Jāzeps Eiduss, LU profesors, Dr. habil.phys., Dr. h.c.chem., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks, Londonas universitātes Berkbeka koledžas goda loceklis, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Darba pamatideja izteikta titullapā. Kā moto citēti mūsu gadsimta izcilā fiziķa un domātāja Nilsa Bora vārdi: "Liela patiesība ir patiesība, kuras pretmets arī ir Liela patiesība." Šī doma vijas cauri visam darbam, parādīdamās aizvien kādā jaunā aspektā. Man grāmata atgādina liela vēriena mūzikas darbu, varbūt kādu fantāziju, kas iesākas ar samērā īsu, dažu taktu tēmu un tālāk tiek izvērsta aizvien plašāk un plašāk, aizvien izsmalcinātāk un sarežģītāk, arvien dziļāk un noslēpumaināk.

Šajā moto izteiktā pamatdoma ir it kā vienkārša un it kā nav galīgi sveša. Tā jau ģeniāli formulēta seno Austrumu gudrajo prātulās un simbolos. Tomēr, nepretendējot uz idejas prioritāti, vēl vairāk — dziļā godbijībā noliecot galvu senlaiku ģēniju priekšā, autors pratis šajās gudrībās atrast jaunas skaldnes, jaunus aspektus, parādīt visus dziļumus, kas tajās slēpjas. Iepazīstot grāmatu, man atmiņā atausa agrā jaunībā lasītā Andrieva Niedras grāmata "Zemnieka dēls", kurā bija ieausta doma, ka katrai lietai ir divas puses. Protams, abi darbi ir nesalīdzināmi lielumi, bet šī analoģija, manuprāt, nebija nejaušība.

Šī raksta apjoms neļauj apstāties pie visu 92 eseju iztirzāšanas, jo pārāk plaši un daudzveidīgi ir tajās aplūkojamie jautājumi. Tas aptver tādas jomas kā filozofija, ētika, reliģija, dabaszinātnes, sākot ar kosmoloģiju, fiziku, bioloģiju visplašākajā nozīmē — no dzīvības biofizikālajiem un bioķīmiskajiem pamatiem, aplūkojot bioloģisko evolūciju, līdz pat "homo sapiens" tapšanai. Šī plašā jautājumu loka izklāsts, protams, notiek autora idejiskās filozofiskās un ētiskās pamatnostādnes garā. Materiāls pasniegts, atsaucoties uz pēdējiem zinātnes atzinumiem, izmantojot un citējot vissvaigākos un autoritatīvākos literatūras avotus.

Īpašs gāmatas nopelns ir tas, ka šī darba otrajā pusē autors iedrošinās doties arī pašos jaunākajos zinību laukos, kas lasītāju ievada mūsdienu, varbūt pat rītdienas zinātniskās domas pasaulē. Te varētu, piemēram, minēt fraktāļu ģeometriju matemātikā, haosa teoriju, modernās problēmas kvantu teorijā, Gēdela teorēmu, dažādus modernās zinātnes paradoksus.

Visas autora aplūkotās zinātniskās problēmas ir traktētas vēsturiskā skatījumā, izsekojot problēmas tapšanas gaitai un tās attīstībai līdz mūsdienu atziņām.

Autors stingri, reizēm pat kaislīgi aizstāv savas idejiskās pozīcijas, brīžiem visai asi polemizē ar saviem idejiskajiem pretiniekiem, šī polemika reizēm ir ļoti kategoriska, pat robežojas ar zināmu vienpusību. Noraidot vienu galējību, viņš reizēm bīstami tuvojas pretējai galējībai, pret kuru pats tik pārliecinoši uzstājas. Viskrasāk tas izpaužas Hēgeļa kritikā, kuram autors, citējot Poperu, veltī ļoti asus, pat apvainojošus vārdus (piemēram, kvalificējot Hēgeli kā šarlatānu, kā to dara Popers). Hēgeļa nopelnus un nozīmi pilnīgi noliegt būtu pārspīlēti.

Ļoti plaši un dziļi autors iegremdējies arī tā saucamajā humanitārajā pasaulē — psiholoģijā, ētikā, reliģijā, atziņas teorijā, vēsturē, arī sabiedriskajā dzīvē. Ļoti liela vieta ierādīta autora iztirzājumiem par tēlotāju mākslu un arhitektūru. Šiem jautājumiem autors pieskaras jau atsevišķu zinātnisku jautājumu izklāstā, tomēr pievērsis arī īpašu uzmanību atsevišķās esejās konkrētām estētikas problēmām veltītiem apcerējumiem.

