Ukraina nobriedusi konstitucionāliem grozījumiem

Ar Ukrainas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora, Dr.philol. prof. Raula Čilačavas gādību “Latvijas Vēstneša” redakcija uzreiz Pēclieldienu rītā saņēma Ukrainas Valsts prezidenta Viktora Juščenko pārdomu rakstu par aktuālākajām norisēm savā, mums draudzīgajā, zemē un tautā.

Latvijas sabiedrība lieliski atceras 2004.gada decembra “Oranžo revolūciju”, kas satricināja Ukrainu un guva ļoti pozitīvu atbalsi visā pasaulē. “Maidana” dalībnieki – neatkarīgi no vecuma, tautības, izglītības un pārliecības – galvaspilsētas centrā un visā valstī sacēlās pret varas turētāju melīgumu un cinismu, pieprasot atzīt tiesības tautai pašai būt pilntiesīgai saimniecei savā zemē.

Kopš tā laika pagājuši četri gadi. Valsts ir pārmainījusies, tajā tiek celta demokrātiska varas sistēma, kas balstās uz Eiropas vērtībām un demokrātiskām tendencēm, tirgus ekonomiku un cieņu pret cilvēka tiesībām un brīvībām, tostarp vārda un preses brīvību.

 “Mana vēlme – pavērt Ukrainai ceļu uz labāku dzīvi”

Ukrainas Prezidents Viktors Juščenko:

Vēlos savu rakstu iesākt ar Ukrainas iekšējās situācijas izvērtējumu un tiem izaicinājumiem, kas pamudināja mani uz pēdējiem politiskajiem lēmumiem. Daži vārdi par priekšvēsturi.

2004.gada decembrī visa pasaule atklāja sev jaunu Ukrainu. Vienoti kopējā ierosā, ukraiņi ar lielu sparu un vienlaikus miermīlīgi darīja zināmu pasaulei savu vēlēšanos aizstāvēt tiesības brīvi un patstāvīgi izraudzīties valsts augstāko varu.

Gadu pirms tam pasaule jau bija redzējusi Gruzijas “Rožu revolūcijas” īstenotāju apgarotās sejas. Būtībā “krāsainās revolūcijas” pēcpadomju telpā kļuva par loģisku turpinājumu 20.gadsimta 80.gados Austrumeiropā aizsāktajām atbrīvošanās kustībām, kas vēsturē iegājušas ar epitetu “samta”.

Taču globālas politiskas pārmaiņas ietver ne tikai spilgtas un iedvesmas pilnas uzvaras, bet arī neviennozīmīgus cēloņus un nianses, kas lielākoties paliek vēstures aizkulisēs, tomēr vistiešākā veidā to ietekmē.

Kas tad notika Ukrainā 2004.gada decembrī – “Oranžās revolūcijas” aizkulisēs? Vecā vara piekāpās nācijas prasībām, tikai ar noteikumu – veikt grozījumus Konstitūcijā. Tādēļ steigā, bez ekspertu vērtējuma, neuzklausot zinātnieku viedokli un neapspriežot parlamentā, tika pieņemti valsts pamatlikuma grozījumi. Patiesībā toreizējo konstitucionālo grozījumu iniciatori ielika bumbu ar laika degli. Viņu mērķis bija nevis uzlabot politisko sistēmu, bet – gluži otrādi – to izļodzīt. Prezidentam tika atņemtas daudzas pilnvaras, parlaments ieguva bezatbildības statusu, bet solītā un sen briedusī pašvaldību reforma tika atlikta uz nenoteiktu laiku.

Kā vēlāk noskaidrojās, šī politiskā šaha partija bija rūpīgi izskaitļota: lai nekārtības politiskajā sistēmā laupītu valstij iespēju īstenot reālas pārmaiņas.

Neraugoties uz daudzkārtējiem centieniem nodrošināt varas vienotību, man nekas cits neatlika kā ierosināt Konstitūcijas reformu. Mēs radījām nacionālo konstitucionālo padomi, kuras sastāvā uzaicinājām visu politisko spēku (starp tiem arī opozīcijas) pārstāvjus, juristus, zinātniekus un konstitucionālo tiesību speciālistus.

Vēlāk, pēc ilgām, grūtām un bieži vien bremzējošām pārrunām, mana komanda izstrādāja atjaunotās Konstitūcijas projektu. 2009.gada marta beigās es to iesniedzu izvērtēšanai Augstākajā Radā un ierosināju, lai to apspriež ne tikai parlamenta locekļi, bet arī visa tauta.

Šis projekts – tās ir ilgi briedušās reformas visās mūsu valsts politiskās un sabiedriskās dzīves jomās.

Vissvarīgākais atjaunotajā Konstitūcijā ir garantēt cilvēka un pilsoņa tiesības un brīvību. Atsevišķi tiek apliecināts princips, kas paredz visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā. Tiek pastiprināta konstitucionāla bērnu tiesību aizsardzība, ir formulēts jauns pants, kas paredz tiesības cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Piedāvātās pamatlikuma izmaiņas ir izraisījusi nepieciešamība veikt tiesu un tiesībsargājošo institūciju sistēmas reformu. Piemēram, prokuratūrai tiks atņemtas “staļiniskās tiesības” uz pirmstiesas izmeklēšanu, tā vietā ieviešot miertiesneša institūciju.

Ievērojami tiek pastiprināta tiešā tautvaldība, tautas likumdošanas iniciatīvas. Par paraugu mums kalpoja tautvaldības sistēmas, kādas patlaban darbojas Austrijā, Itālijā, Spānijā, Lietuvā, Latvijā, Polijā, Portugālē, Ungārijā un citās Eiropas Savienības valstīs.

