patēriņu.

Andra Kalnača analizē darbības vārda laika formu lietošanu kā latviešu valodas izteiksmes līdzekli. Ar daudziem piemēriem viņa raksturo šo darbības vārda formu izmantošanas daudzpusīgās iespējas.

Filozofe Dace Bormane ir mēģinājusi vispārināt dzīvesstāstu vākšanas ekspedīcijā 1997.gadā Latgalē iegūtās ziņas, uz kuru pamata varētu labāk izprast Latgales iedzīvotāju sociālo situāciju. Diemžēl autores savdabīgais domu izklāsts nedod lasītājam iespēju iepazīt pierakstīto dzīvesstāstu dotumus un vērtēt tos kā izziņas avotu.

Publicēts LZA ārzemju locekles Vairas Vīķes-Freibergas raksts "Par dainām uz pasaules skatuves un bahuvrihi epitētiem", ko autore nolasīja kā akadēmisko lekciju, saņemot LZA Lielo medaļu 1997.gadā. (Skat. "LV" 1997.gada 19.sept.)

LZA korespondētājloceklis Viktors Ivbulis izvirza pārdomām jautājumu par cilvēces vienotības nepieciešamību zinātnes un tehnikas neredzētas attīstības, ekonomikas un politikas starptautiskās nozīmes pastiprināšanās apstākļos, un šajā viscaur vakara labvēlīgajā vidē, viņaprāt, pastāv pretrunīgas iezīmes, kas rada konfliktsituācijas un traucē labā attīstību. Profesors meklē pieejas cilvēku domāšanas sistēmas izmantošanai un uzskata, ka jāizzina "mūsdienu globalizācijas vēsturiskās saknes cilvēku attiecībās vai šo sakņu trūkums." Šajā sakarā viņš min vairāku vēsturē ievērojamu personu centienus apvienot zemes un tautas, stāsta par atsevišķu etnosu, personu grupu un personu centieniem iepazīt tuvākas un tālākas kaimiņu zemes un tautas, it īpaši austrumu tautas. Vērā ņemams ir profesora rosinājums: "Tiem, kas pārlieku izceļ savas vai kādas citas zemes attīstības un ļaužu ieradumu vienreizīgumu, vajadzētu vairāk palasīt seno literatūru no tiem laikiem, kad sakari starp attālu novadu ļaudīm bija ļoti ierobežoti vai to nebija vispār." Par vienu no dažādus ļaudis vienojošiem faktoriem autors min lielās reliģijas un piebilst: "Katra reliģija ir izstrādājusi savus noteikumus, kas būtu pieņemami ikvienam cilvēkam." Tomēr šie noteikumi un it īpaši to izpilde nereti ir visai pretrunīgi. Rakstā pārdomu rosināšanai skarti daudzi jautājumi, piemēram, par cilvēku pārceļošanu, par šobrīd izplatīto jēdzienu "globalizācija" un "modernizācija" saturu un dažādu attieksmi pret tiem, par masu saziņas līdzekļiem un to pretrunīgo devumu par valodām un daudz ko citu. Ievērību pelna V.Ivbuļa apcerējuma secinājums: "Notiek uz visiem cilvēkiem kopīgām vērtībām balstīta strauja tautu tuvināšanās. Latvija šo procesu nevar nekādi ietekmēt, bet ir jāseko tendencēm, kuras ekonomiski var būt bīstamas, taču var nest arī labumu, jāapgūst tālu reģionu valodas, jādibina tur vēstniecības, jāpierod pie citāda izskata cilvēku parādīšanās Rīgas ielās. Pats galvenais: mums jāsargā tautas izdzīvošanas cietoksnis — latviešu valoda, nekādā gadījumā nepieļaujot tās lietošanas jomas sašaurināšanos. Bet mūsu valodai nebūs viegli laiki, ja dzimstība latviešu ģimenēs strauji nepieaugs" (izcēlums mans — S.C.).

