Ar Latvijas Satversmi rokās un domās

Vakar, 20.aprīlī, Latvijas Zinātņu akadēmijā ar konferenci “Latvijas Republikas Satversmes un vēlēšanu reformas nepieciešamība”, kurā kopā ar citiem pazīstamiem juristiem, tieslietu sistēmas darbiniekiem, amatpersonām piedalījās arī (no labās) Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs, Valsts prezidents Valdis Zatlers, Saeimas priekšsēdētāja biedre Vineta Muižniece, – sākās Juristu dienas Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

 

 

Vakar, 20.aprīlī, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) namā Juristu dienu atklāšanā (no kreisās): LZA prezidents Juris Ekmanis, LZA viceprezidents Tālavs Jundzis un Juristu biedrības atbildīgā sekretāre Silvija Līce Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vakar, 20.aprīlī, ar konferenci “Latvijas Republikas Satversmes un vēlēšanu reformas nepieciešamība” Latvijas Zinātņu akadēmijas namā sākās tradicionālās (divdesmit piekto gadu) Juristu dienas, kas visu šo nedēļu tematiskās un paneļu diskusijās un konferencēs, profesionālās domu apmaiņās un referātos vienos Latvijas juridisko intelektu.

Konferenci atklāja Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs, atklāšanā runāja Valsts prezidents Valdis Zatlers, Saeimas priekšsēdētāja biedre Vineta Muižniece, Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis.

Referātus/ziņojumus sniedza Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas loceklis, Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, Juristu biedrības viceprezidents Gvido Zemrībo un Latvijas Vēlēšanu reformu biedrības valdes priekšsēdētājs Valdis Liepiņš.

Debatēs katrs no sava skatupunkta problēmu risinājumus rosināja juristi Aivars Endziņš, Ringolds Balodis, Valdis Cielavs, Jānis Pleps, Annija Kārkliņa, Arvīds Dravnieks, Eduards Bruno Deksnis un Linards Muciņš.

 

Par vispusīgiem juridiski pamatotiem argumentiem

Ievadvārdi Juristu dienu atklāšanas konferencē

 

Valsts prezidents Valdis Zatlers:

 

Godātie konferences rīkotāji!

Godātie tiesību zinātnieki, juristi!

Dāmas un kungi!

Pateicos par iespēju uzrunāt tik augsti kvalificētu juristu auditoriju.

Paldies Juristu biedrībai par iniciatīvu sasaukt šo konferenci diskusijai par Latvijas Republikas Satversmes un vēlēšanu sistēmas reformas nepieciešamību. Esmu gandarīts, ka juristi šo skaisto pavasara nedēļu velta ikgadējām Juristu dienām, lai apspriestu aktuālus tiesību jautājumus un atskatītos uz Latvijas pirmajiem pieciem gadiem Eiropas Savienības tiesību sistēmā.

Pēc neatkarības atgūšanas Latvija ir īstenojusi nopietnas, grūtas reformas un guvusi panākumus, veidojot demokrātiskai un tiesiskai valstij atbilstošu tiesību sistēmu. Valsts likumu sistēmu Latvijai ir bijusi iespēja balstīt uz stipras klints – Latvijas Republikas Satversmes. 1990.gada 4.maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” preambulā uzsvērts – latviešu nācija savu pašnoteikšanos tiesiski īstenoja 1920.gada aprīlī, kad vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās un proporcionālās vēlēšanās tautas uzticības mandāts tika dots Satversmes sapulcei. 1922.gada 15.februārī Satversmes sapulce pieņēma valsts pamatlikumu – Latvijas Republikas Satversmi, kas de iure bija spēkā arī visu smago okupācijas laiku.

Dāmas un kungi!

Šobrīd, kad Satversme ir grozīta jau vienpadsmito reizi, ir jāsaprot, ka tik svarīgā jautājumā kā Satversmes grozījumi lēmumiem vienmēr jāizriet no juridiski pamatotiem argumentiem, nevis īstermiņa popularitātes meklējumos balstītiem politiskiem saukļiem. Satversmi nedrīkst grozīt ar motivāciju izteikt politisku protestu, – nepieciešama ekspertu diskusija par grozījumu būtību kontekstā ar demokrātiskas valsts attīstību.

Lai nodrošinātu tiesisku un tiesību zinātnes jaunākajās atziņās balstītu pieeju Valsts prezidenta tiesību un pienākumu nodrošināšanai, es 2007.gada rudenī izveidoju Konstitucionālo tiesību komisiju, kuras darbībā ir zināma līdzība ar Valsts Padomi, kas pastāv vairākās Eiropas valstīs. Esmu gandarīts, ka Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijā piekrita strādāt Latvijā un ārvalstīs atzīti Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas tiesību zinātnieki.