Ja grozījumi vēlēšanu likumdošanā tiks pieņemti, mums izdosies celt varas autoritāti, kā arī likt deputātiem uzņemties atbildību par saviem solījumiem.

Izvērtējot pasaules pieredzi, esmu ieteicis radīt divpalātu parlamentu, kas apvienotu politisko spēku un teritoriālo kopienu pārstāvniecību.

Turklāt mēs iesakām, pirmkārt, samazināt parlamentāriešu skaitu no 450 uz 380 (300 apakšējā palātā un 80 – augšējā). Otrkārt, atcelt viņu neierobežoto neaizskaramību, jo deputātu pašreizējā, visaptverošā imunitāte likuma priekšā ir novedusi pie visatļautības un nesodāmības.

Zemākā – Deputātu palāta – kļūs par tautas politiskās pārstāvniecības orgānu. Tā tiks ievēlēta tieši, ievērojot proporcionalitāti. Balsot varēs par “atklātiem sarakstiem”, proti, vēlētāji varēs balsot gan par partiju, gan par konkrētiem tās kandidātiem. Patlaban Ukrainā vēlēšanas notiek ar “slēgtiem sarakstiem”, kas vēlētājus informē tikai par pirmajiem pieciem kandidātiem.

Augšējā palāta jeb Senāts tiks ievēlēts tiešās vēlēšanās pēc mažoritāras sistēmas – trīs senatori no katra reģiona. Senāts pārstāvēs visu reģionu intereses, uzņemsies pilnvaras risināt personāla un nevalstisko aktivitāšu jautājumus, kā arī apstiprinās Ukrainas prezidenta lēmumus, kas pieņemti aizsardzības un drošības jomā.

Divu palātu klātiene palīdzēs risināt valsts iestāžu personāla jautājumus, nošķirot tos no politisko spēku tiešas ietekmes. Šo pārmaiņu mērķis ir sekmēt politisko stabilitāti.

Eiropas Savienībā, kurā iestāties ir Ukrainas stratēģiskais mērķis, jau aptuveni divām trešdaļām dalībvalstu ir divpalātu parlaments. Starp tām ir Itālija, Īrija, Spānija, Francija. Pēc komunistiskā režīma krišanas tāda sistēma tika ieviesta arī Polijā, Rumānijā, Slovēnijā un Čehijā.

Saskaņā ar jauno konstitucionālo kārtību Ukrainas prezidents, ko ievēlē tauta, saglabā savu garanta statusu: viņš garantē valsts suverenitāti, drošību un teritoriālo veselumu, kā arī Konstitūcijā noteikto cilvēka un pilsoņa tiesību ievērošanu.

Ministru kabinets, ko veido parlamentārā ceļā, iegūst patstāvību valsts izpildvaras funkciju veikšanai. Valdība būs tā, kas ik dienu nodrošinās un īstenos iekšējo un ārējo politiku.

Varas līdzsvara veidošanu vainago pašvaldību reforma. Par valsts struktūras pamata posmiem kļūst kopienas, no kurām veidojas rajoni un tad reģioni. Mēs varam vērot veiksmīgu šāda projekta īstenojumu Polijā, kur pēc sociālistiskā režīma gāšanas tika radītas “gminas” – vietējās kopienas, kas nodrošina daudz efektīvāku finanšu un ražošanas resursu izlietojumu.

Pirms dažām dienām jaunās Konstitūcijas projektu es nosūtīju Eiropas komisijai “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija). Vēlos, lai šis projekts balstītos eiropeiskās tradīcijās un atbilstu starptautiskām tiesību normām.

Parlamentārie politiskie spēki, kas nežēlīgi konkurē savā starpā, ir atraduši “oriģinālu” veidu, kā atbildēt uz manām ierosmēm, – viņi noteica prezidenta pirmstermiņa vēlēšanas 2009.gada oktobrī. Grūti spriest, taču pieļauju, ka te vainojamas bailes no dialoga ne tikai ar prezidentu, bet arī ar savu tautu, jo pēdējos divos gados nācijā ir nostiprinājies demokrātisks pasaules uzskats un cilvēki arvien biežāk pieprasa būtiskas pārmaiņas politiskajā vidē.

Tomēr manu oponentu noteiktās pirmstermiņa vēlēšanas nesniedza vēlamo efektu. Es neturos pie varas. Vara man nekad nav bijusi mērķis, bet gan instruments kalpošanai manas dzīves galvenajam uzdevumam – maniem tautiešiem un Ukrainai.

Ukrainai nepieciešama kvalitatīvi jauna politika. Tieši tāpēc esmu ierosinājis spert vēl vienu soli – sarīkot ne tikai prezidenta, bet arī parlamenta pirmstermiņa vēlēšanas.

Taču, lai vēlēšanu rezultāti spētu nodrošināt patiešām jaunu politisku kvalitāti, jārēķinās ar ukraiņu demokrātijas priekšnoteikumiem, proti, pārmainīt vēlēšanu sistēmu (partijas piedāvā atklātus vēlēšanu sarakstus, lai vēlētāji varētu balsot par konkrētiem kandidātiem, kuri pēc tam uzņemtos politisku un personisku atbildību), kā arī atcelt parlamenta deputātu neierobežotu neaizskaramību (lai parlamentā pieņemtu likumus, nevis slēptos aiz tiem).

Pats svarīgākais patlaban ir nostiprināt Ukrainā demokrātiskus standartus un nodrošināt reālu taisnīgumu cilvēkiem.

Mana vēlme ir pavērt Ukrainai ceļu uz labāku dzīvi un uz visiem laikiem nostiprināt mūsu valstī taisnīgu likumu – brīvības un progresa Konstitūciju.

Pēc vēstniecības lūguma — tulkojusi Vija Beinerte