ATSAUCĒ IETVERT:
Kad atsakās dienēt reliģiskās pārliecības dēļ. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.07.1999., Nr. 224/226 https://www.vestnesis.lv/ta/id/19100
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Kad atsakās dienēt reliģiskās pārliecības dēļ
Mag. iur. Ringolds Balodis, Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"
Dienests armijā ir pilsoņa juridisks pienākums, kas tiesiskā izpratnē nozīmē tiesību subjekta nepieciešamo uzvedības veidu un tā darbības nepieciešamību. Vispār juridisks pienākums ir tiesiskā statusa svarīgākā sastāvdaļa, kas tiek nodrošināts ar valsts piespiešanas iespēju. Juridiskie pienākumi nevar pastāvēt atsevišķi no juridiskajām tiesībām — un otrādi.1 Dažās Rietumu valstīs nav obligātā militārā dienesta vispār, tajās eksistē labi apmaksātas profesionāļu armijas. Tajās valstīs, kur ir obligātā militārā karaklausība, lielākoties eksistē arī alternatīvais dienests. Eiropas Padome jautājumu par alternatīvā dienesta ieviešanu Eiropas Savienības dalībvalstīs ir iesākusi risināt jau 1966. gada 26. janvārī, kad Asambleja ar 337. rezolūciju pieņēma 478.2 rekomendāciju. Šajā dokumentā tika iezīmēti alternatīvā dienesta pamatprincipi, kā arī tika noteikts, ka valstis jāaicina nostiprināt personas tiesības atteikties no militārā dienesta sirdsapziņas pamatotu motīvu sakarā. Līdzīga rakstura dokumenti tika pieņemti arī 1971. un 1977. gadā. Eiropas Padomes MK 1987.gada 9. aprīlī ieteica3 dalībvalstu valdībām, ja tās vēl nav to izdarījušas, saskaņot savas nacionālās valsts likumus ar šīs rekomendācijas principiem. To izdarījušas gandrīz visas ES valstis, dažas, piemēram, Somija un Zviedrija, neraugoties uz valsts baznīcas statusu vispār, ir atbrīvojušas dažas reliģiskas denominācijas (piemēram, "Jehovas lieciniekus") no valsts dienesta.