Stiprināt mūsu Satversmi, saglabājot tās garu un attīstot to līdzi Eiropas demokrātiskajai tiesiskajai domai, – tas ir mans, Valsts prezidenta, pienākums. Tas ir Saeimas un valdības pienākums. Taču pirmkārt tas ir jūsu – tiesību ekspertu – pienākums.

Godātie klātesošie!

Vienmēr esmu konsekventi iestājies par to, ka Satversmē paredzētais Saeimas atlaišanas un priekšlaicīgu vēlēšanu sarīkošanas mehānisms ir jāpilnveido. Balstoties uz Konstitucionālo tiesību komisijas sagatavoto viedokli par Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisma pilnveidošanu, 2008.gada vasarā Saeimā iesniedzu divas likumdošanas iniciatīvas vēstules un šogad janvārī arī konkrētu Latvijas Republikas Satversmes grozījumu projektu.

Esmu patiesi gandarīts, ka Saeima ir sadzirdējusi savu vēlētāju gribu. Jau no 10.Saeimas sanākšanas brīža tauta – Saeimas darba devējs – iegūs tiesības lemt par savu priekšstāvju darbu arī laikā starp vēlēšanām. 8.aprīlī Saeimā galīgajā lasījumā pieņemtie Satversmes grozījumi ir nozīmīgs ieguldījums tiešās demokrātijas nostiprināšanā.

Taču es ļoti ceru, ka arī manis iesniegtā Satversmes grozījumu projekta otra daļa un Konstitucionālo tiesību komisijas priekšlikums par to, ka Valsts prezidentam, lai risinātu parlamentāru krīzi, tiek paredzētas patstāvīgas tiesības atlaist Saeimu un izsludināt jaunas Saeimas vēlēšanas, neieguls Saeimas arhīvos. Publiskā telpā arvien izskan apgalvojumi, ka šie priekšlikumi ir solis prezidentālas republikas virzienā. Taču jums, godātie juristi, labāk kā nevienam citam ir zināms, ka Valsts prezidentam šādas tiesības ir paredzētas lielākajā daļā parlamentāro valstu, jo īpaši Eiropā.

Šobrīd, arī pēc 8.aprīlī pieņemtajiem Satversmes grozījumiem, jaunas pirmstermiņa Saeimas vēlēšanas var sarīkot divu mēnešu laikā pēc tautas nobalsošanas par parlamenta atsaukšanu. Kopumā gan tautas nobalsošanas, gan ārkārtas vēlēšanu sarīkošana ir ļoti ilgs process, līdz jaunas Saeimas sanākšanai jāgaida 5–6 mēneši. Visticamāk, šis process ietver sevī arī divas politiskās aģitācijas kampaņas. To nevar atzīt par efektīvu risinājumu parlamentāras krīzes situācijās.

Mehānisms, kas Valsts prezidentam paredz tiesības atlaist parlamentu un izsludināt jaunas vēlēšanas, parlamentārajās demokrātijās tiek uzskatīts par efektīvu, lai atrisinātu parlamentāru krīzi un visus spēkus veltītu jaunām vēlēšanām. Kā jau minēju, šāds mehānisms pastāv praktiski visās Eiropas demokrātijās.

Tomēr valstu konstitūciju regulējums detaļās atšķiras. Ir valstis, kurās Valsts prezidentam šādas tiesības piemīt tikai noteiktās situācijās, piemēram, parlaments ilgstoši nespēj izveidot valdību, apstiprināt valsts budžetu vai nesanāk uz sēdēm. Ir parlamentāras valstis, kurās Valsts prezidentam šādas tiesības piemīt bez nosacījumiem. Konstitucionālo tiesību komisija savā viedoklī atzinusi, ka parlamentāru krīžu situācijas izsmeļoši aprakstīt nav iespējams un nosacījumu ietveršana konstitūcijā ierobežotu valsts galvas iespēju ātri un efektīvi rīkoties.

Es vēlos aicināt jūs izmantot šo konferenci, lai diskutētu par prezidenta tiesībām atlaist Saeimu. Vai šādu tiesību izmantošanai Satversmē jāparedz priekšnosacījumi, ja tādiem ir jābūt, un kādiem tiem jābūt?

Dāmas un kungi!

