Tautu pulcina Raiņa Jasmuiža — Latgales keramikas Sauleskalns

Sestdien, 3.jūlijā, Jasmuižā tika iesvētīta Latgales keramikas vecmeistara Andreja Paulāna atjaunotā darbnīca. Kā jau svētkos, augstu mastā plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs, un ciemiņi sabrauca no visiem Latvijas novadiem.

"Tēvzemes" dziedoņi izstaigā pašu stādīto ābeļdārzu, tālīnie braucēji aiziet atveldzēties pie Jašas upītes, pasmeļ ūdeni Jasmuižas avotiņā un uzkalniņā pie brīvdabas estrādes izšūpojas šūpolēs. Pusdienlaikā bijušajā muižas saimniecības ēkā, kur tagad izstāžu zāle, tiek atklāta Andreja Paulāna piemiņas izstāde. Kā mākslas templis te vienkopus stalti stāv 100 darbi — viņa talanta izpausme krūzēs, vāzēs, svečturos un svilpauniekos. Fotogrāfijas stāsta par Paulānu dzimtu, kas var lepoties ar vairāk nekā divdesmit keramiķiem. Te Andrejam jau bērnībā rotaļlietu vietā bija veidojama māla pika.

Meistara talants ir guvis atzinību gan Latvijā, gan pasaulē. 1937.gadā izstādē Parīzē viņa darbi izpelnās zelta medaļu. Vitrīnās — goda un atzinības raksti. Te ir arī sēžu protokoli par astoņdesmitajos gados iedibinātās Andreja Paulāna medaļas piešķiršanu. To saņēmuši Ādams Kāpostiņš, Voldemārs Voguls, Polikarps Čerņavskis, Antons un Pēteris Ušpeļi.

Uzrunājot ciemiņu kuplo pulku, Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzeja direktors Ivars Zukulis saka: "Pagājušā gada 17.jūlijā nodibinot sabiedrisko organizāciju "Jasmuiža", mēs cieši vienojāmies un parakstījām svinīgu solījumu, ka pēc gada tiksimies atjaunotajā meistara darbnīcā. Solījumu esam izpildījuši, un šodien atjaunotajā Andreja Paulāna darbnīcā tiks vērts vaļā pirmais ceplis."

"Lai izprastu Paulāntēva dabu, pietiek apskatīt kādu viņa svilpaunieku," saka mākslinieks Jāzeps Pīgoznis. "Pat deviņgalvu pūķim katra seja ar savu izteiksmi, un visas tik mīļas un labsirdīgas. Paulāns citādas tās nemaz nevarēja izveidot. Viņš pats bija labestīgs un vienkāršs — kā maizes klaips, un tik skaidrs dvēselē — kā avota ūdens."

Latgales keramiķu darbu pastāvīgajai ekspozīcijai ir dots nosaukums "Slavas gājiens". Še skatāmos darbus varētu apbrīnot vai visu dienu. Te ir Paulāna laikabiedru un amata brāļu — Jāzepa Vilcāna, Polikarpa Čerņavska, brāļu Kaļvu, brāļu Riuču, Zagorska, Backāna un citu meistaru māla trauki. Noraugoties uz šo bagātību, dzejnieks Andrejs Vējāns saka: "Šodien ir Andreja Paulāna, Latgales podnieku un Raiņa svētki. Tas viss sader kopā tāpēc, ka māls ir mūsu pamats. Māls ir brīnumdaris, kas savieno zemi ar debesīm un zvaigznēm. No māla izskan brīnumainās Jāņa Ivanova simfonijas, arī Jāņa Streiča filmu valodā un Pētera Jurciņa "Vālodzītē" ir kaut kas no māla pasakainās burvības. Paulāna svilpaunieki, Šmulāna velni, Čerņavska vāzes — tie ir mūsu valsts pirmie pārstāvji pasaulē. Tos var sastapt Austrālijā, Amerikā un citur visā pasaulē.

Un tad ir klāt svinīgais brīdis. Tiek vērts vaļā pirmais ceplis. Pēteris Ušpelis citu pēc citas ceļ ārā krūzes, podus un vāzes. Viņš piesit pie trauka plānās sieniņas un aicina ieklausīties, kā dzied māla dvēselīte. Tā skan kā baznīcas zvani.

Kad izskanējušas svētku runas un pašus skaistākos podus kā dāvanu saņēmuši Preiļu rajona un Aizkalnes pagasta saimnieki un visi labie ļaudis, kas palīdzējuši darbnīcas atjaunošanā, pārējā bagātība tiek izsolīta. "Pieci lati — pirmoreiz, pieci… Seši! Seši — otro reizi… Seši piecdesmit — pārdots!" izsoli meistarīgi un aizrautīgi vada Pēteris Ušpelis. Kad maciņš jau tukšs, var doties pie pīrāgu bļodām un alus muciņas, dalīties iespaidos.