Daži vārdi par autora idejiskajām pozīcijām, kuru pamatā ir dziļas pārdomas un iekšēji pārdzīvojumi. Tās ir izteikti individuālas un nav vienkārši iekļaujamas kādā no parastajiem "ismiem". Autors atrodas spēcīgā Austrumu filozofijas, dzenbudisma, kā arī neoplatonisma un zināma misticisma ietekmē ar izteikti panteistisku ievirzi. Modernās metodoloģijas jomā viņš ir pārliecināts komplementaritātes principa piekritējs, ko viņš faktiski arī izvēlējies par sava darba moto. Atziņas teorijā viņš piešķir izcilu nozīmi intuīcijas elementam, uzskatot to par nepieciešamu komplementāru racionālas domāšanas momentu jebkurā jaunradē, piešķirot tai reizēm izšķirošo lomu jaunu paradigmu rašanās procesā.

Lasītājam var rasties pamatots izbrīns, kā autoram izdevies ievietot tik plašu un nopietnu saturu vienā, kaut arī samērā apjomīgā, grāmatā, izvairoties no pavirša un mākslīgi vulgarizēta izklāsta. Jāteic, ka šeit slēpjas viens no autora izcilākajiem veikumiem. Nepazeminot materiāla zinātnisko līmeni, autoram izdevies īsi un pietiekami populāri, izvēloties pašu būtiskāko, apbrīnojamā veidā radīt sava veida modernās zinātnes enciklopēdiju, izcili informatīvu un pamācošu. Turklāt viņš dāsni, reizēm izteikti dāsni, izmanto savu neapšaubāmi plašo un dziļo erudīciju, kas sniedzas tālu pāri autora tiešajai zinātniskajai specialitātei. Ne viss materiāls ir vienādi viegli pieejams mazāk sagatavotam lasītājam, bet darba sadalījums 92 esejās, no kurām liela daļa lasāma atsevišķi, atbilstoši lasītāja interesēm, padara grāmatu apgūstamu ļoti plašām interesentu aprindām, kas vēlas iepazīties ar modernās zinātnes plašo pasauli un gūt izpratni tajā. Tiem, kas vēlas dziļāk iepazīties ar vienu vai otru no grāmatā skartajiem jautājumiem, autors pievienojis ļoti plašu izmantotās oriģinālās un vispārīgās literatūras sarakstu, kas satur 211 nosaukumus.

Visumā grāmata sarakstīta ļoti labā valodā, kas reizēm pat iegūst dzejisku pieskaņu. Vietām tomēr tā ir pasmaga, ar ļoti gariem un viens otrā iebīdītiem palīgteikumiem, divdabju konstrukcijām, kas reizēm spiež dažu labu vietu pārlasīt divreiz. Iespējams, ka autoru ietekmējis paša materiāla reizēm sarežģītais raksturs kopā ar vēlmi ievietot ierobežotā apjomā maksimumu informācijas.

Kā grāmatas īpaši izcilu īpašību var minēt plašo lielisko ilustrāciju klāstu, kura veidošanai izmantots materiāls, ko autors savācis jaunākajos augstvērtīgajos avotos no visas pasaules. Ilustrācijas un detalizētie paraksti zem tām ievērojami veicina grāmatas apgūšanu, nemaz nerunājot par to sagādāto estētisko baudu.

Nevaru atturēties no atzīšanās, ka grāmatas lasīšana sagādāja patiesu prieku un neviltotu interesi no sākuma līdz galam, kaut gan ne gluži visos jautājumos piekrītu autoram. Ne visi autora kategoriskie apgalvojumi liekas pieņemami. Diemžēl savā laikā plānotajai diskusijai nebija lemts notikt. Ne visi autora kategoriskie apgalvojumi ir tik viennozīmīgi, ne visi nopēlumi ir pieņemami bez ierobežojumiem, ne visas paradigmu maiņas notiek tik krasi un ir tik skaidri norobežojamas. Tā, piemēram, mūzikas garīgās polifoniskās stadijas laikā jau parādās arī melodiskās, pat liriskās mūzikas iedīgļi (Bahs). Viduslaiku literatūrā un glezniecībā jau XIV un pat XIII gadsimtā parādās humānisma (renesanses) pazīmes (Petrarka, Dante), tāpat arī tēlotājā mākslā (Džoto). Nolūkā skaidrāk un pārliecinošāk izteikt savu pamatnostādni, kurai visumā pilnīgi pievienojos, autors reizēm riskē, noliedzot vienu galējību, nokļūt pretējā galējībā.

Pašlaik grāmata tiek tulkota angļu valodā, jo ir pamats domāt, ka arī ārzemēs tā varētu tikt uzņemta ar interesi. Pasaulē līdzīga satura grāmatas parādās diezgan bieži, bet man nav zināms darbs, kas aptvertu tik plašu jautājumu loku.