Šogad sperti vairāki soļi arī vēlēšanu sistēmas pilnveidošanas virzienā: ir panākta atteikšanās no lokomotīvju principa Saeimas vēlēšanu likumā; ir paplašinātas KNAB pilnvaras partiju tēriņu procesa uzraudzīšanā; ir stājušies spēkā grozījumi likumos par priekšvēlēšanu aģitāciju.

Saeimas komisiju darba kārtībā šobrīd vēl ir likumprojekti par sodiem priekšvēlēšanu aģitācijas pārkāpumiem.

Taču ar šiem soļiem vien nepietiek.

Šis ir vēlēšanu gads. 6.jūnijā notiks gan pašvaldību, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Tādēļ ir jāturpina darbs pie vēlēšanu sistēmas pilnveidošanas. Tas attiecas gan uz priekšvēlēšanu aģitācijas regulējumu, gan uz politiskās reklāmas ierobežošanu, gan uz partiju atkarības mazināšanu no viņu finansētājiem, gan uz efektīvu sodu mehānismu izveidošanu par partiju finansēšanas pārkāpumiem. Latvijas sabiedrība sagaida, lai nākamās Saeimas vēlēšanas būtu kvalitatīvi jaunas vēlēšanas, un to ir iespējams panākt arī ar likumu grozījumiem.

Šodien jums paredzētas diskusijas par vēlēšanu reformu nepieciešamību. Pēdējā laikā arvien biežāk izskan proporcionālās vēlēšanu sistēmas kritika un vēlme šo sistēmu mainīt. Tāpēc ir svarīgi vēlreiz atkārtot, ka vispārīgu, vienlīdzīgu, tiešu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu principi nostiprināti Satversmē. Jebkādi grozījumi mūsu valsts pamatlikumā ir ļoti nopietns jautājums. Ekspertīzei un profesionāļu diskusijai ir jābūt priekšnoteikumam, lai rosinātu vēlēšanu sistēmas maiņu.

Dāmas un kungi!

Godātie konferences rīkotāji un dalībnieki!

Novēlu jums veiksmīgu darbu. Šodien mēs dzīvojam lielu pārmaiņu un iespēju laikā. Šīs pārmaiņas varam izmantot, lai stiprinātu demokrātisko iekārtu un politisko kultūru. Neaizmirsīsim – Latvijas Satversmes Sapulces atstātais mantojums mūs ne vien bagātina, tas arī uzliek pienākumu turpināt un neapstāties pie jau sasniegtā.

Šodien diskusijā ar žurnālistiem viņi aicināja Latviju rīkoties kā Turcijai Ataturka laikā. Es domāju, Latvija sen jau šo periodu ir nogājusi, un domāju, ka mums ir jāattīsta tās vērtības, kas mums ir. Mums ir pietiekami daudz gudru prātu, lai zinātu, kā savu valsti ne tikai attīstīt, bet arī nosargāt.

Paldies par uzmanību!

 
 

Par Saeimas vēlēšanu sistēmas reformu. 2009.gads

Referāta tēzes un piezīmes pie slīdītēm

Ziņojums/referāts Juristu dienu atklāšanas konferencē “Latvijas Republikas Satversmes un vēlēšanu reformas nepieciešamība”, Latvijas Zinātņu akadēmijā 2009.gada 20.aprīlī

 

Valdis Liepiņš, Vēlēšanu reformu biedrības valdes priekšsēdētājs:

 

Pašreizējā situācija

• Proporcionāla vēlēšanu sistēma.

• Pieci vēlēšanu apgabali.

• Deputātu skaits proporcionāls apgabalu vēlētāju skaitam.

• Varam balsot jebkurā apgabalā.

• Vēlētāji neuzticas Saeimai!

• Tikai 26% vēlētāju 2006.gadā bija apmierināti ar pašreizējo Saeimas vēlēšanu sistēmu!

Piezīmes. Galvenie pašreizējās Saeimas vēlēšanu sistēmas aspekti, kuriem šodien pieskaršos.

Kā atkārtoti ievēlam Saeimu, kam atkārtoti neuzticamies?

Neesam apmierināti ar pašreizējo sistēmu. Attālinātība.

Ko reformēt?

• Likvidēts lokomotīvju princips.

Sākums Saeimas vēlēšanu sistēmas nopietnai reformai.

Pirmais solis vēlētāju uzticības atgūšanai.

• Nākamie soļi:

1. Nostiprināt deputātu atbildību pret vēlētājiem.

2. Sakārtot vēlēšanu procedūru.

3. Veicināt tiešāku vēlētāju–deputātu dialogu.

Piezīmes. Ne pašu proporcionālo sistēmu kā tādu – Satversme, tautas nobalsošana, etniskais sastāvs, smagā politiskā un tautsaimnieciskā situācija. Novērst dažas būtiskas nepilnības un absurdus.

