Ar Latvijas Satversmi rokās un domās

Par Latvijas Satversmes nemainību mainībā. 90 gadus

Referāts/ziņojums (pilnā redakcijā)

Gvido Zemrībo, zv. advokāts, Latvijas Juristu biedrības viceprezidents, Policijas akadēmijas profesors:

Nākamā – 2010. – gada 1.maijā paies 90 gadu, kopš tika sasaukta Latvijas Republikas Satversmes sapulce.

Lūk, kā tā laika notikumus apraksta to dalībnieks Felikss Cielēns: “Bija silta saulaina diena, kad 1920.gada 1.maijā Satversmes sapulces locekļi salasījās uz pirmo sēdi. Likās, ka pati daba uzsmaidītu šim ārkārtējam notikumam latviešu tautas vēsturē.”

1920.gada 27.maijā Satversmes sapulce pieņēma “Deklarāciju par Latvijas valsti”, kurai bija tikai divi panti:

1. Latvija ir neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu.

2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

Tā bija sperts pirmais solis Latvijas konstitucionālās likumdošanas attīstībā. Drīz vien abi šie panti ar visai nelielām redakcionālām atšķirībām tiks iekļauti mūsu valsts Satversmē, kur tie pārtaps par Satversmes 1. un 2.pantu.

Deklarācijas abus pantus ierakstīja zelta burtiem masīvās plāksnēs, kuras piestiprināja pie Saeimas plenārsēžu zāles galvenās sienas. Žēl, ka, remontējot Saeimas ēku, šīs plāksnes netika atjaunotas un novietotas tur, kur tām būtu jābūt.

Bet 2010.gadā mēs svinēsim arī Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 20.gadskārtu.

Šīs Deklarācijas 3.pants atjaunoja Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā. 4.pants noteica līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmi, izņemot 1., 2. un 6.pantu. Savukārt Deklarācijas 7.pants noteica, ka ir jāizveido komisija, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilstu Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim. Taču šī komisija netika izveidota un Satversmes jaunā redakcija netika izstrādāta. 1993.gada 6.jūlijā pulksten 12 darbu uzsāka Latvijas 5.Saeima un līdz ar to tika atjaunota pilnā apjomā Satversmes darbība.

Manuprāt, ir pareizi, ka mēs, atjaunojot savu valsti, pilnībā atjaunojām 1922.gada Satversmi. Līdz ar to mēs apliecinājām 1918.gadā nodibinātās Latvijas atjaunošanu, nevis kādas jaunas, agrāk nebijušas Latvijas nodibināšanu. Tiesa, neviens kaut cik vērā ņemams Rietumu politiķis vai jurists par to arī agrāk nešaubījās. Vienīgā valsts, kas to apšauba, ir Krievija, un viņu nepārliecina arī Satversmes atjaunošana. Taču jautājums ir, ko mēs darīsim tālāk? Vai mēs dzīvosim ar šo pašu Satversmi pēc pieciem, desmit, divdesmit pieciem gadiem? Vai izstrādāsim jaunu?

Nav šaubu, ka mūsu Satversme ir demokrātiska konstitūcija, kas izstrādāta Eiropā 20.gadsimta sākumā valdošo ideju garā. To izstrādājot, tika izmantota gan tā laika Vācijas konstitūcija (t.s. Veimāras konstitūcija), Vācijas atsevišķu pavalstu konstitūcijas, Francijas konstitūcija un dažas citas. Taču visas šīs konstitūcijas sen pārstājušas eksistēt. Kopš tā laika konstitucionālā likumdošana Eiropā ir pavirzījusies tālu uz priekšu.

Pasaules prakse liecina, ka visas valstis, kurās gāzti autoritārie režīmi, ir pieņēmušas jaunas konstitūcijas. Tā tas bija Vācijā (1949.g.), Itālijā (1947.g.), Japānā (1946.g.), Grieķijā (1975.g.), Spānijā (1978.g.), Portugālē (1976.g.), Krievijā (1993.g.). Pēc atbrīvošanās no padomju kundzības dažādajām formām visas Austrumeiropas zemes ir pieņēmušas jaunas konstitūcijas. Jaunas konstitūcijas ir arī Igaunijā un Lietuvā. Vienīgi Latvija pēc gandrīz 60 gadu pārtraukuma ir atgriezusies pie savas agrākās konstitūcijas. Tāda precedenta pasaulē vēl nav bijis!

Protams, nevar teikt, ka vispār līdz šim Satversmes problēmas nav apspriestas. Piemēram, 1995.gada 11.februārī notika plaša Juristu biedrības organizēta diskusija par Satversmi. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti izstrādāja “Latvijas Republikas pamatlikuma pārejas periodam” projektu. Taču šis dokuments tā arī palika projekta līmenī. 2002.gadā daudz trokšņa radīja tā sauktā Bojāra konstitūcija, kuras izstrādāšanā piedalījās arī šo rindu autors. Un beidzot ar jaunu spēku jautājums par Satversmes grozīšanas nepieciešamību tika aktualizēts samērā nesen sakarā ar tautas neapmierinātību ar Saeimas darbu un kārtējām Valsts prezidenta vēlēšanām. Tādēļ visai pozitīvi ir vērtējama Valsts prezidenta iniciatīva, kurš izveidoja Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisiju.

