1940.gada vasara

1998.gada vasara

Par sevi, par dzīvi

Esmu dzimis 1929. gada 4. janvārī zemnieku ģimenē Daugavpils apriņķa Ungurmuižas pagastā. To 1939. gadā pārdēvēja par Medņu pagastu un iekļāva Jēkabpils apriņķī. Ģimenē bijām trīs bērni, vēl brālis un māsa, bet es biju jaunākais. Mani senči, cik izdevies noskaidrot, visi dzīvojuši šajā sēļu novadā un nodarbojušies ne tikai ar zemniecību. Vecāki bija ļoti čakli, saimnieciski, sabiedriski, labestīgi, ar zelta rokām apveltīti sava darba darītāji. Par savu pienākumu viņi uzskatīja ne tikai prasmīgi saimniekot, bet, radinot savus bērnus pie darba un grūtībām, dot tiem arī labu izglītību. Mans apzinīgais mūžs sākās trīsdesmito gadu vidū, kad, pateicoties Latvijas ļoti sekmīgajai saimnieciskajai politikai, īpaši strauji attīstījās arī lauksaimniecība. To labi varēju izjust arī es, vērojot sava ganāmpulka kvantitatīvo un kvalitatīvo izaugsmi un produktivitātes palielināšanos.

Daudzas tā sauktās vakarēšanas, kad apkārtējie zemnieki tikās ar agronomiem, veterinārārstiem, zootehniķiem, lopu pārraugiem un melioratoriem, notika mūsu mājās. Tā nu iznāca, ka es jau bērnībā varēju klausīties gudrās pārrunās un tikties ar ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem. Tas man ļoti noderējis tālākajā dzīvē. Mācīties sāku 1936. gadā tikko uzceltajā Liepenes pamatskolā. Mācīšanās īpašas grūtības nesagādāja, jo lasīt biju iemācījies jau pirms tam. Grāmatas un avīzes mūsu mājās vienmēr bija lielā cieņā, un garajos ziemas vakaros kāds no ģimenes locekļiem petrolejas lampas gaismā kaut ko lasīja citiem priekšā. Dažreiz lasīšana individuāli turpinājās zem segas elektriskā lukturīša gaismā. Skolā īpaši patika matemātika un fizkultūra. Abus šos priekšmetus pasniedza brīnišķīgs skolotājs un pedagogs Nikolajs Āriņš. Svētdienās, kad mūsu pusē lauku darbus nestrādāja, bija laiks sporta nodarbībām. Īpaši populārs mūsu un arī kaimiņu pagastos bija volejbols. Cītīgi trenējoties, man bija tas gods jau kā 4. klases skolniekam spēlēt pagasta izlasē. Diemžēl, es to ļoti labi atceros, pirmo spēli zaudējām, ko, protams, es ļoti pārdzīvoju. Tomēr tā bija laba mācība turpmākajai dzīvei, ka jāprot arī godam zaudēt.

Interesanti atzīmēt, ka šīs divas līnijas — mācīšanās un sports — dažādās izpausmēs manā dzīvē iet nepārtraukti blakus.

Smagajos kara un okupācijas apstākļos no 1942. līdz 1947. gadam mācījos Jēkabpils vidusskolā, kur atkal sastapu lieliskus pedagogus, vispirms minot direktoru un matemātikas skolotāju Jāni Jansonu un klases audzinātāju un vācu valodas skolotāju Elzu Lasi. Augstākais sasniegums sportā vidusskolas laikā — PSRS junioru čempions diska mešanā.

No 1947. līdz 1952. gadam mācījos Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē, klausoties izcilo zinātnieku profesoru Augusta Ķešāna, Gustava Vanaga, Alfrēda Ieviņa, Lidijas Liepiņas un Jūlija Eiduka lekcijas un sākot strādāt arī zinātnisko darbu. Studiju laikā turpināju aktīvi nodarboties arī ar sportu, no 1949. līdz 1952. gadam biju LVU un republikas volejbola izlases dalībnieks un komandas sastāvā vairākkārt izcīnīju Rīgas un republikas čempiona nosaukumu, kā arī ar zināmām sekmēm startēju PSRS mēroga sacensībās.