LZA īstenais loceklis Jānis Stradiņš izsaka savas pārdomas par Latvijas zinātnes, zinātnieku un Zinātņu akadēmijas radošās darbības izredzēm tuvākajos gados. Pārejas posmā uz jaunu zinātnes sistēmu zinātnei vajadzīgs pietiekams finansējums, kas nodrošinātu jaunās paaudzes pētnieku ienākšanu zinātnē, novērstu gudrāko cilvēku aizplūšanu uz ārzemēm, dotu iespēju nodibināt valsts nozīmes zinātniskos, centrus. Neraugoties uz to, ka saņemti divi starptautiska mēroga pozitīvi atzinumi par Latvijas zinātnes atbilstību Eiropas Savienības prasībām, mūsu valstī nav loģiskas zinātnes koncepcijas, tiek īstenota tāda tautsaimniecības politika, kurā zinātnei nevar būt jūtamas lomas. Rezultātā zinātnes finansējums ir zem kritiskā līmeņa Latvijā, tas ir viszemākais, salīdzinot ar tām postsociālistiskajām Eiropas valstīm, kas kandidē uz uzņemšanu Eiropas Savienībā. Šajā sakarā gribu atgādināt starptautiskā mērogā vispārpieņemtu patiesību, kura, akadēmiķa izteiksmē attiecināta uz Latviju, skan šādi: "Zinātnes loma ir trīspusīga — tā nodrošina augstāko izglītību, kultūru un modernās tehnoloģijas, lai kā mēs uzsvērtu arī citu jomu nozīmi un ignorētu zinātnes lomu, tomēr zinātne ir modernas, kulturālas un inovatīvas valsts, sabiedrības pamats — 19. — 20. gadsimtā patiešām ir notikusi un joprojām notiek zinātnes revolūcija... Ja Latvija tiešām vēlas kļūt par ražotājvalsti, par izglītotu labklājības valsti, tai ir nepieciešama vietējā zinātne un vietējie zinātnieki." J.Stradiņš nosauc un pamato Latvijas un starptautisko mēroga LZA darbības 15 prioritātes, kas būtu īstenojamas trijos tuvākajos gados. Šo programmatisko visai rosinošo apcerējumu derētu izlasīt, labi pārdomāt un īstenot ikvienam zinātniskajam darbiniekam un zinātnes organizatoram.

Jānis Stradiņš stāsta arī par 1968.gadā ASV dibinātās Baltijas studiju veicināšanas apvienības (AABS) izveidošanu, darbības mērķiem un aktīvākajiem dalībniekiem. Rakstā atrodamas vērtīgas ziņas par svešatnē dzīvojošo baltiešu zinātniskajām un sabiedriskajām aktivitātēm.

J.Stradiņa sniegto informāciju bagātina LZA goda doktora Jāņa Gaiguļa apcerējums "Kā radās AABS". Latvijas lasītājam īpaši noderīgs to stingro zinātnisko principu izklāsts, pēc kuriem veidoja šo apvienību un 1968.gadā organizēja Baltijas valstu 50 gadu jubilejai veltīto 1.Baltijas studiju konferenci. Vērtīga viela atrodama arī par ārzemēs dzīvojošo igauņu, latviešu un lietuviešu zinātnieku sadarbības organizēšanu. Apvienības dibināšanas darbs novērtēts sekojoši: "Jaunās organizācijas veidošanas darbs notiek starptautiski ievērojamu zinātnieku un administratoru vadībā: profesionāli, lietišķi un moderni, lai sekmētu Baltijas tautu nacionālām interesēm nozīmīgus zinātniskus pētījumus."

Zandis Spuris stāsta par ievērojamā latviešu zoologa un hidrobiologa Bruno Bērziņa (1909—1985) dzīves gājumu un radošo devumu Latvijas dabas izzināšanā. Rakstam pievienots B.Bērziņa svarīgāko publikāciju saraksts.

Etnogrāfe Una Balode stāsta par saviem vērojumiem Zviedrijas muzejos. Viņa aplūko muzeju un izstāžu tematiku, darba metodes, tehnisko nodrošinājumu, zinātnisko arhīvu stāvokli un izmantošanas iespējas un citu. Informācija sniedz radošu ierosmi mūsu muzeju darbiniekiem un īpaši valsts iestādēm, kas pārzina un nodrošina muzeju darbību.

Latgales kultūrvēstures muzeju zinātniskās bibliotēkas vadītāja Iveta Sprūga informē par izdevumiem, kuri atspoguļo latgaliešu izceļošanu uz Sibīriju, Pēterburgu un Maskavu 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, stāsta par izceļotāju dzīvi jaunajās apmešanās vietās. Šie laikraksti, rakstu krājumi, populārzinātniskas un zinātniskas monogrāfijas, daiļdarbi un citādas publikācijas pieejamas minētajā bibliotēkā.