Kas tad ir konstitūcija? Juridiskajā zinātnē ir izteikts simtiem konstitūcijas definīciju. Viena no tām ir atrodama Juridisko terminu vārdnīcā (Rīga: Nordik, 1998): “Formālajā nozīmē ar terminu “konstitūcija” saprot noteiktu likumu vai likumu kopu, kura teksts fiksēts, kodēts speciālā dokumentā un kura normām piemīt augstākais juridiskais spēks salīdzinājumā ar citiem likumiem. Tas ir “likumu likums”, kuram vienmēr ir dominējoša loma pār visu citu tiesisko aktu normām.” Tātad konstitūcija ir “likumu likums”. Pats svarīgākais likums! Vācieši savu konstitūciju ir nosaukuši par “pamatlikumu”. Pirms dažiem gadiem kāda sabiedrībā pazīstama dāma tos, kuri mēģina Satversmi reformēt, apvainoja Satversmes nopulgošanā. Lai gan Satversme ir likumu likums, tomēr tas ir tikai likums, tā nav Bībele vai katķisms. Konstitūcija nav arī valsts simbols, – tā nav ne himna, ne karogs, ne ģerbonis. Tādēļ arī, izvērtējot konstitūciju, ir jāvadās no juridiskiem kritērijiem. Šeit nav vietas politiskiem lozungiem un aizspriedumiem.

Arī toreiz, divdesmitajos gados, kad Satversmes sapulcē izstrādāja Satversmi, bija strīdi un dažādi viedokļi. Lūk, ko par Satversmes projektu rakstīja Kārlis Dišlērs, viens no vislielākajiem Satversmes speciālistiem pirmsokupācijas Latvijā: “Iz augšējām īsajām piezīmēm redzam, ka mūsu konstitūcijas projekts gan nav kāds patstāvīgs svarīgs jaunradīšanas darbs. Nodaļā par tautas likumdošanas tiesībām viņš neaizsniedz jau pastāvošos labākos demokrātiskos paraugus. Nodaļās par valstu prezidentu un izpildu varu viņš nav spēris to drošo jauno soli, ko ir spērušas vairākas citas jaunās konstitūcijas (Igaunijā, Bādenē, Virtembergā u.c.).. Jādomā, ka pie projekta pēdējās lasīšanas Satversmes Sapulcē vēl dažs kas tiks grozīts un labots. Bet, ja arī konstitūcijā paliktu dažs neizdevies formulējums, dažs mazāk demokrātisks noteikums, tad tomēr mums nebūtu iemesla ne uztraukties, nedz skumt. Demokrātiskas valsts iekārtas loģika un Latvijas tautas apzinība un aktivitāte ir tie lielie faktori, kuri veidos mūsu konstitūciju pareizā virzienā un novedīs viņu saskaņā ar Latvijas tautas patiesajām vajadzībām.” (Doc. K. Dišlers “Dažas piezīmes pie Latvijas Republikas Satversmes projekta” // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1921, Nr.4–6).

Visasākie Satversmes kritiķi ir ārvalstīs dzīvojošie latviešu juristi; acīmredzot tādēļ, ka viņiem ir bijusi pietiekami ilga un plaša iespēja salīdzināt un izvērtēt Satversmi ar progresīvākajām Rietumvalstu konstitūcijām. Tā, piemēram, Brokas (Brock) universitātes Kanādā politisko zinātņu profesors Juris Dreifelds raksta: “Šī Satversme jau 73 gadus iepriekš bija nepilnīga. Doma, ka “Satversme nestrādā” arī lielā mērā noveda pie Kārļa Ulmaņa 1934.gada apvērsuma. K.Ulmanis solīja tautai izveidot jaunu Satversmi, bet sešos gados neko neizdarīja šajā jomā. Domāju, ka Satversmes uzlabošanas darbus vairs nevaram atlikt. Citādi varam nonākt tādā pašā strupceļā kā 1934.gadā.” (Satversmes reforma Latvijā: par un pret. Ekspertu seminārs. Rīga, 1995.gada 15.jūnijs, 90.lpp.)

Šī referāta autors vairākkārt ir publicējis savus rakstus par Satversmes problēmām, piemēram, “Latvijas Vēstnesī” 1998.gada 13., 14. un 18.augustā, 2001.gada 22.maijā, žurnālā “Administratīvā un Kriminālā Justīcija” 2001, Nr.1, vairākkārt “Neatkarīgā avīzē” (pēdējais raksts “Satversme nav ideāla”, 2007.gada 25.jūnijā) u.c., taču kopumā principiālos jautājumos maz kas ir mainījies, kādēļ esmu spiests atkal runāt par, manuprāt, sasāpējušām Satversmes nepilnībām.