Evolūcija, nevis revolūcija.

1. Deputātu atbildības nostiprināšana

• Pašreizējie vēlēšanu apgabali ir pārāk lieli, lai deputāti identificētos ar vēlētājiem un vēlētāji ar deputātiem.

• Ar kompaktākiem un skaitliski mazākiem vēlēšanu apgabaliem:

1. Vēlētājiem vieglāk pārskatīt un izvērtēt kandidātus pirms vēlēšanām un deputātus pēc vēlēšanām.

2. Savukārt kandidāti un deputāti varētu labāk iepazīt

un izprast vēlētāju vajadzības un vēlmes.

• Tādēļ ieteikums izveidot mazākus vēlēšanu apgabalus.

Apgabali nevar būt tik mazi, ka būtiski pasliktinātos rezultātu proporcionalitāte Saeimā!

Piezīmes. Apgabali pārāk lieli: K, Z un L katrā ~ 200 000 līdz 240 000 vēlētāju; R un V ~ 400 000.

Ja pārāk mazi apgabali – teiksim, 25 apgabali, katrs ar 4 deputātiem, 9.Saeimas vēlēšanās būtu ievēlēti tikai kandidāti no TP, ZZS, JL un SC, kas kopā saņēma tikai ~ 67% balsu.

Argumenti pret mazākiem vēlēšanu apgabaliem

Jaunām partijām būs grūtāk ienākt Saeimā.

• Būs jāpārvar 5% barjera kā tagad.

• Būs jāveido nopietnākas partijas ar labām programmām un labiem kandidātiem.

• Nepietiks ar vienu vai pāris populāriem kandidātiem.

Vietējie populisti noteiks situāciju.

• Bet varēs kandidēt tikai kāda saraksta ietvaros.

Piezīmes. Manuprāt, pirmais arguments ir vairāk par nekā pret mazākiem apgabaliem. Gribot negribot, apzināti vai neapzināti katrs politiķis ir zināmā mērā populists.

Vietējie populisti varēs kandidēt tikai partiju sarakstos un partijām pašām būs ar viņiem jātiek galā, ja tās tos iekļaus savos sarakstos.

Neviens no argumentiem nav būtisks pret mazākiem vēlēšanu apgabaliem.

Mazāku apgabalu praktiskā veidošana

• Vēlēšanu reformas biedrība strādā pie mazāku apgabalu veidošanas esošo apgabalu robežās.

• Katrā apgabalā aptuveni līdzīgs reģistrēto vēlētāju skaits un līdzīgs Saeimā ievēlēto deputātu skaits.

• Izveidotajiem apgabaliem uzklāsim atbilstošos 9.Saeimas balsošanas rezultātus.

• Konstatēsim, kādi būtu bijuši 9.Saeimas vēlēšanu rezultāti un vai būtu saglabāta proporcionalitāte.

Piezīmes. Apgabalos būtu no 7 līdz 9 ievēlami deputāti ~105 000 līdz 135 000 vēlētāju.

2. Sakārtot vēlēšanu procedūru

• Saeimas vēlēšanu kārtība atšķiras no EP un pašvaldību vēlēšanu kārtības, kurās balsošanu regulē ar vēlētāju reģistru.

• Saeimas vēlēšanu likuma 3.pants: “Personai ir tiesības vēlēt jebkurā vēlēšanu apgabalā”.

• Liekas savādi, ka vēlētāji var savu balsi nodot apgabalā, kurā viņi nedzīvo, par kandidātiem, kas viņus Saeimā nepārstāvēs.

• Manuprāt, tas ir pretrunā ar Satversmes 7.pantu: “Sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam”.

Šis pants norāda uz vēlētāja saistību ar apgabalu.

Piezīmes. Nav jēgas sadalīt Latviju vēlēšanu apgabalos, ja nav domas par šo apgabalu proporcionālu pārstāvniecību Saeimā.

Un kas ir apgabals, ja ne tā iedzīvotāji. Sasaistei jābūt abpusīgai.

Iespēja balsot citā apgabalā paver iespēju manipulācijām

• Koordinēta vēlētāju “migrācija” no viena apgabala uz otru var iespaidot partiju iegūto vietu skaitu Saeimā. Zīgerists, banāni un Jelgava.

• Pārejot uz apgabaliem ar mazāku vēlētāju skaitu, šī iespēja manipulēt būs vēl lielāka nekā tagad.

