Lai atdzimšanas un atmodas svētkos – Lieldienās – katrā sirdī, katrā ģimenē, katrā mājā ienāk prieks par dzīvības brīnumu, nemitīgu augšāmcelšanos un attīstību. Gaišus svētkus!

“Mums jāpalūkojas apkārt, lai redzētu, kā dzīvo mūsu tuvākais. Varbūt kādam vajadzīgs atbalsts un palīdzība, un tieši mēs varam to sniegt. Bieži tā pat nebūs mantiska palīdzība vai nabagu dāvana, bet iedrošinājums, uzmundrinājums, palīdzīga roka un drauga plecs.” – bīskaps Jānis Vanags

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags: 

Kristus ir augšāmcēlies! Šie vārdi nav vienkārši tradicionāls Lieldienu sveiciens, bet liecība, ka Dievam ir padomā izeja pat no visbezcerīgākās situācijas. Jēzus piedzīvoja tādus pāridarījumus un vilšanās, kādas vien pasaulē var iedomāties. Kristus kaunpilnā nāve sagrāva Viņa mācekļu plānus, cerības, visus priekšstatus par dzīvi. Tik liels bija mācekļu strupceļš, ka viņi neattapa neko citu kā paslēpties un aizslēgt durvis. Viņiem nebija ne jausmas, kas notiks tālāk un kā viss beigsies.

Taču Dievs zināja, kas notiks. Kristus piecēlās no kapa Lieldienu rītā. Viņš ieradās pie mācekļiem caur aizslēgtajām durvīm un atvēra viņiem jaunu ceļu. Vara, kas bija situsi krustā Jēzu, varēja apcietināt un nonāvēt arī viņus, bet ne apturēt. Tiem nebija baiļu, jo pēc Kristus uzvaras pār nāvi vairs nebija nekādas pazudināšanas. Kas pasaulē dzīvo ar Kristu un top Jēzum līdzīgi nāvē, ir kopā ar Viņu arī augšāmcelšanās godībā uz mūžīgo dzīvi.

Šodien pasaule jūtas nonākusi strupceļā. Kad tika proklamēta Latvijas Republika, tauta svinēja brīvību un saimniecisku uzplaukumu. Savs stūrītis zemes, ziedošs kapitālisms un pielūgts tautas vadonis solīja gaišu, priecīgu nākotni. Taču viss bija tik trausls. Lielvaru sazvērestība iznīcināja gan šo sapni, gan pašu Latvijas valsti. Piecdesmit gadus tika slavinātas citas vērtības. Daudzi jau sāka tām ticēt. Taču arī tās sabruka vienā straujā mirklī, kā zemestrīcē brūk aplami celta ēka. Mēs ar sajūsmu ķērāmies atkal pie brīvā tirgus un politiskās demokrātijas pils celšanas, pildot to ar pasaulīgām, liberālām vērtībām, taču nepagāja ne 20 gadi, kad mērķi, ko kārojām sasniegt, ir atkal sabrukuši un daudzi, kam ar cerībām uzticējāmies, ir pievīluši. Vai pieredze mums vēl vispār ļauj kaut kam ticēt, uz kaut ko paļauties?

Apustulis Jānis raksta: “Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” [1.Jāņa 2:17] Mums ir vairākkārt nācies piedzīvot, kā iznīkst pasaules progresā balstītās cerības. Augšāmceltais Kristus turpretī saka: “Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt; tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu.” [Atkl.3:8]

Šajā raižu pilnajā laikā mums vajadzētu daudz dziļāk pievērsties attiecībām ar Kristu. Cilvēka sirds ir tur, kur ir viņa lielākais dārgums. Ja mūsu sirds ir pie Kristus, tad neviens nespēj atņemt mums dzīvi un cerības. Mēs drīkstam ar pateicību pieņemt jebkuras materiālās vērtības vai karjeras iespējas, ko vien var sasniegt taisnīgā ceļā, bet ar paļāvību atstāt Dieva ziņā, kas mums pieder un kas mēs esam. Viņš savējos neatstāj kaunā, un dzīve ar Kristu spēj dot tik daudz, ka viss cits būs otršķirīgs.

Daudz ir runāts par indivīda brīvībām un tiesībām, bet šai laikā mums par jaunu jāatklāj kopienas spēks, jāpiedzīvo draudzes vērtība. Ievērosim, ka Kristus pēc augšāmcelšanās neparādījās visai cilvēcei, bet tikai dažiem. Cilvēkiem bija jāsaņem Lieldienu vēsts citam no cita. Tāda ir mūsu augšāmceltā Kunga griba, lai Viņa augšāmcelšanos mēs ieraudzītu viens otrā. Mums jāpalūkojas apkārt, lai redzētu, kā dzīvo mūsu tuvākais. Varbūt kādam vajadzīgs atbalsts un palīdzība, un tieši mēs varam to sniegt. Bieži tā pat nebūs mantiska palīdzība vai nabagu dāvana, bet iedrošinājums, uzmundrinājums, palīdzīga roka un drauga plecs. Tāda ir Kristus griba, lai kļūstam par Viņa augšāmcelšanās lieciniekiem. Ja nepieciešams, tad arī vārdos, bet Viņa augstākais bauslis ir: “Mīli Dievu no visas sirds, dvēseles prāta un spēka, un savu tuvāko kā sevi pašu.” [Lk 10:27] Kristus ir augšāmcēlies! Priekš mums visiem cietis, miris un augšāmcēlies!