Pēteris Jurciņš atceras savu pirmo ciemošanos Šembeļos, kur viņš ieradies sveikt mākslinieku 75. dzimšanas dienā: "Toreiz es tā izgudrēm jautāju, kā Andrejam Paulānam izdevies sasniegt mākslā tik augstas virsotnes, bet meistars atteica: "Citi jau saka, ka tā ir māksla, bet es domāju, ka tas ir darbs. Es ar saviem podiem visu savu zemīti varētu noklāt." Vēlāk tas tika publiskots. Antons Kūkojs uzrakstīja poēmu par septiņiem hektāriem svečturu, krūžu, arī citi par to rakstīja, tas izskanēja radioraidījumā. Es šos vārdus dzirdēju no paša Paulāntēva mutes."

Jasmuižā dzejnieks bijis neskaitāmas reizes — gan kopā ar citiem literātiem, gan podnieku svētkos. Visvairāk atmiņā tā reize pirms gadiem trīsdesmit, kad pats vēl dzīvojis Madonā un uz Jasmuižu ataicināts sakarā ar pirmās dzejoļu grāmatiņas iznākšanu: "Toreiz bija ļoti daudz skolēnu. Atgadījās arī amizants humoriņš — pienāca klāt tāds mazs puisēns un lūdza manu autobiogrāfiju. Es teicu, ka mazliet jāpagaida, jo daudzi bija sanākuši apkārt un lūdza autogrāfus. Pie sevis es domāju, ka puisēns varbūt pirmo reizi uzdrošinājies uzrunāt dzejnieku, un sāku viņam stāstīt — es, Pēteris Jurciņš, dzimis tad un tad, tur un tur… bet izrādījās, ka viņam tie vārdi bija sajukuši, arī viņš gribējis tikai autogrāfu. Toreiz es iestādīju arī liepiņu, ko pats nemaz vairs nepratu šodien atrast. Gaida Jablovska man parādīja, kāda kupla, koša liepa pa šiem gadiem izaugusi."

Pa šiem gadiem iznākušas vairāk nekā desmit Pētera Jurciņa grāmatu. Pašlaik ceļā pie lasītājiem ir krājums "Viss piepildās debesīs". Apkopotas arī pāri par trīsdesmit dziesmu ar Pētera Jurciņa vārdiem, ko tagad paredzēts izdot grāmatā. Pati esmu piedalījusies vairāku cepļu kurināšanā, kad līdz pat rīta gaismai tika dziedāts un ik pēc četrām piecām dziesmām atkal un atkal skanēja "Vālodzīte". Vai tas saistīts ar populāro filmu "Limuzīns jāņunakts krāsā", kur šī dziesma tik jauki iekrāso latgalisko kolorītu? — "Tas sākās krietni vien agrāk. To spēlē kristībās, dodot svētību mazajiem vālodzēniem, un spēlē arī bērēs. Kad man nomira brālēns, tuvinieki muzikantus lūguši beigās nospēlēt "Vālodzīti", bet tie atteikuši, ka pēc vainagu nolikšanas viņi to vienmēr spēlējot. Arī visskaistāko honorāru es par to esmu saņēmis. Kad Pēteris Ušpelis precējās, viņš man sacīja: "Nospēlē manās kāzās "Vālodzīti", par to tev tiks pati labākā krūze." Un pieveda mani pie plaukta, lai izvēlos. Es teicu, ka nevaru atļauties iekārot izstādes eksponātus. Tad viņš paņēma visskaistāko krūzi un atdeva man."

Voldemāram Vogulam šī ir ražena vasara. Dēli pabeiguši Makašānu amatu vidusskolu. Abi saņēmuši pa diviem zeļļa diplomiem — par darbu kokā un mālā. Jānis domā tālāk studēt ekonomiku. Māris Tehniskajā universitātē mācīsies amatniecības dizainu. Par sevi mākslinieks saka tā: "Mani ļoti iespaido daba, arī sieva un mūsu dēli. Mēs visi esam atkarīgi cits no cita — kāda attieksme, kāds noskaņojums, kāda veselība. Vēja šalkoņa, saules gaita, mākoņi, Mēness fāzes — tas viss rada noskaņu. Kaut kas ir ielikts šūpulī, no Dieva dots. Pašam daudz jāstrādā, jāattīsta tas, kas nāk no dabas." Paulāntēva cepļa jaunās dzīves sākumu Voldemārs Voguls vērtē ļoti cerīgi: "Tas ir diženi, raženi, ka kopjam vecos ozolus, savācam zīlītes un stādām jaunus ozoliņus. Andrejs Paulāns bija tāda kā komēta, kas parādās reizi simt gados. Spīdeklis ar mirdzošiem talanta zibšņiem. Mēs visi esam no viņa mācījušies. Man mākslā ir tuvi mani vienaudži — Pēteris Kise, kas diemžēl agri ir aizgājis no mums, Ēvalds Vasiļevskis, vēl citi. Pēc trim gadiem man būs piecdesmit. Jau sāku domāt, ko rādīšu personālizstādē. Pašlaik gatavoju monumentālus darbus — milzīgus piena podus, lielas dekoratīvas vāzes interjeram. Pamatā ir saimniecības trauku formas. Katrs darbs prasa nedēļu darba, lielu pacietību. Bet pacietības man pietiek, un tad kaut kas arī iznāk."