• Mēs pat nezinām, cik lielā mērā Satversmes 6.panta proporcionalitātes princips tiek kompromitēts, jo vispār nav datu par faktisko “migrāciju”!

• 9.Saeimas vēlēšanās Rīgas apgabalam piešķīra papildu vietu Saeimā ... bet, ja pietiekams skaits rīdzinieku “migrē”, vai neizveidojas absurda situācija?

Piezīmes. Varam minēt, ka šādas “migrācijas” iespējas nav atrodamas attīstītās, rietumu demokrātijās.

Citi negatīvi aspekti “balsošanai ar pasi”

• Atzīme pasē – piedalīšanās vēlēšanās, kā arī tautas nobalsošanā nav vairs konfidenciāla.

• To pret saviem padotajiem var izmantot ietekmīgas personas, kas aģitējušas pret piedalīšanos balsošanā.

• Apgrūtina balsošanu ārvalstīs – 9.Saeimas vēlēšanās līdzdalība ārvalstīs bija tikai 22%.

• Pa pastu nobalsoja tikai 559 vēlētāji!

• Arguments par – vēlētājiem esot ērtāk balsot apgabalā, kurā tie vēlēšanu dienā atrodas, un tas vairojot līdzdalību vēlēšanās.

• Bet CVK secina, ka “vēlētāju kritumam Latvijā ir citi cēloņi, nevis vēlētāju reģistrācijas kārtība”!

Piezīmes. Ārvalstīs dzīvojošo tautiešu svarīga saikne ar Latviju.

Ieteikums

• Ieviest Saeimas vēlēšanās tādu vēlētāju reģistrācijas un balsošanas kārtību kā EP un pašvaldību vēlēšanās.

• Padarīt Vēlētāju reģistru elektroniski pieejamu katrā vēlēšanu iecirknī – vēlētāji savu balsi varētu reģistrēt savā vēlēšanu apgabalā no jebkura vēlēšanu iecirkņa. (Šaubīgais ērtības arguments zaudē spēku.)

• Vēlētāji ārvalstīs laikus reģistrējas vēstniecībās un konsulātos; vēlēšanas notiek pa pastu.

Kad šīs maiņas ieviest?

• Pāreja uz mazākiem vēlēšanu apgabaliem būtu jāveic vienlaikus ar vēlētāju reģistra ieviešanu Saeimas vēlēšanās.

• Šīs maiņas neprasa grozījumus Satversmē, bet tikai atbilstošos likumos.

• Ar labu gribu un situācijas izpratni Saeima to var izdarīt jau 2009.g. pavasara sesijā.

Piezīmes. Prezidenta mudinājums nāktu par labu!

3. Veicināt tiešāku vēlētāju–deputātu dialogu!

• Mazāki vēlēšanu apgabali uzlabotu dialogu iespējas.

• Kandidātu (deputātu) sanāksmes ar vēlētājiem.

• Vēlēšanu reformas biedrība sadarbībā ar Valmieras laikrakstu “Liesma” un Vidzemes Augstskolu rīko sanāksmi Valmierā 13.maijā.

• Izmēģinājums, pieredze, rokasgrāmata.

Turpināt reformu!

• Pilnveidot esošo proporcionālo Saeimas vēlēšanu sistēmu, nevis pāriet uz citu sistēmu.

• Tuvināt Saeimas deputātus saviem apgabaliem un savu apgabalu vēlētājiem.

• Veicināt tiešāku apgabalu un vēlētāju pārstāvniecību Saeimā.

• Demokratizēt partijas.

• Veicināt uz ideoloģiju balstītas, lielāku partiju un atbildīgāku, stabilāku valdību veidošanu.

Piezīmes. Noslēgumā ceru, ka esmu jūs vismaz daļēji pārliecinājis, ka ar lokomotīvju likvidēšanu vien nepietiek un ka iesāktā reforma ir jāturpina.

 

 

Par Latvijas Satversmes reformas nepieciešamību. 21.gadsimts

Domas, atgādnes, ierosinājumi debatēs

 

Ringolds Balodis, LU Juridiskās fakultātes katedras profesors:

 

“Domāju, ka Satversmes krīzes sākums meklējams jau tajā nelaimīgajā dienā, kad Satversmes sapulcē 1922.gada februārī (..) noraidīja komisijā pieņemto projektu par Valsts prezidenta vēlēšanu tiešā tautas nobalsošanas ceļā.” — Alfreds Jēkabs Bērziņš: Latvijas sabiedrisko lietu ministrs (1.04.1937.–29.06.1940.; 4.Saeimas deputāts)

 