Habilitētā filoloģijas doktore Elga Kagaine plašā atsauksmē izsmeļoši vērtē dialektoloģes Antoņinas Reķēnas (1928—1998) sagatavotos "Kalupes" izloksnes vārdnīcas" divus sējumus, kuri iznāca 1998.gadā. Atsauksmē raksturota vārdnīcā iekļautā leksika, tajā skaitā agrāk nepublicētie vārdi, uzbūves principi, darba zinātniskā, praktiskā un kultūrvēsturiskā nozīme. Vērā ņemams ir recenzentes vēlējums:..."ļoti vajadzīga būtu sēliska izlokšņu vārdnīca, kas dotu materiālu šīs etniskās grupas lingvistiskiem un kultūrvēsturiskiem pētījumiem."

LZA ārzemju loceklis Enns Tarvels visai pozitīvi vērtē Heinca fon zur Mīlena ( Heinz von zur Mūhlen ) Ķelnē 1996. gadā izdoto Paula Johansena plašo grāmatu "Baltazars Rusovs kā humānists un vēstures rakstītājs" ("Balthasar Rūssov als Humanist und Geschichtsschreiber"). Par īpaši nozīmīgu recenzents uzskata to Johansena darba daļu, kas veltīta Rusova avotu noskaidrošanai, pārbaudei un salīdzināšanai un devusi daudz jaunu atziņu. Johansens uzsver, ka Rusova darbs īstenībā ir tālaika notēlojums, nevis vēstures hronika, jo vēsturiskā daļa aptver labi ja tikai darba piektdaļu. Pēc E.Tarvela uzskata, P.Johansena grāmata ir paliekošs darbs, kurš būtiski bagātina Baltijas vēstures literatūru.

Žurnālā sniegtas ziņas par piecām plašām zinātniskām konferencēm. LZA īstenā locekle Aina Blinkena stāsta par XII starptautisko slāvistu kongresu, kurš 1998. gada 27. augustā – 2. septembrī notika Krakovā. Tajā piedalījās ap 1200 dalībnieku no 42 valstīm, kuriem vajadzēja nolasīt ap 1000 referātu. Līdzās parastajai slāvistikas tematikai (slāvu valodu cilme, radniecības sakari, vēsturiskās attīstības gaita, skaņu un formu vēsturiskās pārmaiņas, etimoloģiju skaidrojumi, dialektālās parādības areālu pētījumi) šajā kongresā daudz lielāka vērība veltīta mūsdienu slāvu valodu kontaktiem, rakstu valodas problēmām un attīstībai kā pagātnē, tā mūsdienās. Valodniece vērojusi, "ka arī slāvu valodās patlaban aktuāli tie paši procesi un problēmas, kas baltu valodās — pastiprināta internacionalizācijas tendence, zināms apjukums normu kritērijos, sarunvalodas elementu ieplūšana literārajā valodā". Kongresa ietvaros notikusi 1963. gadā dibinātās Baltu un slāvu komisijas sēde. Tās uzdevums — risināt teorētiskās un praktiskās problēmas, kas saistītas ar baltu un slāvu vēsturisko radniecību, kā arī veicināt baltu valodu mācīšanos un pētīšanu visā pasaulē.

Iedaļā "Zinātniskās konferences" LZA īstenā locekle Valentīna Skujiņa informē par Latvijas terminologu līdzdalību starptautiskā konferencē "Ceļā uz Eiropas terminoloģiju" Budapeštā 1998. gada 20.–22. maijā un 16. Baltijas studiju konferencē Indiānas universitātē Blūmingtonā, ASV, 19.–21. jūnijā.