Jolanta Dundeniece strādā kopā ar savu vīru Valdi. Viņi abi dzimuši un auguši Balvu rajona Bērzpils pagastā. 1986. gadā beiguši Rēzeknes Mākslas koledžu. Pie virpas strādā lielākoties Jolanta, Valdis uzņēmies smagākos darbus. Ar rotāšanu un vāpēšanu nodarbojas abi. Par viņu darbiem solītāji sacenšas sevišķi sparīgi. Bet vislielākais prieks ir par to, ka atdzimst vecmeistaru paraža sanākt kopā, savstarpēji palīdzēt ar padomu.

Anita Bernāne savā laikā mācījusies Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā, kas tagad kļuvusi par koledžu, pēc tam beigusi Mākslas akadēmiju. Tagad viņa pati ir pasniedzēja mākslas koledžā un rosīgi darbojas Rēzeknes apriņķa podnieku studijā. Viņa ar lielu cieņu piemin savus pedagogus Pēteri Martinsonu, Sarmīti Ozoliņu, Ainu Rozi un dažkārt veido arī laikmetīgāku keramiku, tomēr tuvāka viņai ir tradicionālā Latgales podniecība, dzimtās puses māksla: "Man patīk māla dabīgā krāsa, dabīgā māla faktūra. Spožā, kruzuļainā keramika man nav tuva."

Pēteris Ušpelis: "Te viss veidots ar lielu mīlestību. Ceplis tapa mēneša laikā. Vakar bija negaiss, lija lietus, vīri ārā skaldīja malku. Bija tomēr liels risks: darbus deva sešpadsmit meistari — vienam šķidrā glazūra, citam pulveris. Katram citādas trauku formas. Bet krāsns vēl jauna, neiesildīta. Tomēr viss izdevies diezgan labi. Turpmāk te varētu notikt keramiķu simpoziji. Te varētu izmēģināt jaunas tehnoloģijas. Un rīkot podnieku svētkus ar cepļa kurināšanu. Tas taču mūsu valstī tāds ir vienīgais — muzeja eksponāts, kas darbojas. Piemiņa un pagodinājums Latgales lielākajam meistaram un šūpulis jauniem meklējumiem un atradumiem."

Starp viesiem ir arī tautieši no Austrālijas — zinātnes vēsturnieks, inženierzinātņu maģistrs Guntars Saiva ar dzīvesbiedri Brigitu, meitu un mazdēlu. Brigita Saiva ir dziedātāja un diakone. Ar šo dienu Jasmuižā viņa ir ļoti apmierināta: "Mēs nopirkām divas skaistas krūzes. Uz Austrāliju nevedīsim. Esam nolēmuši vismaz trīs mēnešus gadā pavadīt Latvijā. Un tad mums te jāiekārto mājoklis, kur būtu patīkami arvien atgriezties. Mums ir gan keramika, gan gleznas, arī rūjienieša Galzona darbi. Tā ir mana tēva un arī vīratēva dzimtā puse. Šajā ciemošanās reizē esam ļoti daudz ko labu piedzīvojuši. Atbraucām 16. aprīlī. Vīram bija referāts Mūzikas akadēmijā. Mani lūdza nodziedāt dažas dziesmas. Pēc tam tikām uzaicināti uz Lāčupīti, kur mūzikas profesori Ilma Grauzdiņa un Romualds Jermaks rīko brīnišķīgus koncertus. Pagājušajā svētdienā vadīju dievkalpojumu Cēsīs. Bija ļoti daudz cilvēku. Tā bija skaista diena. Latvijā dzīve tomēr iet uz augšu. To rāda arī šie keramikas svētki. Te mēs redzam stipras mākslas tradīcijas, uz kurām aug jaunie meistari. Viņiem ir labs pamats."