Pēc studiju beigšanas strādāju rūpnīcā "Rigips" par maiņas meistaru un ceha vadītāju, bet ar 1954. gada decembri pārgāju uz Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūtu (no 1966. gada — Neorganiskās ķīmijas institūtu) par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku. Zinātniskajā darbā esmu risinājis vairākas problēmas, strādājot izcilo zinātnieku Alfrēda Ieviņa, Kārļa Karlsona un Alberta Vaivada vadībā, bet, sākot ar 1965. gadu, jau patstāvīgi vadot zinātniskos pētījumus plazmas ķīmijas un tehnoloģijas un neorganisko fosfora – slāpekļa savienojumu ķīmijas nozarēs. Pēc kandidāta disertācijas aizstāvēšanas kļuvu par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku (1963. g.), tad laboratorijas vadītāju (1969. g.), direktora vietnieku zinātniskajā darbā (1970. g.), institūta direktoru (1984. g.). Ar 1971. gadu sāku lasīt lekcijas vairākos priekšmetos Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas tehnoloģijas fakultātē, gatavojot līdz ar to speciālistus darbam Latvijā līdz tam nepazīstamās specialitātēs. Darba gaitā izveidojās samērā liels un kvalificēts zinātnieku kolektīvs, kas spēja risināt gan teorētiskas, gan praktiskas problēmas un kļuva par vienu no vadošajiem savā nozarē ne tikai Latvijā, bet arī PSRS mērogā. Manā vadībā ir aizstāvētas 15 kandidāta un doktora disertācijas, esmu publicējis vienu monogrāfiju un turpat 300 zinātnisko darbu, kā arī piedalījies ar referātiem daudzās konferencēs. Par sasniegtajiem rezultātiem esmu saņēmis PSRS Ministru padomes pirmās pakāpes prēmiju (1976. g.), Latvijas PSR Valsts prēmiju (1980. g.), S.Hillera medaļu (1996. g.), G.Vanaga balvu (1998. g.), L.Liepiņas medaļu (1999. g.). 1996. gadā kļuvu par Rīgas Tehniskās universitātes Goda doktoru (Dr.h.c.). 1989. gadā mani ievēlēja par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, bet 1992. gadā — par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli. Šajā gadā mani ievēlēja par LZA viceprezidentu, 1994. un atkārtoti 1996. gadā — par prezidentu un no 1998. gada — atkal par LZA viceprezidentu. 1996. gadā Saeima mani ievēlēja par Latvijas Republikas Augstākās izglītības padomes locekli. Atbilstoši likumam "Par zinātnisko darbību" es sakarā ar vecuma ierobežojumiem vairs nevaru ieņemt administratīvu amatu, tāpēc 1997. gada aprīlī beidzu pildīt Neorganiskās ķīmijas institūta direktora pienākumus. Darbību institūtā turpinu kā vadošais pētnieks. Vairākkārt esmu ievēlēts Latvijas Zinātnes padomē un 1993./1994. gadā biju arī tās priekšsēdētājs.

Turpinu aktīvi strādāt gan zinātnē, gan zinātniski organizatoriskajā darbā.