Vēsturs doktore Aija Jansone stāsta par Kiprā 1998. gada 22.–27. septembrī notikušo starptautisko konferenci "Tautas kultūra un tūrisms Eiropā". Tās pamatmotīvs — tradicionālās tautas mākslas vērtību savienošana ar mūsdienu amatnieciskās ražošanas iespējām, lai darinātu suvenīrlietas tūristu vajadzībām un skaistus izstrādājumus lietošanai ikdienas dzīvē, svētkos un godos. Šādu lietu ražošana rada darba vietas un dod iztikas līdzekļus daudziem cilvēkiem, palīdz saglabāt un pārmantot etnosa kultūras vērtības. Arī Latvijā ir nopietns pamats šādas ražošanas attīstīšanai: vēl nav izzudušas latviešu adītājas, audējas, pinēji, podnieki, rotkaļi un citu nozaru meistari. Latvijas vadošajām institūcijām vajadzētu tikai saprast, ka tautas mākslas tradīciju saglabāšana un izmantošana mūsdienu sabiedrības vajadzībām ir plaša starptautiska kustība, kas tās atbalstītājiem dod ievērojamu ekonomisku un garīgu labumu.

LZP doktorante Renāte Blumberga atreferē zinātnisko konferenci "Lībieši un viņu tradicionālie tērpi". Konferenci LZA "Letonikas" programmas ietvaros 1998. gada 30. jūnijā organizēja Latvijas Zinātņu akadēmija, Valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija "Lībiešu krasts" un Tautas tērpu centrs "Senā klēts". Konferencē aplūkots hronoloģiskā un tematiskā ziņā plašs jautājumu loks: somiskie elementi Latvijā, pēc arheoloģisko izrakumu datiem rekonstruētais lībiešu XII gadsimta tērps, lībiešu cilme un viņu izzināšanas avoti, lībiešu apģērbs XVIII–XX gadsimtā, lībiešu materiālu kolekcijas Igaunijas un Latvijas muzejos. Konferences dienā bija iekārtota lībiešu un citu somugru tautu tradicionālo tērpu izstāde.

Zinātniskajām konferencēm veltīto iedaļu noslēdz Jāņa Stradiņa ievadruna starptautiskajā konferencē "Brīvības vērtība — Jesajas Berlina izaicinājums" Rīgā 1998. gada 25. septembrī. Tajā īsi atspoguļota Rīgā dzimušā XX gadsimta izcilā filozofa, Britu akadēmijas prezidenta Jesajas Berlina (1909–1997) radošā darbība.

Iedaļu "Informācija" sāk Alvīnes Kazenikas un Jāzepa Broliša stāstījums par Rēzeknes Augstskolas tapšanu un darbību kopš 1993. gada jūlija. Rakstā uzzinām par augstskolas uzbūvi, mācību spēku un studentu sastāvu. Augstskolas galvenais uzdevums ir gatavot augsti kvalificētus, mūsdienu Latvijas vajadzībām atbilstošus speciālistus Latgales reģionam. Īpaši uzsvērta zinātniskās pētniecības un mācību darba vienotības nepieciešamība, teorētisko un zinātniski praktisko konferenču loma augstskolas un visas sabiedrības dzīvē. Jaunās augstskolas uzdevumus autori definē šādi: "Dot reģiona jauniešiem iespēju iegūt augstāko izglītību uz vietas; gatavot tautsaimniecības un kultūras darbiniekus, lai palīdzētu pārvarēt padomju varas gados uzsākto reģiona rusifikāciju".

Inženierzinātņu doktore Irēna Siliņēviča parāda Rēzeknes Augstskolu kā attīstības procesā esošu jaunu Latgales izglītības un kultūras centru, kuram ir četras fakultātes, 14 profesionālie studiju virzieni un sešas akadēmisko studiju programmas. Rakstā atrodam ziņas par apstākļiem, kas ietekmē augstskolas attīstību. Īpaši smagi jūtams nepietiekamais valsts finansējums, Latgales ekonomiskā atpalicība ar ļoti augsto bezdarba līmeni un tā izraisīto nevēlamo sociālo spriedzi. Arī Latgales pašvaldības visai ierobežoto līdzekļu dēļ nespēj finansiāli atbalstīt sava novada augstskolu un reģionam tik nepieciešamo augstākās kvalifikācijas speciālistu gatavošanu. Neraugoties uz minētajiem attīstību kavējošiem apstākļiem, Rēzeknes Augstskolā nopietni ceļ pasniedzēju profesionālo kvalifikāciju, veido sakarus ar ārzemju augstskolām, organizē zinātniskas konferences un veic citus pasākumus.