1. Tautas aptaujas liecina, ka vairums Latvijas pilsoņu ir par tautas vēlētu prezidentu, taču ne likumdevējus, ne politiķus tas neuztrauc. Protams, klasiskām parlamentārām republikām raksturīga iezīme ir prezidenta ievēlēšana netiešās vēlēšanās (ar elektoru palīdzību). Taču modernās parlamentārās republikās elektoru kolēģijas vairs nesastāv tikai no parlamenta deputātiem, kā tas ir Latvijā, bet tauta ir pārstāvēta daudz plašāk un tajās ir pārstāvji no valsts reģioniem (Vācija, Itālija, Igaunija – pēc trešās kārtas). Grieķijā, kur prezidentu ievēlē parlaments, ja tas trīs kārtās nespēj ievēlēt prezidentu, parlamentu atlaiž. Galvenie argumenti pret tiešām vēlēšanām ir divi. Pirmkārt, tautas ievēlētam prezidentam būs lielākas tiesības nekā netiešās vēlēšanās ievēlētam prezidentam. Otrkārt, ja prezidentu ievēlēs tiešās vēlēšanās, tad parlamentārā republika pārvērtīsies par prezidentālu. Jāsaka, ka ne viens, ne otrs arguments nav sevišķi pārliecinošs. Tiešām, teorētiķu vidū pastāv uzskats, ka tautas ievēlēts prezidents ir “stiprāks” nekā netieši ievēlētais. Faktiski, kā zināms, ne jau prezidenta ievēlēšanas kārtība, bet gan prezidentam konstitūcijā piešķirtās tiesības ir tās, kas nosaka prezidenta tiesisko stāvokli. Gluži nepieņemams ir otrs arguments. Prezidentālo republiku raksturo gluži citas pazīmes, ar ko tās atšķiras no parlamentārām. Galvenās no tām ir: 1) prezidentālās republikās valdību veido prezidents un prezidenta vēlēšanās uzvarējusī partija, nevis parlamenta vēlēšanās uzvarējusī partija; 2) prezidents ir vienlaikus arī valdības galva, tādas amatpersonas kā premjerministra valstī nav; 3) parlaments nevar izteikt valdībai neuzticību; 4) prezidents nevar atlaist parlamentu. Jāpiezīmē, ka pasaulē pirmajā prezidentālajā republikā – ASV – prezidentu neievēlē tauta tiešās vēlēšanās.

Savukārt tādās parlamentārās republikās kā Īslande un Somija prezidentu ievēlē tiešās vēlēšanās. Nevis prezidenta ievēlēšanas kārtība, bet gan būtiski valsts darbības principi nosaka atšķirības starp prezidentālo un parlamentāro republiku.

Kādi varētu būt argumenti par labu tiešām prezidenta vēlēšanām.

Pirmkārt, Valsts prezidents, stājoties amatā, nodod zvērestu, kurā ir šādi vārdi: “Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam.” Tātad prezidents ir visas tautas prezidents, bet ievēlē viņu tikai 100 cilvēku, un, lai prezidentu ievēlētu, pietiek pat ar 51 balsi. Vai tas nav pārāk maz demokrātiskai valstij, pie kurām, neapšaubāmi, pieder Latvija? Faktiski prezidentu ievēlē politiskā elite. Neliels deputātu skaits.

Otrkārt, tiešās vēlēšanās vēlētāji balso par konkrēto personu, par viņa īpašībām, spējām, zināšanām, pieredzi utt. Netiešās vēlēšanās šīs īpašības aiziet tālākā plānā, jo vēlēšanu iznākums ir atkarīgs no tās partijas ietekmes Saeimā, pie kuras prezidents pieder. Faktiski prezidentu ievēlē spēcīgāko politisko partiju vienošanās rezultātā. Ja, piemēram, partija A saņems Ministru prezidenta posteni, tad B – Valsts prezidenta, partija C – Saeimas priekšsēdētāja amatu utt. Šī parādība, protams, nav Latvijas nacionāla īpašība. Šo rindu autoram kāds visai ievērojams Īslandes politiķis un politologs to nosauca par “zirgu tirgu”, paskaidrojot, kāpēc Īslandē ir tiešās prezidenta vēlēšanas.

Treškārt, sevišķi spilgti šīs sistēmas trūkumi izpaudās 1999.gada Valsts prezidenta vēlēšanās. Tā kā partijas nevarēja vienoties par kopēju kandidātu un neviens no oficiālajiem kandidātiem nepieciešamo balsu vairākumu nespēja iegūt, par Valsts prezidentu ievēlēja plašākai sabiedrībai maz pazīstamu personu, kuras vēl dienu iepriekš nebija starp kandidātiem. Manuprāt, analogu precedentu ārzemju valstu praksē nevar atrast. Var teikt, Latvijai tiešām laimējās, ka mēs dabūjām Valsts prezidenti, kas var godam valsti pārstāvēt. Taču tā bija nejaušība. Tik pat labi mēs varējām dabūt pilnīgi nepiemērotu Valsts prezidentu. Arī pašas prezidenta vēlēšanas noritēja ļoti savdabīgi. Dažu partiju frakciju līderi, lai piespiestu savus partijas biedrus balsot tā, kā to prasa frakcijas vadība un baidoties, ka viens otrs var savu balsi “pārdot”, izdalīja saviem deputātiem dažādu krāsu pildspalvas, lai varētu kontrolēt, vai partijas biedri balsojuši saskaņā ar norādījumiem. Šajā gadījumā tika pieļauts klajš Satversmes 36.panta pārkāpums, jo Satversmē ir noteikts, ka Valsts prezidentu ievēlē, aizklāti balsojot. Tāpat kā nevienam nav tiesību kontrolēt, kā ir nobalsojis Saeimas vēlēšanās tas vai cits pilsonis, tāpat arī Valsts prezidenta vēlēšanās nevienam nav tiesību kontrolēt, kā nobalsojis tas vai cits deputāts. Ja pašreizējā Valsts prezidenta vēlēšanas kārtība negarantē, ka prezidentu ievēlē godīgi, kārtība ir jāmaina. Ir jāuztic Valsts prezidentu ievēlēt tautai, jo tautu nevar piekukuļot.

