Ordeņa kavalieris Mārtiņš Zaurs

Portrets un modelis.  17.02.1995.

Skulptūras no cikla "Vagara Trejača dzimta"

Tikšanās

Līdz 100 vēl... Tāds bija tēlnieka Mārtiņa Zaura mīļākais teiciens jubileju reizēs. Viņam pašam līdz simtam pietrūka 17...

Mārtiņš vai Mārtiņonkulis, kā viņu sauca daudzie draugi, bija oriģināls savos uzskatos, domās un darbos. Laimes māte viņam šūpulī bija ielikusi prasmi saprast koka un akmens dvēseli. Lai gan tiek apgūta dārznieka profesija, par īstu dārznieku viņš nekļūst un šajā laukā darbojas tikai prieka pēc. Mīlestība uz mākslu ņem virsroku, un "Stūrīšu" saimnieki savu dēlu poš ceļā uz Rīgu. Pirmais mēģinājums iestāties mākslas templī beidzās nesekmīgi. No kļūdām ir jāmācās, un jaunais censonis iestājās tautas augstskolā. Tā deva stabilas zināšanas mākslas lietās, bet ne izglītības dokumentu. Otrreiz stājoties Mākslas akadēmijā, tās durvis atvērās, un dārznieks saņēma studenta apliecību. Pavisam vēl iesācējs mākslā iekļuva "Zaļās vārnas" biedru pulkā. Šajā biedrībā apvienojās jaunie mākslinieki un literāti, kas meklēja savu ceļu mākslā un literatūrā. Jau no studiju gadiem māksliniekam ir savi principi, pie kuriem tas pieturējās visu mūžu. Nerādīt darba skices dažādām komisijām un padomēm, bet rādīt pabeigtu darbu. Mākslinieks vienmēr gribēja būt brīvs, neatkarīgs.

Visvairāk apjūsmotāju ir Meistara mūža darbam "Vagara Trejača dzimta", kas radīts ar dvēseli un iztēli, ar darbīgām un prasmīgām rokām. Šajā ciklā ir vairāk par pussimts darbu. Tie visi glabājas Brīvdabas muzejā Zemgales sētā, no kurienes nākuši paši varoņi un to veidotājs. Mārtiņam muzejs nodevis neskaitāmas atsauksmju grāmatas par viņa darbiem, ko rakstījuši cilvēki no visām pasaules malām. Tajās ir gan standartfrāzes, gan vienkāršas darbā sastrādātas rokas ierakstītais "Paldies". Kādreiz Meistars teica: "Mūsu mākslinieki, īpaši tēlnieki, maz strādā pie darbiem, kam nav tiešā pasūtītāja. Bet šādiem darbiem vajadzētu būt." Daudzi gribēja zināt, kā rodas viņa spilgtie, tipiskie tēli. Meistars atbildēja apmēram tā: "Tie visi ir Latvijas koki, jāprot tikai saredzēt un iedot tiem dvēseli un atbilstošā tēla izskatu."

Tēlnieks savus daudzos tēlus veidoja akmenī, kokā un porcelānā, kā arī uz grafikas lapām. Viņš uzskatīja, ka darbi jārada paliekošā materiālā, lai tie saglabātos un paliktu kā liecība par pašu mākslinieku. Arī diplomdarbs "Zemes māte" veidots paliekošā materiālā, un tas vienmēr sagaida un pavada katru "Stūrīšu" apmeklētāju. Mākslinieks ir arī ceļojis pa Eiropu, taču savus uzskatus nekad nav mainījis. Viņš vienmēr palicis uzticīgs paša izraudzītajam virzienam mākslā, ko nosaka latviešu tautas kultūras tradīcijas un raksturs.

Mākslinieks dzīvē bija optimists. Sīkumi viņu netraucēja, viņš tos vienkārši neievēroja. Visu panāca ar neatlaidību un stipru vēlēšanos. "Arī pirms pastardienas es paliktu uzticīgs dzīvei un dzīvībai," Mārtiņš teica kādā sarunā.