Žurnāla redakcija sakopojusi ziņas par četru 1998. gadā ievēlēto LZA goda doktoru dzīvi un radošo darbību: 1) par norvēģu ceļotāju, arheologu, etnogrāfu un rakstnieku Tūru Heijerdālu, 2) par Latvijas okupācijas muzeja dibinātāju un muzeja padomes priekšsēdētāju vēstures doktoru Pauli Lazdu, 3) par Latvijas vadošo endokrinologu medicīnas doktoru Agni Štiftu un 4) par Latgales vēstures pētnieku un ārzemju latviešu sabiedrisko darbinieku Tadeušu Puisānu.

Socioloģe Māra Zirnīte stāsta par dzīvesstāstu pierakstīšanas ekspedīcijas veikuma dažām detaļām Latgalē, bet galveno uzmanību velta darba organizēšanas jautājumiem, kuros ievērojamu vietu ieņem sadarbība ar ārzemju latviešiem.

Žurnāla informācijas nodaļā ievietotas arī ziņas par aizsaulē aizgājušiem redzamiem Latvijas zinātnes un kultūras darbiniekiem.

Habilitētā filoloģijas doktore Brigita Bušmane izsmeļoši stāsta par dialektoloģes, Liepājas Pedagoģiskās augstskolas profesores, habilitētās filoloģijas doktores Antoņinas Reķēnas (1928–1998) radošo darbību, kuras kontā ap 50 zinātnisku publikāciju, to skaitā monogrāfija "Amatniecības leksika dažās Latgales dienvidu izloksnēs un tās sakari ar atbilstošajiem nosaukumiem slāvu valodās" (Rīga, 1975. — 707 lpp.) un divsējums "Kalupes izloksnes vārdnīca" (Rīga, 1998. — 631 un 601 lpp.).

Latvijas Zinātņu akadēmija un LU Astronomijas institūts atceras astronoma, LZA korespondētājlocekļa Jurija Francmaņa (1939–1998) dzīvi, radošo un sabiedrisko darbību. Viņš ir vairāk nekā 70 zinātnisku darbu autors, daudzu starptautisku zinātnisku konferenču referents, četru Latvijas un starptautisku astronomu biedrību loceklis.

Latvijas Zinātņu akadēmija, Elektronikas un datorzinātņu institūts publicē atvadu vārdus izcilajam datorzinātniekam, LZA korespondētājloceklim Arnoldam Miķelsonam (1941–1998). Viņš sarakstījis vairāk nekā 100 zinātnisku publikāciju, ieguvis 30 autorapliecības, piedalījies daudzu starptautisku projektu īstenošanā.

Jānis Stradiņš atvadu vārdos LZA goda loceklim Pēterim Pētersonam (1923–1998) stāsta par izcilā dramaturga, režisora, drāmas teorētiķa un kritiķa, tulkotāja, Rīgas Latviešu biedrības pēdējā vadītāja plašo radošo un sabiedrisko darbību, arī par viņa savdabīgo personību.

Žurnāla beigu daļā lasāma LZA un Latvijas zinātnes plaša hronika par 1998. gada jūliju — oktobri. Ar jaunām ziņām par norisēm zinātnē marta — jūnija mēnešos papildināta arī žurnāla iepriekšējā numurā publicētā hronika. Hronika stāsta par Latvijas zinātnieku valstisko un zinātniski praktisko darbību, par zinātnes devuma izstādēm, ārzemju zinātnieku viesošanos Latvijā, Latvijas zinātnieku braucieniem uz ārzemēm un darbību tajās, par LZA sēdēm, Latvijā notikušajām zinātniskajām konferencēm, par Latvijas zinātniekiem — dažādu nozaru speciālistiem — dažādu fondu, universitāšu un citādiem stipendiātiem, par zinātnisko grādu un nosaukumu piešķiršanu dažādu nozaru speciālistiem, par jaunu zinātnisku gāmatu iznākšanu, par zinātnieku apbalvojumiem, par zinātnisko iestāžu dibināšanu un pārveidošanu un citu.

Žurnālu noslēdz 1998. gadā iespiesto rakstu un autoru rādītājs.

Žurnāls sniedz lasītājiem jaunu zinātnisku infomāciju, kas noderēs gan profesionāliem pētniekiem, gan novadpētniekiem, izglītības, kultūras un citu nozaru darbiniekiem, plašām sabiedrības aprindām, visu līmeņu mācību iestāžu audzēkņiem

\