Varbūt iesākšu ar dažām pamatpatiesībām, kuras dažkārt der un vajag atkārtot vēl, vēl un vēl. Valsts nav veidota, lai uzturētu birokrātiju un politiķus. Viss ir pavisam citādi. Valsts ir juridiski noformēta un citu valstu atzīta cilvēku kopuma (sabiedrības) veidota organizācija. Sabiedrību raksturo šādas pazīmes: indivīdu kopums, kopīgas intereses un sadarbība, juridiski noformēta organizācija.¹ Kā reāls tiesību subjekts valsts ir nodibināta, lai tauta varētu eksistēt, un viņa attīstās, lai tauta sasniegtu labklājību. Tēlaini izsakoties, demokrātiskas valsts institūtu savstarpējās attiecībās ir jaušamas vairāk līgumiskas attiecības (tauta – Satversmes sapulces deputāti, tauta – Saeimas deputāti (tautas priekšstāvji), tautas priekšstāvji – tiesneši, tautas priekšstāvji – izpildvara, izpildvara – ierēdņi utt.). Valsts aparāts ir mehānisms, kas paredzēts tautas interešu nodrošināšanai. Vai tas darbojas, izmantojot federālas, unitāras, parlamentāras, prezidentālas vai pusprezidentālas metodes, tautai ir vienalga. Tautai galvenais, lai tā dzīvotu labklājībā, drošībā (justos aizsargāta), pret viņu izturētos ar cieņu un taisnīgi. Jebkuru līgumu, ja tas kļūst neefektīvs un sāk traucēt uzdevuma izpildi, ir jācenšas uzlabot, grozīt. Dažkārt var anulēt esošo un slēgt jaunu līgumu. Ja pieņemam, ka Latvijas Republikas Satversme uzskatāma par līgumu starp sabiedrību un valsti, tad idejas par līguma pārjaunošanu, nomaiņu un grozīšanu gaisā vītero pastāvīgi. Pirms vienpadsmit gadiem notika ievērojamākā Satversmes papildināšana – nāca klāt Pamattiesību sadaļa. Pirms astoņiem gadiem notika ievērojamākais otrā neatkarības perioda mēģinājums nomainīt 1922.gada Satversmi. Par pēdējo jāsaka, ka visu cieņu konstitūcijas izstrādātājiem, katram individuāli, taču šo Satversmes projektu¹ var saukt par “Konstitucionālo Frankenšteinu” pēc analoģijas ar mistisko no dažādiem cilvēkiem sastiķēto cilvēku – monstru Frankenšteinu. Jo tā veidota analoģiski kā Indijas konstitūcijas – mehāniski ņemot atsevišķus institūtus no dažādu valstu konstitūcijām.² Šis mēģinājums nesekmējās ar panākumiem, jo projekts neguva atsaucību tautā. Ja tas būtu akadēmiski pareizi laboratorijā izstrādāt kādu efektīvu brīnumlīdzekli pret varas vājumu, izārstējot visas kaites, tad briti jau sen būtu uzrakstījuši savu konstitūciju un no izņēmuma, kuru pieminēt pirmkursniekiem, beidzot būtu ierindojušies to valstu skaitā, kuriem ir rakstītā konstitūcija.³ Tomēr viss nav tik vienkārši, konstitūcijas tiek pieņemtas, vai nu valstij veidojoties, vai tikai nopietnu sociālu satricinājumu izraisītu apstākļu pēc: revolūcijas, kari un citas likstas tautām spiež ķerties pie šā darba. Ja to dara mierīgos apstākļos, labu gribot, var izraisīt nemierus. Nevis centieni pēc perfekcionisma, bet politiska kompromisa meklējumi pavada arī konstitucionālos grozījumus.

Taču jāprasa, kāpēc 1933.gadā notika centieni Satversmi uzlabot, 1934.gadā tā tika apturēta ar solījumu, ka tā tiks uzlabota, 1991.gadā tiek strādāts pie pilnīgi jaunas konstitūcijas, un 2001.gadā tāda tiek izstrādāta!? Tas liecina nevis par latviešu tautas nemierīgo garu (kā zināms, pēc temperamenta mēs drīzāk esam skandināviem nekā spāņiem līdzīgi), bet par zināmiem trūkumiem Latvijas konstitucionālajā iekārtā. Tas, ka Latvijas konstitucionālajā sistēmā “kaut kas īsti nav kārtībā”, manuprāt, vairs nav noslēpjams un redzams ar neapbruņotu aci pat ar konstitucionālām tiesībām nesaistītam cilvēkam. Un, ja kāds mēģina apgalvot, ka viss ir kārtībā, tad vai nu viņš ignorē realitāti, vai viņam ir izdevīgi esošais lietu stāvoklis... Ja vara neatgūs tautas uzticību, īsta krīze būs vēl tikai priekšā un tā būs traģiska.