Tikšanās

Ar akadēmiķi Tāli Milleru biju tikusies dažādās sanāksmēs un apspriedēs. Sevišķi palikusi atmiņā kāda Baltijas valstu zinātņu akadēmiju vadītāju tikšanās Jūrmalā, ko Tālis Millers kā namatēvs vadīja latviski neuzbāzīgā sirsnībā, vairāk ar acīm un smaidu nekā ar balsi. Zināju, ka tieši viņš Latvijas zinātnē iedibinājis tādas nozares kā plazmas ķīmija un plazmas tehnoloģija, kam bijusi milzu nozīme gan kara rūpniecībā, gan kosmosa apguvē. Atmodas sākumā viņa vadītais Neorganiskās ķīmijas institūts Salaspilī kļuva par Zinātnieku savienības šūpuli. Pēc neatkarības atgūšanas Tāli Milleru ievēlēja Zinātņu akadēmijas prezidijā un viņš roku rokā ar akadēmiķiem Jāni Stradiņu un Juri Ekmani izvadīja to cauri sarežģītajiem laiku griežiem un visām akadēmijas reorganizācijas grūtībām. Nekā nebiju dzirdējusi par zinātnieka sporta aktivitātēm, tāpēc kā pārsteigums nāca kāds rakstiņš presē par fizkultūriešu entuziasmu trūcīgajos pēckara gados, kad uz republikas meistarsacīkstēm no Jēkabpils reiz ieradušies divi zēni, kam par abiem bijis tikai viens sporta krekliņš. Un viens no šiem zēniem bijis Tālis Millers. Vēl lielāks bija mans pārsteigums, kad lielajā "Impro" autobusā, ar kuru šajā pavasarī devos ceļojumā uz Spāniju un Portugāli, man tieši aiz muguras apsēdās elegants kungs... nu līdzīgs kā divas ūdens piles! Nenocietos: "Vai jums nav brālis Tālis?" — "Nē, brālis nav. Es pats esmu Tālis." Nu protams! Taču šķita tik neiedomājami ievērojamo zinātnes vīru redzēt starp tūristiem, kam priekšā tik tāls ceļš ar nakšņošanu arī lētās jaunatnes viesnīcās un pat autobusā. "Impro" taču ir firma, kas izaugusi no Universitātes tūrisma centra. Izrādās, Tālis Millers kopā ar savu dzīvesbiedri Irēnu tūrisma gaitas sākuši gumijas laiviņās un ar mugursomu plecos. Tagad viņi autobusa ekskursijās apceļojuši vai visu Eiropu un ir ļoti apmierināti. Izvēloties maršrutu, komforta līmenis nekad nav bijis noteicošais. Viņus vilina pati varenā daba, vēl neiepazītas zemes un kultūras.

Kā saka Tālis Millers, viņam pasaules izzināšana sākusies jau bērnībā: "Ārkārtīgi svētīgs darbs ir ganos iešana. Tur notiek dabas pētīšana. Tu iepazīsties ar visu. Vispirms ar saviem dzīvniekiem. Man ganāmpulkā bija ļoti laba kārtība. Ganījām kopā ar Džipsīti, tas bija labs suns. Un lopiņi labi zināja, ko var darīt un ko ne. Ganos es iemācījos novērot laika apstākļus. Toreiz jau nekādas plēves un apmetņus nepazina. Rudeņos ir lietus, ir krusa nāca pār ganiņa muguru. Mamma gan deva līdzi vilnas lakatu, ko uzsegt uz pleciem, bet tas ātri izmirka. Tāpēc bija svarīgi pašam vērot, kāda ir saule, kā iet mākoņi, kā izturas putni, ko dara zirnekļi. To visu mācījos skatīt kompleksi, vērot kopsakarībās. Kad mazliet paaugos, klāt nāca dažādi gana darbi — vajadzēja pielīdzināt kurmju rakumus, grāvjus iztīrīt, izcirst mazos kārkliņus. Tā iemācījos dabā skatīties ar saimnieka aci, redzēt, ko te varu pielabot, padarīt skaistāku.

Vēlāk Latviju un toreizējās brālīgās republikas iepazinu sportista gaitās, braucot uz sacīkstēm dažādās pilsētās. Bet, kad sāku piedalīties silikātu ķīmijas laboratorijas rīkotajās ekspedīcijās, ne tikai izbraukāju, bet arī izstaigāju Latviju krustu šķērsu. Un vēl tālāk — iežu paraugus ņēmām arī Rietumigaunijā. Tās reizē bija arī dabas studijas. Ar tūrista mugursomu plecos kopā ar kundzi esam apceļojuši Sibīrijas taigu līdz pat Baikālam, Kolas pussalu, Kaukāzu un Vidusāziju. Daudz esam kuģojuši ar laivām — gan pa Latvijas upēm, gan tālāk."

