Mūžīgais un mirklīgais. Akmens un zieda metaforas

1. Induļa Rankas skulptūra "Veļu akmens" Siguldā, Dainu kalnā

2. Rjoandzi dzenbudistu tempļa akmensdārzs Kioto Japānā

4. Japāņu hieroglifs, kas nozīmē mūžību. Piktogrāfiski tās ir kalnu upes, kas saplūst Okeānā

Mūžīgais un mirklīgais, pastāvīgais un mainīgais, statiskais un dinamiskais — tās ir nozīmīgas Lielo patiesību pretmetu filozofiskās kategorijas.

Filozofiskos mītos akmens vai klints simbolizē mūžīgo, pastāvīgo. Turpretim ziedi — īslaicīgo. Mainīgo, kādu mūžības mirkli. Īpaši nozīmīga akmens un zieda pretmetu metafora ir dzenbudistu sakrālajā folozofijā. Akmens simbolika caurauž dzenbudistu gleznainos akmensdārzus, meditācijas un filozofisko pārdomu svētvietas. Dzenbudistu filozofiskajā gaisotnē jau 15. gadsimtā, Muromači periodā, radās t.s. japāņu stila akmens – dārzi ( sekitei ). Šie dārzi reprezentē abstrahētu dabas ainavu, ko veido tikai no akmeņiem un baltām smiltīm. Šo akmensdārzu stilu sauc par kare–sansui — tas nozīmē: sausā (abstrahētā) ainava. Te jāpiemin, ka japāņu vārdu "ainava" apzīmē divi hieroglifi: san – kalns un sui — ūdens. Kalnu šajā abstrakti iemūžinātajā ainavā simbolizē akmeņi, bet ūdeni — baltās smiltis, kuru klājumā īpaši ieveido viļņu zīmējumu.

Viens no Japānas visslavenākajiem dzenbudistu kare – sansui akmens – dārziem atrodas Kioto, Rjoandzi templī.To 15. gadsimtā veidojis izcilais dārzu tēlnieks Soami. Šajā akmensdārzā uz balto, viļņojošo smilšu klajuma vairākos grupējumos izveidoti 15 akmens veidojumi, kas atšķiras pēc formas, faktūras un krāsas (2. attēls). Šis izvietojums atbilstoši japāņu estētiskajiem principiem ir izteikti asimetrisks un akcentē Pasaules norišu nepabeigtību un nesakārtotību. Lai arī šis miniatūrais akmensdārzs aizņem tikai dažus simtus kvadrātmetru, skatītājam rodas bezgalīgi plašas telpas ilūzija. To var uztvert gan kā okeānu ar salām, gan kā mākoņu jūru, caur kuru izlaužas kalnu virsotnes.

Šo akmens un smilts poēmu ne bez pamata dēvē par dzenbudistu filozofisko dārzu. Tā pamatmērķis — rosināt meditējošā skatītājā pārdomas par dzīves mūžīgajām un mainīgajām vērtībām. Akmeņi sakārtoti tā, ka no jebkura skatpunkta no visiem 15 akmeņiem redzami tikai 14. Tas rosina pārdomas par to, ka Pasaulē visu nekad nevar izzināt, paliek kāds kantisks noslēpums — lieta sevī (" Ding an sich ") —, kas mūsu prātam nav pieejams. Savukārt abstraktā mūžīgo simbolizējošā kare –sansui iekļaujas kā sastāvdaļa apkārtējā gleznainajā kalnu parku ainavā, kas mainās līdz ar gadalaikiem un uzsver nepārtraukto mainību Dabā. Šī kopaina, mūsuprāt, raksturo japāņu estētisko un filozofiski sakrālo principu nedalāmo vienību un komplementaritāti.