Es minēju, ka konstitūcijas pieņem ārkārtas situācijās. Tas tiesa, taču nedomāju, ka mūsu Satversme būtu jāmaina pret citu. Tomēr šķiet, ka atsevišķi konstitucionāli uzlabojumi Latvijas konstitucionālajai sistēmai un tātad arī Latvijas Satversmei nenāktu par ļaunu un būtu pašā laikā. Kas par to liek domāt? Pirmkārt, politiskā apātija, nacionālu ideālu apsīkums un, manuprāt, déjà vu situācija saistībā ar situāciju Latvijā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā. Citēšu dažas rindas, kas rakstītas par pirmo neatkarības laiku, kas liekas tik mūsdienīgas, ka tā vien gribas nomainīt partiju nosaukumus pret otrā neatkarības laikā darbojošām: “Kāds kalējs Krimuldas pagastā teica: “Pirmās vēlēšanās balsoju par Zemnieku savienību, nākošās par Demokrātisko centru. 1928.gadā par Berga nacionālo apvienību, tagad esmu izšķīries balsot par sociāldemokrātiem. Ja arī tad nekas nelabosies Saeimas darbā, tad lai tā iet pie velna.””.⁴ Visam tam vēl klāt nāk ekonomiskā krīze, kurā mēs atrodamies. Atvainojos jau iepriekš, ka manas idejas nepretendē uz oriģinalitāti, jo tikušas apspriestas, jau rakstot Satversmi, taču esmu pārliecināts, ka ir jāgroza pastāvošā vēlēšanu sistēma un nedaudz jāmodificē Valsts prezidenta institūts. Referents pievienojas uzskatam, ka ir jāmaina parlamenta veidošanās princips, izvēloties piemērotāku un modernāku vēlēšanas principu,⁵ kas būtu jauktais vēlēšanu modelis. Jauktā vēlēšanu sistēma ļautu iegūt ne tik daudz citu Saeimas kvalitatīvo sastāvu, kā ļautu tautai noticēt savai varai. Valsts prezidenta ievēlēšanu vajadzētu nodot tautas rokās, pārveidojot to vispirms par politiski atbildīgu un papildinot tā kreatīvo funkciju. Arī dodot tautai tiesības personīgi vēlēt prezidentu būtu turpināts iesāktais process, jo tiesības atlaist Saeimu jau tautai ir dotas! Varētu panākt tautas lielāku iesaistīšanos politiskajos procesos pie vēlēšanu urnām, nevis ar akmeņiem pie parlamenta ēkas. Prezidenta politiskā atbildība tiktu pretstatīta kolektīvajai bezatbildībai, kas dažkārt ir raksturīga Saeimas darbam.⁶ Prezidentam kļūstot politiskam un apveltītam ar tautas deleģējumu, varētu viņam nodot patstāvīgi izvēlēties un izvirzīt amatpersonas, sākot ar ģenerālprokuroru, beidzot ar tiesībsargu. Tas beidzot pieliktu punktu cienījamu kandidātu negribēšanai pieteikties uz publisko amatu konkursiem un stiprinātu valsts pārvaldi. Atbildība par kandidātu būtu jāuzņemas Valsts prezidentam, un atbildības sekas izpaustos tautas uzticībā vai neuzticībā nākamajās pašvaldību, parlamenta vai prezidenta vēlēšanās partijai, pie kuras Valsts prezidents pieder. Nevis pašreizējam “visai ierobežotajam” prezidentam,⁷ bet tautas vēlētam prezidentam būtu jāvada Valsts padome,⁸ kura varētu būt valdības sagatavoto likumprojektu satversmības izvērtētājs.⁹ Valsts prezidenta institūcija ir jāpadara par tiesu varas neatkarības garantu, neattiecinot uz prezidentu šai gadījumā kontrasignāciju¹⁰, tas pastiprinātu Valsts prezidenta institūciju, uzlabotu kapacitāti tieslietu jomā un atgrieztu tautas ticību tiesiskajiem ideāliem. Otrās neatkarības laika premjerministrs, ārlietu, tieslietu ministrs Valdis Birkavs tikai pirms dažām nedēļām ir paudis uzskatu: tautas vēlēts prezidents Latvijai ir par maz. Krīzes pārvarēšanai nepieciešami ātri lēmumi, kurus esošā politiskā sistēma ar tās smagnējo pārvaldi nespēj nodrošināt. Latvijai ar steigu tā jāmaina, kā arī jākļūst prezidentālākai, uzskata ekspremjers Valdis Birkavs.¹¹