2. Ne mazāk nopietns ir jautājums par Valsts prezidenta atbrīvošanu no ieņemamā amata. Satversmes 51.pantā ir teikts, ka “Uz ne mazāk kā puses visu Saeimas locekļu priekšlikumu, Saeima slēgtā sēdē ar ne mazāk kā divu trešdaļu Saeimas locekļu balsu vairākumu, var nolemt atlaist Valsts prezidentu”. Parasti Rietumu demokrātisko valstu konstitūcijas pieļauj atcelt prezidentu no amata tikai tad, ja viņš ir izdarījis valsts nodevību, apzināti pārkāpis konstitūciju vai izdarījis kriminālnoziegumu. Mūsu kaimiņzemes Igaunijas konstitūcijas 82.p. min četrus gadījumus, kad prezidents zaudē savas pilnvaras. Tie ir: 1. prezidenta atkāpšanās no amata; 2. prezidenta notiesāšana par izdarītu noziegumu; 3. prezidenta nāve; 4. sakarā ar jauna prezidenta stāšanos amatā. Mūsu Satversme turpretī pieļauj atlaist Valsts prezidentu neatkarīgi no tā, vai prezidents ir izdarījis noziegumu, pieļāvis kādu nosodāmu rīcību vai ne. Pietiek ar to, ka prezidenta pretinieki savāc divas trešdaļas Saeimas deputātu balsu. Turklāt tas tiek izdarīts Saeimas slēgtā sēdē.

Satversmes 56.pants nosaka, ka Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents. Faktiski valsts galvas loma parlamentārās republikās un monarhijās ir stipri ierobežota, jo prezidenta izvēli nosaka parlamenta vēlēšanu rezultāti. Parasti valsts galva aicina sastādīt valdību tās partijas līderi, kas uzvarējusi vai vismaz savākusi visvairāk deputātu mandātu parlamenta vēlēšanās. Situācija var sarežģīties, ja nevienai no partijām nav absolūta vairākuma vai arī relatīva, bet skaidri izteikta vairākuma, kā tas parasti Latvijā Saeimas vēlēšanās notiek. Sevišķi komplicēts stāvoklis radās pēc 6.Saeimas vēlēšanām, kad neviena partija neieguva vairāk par 20% deputātu vietu, un nevienas no četrām partijām līderis, kas saņēma vairāk par 10 mandātiem, nevarēja cerēt iegūt savas valdības uzticību parlamentā. Šajā situācijā prezidenta loma un nozīme, kā arī atbildība, izraugoties Ministru prezidenta kandidatūru, pieaug. Pēc 6.Saeimas vēlēšanām iestājās valdības krīze, un tikai beidzot, pateicoties prezidentam un partiju līderiem, kuri panāca kompromisu, par Ministru prezidentu kļuva “bezpartijiskais” A.Šķēle. Bet, ja partijas šo kompromisu nepanāktu, ko tad? Modernajās parlamentārajās republikās valsts galva ir arbitrs strīdā starp parlamentu un valdību. Valdības krīzes gadījumā prezidents var ne tikai uzdot citai personai sastādīt jaunu valdību, bet, redzot, ka parlamenta sastāvs ir tik “raibs”, ka panākt atbalstu jebkurai valdībai praktiski ir kļuvis neiespējami, var arī atlaist parlamentu. Kā norāda K.Dišlērs (“Dažas piezīmes pie Latvijas Republikas Satversmes projekta”), Satversmes sākotnējā projektā bija noteikts: “Valsts prezidentam ir tiesības atlaist Saeimu, bet aiz viena un tā paša iemesla tikai vienu reizi.” Taču galīgajā redakcijā šīs tiesības Valsts prezidentam ir atņemtas. Saskaņā ar Satversmes 48.pantu Valsts prezidentam ir tiesības tikai ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu. Tātad Latvijā atlaist Saeimu var vienīgi referendums, kas pats par sevi ir ilgs un dārgs process. Ieilgušas valdības krīzes gadījumā tā vēl vairāk ieilgs. Bez tam mēģinājums atlaist Saeimu var beigties prezidentam bēdīgi, jo, kā nosaka Satversmes 50.pants, ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no nodotām balsīm izsakās pret Saeimas atlaišanu, tad Valsts prezidents uzskatāms par atlaistu. Tā kā praktiski diez vai atradīsies prezidents, kurš riskēs atlaist Saeimu. Tātad, ja pēc 6.Saeimas vēlēšanām galu galā nebūtu atrasts kompromiss un par Ministru prezidentu nekļūtu pie partijām nepiederošais A.Šķēle, valsts nonāktu konstitucionālā strupceļā, kuram faktiski nav atrisinājuma.

Bez tam jāņem vērā, ka gadījumā, ja starp Valsts prezidentu un Saeimu izveidojies konflikts, var rasties situācija, kuru var apzīmēt ar vārdiem “kurš pirmais jeb kurš kuru”. Tā kā 48.pantā noteiktā procedūra ir ilga un komplicēta, Saeimai ir iespēja atbrīvoties 51.panta kārtībā no Valsts prezidenta daudz ātrāk un vienkāršāk.

Visai asi par prezidenta ievēlēšanas kārtību un Saeimas atlaišanu izteicās kādreizējais Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals, kurš uzsvēra: “Valsts prezidents jāvēl no tautas tieši un viņam jādod tiesības no andelēm un demagoģijām aizrāvušos Saeimu atlaist kaut kurā katrā brīdī.”

3. Satversmē vispār nav nekas teikts par vēlēšanu tiesībām Latvijā. Vienīgā norma, kurā ir noteikti vēlēšanu tiesību pamatprincipi, ir Satversmes 6.pants, taču šis pants reglamentē tikai Saeimas vēlēšanas.