Runājot par dzenbudisma būtību, Guna Eglīte japāņu rakstniekam Kavabatam Jasunari veltītā rakstā burvīgi pasaka: "... dabai un cilvēkam ir vienots sākums, kas nepārtraukti attīstās un mainās. Šis vienotais sākums jeb Visuma dvēsele ietver sevī visu — ziedus, lapas, sniegu, mēnesi, kalnus un jūras, dzīvo un nedzīvo, esības un maiņas ritmus. Emocionālās vienības izjūtā ar Visuma dvēseli ne tikai cilvēks pārdzīvo sevi kā dabas daļu, bet arī daba kļūst cilvēka būtībai neatņemama. (..) Pēc dzenbudistu mācības Visuma dvēseli var uztvert garīgas atskārsmes brīdī ( satori ). Tieši šai brīdī, attīrot savu prātu no egoistiskām domām un izskalojot no sirds tukšu vēlēšanos smiltis, ir iespējams mentālā līmenī "pieslēgties kosmosam" — izjust, ka visam savs laiks, savs ritms, savs Ceļš. Šī izjūta paver iespējas dziļākai skaistuma uztverei."

Mūžīguma pretpola — īslaicīguma un nepastāvīguma dzenbudiskā metafora ir zieds. Īpašu vietu šajā poētiskumā ieņem sakuras — ķiršu — ziedēšanas pēkšņums un īslaicīgums. Ķiršu ziedēšana japāņiem ir sakrāli svētki. Viņus saviļņo ne vien tas, ka sakuras ziedu ir bezgala daudz, bet arī šo ziedu īsais mūžs. Sakuras ziedlapiņas nepazīst vītuma. Jautri griezdamās, tās līdzīgi sniega pārslām lido uz zemi pie niecīgākās vēja pūsmas. Tās nobirst pavisam svaigas, neko nezaudējot no sava skaistuma.

Kā jau vairākkārt esam konstatējuši, patiesi pārsteidzoša ir ideja un paradigmu kontinuitāte cauri laika gadu simtiem. Tā kādreiz, atgriezies no Japānas, apmeklēju Dainu kalnu Siguldā. Un ar patīkamu pārsteigumu pamanīju, ka Induļa Rankas abstraktā skulptūra — mans mīļais "Veļu akmens" — ir idejiski tik radniecīga Rjoandzi kare–sansui vidējai pelēcīgajai akmens veidojumu grupai (salīdzināt 1. un 2. attēlu). Rankas "Veļu akmens", kas arī simboliski asociējas ar mūžīgo, tikpat burvīgi iekļāvies apkārtējā ainavā kā Rjoandzi mūžību apliecinošie akmeņi.

Japāņiem mūžības simbols ir arī viens no pasaules skaistākajiem vulkāniskās izcelsmes kalniem — Fudzijama (Ugunskalns). Sakuras ziedi uz sniegiem klātā Fudzi kalna fona ir vēl viena no japāņu iemīļotākajām mūžīgā un īslaicīgā pretmetu metaforām ar dziļu filozofisku zemtekstu (3. attēls).

Mūžības pieskārienu japāņi izjūt arī senās lietās. Viņus valdzina gan saplaisājusi Edo perioda tējas tasīte, kas glabā neskaitāmus roku pieskārienus, gan sens nodzeltējis tušas zīmējuma tīstoklis, gan nomelnējis sudrabs un nosūnojis akmens dārzā. Šīs laika ritumā radušās iezīmes tiek apzīmētas ar īpašu estētisku kategoriju — sabi , kas burtiskā tulkojumā nozīmē "Rūsa". Sabi tātad ir neviltota rūsa, arhaiska nepilnība, senatnes smarža, laika zīmogs.

Šādas seno laiku tradīcijas veido tautas kultūras koka sakņu tīklojumu, bez kura nespēj izdzīvot gadalaikos mainīgā lapotne.

Japāna ir sala Lielā Klusā okeāna malā, kurā satek visas kalnu upes. Japāņiem arī okeāns ir mūžības simbols. Tāpēc mūžību japāņu hieroglifā attēlo upes, kas saplūst okeānā (4. attēls).

3. Sakuras ziedi uz sniegiem klātā Fudzi kalna fona — īslaicīgā un mūžīgā pretmeti japāņu estētiski filozofiskajā uztverē

Eseja un attēli no E.I.Siliņa grāmatas "Lielo patiesību meklējumi"