Romas katoļu Baznīcas Latvijas arhibīskaps metropolīts Jānis kardināls Pujats: 

Lielie Kunga Jēzus Augšāmcelšanās svētki liek šīs zemes bērniem pacelt savas domas uz debesu lietām. “Es ticu uz miesas augšāmcelšanos,” tā kristieši saka, apliecinot savu ticību. Tā nav tikai formalitāte, jo kristieši patiesi tic cilvēku augšāmcelšanai pastarā dienā. Tā ir brīnišķa ticības patiesība, kas balstās Svētajos Rakstos. Apustulis Pāvils vēstulē filipiešiem raksta par Jēzu, ka “Viņš pārveidos mūsu necilo miesu, padarot to līdzīgu savai apskaidrotai miesai” (3,21). Citā Rakstu vietā šis apustulis to raksturo kā “garīgu miesu”, kas vairs nav padota iznīcībai (1Kor.15,44.53). Un pats Kristus saka, ka “pēc augšāmcelšanās… visi būs kā Dieva eņģeļi debesīs” (Mt.22,30). Tāda, lūk, ir zemes bērnu nākotne, kur “Dievs noslaucīs ikvienu asaru no viņu acīm, un nebūs vairs nāves, ne bēdu, ne vaidu, ne sāpju…” (Atkl.21,4). Šī nākamā dzīve ticīgajiem ir spēka avots, kas tiem palīdz iziet cauri visām laicīgās dzīves nebūšanām. Ticībā uz Dievu un cerībā Viņu skatīt nākamajā dzīvē lai smeļ spēku īpaši tie, kurus dzīves krusts nospiež sevišķi smagi. “Turiet drošu prātu,” saka Kristus, “Es uzvarēju pasauli” (Jņ.16,33).

Novēlu visiem gaišus Lieldienu svētkus!

Bīskaps Jānis Pujats: “Ticībā uz Dievu un cerībā Viņu skatīt nākamajā dzīvē lai smeļ spēku īpaši tie, kurus dzīves krusts nospiež sevišķi smagi.” Bīskaps Elmārs Ernsts Rozītis: “Vislabāk, ja zinām savu dzīvi Dieva ziņā, spēka pārpilnības brīžos un tad, kad spēka ir maz vai nemaz.”

  Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis: 

Lieldienas ir Augšāmcelšanās svētki, kad ik gadus kristieši svin pie krusta mirušā Jēzus Kristus celšanu no nāves – mūžīgai dzīvībai. Kad cilvēks mirst, ar to zūd visas iespējas, kas bija dibinātas viņa paša spēkā. Toties pilnībā pie viņa parādās Dieva spēks un Viņa iespējas.

Dieva spēkā – celties! Šo brīnumu varam piedzīvot arī jau pirms nāves. Lieldienu iezīmē katra svētdiena var būt mazas Lieldienas, maza jauna dzīves posma sākšana, paļaujoties uz Dieva spēku. Uz brīdi liekam pie malas mūsu ikdienas centienus – un daudzi cilvēki piedzīvojuši, ka ar Dieva svētību mūsu dzīve un darbi tad rit vēl labāk, nekā varējām iedomāties.

Dieva spēkā – celties! Man dažkārt ir grūti no rīta piecelties. Nav spēka – un darbu tik daudz! Tad ir labi, zināt, pie kā var griezties. Lūdzot, lai Dievs piepilda ar Savu spēku un Savām dāvanām. Lai notiek šīs dienas Lieldienu brīnums pie manis. Vislabāk pat, katru dienu sākt, izejot ne no mūsu iedomām un iespēju apsvērumiem, bet lūgšanā dienu atvēlēt Dieva gribas piepildīšanai. Viņš šo dienu negrib sliktāku mums nekā mēs paši.

Dieva spēkā – celties! Lieldienu noslēpums var kļūt par dzīves noslēpumu mums.

“Ak, mūsu spēciņš ļoti vājš” – tā nav mūsu spēka un spēju noliegšana, bet tas ir tikai reālisms. Mūsu fiziskās, saimnieciskās, profesionālās, sabiedriskās spējas, tās ir jaukas, bet ierobežotas, tikai uz laiku mums dotas. Protams, mēs esam atbildīgi par šo spēju izkopšanu un pielietošanu. Tomēr, ja no tām ir atkarīga visa mūsu dzīves perspektīva, tad diezgan bēdīgi. Labāk, ja mēs varam sagaidīt tuvu cilvēku labestību – tad var dzīvot jau drošāk un priecīgāk. Vislabāk, ja zinām savu dzīvi Dieva ziņā, spēka pārpilnības brīžos un tad, kad spēka ir maz vai nemaz.

Jo tad mēs varam piedzīvot kaut ko brīnišķīgu: Lieldienu noslēpumu! Ka mūsu dzīvē parādās arvien vairāk Dieva spēks. Kaut kas neierobežots, skaists, mūžīgs. Liecība kaut kam tālu pāri mūsu iespējām, pie kā mums var būt daļa. Tas var dot spēku dzīvot un pat prieku, kad personīgās dzīves un sabiedrisko kārtību nodrošinājumi šķobās, kad šinī laikā it īpaši parādās, cik ātri var zust tas, uz ko saimnieciskā ziņā paļāvāmies. Tieši mūsu nespēkā būsim Lieldienu cilvēki! Sveicot mūsu tautiešus Latvijā un plašā pasaulē, novēlu saredzēt un piedzīvot mūsu ierobežotībā – Dieva iespējas. Mūsu personīgā dzīvē un arī visas mūsu valsts mērogā. Novēlu Jums dzīvot arvien vairāk iz Dieva mīlestības, kas par nāvi stiprāka. Tā deva spēku celties Lieldienu rītā, un tā dos spēku celties katrā rītā no jauna.