Saskaņā ar Satversmes 6.pantu Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Ja pirmie četri nosacījumi demokrātiskās valstīs ir uzskatāmi par elementārām prasībām (vienīgi dažās valstīs parlamentu augšpalātas neievēlē tiešās vēlēšanās, bet Lielbritānijā Lordu palātu neievēlē vispār), tad pēc vēlēšanu sistēmas valstis atšķiras visai būtiski. Divas pamatsistēmas mūsdienu pasaulē ir mažoritārā un proporcionālā. Mažoritārā sistēma savukārt iedalās absolūtā un relatīvā vairākuma sistēmās, bet proporcionālās sistēmas dažādās valstīs atšķiras atkarībā no matemātiskā paņēmiena, ko pielieto, nosakot vēlēšanu rezultātus. Proporcionālās sistēmas pozitīvais moments ir tas, ka visas vēlētāju balsis tiek ņemtas vērā. Ja valstī noteikts tā sauktais vēlēšanu slieksnis jeb barjera (Latvijā 5%), tad vienīgi zaudē savu nozīmi balsis, kas nodotas par partijām, kuras nav savākušas nepieciešamo procentu balsu. Mažoritārajā sistēmā turpretī bieži vien pat vēlētāju balsu vairākums netiek ņemts vērā, ja, piemēram, vēlēšanu apgabalā uzvarējis kandidāts, kurš ieguvis 35% vai 40% balsu. Toties proporcionālās sistēmas viens no negatīvajiem momentiem ir nepiemērotu un deputātu darbam nesagatavotu kandidātu ievēlēšana, kas mažoritārajā sistēmā ir neiespējami, jo katrā vēlēšanu apgabalā ievēlē vienu deputātu, kuru vēlētāji var pietiekami labi iepazīt. Bez tam proporcionālajai sistēmai ir raksturīgs liels partiju skaits parlamentā. Parasti partijai, kas ieguvusi visvairāk deputātu mandātu, nav vairākuma parlamentā, tādēļ ir jāveido koalīcijas valdības. Parasti koalīcijas valdības ir nestabilas un biežas ir valdību krīzes. Tā tas bija Francijā pirms 2.pasaules kara un arī pēc kara. Tikai pēc 1958.g. konstitūcijas pieņemšanas stāvoklis Francijā mainījās. Latvijā pirmajos republikas 10 gados bija 13 valdības, bet visas parlamentārās demokrātijas gados (1918–1934) 18 valdības. Kā raksta par Saeimu latviešu trimdas autors Agnis Balodis: “Parasti tieši mazās un nestabilās grupas ieguva izšķirošas pozīcijas.. Partiju egoisms parādījās arvien uzskatāmāk ne tikai sašķeltajās un ekstrēmajās grupās, bet arī vadošajās partijās” (Latvijas un latviešu tautas vēsture, 244.lpp.). Lūk, kā 4.Saeimu vērtē Ādolfs Šilde: “Tās sastāvs bija atkal sadrumstalots, bet turklāt kvalitatīvajā sastāvā daudz vājāks par iepriekšējo. Vispār var teikt, ka Latvijas parlamentu personālais sastāvs jau pēc Satversmes Sapulces ar ikvienu nākamo tautas pārstāvību turpināja pazemināties. Vēlētāji kļuva mazāk kritiski un Saeimā iekļuva pat dažas kuriozas figūras” (Pirmā republika, Elpa, 1993, 306.lpp.).

Lai gan pēc neatkarības atjaunošanas Saeimas vēlēšanās tika piemēroti 4% un 5% vēlēšanu sliekšņi, tomēr izvairīties no politisko spēku sadrumstalotības nav izdevies. Šī parādība gan ir raksturīga visām valstīm, kurās piemēro proporcionālo sistēmu. Tādēļ proporcionālā sistēma aizvien vairāk zaudē savu popularitāti (Francija u.c. valstis). Dažkārt tiek ieviesta jauktā vēlēšanu sistēma, kurā apvienoti mažoritārās un proporcionālās sistēmas elementi (Vācijas bundestāga vēlēšanas, mūsdienu Lietuva). Domāju, ka arī mums būtu vērts atteikties no proporcionālās sistēmas. Taču visai nopietns šķērslis ir Satversme, jo, lai izdarītu grozījumus 6.pantā, kurā noteikta proporcionālā sistēma, to var izdarīt Saeima ar divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu. Pēc tam saskaņā ar Satversmes 77. un 79.pantu šie grozījumi ir jāapstiprina tautas nobalsošanā, turklāt šis grozījums ir pieņemts tikai tad, ja tam piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Saeimas ievēlēšanu sīkāk reglamentē Saeimas vēlēšanu likums. Runājot par mūsu Saeimas vēlēšanu likumu, gribētos vērst uzmanību vēl uz diviem momentiem. Saskaņā ar Satversmes 7.pantu jau pirms Saeimas vēlēšanām nosaka katrā vēlēšanu apgabalā ievēlamo deputātu skaitu, kas ir proporcionāls katra apgabala vēlētāju skaitam. Taču Latvijā nepastāv vēlētāju reģistrācija. Katrs vēlētājs ir tiesīgs balsot jebkurā vietā Latvijā neatkarīgi no tā, kurā vēlēšanu apgabala teritorijā viņš dzīvo. Šo acīmredzamo likuma nepilnību dažkārt partiju kandidāti izmanto negodprātīgi. Tā 5.Saeimas vēlēšanās kāds kandidāts organizēja vēlētāju transportu no Rīgas uz Jelgavu, jo viņš bija reģistrēts kā kandidāts Zemgales vēlēšanu apgabalā. Tādas rīcības rezultātā proporcionalitāte tiek pārkāpta. Manuprāt, pie esošās sistēmas vēlētājs ir tiesīgs balsot jebkurā vēlēšanu iecirknī, bet tikai sava vēlēšanu apgabala robežās. Pretējā gadījumā Satversmes 7.pants zaudē savu jēgu.