Šī pasākuma iniciatore un saimniece Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzeja direktora vietniece Gaida Jablovska muzejā strādā jau trīsdesmit gadus. Par Jasmuižu viņa stāsta: "Rainim šie seši gadi, šeit pavadītie skolas brīvlaiki, bija nozīmīgi ar to, ka te viņš sastapa Latgales cilvēkus, latgaliešu tautasdziesmas. Latgales cilvēkus viņš ir pieminējis gan dzejoļu krājuma "Tie, kas neaizmirst" priekšvārdā, gan savās Saeimas runās. Un tas ir ļoti būtiski. Kā Rainis tika savīts kopā ar Latgales keramiku? Tam ir gara priekšvēsture. Kad 1964.gadā atklāja Raiņa muzeju, tad visiem likās, ka Rainim neko klāt likt nevajag. Jau pirmajos gados uz šejieni sāka braukt ļoti daudz cilvēku. Un gribējās, lai viņi te tiktos gan ar Raiņa dzejas pasauli, gan ar Latgali.

Tad sanāca kopā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktors Voldemārs Kalpiņš, dramaturgs Gunārs Priede, fotogrāfs Juris Krieviņš, Latgales keramiķu skolotājs un audzinātājs Jānis Pujāts un kopīgi nosprieda: te, līdzās Rainim, ir liekama dzejniekam tik tuvā tautas māksla — Latgales keramika. Un tā 1969.gadā sākām pirmās ekspedīcijas pie Latgales podniekim. Viņi tolaik jau vairs nestrādāja kā podnieki, viņi bija ierindas kolhoznieki. Viņu mājās mēs savācām Jasmuižas muzeja bagāto keramikas kolekciju — vairāk nekā 1000 darbu. Tie ir arī tādi meistari kā Kasparāns, Viļums, Ārmanis, kuru vārdi ir nepelnīti aizmirsti. Viņi bija lieli meistari. Bet ar podniecību ir tāpat kā ar teātra mākslu. Tikko tas pods vai vāzīte nonāk pie īpašnieka, viņš to noliek savā plauktā, un viņš taču neliek pie savas mājas durvīm izkārtni: "Manā kolekcijā ir Latgales keramiķu darbi." Visi meistaru darbi aiziet tautā.

Domāju, ka šim atjaunotajam Paulāna ceplim ir jāstrādā, jāatrod tas brīnumainais meistars, kurš strādās, kad atnāks apmeklētāji un skatīsies, kā to dara. Un Jasmuižai ir laimējies ar labiem cilvēkiem. Tāpēc jācer, ka darbi turpināsies. Tepat līdzās varētu būt audēju darbnīca. Jo Raiņa māte Dārta Pliekšāne bija apkārtnē izcila audēja. Pat Višķu grāfiene brauca skatīties, kādi tai Pliekšānietei audumi. Tie ir brīnišķīgi! To rāda kaut vai viņas austā sega un lakats, kas atrodas Raiņa muzeja fondos. Un, ja būs audēju darbnīca, tad tā jau būs vesela ģimene. Kā agrākos laikos, kad vīri taisīja podus un sievas pa naktīm auda.

Domāju, ka tuvākā nākotnē keramiķi atkal dedzinās cepli, mēs aicināsim mīļus, labus cilvēkus, un no labas ieceres rodas atkal laba iecere. Tā ir mana dziļākā pārliecība."

Dace Bebre, Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktores

Andrejam Paulānam

Meici mani, Meistar,

Tu esi kai Tāvs un Dīvs,

Lai nabyutu es calma rasnuļs,

ni smildzeņas kųteņš tīvs.

Meici mani, Meistar, meici:

es ari asu Sylajųņa mųls,

Kam pųri īt pļųves izkapts

un smaržoj sīna vųls.

Meici un lic uz rypas,

lai kļyustu es pīna pūds,

Nu kura ceļaveiram

byus nūsadzertīs gūds.

Meici mani, Meistar, meici,

par ola žbanu grīz,

Lai uzmastu Raiņa bārnus

septeitūs debesīs.

Taisi mani, Meistar, taisi,

par svečturi taisi, nudīn,

Lai voska sveču līsmes

kai bites caur tymsu skrīn.

Ja vari, par vāzi meici

un — zibini cauri laid:

Plauks leigovai naktineica

kai kųzu vainags un smaids,

Un ja tev pavysam nīks

vairs atlicis nu mųla,

Lai grīžas tod svilpaunīks

Jašas laičiņu molā.

Kaids puiškins vai

meitine raudzēs

Pi mutes mani likt:

Kaut varātu reiz muna sirds

par tovu dzīsmi

un tovu osoru tikt.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Antona Ušpeļa veltījums 1958. gada Latgales dienām Rīgā — novada pir-majiem lielajiem kultūras svētkiem

Paulāntēva atjaunotā darbnīca ar pirmajā ceplī dedzinātajiem podiem

Kā mākslas templis — simt Andreja Paulāna krūzes, svečturi un svilpaunieki.