— Plazmas ķīmija un plazmas tehnoloģija, kad jūs tai sākāt pievērsties, bija jauns virziens ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Tāpat arī neorganiskie fosfora un slāpekļa savienojumi bija maz pētīti. Kāds bija jūsu ceļš zinātnē līdz šī svarīgā soļa speršanai un kas deva drosmi sākt kaut ko pilnīgi jaunu, turklāt ne vairs tik jaunos gados?

— Jā, patiesi, toreiz man bija jau 36 gadi, un sākt zinātnē kaut ko pilnīgi jaunu nebija tik vienkārši. Ja to sauc par drosmi, tad tā man nāk no maniem senčiem, no audzināšanas. Man, varbūt tāpat kā daudziem, ir ļoti veicies ar vecākiem. Viņi mums, bērniem, radīja apstākļus gan fiziskai, gan garīgai attīstībai, ielika pamatu visai tālākai dzīvei — vispirms ar to, ka pieradināja strādāt, kontaktēties ar cilvēkiem un būt labestīgiem. Īpaši mamma bija izcili labsirdīgs cilvēks. Cik man izdevies izpētīt savus radu rakstus, mani senči vienmēr bijuši mazliet labāk situēti nekā apkārtējie ļaudis. Dažu simts metru attālumā no mūsu dzimtas mājām bija vēja dzirnavas, kuras nojauca tikai 1940.gadā pēc padomju armijas ienākšanas. Es nedomāju, ka tās būtu piederējušas maniem senčiem, bet kāds varbūt tur strādāja par melderi un tā dabūja uzvārdu Millers. Tātad mani senči nav nodarbojušies tikai ar lauksaimniecību, viņiem bijuši arī kādi citi amati. Tas būtu pa tēva līniju. Bet manas mātes tēvs bijis Krustpils barona Korfa mežu pārvaldnieks. Es domāju, ka tas latviešu zemniekam toreiz bija augsts amats.

Mūsu mājās ļoti lielā cieņā bija grāmatas. Kā atceros, lasītas tika visādas grāmatas — gan par Lipu Tuliānu un Transvāles varoni, gan Skalbes pasakas un daudz kas cits. Ziemas vakaros kāds pie petrolejas lampas vienmēr lasīja priekšā. Mūsu māja bija visas apkārtnes sabiedriskās dzīves centrs. Svētdienās mūsu pusē nestrādāja. Apdarījuši mājas darbus, ļaudis nāca uz mūsu māju, lai aprunātos, uzspēlētu kārtis. Vienmēr uz galda bija āboli, tika darīts arī alus, vīri iedzēra pa glāzei. Pie mums notika tā saucamās vakarēšanas. Man bija ļoti interesanti visu vērot un klausīties.

Vecāki baudīja visā apkārtnē lielu uzticību. Nekādus amatus tēvs neieņēma, bet viņš bija izraudzīts par vienu no trim uzticības personām. Nezinu vai citur arī tā bija, bet mūsu pagastā tika ievēlēta tāda kā goda tiesa, kas izšķīra dažādus strīdus. Un tēvs bija viens no trim šīs goda tiesas locekļiem.

Tādējādi mēs augām garīgi bagātā vidē, tikām labi un laikam arī pareizi ēdināti un, galvenais, radināti pie darba. Visu laiku bijām fiziski nodarbināti, ļoti smagi strādājām. Es neatceros tādu laiku, kad man mājās nebūtu kāda uzdevuma. Tāda laika nav bijis, es nekad neesmu varējis tā vienkārši vaļoties. Atskaitot, protams, svētdienas. Tās bija brīvas. Pie darba nebija jāiet, un mums, puikām, patika kopā ar kaimiņu bērniem mēroties spēkiem — kurš stiprāks, kurš veiklāks. Tā es sāku sportot. Vēlāk man bija diezgan labi rezultāti vieglatlētikā un volejbolā, un sports mani pavadījis vienmēr.