Būtisks ir arī jautājums par zīmogu pasē. Pirmskara Latvijā bija ieviesta kārtība, ka katram vēlētājam, kurš nobalsojis, iespiež zīmogu pasē, lai viņam nepieļautu blēdīties un nobalsot vēlreiz. Šo kārtību izmantoja arī padomju okupācijas iestādes, kas organizēja 1940.gada tā sauktās tautas saeimas vēlēšanas. Jebkuram latvietim, kurš negribēja balsot, nebija šā zīmoga pasē, un līdz ar to čekai un milicijai bija ļoti viegli atšifrējams. Protams, demokrātiskas valsts apstākļos piedalīšanās vai nepiedalīšanās vēlēšanās nekādas represijas nerada. Tomēr personību apliecinošs dokuments, šķiet, gan nav tā īstā vieta, kurā būtu jāizdara politiska rakstura atzīmes. Skandināvijas valstīs (Dānija, Zviedrija), kurās arī pastāv proporcionālā vēlēšanu sistēma, nekādas atzīmes pasēs neizdara. Tur pastāv vēlētāju reģistrācija pēc viņu dzīvesvietas un attiecīgā sarakstā fiksē katru vēlētāju, kurš ir nobalsojis.

4. Saskaņā ar Satversmi (16.p.) un Kārtības rulli Saeima ievēlē savu prezidiju, kurš sastāv no priekšsēdētāja, viņa diviem biedriem un sekretāriem. 6.Saeimas laikā tika rasts savdabīgs precedents, ka Saeima, kas bija ievēlējusi savu priekšsēdētāju Ilgu Kreitusi, nolēma viņu nomainīt, un par priekšsēdētāju ievēlēja līdzšinējo priekšsēdētāja biedru. Šā raksta mērķis nav iztirzāt politiskus jautājumus vai arī viena vai otra politiķa īpašības un spējas. Taču pats par sevi šis gadījums izsauc ļoti nopietnas pārdomas. Var jau būt, ka, izdarot šo priekšsēdētāju nomaiņu, arī netika pārkāpts Kārtības ruļļa burts, taču, manuprāt, tika pārkāpta pati Satversmes jēga. Saeimas priekšsēdētājs ir viena no augstākajām amatpersonām valstī. Saskaņā ar Satversmes 52.pantu Saeimas priekšsēdētājs nepieciešamības gadījumos izpilda Valsts prezidenta pienākumus. Jaunievēlētā Saeima uzsāk savu darbību, izvēlot Saeimas prezidiju. Prezidiju, tai skaitā priekšsēdētāju, neievēlē uz vienu dienu vai vienu sēdi, bet gan uz visu jaunievēlētās Saeimas darbības laiku. Saeimas priekšsēdētājs ir Satversmes un Kārtības ruļļa “ķēdes suns”, kuram ir jānodrošina likums un kārtība Saeimā. Viņam ir jābūt stingram un objektīvam pret visiem deputātiem vienādā mērā, ieskaitot savas partijas deputātus. Protams, pildot šos pienākumus, Saeimas priekšsēdētājs var nokļūt konflikta situācijās ar dažādām partijām, taču tas nenozīmē, ka neapmierinātās partijas var sazvērēties un nogāzt Saeimas priekšsēdētāju. Saeimas priekšsēdētājam ir jāstāv pāri partijām un to ķīviņiem, nevis jābūt to marionetei. Manuprāt, Saeimas priekšsēdētājs, kurš ievēlēts likumā noteiktā kārtībā, nav ne atceļams, ne nomaināms. Vienīgie izņēmumi varētu būt gadījumi, kad Saeimas priekšsēdētājs izdara kriminālnoziegumu vai arī pieļauj tik apkaunojošu rīcību, kā zaudē savu autoritāti un cieņu (kā zināms, 6.Saeimā šādu rīcību pieļāva kāds Saeimas priekšsēdētāja biedrs). Pretējā gadījumā neviens Saeimas priekšsēdētājs nebūs drošs, ka viņu jebkurā brīdī no krēsla neapmierinātās partijas var izbalsot.

Satversmes 16.pantā tāpat ir teikts: “Saeimas prezidijs darbojas nepārtraukti pa visu Saeimas pilnvaru laiku.” Tādēļ nav saprotams, kāds bija juridisks pamatojums, kad pavisam nesen Saeimas prezidijā tika nomainīta priekšsēdētāja biedre Karina Pētersone ar Solvitu Āboltiņu.

5. Sevišķu aktualitāti pēdējā laikā ieguva jautājums par Saeimas atlaišanu. Tā pamatā bija plašu tautas slāņu neapmierinātība ar Saeimas darbu. Vēl vairāk aktualizēja šo problēmu Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības iniciatīva izdarīt grozījumus Satversmē, kas piešķirtu tautai tiesības atlaist Saeimu. Lai gan no juridiskā viedokļa šis projekts bija ne visai veiksmīgs un tas nesavāca Satversmes grozīšanai nepieciešamo balsu skaitu, tomēr par tautas tiesībām atlaist Saeimu nobalsoja vairāk nekā 600 000 Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju. Tā kā ne Saeima, ne valdība neuzskatīja par nepieciešamu kaut kādā veidā reaģēt uz šo ievērojamo tautas daļas neapmierinātību, Valsts prezidents izmantoja savas Satversmē paredzētās likumdošanas iniciatīvas tiesības un iesniedza Saeimā divus Satversmes grozījumu projektus. Pirmais paredzēja piešķirt tautai tiesības atlaist Saeimu, bet otrs – piešķirt Valsts prezidentam tiesības atlaist Saeimu. Kā zināms, šā gada 8.aprīlī Saeima ar pārliecinošu balsu vairākumu un pat bez debatēm (!) pieņēma grozījumus Satversmes 14.pantā.