Meistars bija arī aizrautīgs kolekcionārs. Krāšanas dzirksti iededzis gleznotājs Konrāds Ubāns, kurš arī pats krājis visu, kas vērtīgāks par vecu naglu. Meistars neatzina kolekcionēšanu kolekcionēšanas pēc. Mākslas darbu iegādi kā naudas ieguldīšanas veidu viņš neatzina." Kolekcionārs ir muzeja priekšpostenis," viņš mēdza teikt, uzskatot, ka īsts kolekcionārs savas kolekcijas darbus labprāt atvēl dažādām izstādēm. Mārtiņa lepnums bija latviešu mākslinieku portretu un pašportretu kolekcijas. Šādu krājumu otru Latvijā neatradīsim. Daudzas valsts mākslas krātuves var lepoties ar Mārtiņa nodotajām vērtībām: atslēgām, marmora skulptūrām, alvas izstrādājumiem, gleznām, senām grāmatām un manuskriptiem. Darbojoties kādā jaunā nozarē, izmantojot jaunu materiālu vai tehniku, Mārtiņš vienmēr pētīja jau radīto. Katram darbam ir sava vēsture, viņš teica. Lai to izpētītu, daudz jāizlasa, jāmeklē, jāsalīdzina.

Tēlnieka diplomu saņēmis 1942.gadā, Mārtiņš Zaurs pirmo izstādi rīko jau pēc gada kopā ar akvarelistu un scenogrāfu Eduardu Vītolu. Pēc tam sekojušas vairākas izstādes, arī kopā ar grafiķi Zigurdu Zuzi. Pēdējā tika sarīkota Tēlnieku namā 1985.gadā sakarā ar mākslinieka 70.dzimšanas dienu.

Meistars sevi spoži apliecināja gan kā mākslinieks un mākslas lietu pazinējs, gan arī kā celtnieks. Viņa dzimtsmājās "Stūrīšos" gribējās ciemoties vēl un vēl. Kāpēc? Šeit pretim dveš miers, labestība un saskaņa ar dabas likumiem. Māja celta divdesmitajos gados, ap to valda īpaša atmosfēra. Daudzus gadus uz "Stūrīšiem" brauca jaunie pāri. Mārtiņa un viņa dzīvesbiedres Mildas izveidotais kāzu rituāls notika "Jaunlaulāto tornī", kur jaunlaulātie pašrocīgi iemūrēja vairodziņu ar jaunās ģimenes uzvārdu. Beigās tornis bija gandrīz pilnīgi noklāts ar vairodziņiem. Vairākus gadus"Stūrīši" bija ne mazāk iecienīti kā Turaidas Rozes kaps. Mājas parkā ir jaunlaulāto krēsls, Ādama un Ievas skulptūras, kur var redzēt, kādi uzdevumi ir jaunai sievai un vīram. Daktera tornī savukārt bija paredzēts izvietot senus medicīnas instrumentus. Šī ideja pagaidām palikusi nerealizēta. Mārtiņš viesus aicināja arī uz omulīgo "Plīšu namiņu" (no vārda plīts). Tā bija Meistara pirmā jaunceltne. Te ir arī kamīns, ko iekurina gan tikai īpašos gadījumos. Malkai kamīnā jautri sprēgājot, Meistars mēdza stāstīt par latviešu kultūras darbiniekiem, dažādiem dīvainiem atgadījumiem mākslā un dzīvē. No šīs celtnes, kur katrs akmens bija viņa iemūrēts, Meistaru arī izvadīja Aizsaules ceļos.

Gadu desmitiem mākslinieks prata dzīvot ar optimistisku pasaules redzējumu un gaišu domu. Jau guļot slimības gultā, viņš draugu pulkā atcerējās raibi, bet interesanti nodzīvoto mūžu. Dzīvojot un strādājot Rīgā vai ceļojot pa pasauli, viņš domās vienmēr bija "Stūrīšos". Te pavadītas skaistas un darbīgas vasaras un vēl skaistāki rudeņi. Un mūža beigās viņš atgriežas savās dzimtsmājās, lai darbā un veselīgā lauku gaisā sirds kļūtu paklausīgāka. Šeit arī vēlā vakara stundā savas ģimenes un paša radīto mākslas tēlu vidū astoņdesmit trešajā dzīves gadā noslēdzās tēlnieka darbīgais mūžs.

Gunārs Kušķis, —

"Latvijas Vēstnesim"

Fotogrāfijas ir lielākoties mākslinieka dāvinātas. Tais gados, kad daudzi saucās par biedriem, viņš allaž rakstīja: "Kušķa kungam no Zaura kunga".

Attēla otrajā pusē mākslinieks uzrakstījis: "Godātam Kušķa kungam no Zaura kunga darbnīcas Rīgā. 1975.g. 7.aprīlī"

Attēla otrajā pusē rakstīts: "Gunāram Kušķim. Reiz bija… Mārtiņš Zaurs Stūrīšos             1996.g.sept. (bet bilde ir veca)"

80 gadu jubilejā pie nepielūdzamā dzīves skaitītāja

M.Zaura paraksts "Tāds mans diplomdarbs "Zeme""