Trīsdesmito gadu vidū, kad sākās mans apzinīgais mūžs, visa saimnieciskā dzīve Latvijā strauji gāja uz augšu. To, manuprāt, veicināja Kārļa Ulmaņa saprātīgā lauksaimniecības politika. Manis pārvaldītais ganāmpulks arī būtiski izmainījās — no bezsugas lopiņiem uz pilnīgu sugas ganāmpulku. Ne tikai govis, bet arī aitas, vistas un cūkas. Līdz ar to cēlās ražība un kvalitāte.

Vecāki ļoti gribēja, lai mēs mācītos. Māsa kļuva par skolotāju, vecākais brālis pabeidza Rīgas dzelzceļa tehnikumu un vēlāk strādāja uz dzelzceļa, bija arī Krustpils stacijas priekšnieks.

Zinātkāre, mērķtiecīga augšanas griba mudināja tēvu ieviest dažādus jauninājumus, pārņemt jaunās tehnoloģijas. Mūsu saimniecībā audzēja labākās augu šķirnes, nemitīgi tika izkopts ganāmpulks. Par to visu laiku tika arī runāts. Mēs, bērni, bijām tur klāt. Atceros, mēs pavasara dienā abi ar tēvu ejam pa lauku. Tēvs paņem saujā zemi, pasmaržo un saka: "Nē, šodien te vēl nevar sēt." Es arī paņemu zemīti, pielieku pie deguna. Neko nesaožu, bet pats sev liekos tāds svarīgs un apbrīnoju savu tēvu, kas visu zina un saprot.

Man patiesi ir ārkārtīgi veicies. Es jau teicu par vecākiem, bet arī vispār dzīvē es vienmēr esmu sastapies ar ļoti lieliskiem cilvēkiem. Sākot ar pamatskolas skolotājiem un audzinātājiem. Piemēram, mans matemātikas un fizkultūras skolotājs Nikolajs Āriņš. Viņš bija apbrīnojams cilvēks. No viņa esmu mācījies, ka nekad nevajag pacelt balsi. Sešu gadu laikā es ne reizi netiku dzirdējis, ka viņš būtu paaugstinājis balsi. Man jau arī tēvs bija vienmēr teicis, ka to nevajag darīt, ka visu var atrisināt mierīgi, un nu es skolā sastapos ar skolotāju, kas ar savu paraugu to pilnīgi apstiprināja. Arī citi skolotāji bija ļoti labi. Bet Āriņš bija izcils pedagogs un skolotājs, kas ne tikai mācīja savu priekšmetu, bet arī audzināja mūs.

Jēkabpils vidusskolā sāku mācīties kara laikā. Apstākļi bija ārkārtīgi grūti. Mēs, bērni, ātri noplēsām apavus, izaugām no apģērba. Kaut ko nopirkt varēja tikai pret tā sauktajām šeinēm, to nekad nepietika. Tomēr mēs labi mācījāmies un daudz sportojām. Sevišķi volejbols bija cieņā. Es jau ceturtajā klasē biju spēlējis Sāvienas pagasta komandā un piedalījies rajona sacīkstēs. Vēl šodien atceros to tirpoņu kājās, kad vajadzēja iet uz laukuma.

Matemātiku mums mācīja skolotājs Jānis Jansons. Viņš bija arī skolas direktors. Kad pēc tam augstskolā kārtoju iestājeksāmenus, pasniedzējs man sacīja: "Ak jūs pie Jansona esat mācījies? Tad jūs matemātiku vienkārši nevarat nezināt." Un tā tiešām bija. Arī klases audzinātāja un vācu valodas skolotāja Elza Lase, vēstures skolotājs Štokmanis — viņi visi bija personības. Un klase mums bija varena. Mums nebija tādu, kas gribētu skolas laiku kaut kā noslinkot, tikt cauri kaut kā vieglāk. Mēs gribējām mācīties un arī iemācīties kaut ko. Mana klases biedrene bija arī Ārija Grietiņa, mūsu vēlākā dzejniece Ārija Elksne. Skolu beidzot, mūsu klasei tika viena zelta medaļa un divas sudraba medaļas. Arī es tikai muļķības dēļ paliku bez medaļas. Sacerējumā biju ielaidis kļūdiņu, pietrūka viena punkta. Zelta medaļu saņēma Irēna, mana vēlākā kundze. Viņa nāk no spēcīgas dzimtas, arī par to varētu daudz ko stāstīt.