Minētie pārgrozījumi ļautu pārvarēt Latvijai nopietno konstitucionālo krīzi, kas saistās ar tautas uzticības vakuumu kā valstij, tā visām valsts aktivitātēm, ieskaitot dalību Eiropas Savienībā. Protams, man ir cerības, ka minētie konstitucionālie uzlabojumi dos otro elpu Latvijas valstij, taču garantiju nav un nevar būt, jo cilvēks ir spējīgs samaitāt jebko uz pasaules. Kā savulaik ir teicis Vācijas valsts veidotājs un politiķis Otto fon Bismarks: “Likums garantē tiesības uz pusdienas pārtraukumu un nevis pusdienām.” Kas vēlas strādāt, meklē līdzekļus, kas negrib – attaisnojumus! Tā ir iespēja uzlabot sistēmas institucionālo līdzsvaru un stabilizēt varu, padarot varu par efektīvu tautvaldības instrumentu.

 

Vēres:

¹ Dišlers K. Ievads administratīvo tiesību zinātnē. Rīga: 1938, 22.lpp.

¹ Bojārs J. Cilvēka pamattiesības Satversmes jaunajā redakcijā/ Neatkarīgā Rīta Avīze, 2001, 25.okt.

² Lai gan indieši ir apmierināti ar savu 1949.gada konstitūciju, kas veidota pēc aptuveni 60 konstitūciju prototipiem, un dēvē to par “piece de L`art”, ir viedoklis, ka tā ir stīva un darbojas smagnēji.

³ Balodis R. Konstitucionālo tradīciju īpatnības Apvienotajā Karalistē//Rakstu kopas “Apvienotās Karalistes konstitucionālās tiesības” 1.raksts// Likums un Tiesības 2004, maijs, 6.sējums, Nr.5 (57)

⁴ Bērziņš A. “Labie gadi” pirms un pēc 15.maija. 1963, 122.lpp.

⁵ Jundzis T. Saeimas darbības pilnveidošanas iespējas/ Likums un Tiesības, 2005, 7.sēj., Nr.3 (67)

⁶ Tālavs Jundzis ir atzīmējis, ka līdzīgi padomju laikiem tagad notiek balsošanas, par kurām neatbild neviens. Akadēmiķis norādījis: ja likums ticis atvērts Saeimā grozīšanai, neviens nevar zināt, vai iesniegtais projekts netiks sagrozīts tā, ka tam būs pretējs efekts ierosinātajam. Šāda situācija, pēc viņa domām, ir saistīta ar partiju vājumu un nespēju nodrošināt savas ierosmes likumos. (Jundzis T. Lēta likumdošana maksā dārgi/ Latvijas Vēstnesis, 2005, 17.jūn.)

⁷ Valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga ir atzinusi, ka prezidenta institūcija Latvijā šobrīd pēc definīcijas ir ārkārtīgi izplūdusi, neskaidra un Satversmē Valsts prezidentam noteikta tādas visai bālas ēnas loma, un Valsts prezidenta vara “ir visai ierobežota”. (Serdāns V., Mūrniece I. Latvijai laiks ievākt ražu// Latvijas Avīze, 2006, 30.dec.)

⁸ Pleps J. Bīriņos iezīmē Konstitucionālās politikas nākotni// Jurista Vārds, 2006, 8.aug.

⁹ Vai veidosim Valsts padomi// Jurista Vārds, 2005, 25.okt.

¹⁰ Pleps J. Latvijas Republikas Satversmes grozījumu analīze: VI nodaļa “Tiesas’’// Likums un Tiesības, 2003, 5.sēj., Nr.5 (45)

¹¹ http://www.diena.lv/lat/multimediji/dienatv/politika/birkavs-latvijai-jaklust-prezidentalakai

 

 

Domas (pilnā tekstā) Juristu dienu atklāšanas konferences “Latvijas Republikas Satversmes un vēlēšanu reformas nepieciešamība” debatēs, Latvijas Zinātņu akadēmijā 2009.gada 20.aprīlī

 

“Latvijas Vēstneša” redakcijas rīcībā ir Latvijas Juristu biedrības viceprezidenta, Policijas akadēmijas profesora, diplomāta un zv. advokāta Gvido Zemrībo referāts (pilnā redakcijā) šo Juristu dienu atklāšanas konferencē, kas tiek gatavots laikraksta rītdienas laidienam.