Šā panta redakcija, cik var noprast no informācijas presē, ir radusies kompromisa rezultātā (“Neatkarīgā”, 2009.gada 8.aprīlis). Diemžēl, manuprāt, šis kompromisa rezultāts ir ne visai veiksmīgs. Pirmkārt, Satversmes 14.panta jaunās redakcijas otrajā teikumā ir teikts: “Ja tautas nobalsošanā par Saeimas atsaukšanu nobalso vairākums no balsotājiem un [izcēlums mans – G.Z.] vismaz divas trešdaļas no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, tad Saeima uzskatāma par atsauktu.” No šā formulējuma nav īsti saprotams, ko domājuši likumdevēji ar vārdu “un”. Vai ar to domāts kvalificētais balsu vairākums, kas nepieciešams Saeimas atlaišanai? Vai ar to ir domāts tautas nobalsošanai nepieciešamais kvorums? No jau minētās “Neatkarīgās” 2009.gada 8.aprīļa publikācijā atspoguļotajām Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes un “Jaunā laika” vadītājas, Juridiskās komisijas locekles Solvitas Āboltiņas intervijām ir redzams, ka ir runa it kā par kvorumu, par kuru panākts kompromiss. Savukārt no paša panta teksta var domāt, ka gribēts, bet nav izdevies pateikt, ka runa ir par nepieciešamo balsu skaitu, kas sastāda vismaz divas trešdaļas no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, lai atlaistu Saeimu. Otrkārt, ar šo Satversmes grozījumu ir radīti divi atšķirīgi Saeimas atlaišanas mehānismi. Pirmais, kad Saeimu atlaiž tautas nobalsošanā, ja to ierosinājis Valsts prezidents (Satversmes 48.pants), un otrais, ja to ierosinājusi viena desmitā daļa vēlētāju jeb pēc tautas iniciatīvas (Satversmes 14.panta jaunā redakcija). Atšķirība vienīgi ir tajā apstāklī, ka gadījumā, ja Saeimu atlaiž tauta pēc tautas iniciatīvas, ir nepieciešams minētais kvalificētais balsu vairākums, turpretī gadījumā, kad to prasa Valsts prezidents, nekādu kvalificētu balsu vairākumu Satversmes 48.pants neprasa. Rodas iespaids, ka mums ir divu veidu tauta, kurai ir atšķirīgas tiesības.

Treškārt, tā vietā, lai piešķirtu tiesības atlaist parlamentu Valsts prezidentam, kas dotu iespēju kritiskās situācijās ātri reaģēt (valdības krīze, Saeima nevar apstiprināt budžetu u.c.), mēs esam izraudzījušies lēnu, dārgu un neefektīvu procedūru. Turklāt mēs neesam ņēmuši vērā, ka tiesības atlaist parlamentu ir Valsts prezidenta prerogatīva praktiski visās Eiropas valstīs neatkarīgi no tā, vai prezidents ir ievēlēts tiešās (tautas vēlēts) vai netiešās vēlēšanās, vai arī valsts galva ir monarhs.

Šīs manis minētās, dabiski, nav vienīgās Satversmes problēmas, taču mana ziņojuma ierobežotais apjoms neļauj pie tām tuvāk pakavēties. Nākamais jautājumu bloks ir Satversmes “baltie plankumi”, t.i., jautājumi vai valsts institūcijas, kas Satversmē vispār nav nekādi regulētas.

Kā zināms, augstākā izpildu varas institūcija Latvijā ir valdība – Ministru kabinets. To vada valdības galva – Ministru prezidents. Ne Satversme, ne citi likumi īsti nenosaka, kas un kā Latvijā ieceļ Ministru prezidentu. Rietumu demokrātijās pastāv divi pamatveidi. Premjerministru ieceļ valsts galva, un pēc tam viņš saņem parlamenta uzticību (Itālija), vai arī pēc valsts galvas priekšlikuma parlaments ievēlē premjerministru, un pēc tam prezidents viņu ieceļ (Vācija). Mūsu Satversmē vienīgi ir teikts, ka Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents (56.p.), un ka Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā (59.p.). Tātad mūsu Satversme neparedz, ka vispār Ministru prezidentu kāds ieceļ vai arī ka Saeima apstiprina Ministru prezidentu.

Šodien Latvijā ir tāda institūcija kā prokuratūra, to vada ģenerālprokurors. Šādas amatpersonas pirmsokupācijas Latvijā nebija. Prokuratūras darbības regulē speciāls likums. Daudzās Eiropas valstīs ģenerālprokurors un viņam pakļautie prokurori ir ietilpināti Tieslietu ministrijas sistēmā. Mūsu prokurori ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam. Taču par prokuratūru Satversme klusē. Līdz ar to rodas jautājums, cik konstitucionāla ir šīs svarīgās institūcijas darbība. Līdzīgā situācijā ir tiesībsargs, – arī par to nekas nav teikts Satversmē.

Daudz svarīgu lēmumu pieņem Nacionālā drošības padome, ko vada Valsts prezidents, taču arī to ir velti meklēt Satversmē.