Par ķīmijas studijām izšķīros zināmā mērā aiz ziņkārības un varbūt arī zinātkāres dzīts. Mani priekšmeti bija matemātika un fizkultūra, ķīmijā es biju visvājāk sagatavots. Tomēr pieteicos, izturēju lielu konkursu un iestājos tieši Ķīmijas fakultātē, jo gribējās pašam izzināt ķīmijas norises, pašam par visu tikt skaidrībā. Un atkal sastapos ar lieliskiem pasniedzējiem. Vesela plejāde izcilu personību! Diplomdarbu strādājot, tuvāk iepazinos ar profesoru Kārli Karlsonu, ļoti erudītu zinātnieku. Tāpat ar profesoru Albertu Vaivadu. Kad sāku strādāt, viņi abi bija laboratorijas vadītāji. Man toreiz bija zināmas nepatikšanas sakarā ar komjaunatni. Tā kā man bija labi panākumi sportā, mani gribēja pēc beigšanas paturēt fakultātē, bet tad vajadzētu stāties komjaunatnē. Kad nepiekritu, mani gatavojās sūtīt darbā kaut kur uz Sibīriju. Es šo norīkojumu neparakstīju un beidzot nokļuvu rūpnīcā "Rigips". Tur dažādos amatos nostrādāju trīs gadus. Tad profesors Karlsons mani caur partijas centrālo komiteju dabūja uz Ķīmijas institūtu, vēlāko Neorganiskās ķīmijas institūtu. Nokļuvu profesora Ieviņa laboratorijā, kas tajā laikā meklēja zeltu. Sarkandaugavā bija superfosfāta rūpnīca, kur pirīta izdedžos vajadzēja meklēt zeltu. To zeltu arī atradām, bet ļoti, ļoti mazos daudzumos, tā ka tos varēja saukt par neveiksmīgiem eksperimentiem. Pēc tam es pētīju vietējos būvmateriālus.

Tas bija 1965.gadā, kad man piedāvāja sākt attīstīt šo jauno virzienu — plazmas ķīmiju un tehnoloģiju. Paralēli sāku pētījumus neorganisko fosfora un slāpekļa savienojumu ķīmijā. Kļuvu par projekta vadītāju. Man bija pavēries neizzināts darba lauks. Mēs saņēmām lielus pasūtījumus no Maskavas. Izpildījām līgumdarbus, ar kuriem tika radīta militārāi rūpnieciskā kompleksa teorētiskā bāze. Ilga un ļoti rezultatīva sadarbība bija arī kosmosa apgūšanas programmās. Uz mūsu materiālu bāzes tika radīti kosmosa kuģi līdz pat slavenajam "Burānam", kas Padomju Savienībā bija pirmais daudzkārt izmantojamais kosmosa aparāts. Attīstot jauno zinātnes virzienu, daudz kas bija jāmācās pašam un jāmāca citi. Jau 1971. gadā sāku strādāt Rīgas Tehniskajā universitātē par lektoru, vēlāk kļuvu par profesoru, lai gatavotu speciālistus jaunajiem iecirkņiem un cehiem.