Pašlaik daudz tiek debatēts par valsts teritoriālo reformu. Satversmē nekas nav teikts par mūsu valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu. Latvijā drīzumā notiks pašvaldību vēlēšanas. Arī šīs ļoti svarīgās valsts struktūras atrodas ārpus Satversmē regulējamo jautājumu loka. Līdz ar to nekas nav arī teikts par to, kā pašvaldības tiek ievēlētas un cik ilgu laiku darbojas. Bet tie visi ir Satversmes cienīgi jautājumi.

Ne mazāk svarīgi būtu arī konstitucionālā līmenī noteikt politisko partiju tiesisko stāvokli, to tiesības… Rodas iespaids, ka valsts dzīvo savu dzīvi, Satversme – savu. Pastāv viena juridiski formālā konstitūcija, kas atrodas Satversmes pantos, un faktiskā konstitūcija, kas meklējama pašreizējā likumdošanā.

Unikāls veidojums mūsu politiskajā sistēmā ir Koalīcijas padome, kas faktiski valda valstī un kuru, protams, arī jūs Satversmē neatradīsit. Šajā sakarībā sevišķi spilgts notikums bija Godmaņa valdības aiziešana. Opozīcijas partijas vērsās Saeimā ar priekšlikumu izteikt Godmaņa valdībai neuzticību. Saeima šo priekšlikumu noraidīja, līdz ar to izsakot uzticību valdībai. Pagāja ne vairāk kā divas nedēļas, Koalīcija padome pateica: “Ivar, laiks!”, un Godmaņa valdības vairs nebija.

Satversmē tiek lietots termins “pilntiesīgs Latvijas pilsonis”, taču, kas ir šis pilntiesīgais pilsonis, kā un kas kļūst par Latvijas pilsoni, Satversme nesaka.

Ir valstis, kurās, lai izvairītos no pārāk apjomīgām konstitūcijām, lieto tā saukto rāmju likumdošanu. Tas nozīmē, ka konstitūcijas pantā ir vienīgi pateikts, ka konkrēto tiesību institūtu regulē speciāls likums. Tur saskaņā ar konstitūciju pieņem t.s. organiskos likumus. Pēc būtības šie likumi satur konstitucionāla rakstura normas un it kā organiski kļūst par konstitūcijas sastāvdaļu. Latvijas Satversme šādu likumu iedalījumu neparedz. Lai gan, taisnības labad jāsaka, ir atsevišķi likumi, kurus varētu uzskatīt par konstitūciju saturošiem. Piemēram, visai lakoniskas ir Satversmes normas par tiesām. Tādēļ būtu pilnīgs pamats uzskatīt likumu “Par tiesu varu”, virs kura galvas nu jau vairākus gadus karājas Damokla zobens, par konstitūciju saturošu. Tāds bija Latvijas Republikas konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” līdz laikam, kad Satversmi papildināja ar 8.nodaļu “Cilvēka pamattiesības”.

Zināmā mērā problēmu cenšas atrisināt Satversmes tiesa, kura ar saviem spriedumiem dažkārt aizpilda Satversmes “baltos plankumus”. Tāds, piemēram, ir Satversmes tiesas spriedums 2006.gada 20.decembrī, ar kuru izsprieda pieteikumu par atsevišķu Prokuratūras likuma pantu atbilstību Satversmei. Vienlaikus jāatzīmē, ka Satversmes tiesa kā jebkura tiesa neskata lietas pēc savas iniciatīvas, bet gan tikai tad, ja ir iesniegts likumā noteiktā kārtībā pieteikums par attiecīga likuma atbilstību Satversmei. Līdz ar to daudzas Satversmes būtiskas problēmas ir Satversmes tiesai neaizsniedzamas.

Vienlaikus gribas teikt arī dažus vārdus par mūsu valodas tīrību. Krievu valodā rakstošā Latvijas prese, rakstot par Saeimu, vienmēr lieto vārdu “Seima” vai “Seims”, lai gan parlaments ar šādu nosaukumu atrodas nevis Latvijā, bet gan Polijā un Lietuvā. Man nav nācies dzirdēt, ka jebkad kāda no Saeimas amatpersonām būtu uz šo nejēdzību aizrādījusi.

Bet nav labāki arī latviešu valodā rakstošie un runājošie. Ļoti bieži nākas dzirdēt, ka Saeimas priekšsēdētājs esot “spīkers”, bet Ministru prezidents – “premjers”. Cienītās dāmas un godājamie kungi, mēs nedzīvojam Anglijā! Mūsu Satversmē ir doti valsts amatpersonu oficiālie nosaukumi, un tie ir jāciena tāpat kā mūsu valsts simboli – karogs, himna, ģerbonis…

Viss teiktais, un arī daudz kas vēl nepateiktais, nenozīmē kādu necieņas izrādīšanu pret mūsu Satversmi. Tāpat kā mēs ar godu un cieņu izturamies pret mūsu vēsturi, mūsu bijušajiem prezidentiem un ministriem, mēs izturamies arī pret Satversmi, kas latviešu tautai ir godam kalpojusi, līdz mums to atņēma. Mēs ar godu un cieņu izturamies mūsu Brīvdabas muzejā pret mūsu senču darba rīkiem un mājām, bet mēs šodien ar tādiem strādāt negribam un arī šādās mājās nedzīvojam.

Tā, es domāju, latviešu tauta ir pelnījusi modernu, demokrātisku, mūsdienīgu konstitūciju, un es neredzu iemeslu, kādēļ mēs to tautai negribam dot.

Ziņojums/referāts Juristu dienu atklāšanas konferencē “Latvijas Republikas Satversmes un vēlēšanu reformas nepieciešamība” Latvijas Zinātņu akadēmijā 2009.gada 20.aprīlī