Mēs nestrādājām tikai zinātnei. Uz mūsu izstrādņu bāzes tika atvērtas pat rūpnīcas. Piemēram, Lugā izveidotā metālgriešanas instrumentu rūpnīca strādā joprojām un mēs tai piegādājam savus pulverus. Mēs panācām, ka arī Latvijas uzņēmumi , kā apvienība VEF, Rīgas Vagonu rūpnīca un Tehnoloģisko rīku rūpnīca, tika apgādāti ar mūsu izstrādātajiem augstas kvalitātes materiāliem. Latvijā bija 14 vai 15 metālgriešanas instrumentu rūpnīcas, no kurām vēl kādas sešas strādā.

— Tā jūs dažu gadu laikā no visai ikdienišķa tautsaimniecībā nodarbināta ķīmiķa izaugāt par vadošo plazmas ķīmijas un plazmas tehnoloģijas speciālistu, pedagogu un zinātnes organizatoru. Kā to visu izdodas savienot?

— Jaunā virziena attīstīšanai bija nepieciešams izveidot savu laboratoriju, vadīt vairāku cilvēku darbu. Te man palīdzēja gan ģimenē kopš bērnu dienām vērotā kontaktēšanās māksla, gan sporta laukumā apgūtā māka darboties komandā, just savstarpēju atbildību. Iecelšana par direktoru notika pilnīgi negaidīti. Tas bija 1984.gadā. Par partijas centrālkomitejas pirmo sekretāru atnāca Borisss Pugo. Man šķiet, viņam nebija sevišķi labas attiecības ar Aleksandru Mālmeisteru, toreizējo Zinātņu akadēmijas prezidentu. Kādā jaukā dienā Boriss Pugo ieradās pie mūsu institūta direktora Bruno Puriņa. Viņi, kā es sapratu, bija labi pazīstami, jo abi bija tā sauktie Krievijas latvieši. Acīmredzot viņi sarunāja, ka Puriņš kļūs par Zinātņu akadēmijas prezidentu. Pēc kādas stundas viņi ieaicināja direktora kabinetā mani, otru direktora vietnieku un partijas organizācijas sekretāru. Un Pugo man krieviski teica: Tu būsi institūta direktors. Bruno Andrejeviču mēs ņemam uz akadēmiju." Es biju kā no plaukta nokritis. Toreiz institūta direktors piederēja pie centrālkomitejas nomenklatūras un iecelšanu šajā amatā vajadzēja apstiprināt centrālkomitejā. Es arī tiku uz turieni aicināts. Mani pieņēma Anatolijs Gorbunovs, kas toreiz bija ideoloģiskais sekretārs. Mums bija ļoti lietišķa saruna. Viņš neinteresējās, kāpēc es neesmu komunistu partijas biedrs, un necentās noskaidrot, kāda ir mana idejiskā pārliecība.

Neorganiskās ķīmijas institūta zinātnieki bija visai brīvdomīgi noskaņoti. Varbūt tāpēc, ka atradāmies Salaspilī — tālāk no priekšnieku acīm. Piemēram, mēs nekas netikām pārgājuši uz krievu valodu. Maskavai adresētās atskaites, protams, rakstījām krieviski, bet iekšējā lietvedībā un darba sanāksmēs vienmēr bija tikai latviešu valoda. Atmodas sākumā, šķiet, 1989.gadā, mēs Salaspilī sarīkojām ļoti plašu sanāksmi, kurā faktiski dzima Zinātnieku savienība. Janvārī, cik vien spējam atbalstījām barikādes. Atceros, kā mūsu ēdnīcā tika vārītas zupas barikāžu aizstāvjiem.

Savienot zinātni ar praksi, pedagoģisko un administratīvo darbību bijis iespējams tikai tāpēc, ka apkārt man visu laiku ir brīnišķīgi cilvēki.

Gleznotājs Boriss Bērziņš un Tālis Millers

"Te es esmu kopā ar māsu Rasmu un māsīcām Viju un Dzidru (pie kreisās rokas). Vēlāk Dzidra Kalniņa kļuva par ārsti, un mēs abi vienā dienā saņēmām Triju Zvaigžņu ordeni"

&n              &n              &n Kopā ar kundzi Norvēģijā. 17.08.1997.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore