Turpinājums no 1.lpp.

Mag. iur. Ringolds Balodis, Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Viens no minētās rekomendācijas būtiskākajiem principiem ir (A) princips, kas nosaka: katram, kurš pakļauts iesaukumam militārajā dienestā un kura sirdsapziņa nopietnu iemeslu dēļ neļauj iesaistīties ieroču lietošanā, jābūt tiesīgam saņemt atbrīvojumu no pienākuma pildīt šādu dienestu saskaņā ar rekomendācijā izklāstītajiem nosacījumiem. Rekomendācijā īpaši atzīmēts, ka no šīm personām var tikt pieprasīta alternatīvā dienesta pildīšana.

Pamatojoties uz iepriekšminētajiem dokumentiem, ir aizsākts Eiropas cilvēktiesību konvencijas papildināšanas process, lai personas tiesība atteikties no militārā dienesta ar sirdsapziņu saistītu iemeslu dēļ tiktu saistīta ar šīs konvencijas 9. pantu. 1992.gada 4. februārī Eiropas Padomes Nevalstisko organizāciju konsultatīvā padome pieņēma rezolūciju, kura ieteica papildināt konvenciju ar jaunu papildprotokolu, kurš pasludinātu, ka personas tiesības atteikties no militārā dienesta ir garantētas ar konvencijas 9. pantu.4 EDSO dalībvalstis 1990.gada Kopenhāgenas konferences noslēguma aktā atzīmēja, ka ANO Cilvēktiesību komiteja ir atzinusi personas tiesības atteikties no militārā dienesta ar sirdsapziņu saistītu iemeslu dēļ. Tāpat dalībvalstis apņemas risināt šo jautājumu, ja tas nedrīkst būt saistīts ar militārām struktūrām un šādam dienestam nedrīkst būt soda raksturs. Pie ES pēdējā laika norisēm šai jomā var pieskaitīt 1995.gada 8. martā Cilvēktiesību komisijas pieņemto rezolūciju 1995/83, kuras 1. punktā ir teikts: komisija pievērš uzmanību visu cilvēku tiesībām sirdsapziņas dēļ iebilst pret militāro dienestu, kuras izriet no domas, apziņas un reliģijas brīvības principiem, kas izklāstīti Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 18.pantā un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 18.pantā. Tāda ir situācija Eiropā. Kā ir Latvijā?

Par Latvijas brīvvalsts laiku, domāju, problēmas risinājuma starptautiskās attīstības dēļ rakstīt ir nelietderīgi, jo šajā gadījumā risinājumu tālaika pieredzē mēs neatradīsim. XX gs. astoņdesmito gadu beigās, neatkarīgās Latvijas atjaunotnes sākumā, radās ideja pieļaut jauniešiem reliģiskās vai morālās pārliecības dēļ karadienesta vietā izvēlēties alternatīvo dienestu. To ierosināja Latvijas PSR radošo savienību apvienotajā plēnumā. Atceroties to laiku, protams, skaidrs, ka šī doma neradās reliģiskas vai altruistiskas pārliecības dēļ. Plēnuma deklarācijā alternatīvā dienesta risinājums vispirms parādījās PSRS "karsto punktu" sakarā. Latvieši nevēlējās sūtīt savus bērnus karot uz Kalnu Karabahu, Armēniju vai Kazahstānu. Latvieši vēlējās, lai jaunieši kalpotu Latvijas armijā. Tāda bija patiesā tālaika alternatīvā dienesta idejas izvirzītāju griba. Tātad vēlme nebija radīt alternatīvo dienestu, lai neietu armijā, bet negribējās, lai latviešu jaunieši būtu PSRS armijā, jo, atdzimstot nacionālajai pašapziņai, arvien skaļāk pacēlās balsis, ka PSRS armija ir okupācijas balsts. Ideja nostiprinājās likumdevēju apziņā, un īsi pirms neatkarības, 1990.gada 1. martā, LPSR Augstākā Padome pieņēma likumu, kas tā arī saucās — "Par alternatīvo (darba) dienestu". Likumā bija noteikts (1.p.), ka pilsoņiem, kuriem pacifistiskā vai reliģiskā pārliecība neļauj dienēt karaspēkā, ir jāpilda alternatīvais (darba) dienests. Vēlāk tiesības armijas vietā izvēlēties pildīt darba dienestu tika inkorporētas un nostiprinātas arī 1991.gada 10. septembra likumā "Par obligāto valsts dienestu", kā arī pēc tam 1993. gada 27. aprīlī pieņemtajā tāda paša nosaukuma likumā. Abiem likumiem bija mērķis nodrošināt valsts aizsardzību, "garantējot personas apziņas un pārliecības brīvību". Latvijā pasliktinoties ekonomiskajai situācijai ne tikai tautsaimniecībā, bet arī citās nozarēs, šī pieeja tika pārskatīta, un rezultātā Latvijas valstī pašlaik daudzi iesaucamā vecuma jaunieši, savas reliģiskās pārliecības vadīti, atsakās dienēt valsts bruņotajos spēkos, apdraudot sevi ar brīvības atņemšanu. Kā šāda situācija varēja tikt pieļauta? Rīgas "Jehovas liecinieku" centra draudzes valdes priekšsēdētāja vietnieks M.Krūmiņš savā 1999.gada 6. aprīļa vēstulē LR tieslietu ministrei Ingrīdai Labuckai pauž viedokli, ka pašreizējā situācija tikai pierādot Latvijas likumdevēja attieksmi. Agrāk likumdevējs tiesības atteikties no militārā dienesta uzskatīja par tiesībām, kuras izriet no personas tiesībām uz apziņas brīvību, bet tagad, pēc "Jehovas liecinieku" domām, faktiski esot skaidri redzams, ka šī situācija izveidojusies sakarā ar to, ka likumdevējs finansiālus apsvērumus stādot augstāk par nepieciešamību garantēt Latvijas iedzīvotājiem apziņas brīvību. Tiešām skarbi teikts, taču cita iemesla arī es nerodu, jo domāt, ka Latvijas parlaments ignorētu cilvēktiesības, arī būtu muļķīgi. Drīzāk jāpiekrīt Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un politikas zinātnes katedras vadītājam profesoram E.Meļķisim, kurš uzskata5, ka bez vispārteorētiskas un filozofiskās bāzes izveidošanas, kas atbilstu demokrātiskas sabiedrības un tiesiskas valsts principiem, tiesību sistēma Latvijā, kaut arī ar atsevišķiem kvalitatīviem likumiem, tiek veidota it kā uz plūstošu smilšu pamatiem.

Tātad, analizējot problēmu, atklājam, ka tā samilzusi pēc 1997.gada februāra, kad Saeima, pieņemot Obligātā militārā dienesta likumu, atcēla iepriekšējo likumu "Par obligāto valsts dienestu". Tas notika tāpēc, ka jaunajā likumā vairs neparādās norma, kas paredz alternatīvu valsts militārajam dienestam. Saskaņā ar jauno likumu iespējams vai nu dienēt, vai arī par tādu radikālu reliģisko pārliecību tikt pakļautam vajāšanām un pat ieslodzītam cietumā. Pionieri šajā jomā Latvijā, kā jau es minēju, gluži dabiski kolīzijā ar valsts varu nokļuva "Jehovas liecinieki", kuru pārliecība neatļauj tiem dienēt militārās struktūrās. Tomēr, lai arī viņu reliģiskā pārliecība neatļauj pildīt militāro dienestu, tie vēlas nokārtot savas saistības ar valsti. Viņi grib savus pienākumus pret valsti izpildīt tādā veidā, lai saglabātu tīru sirdsapziņu un nepārkāptu savas reliģiskās pārliecības robežas. Pēc Valsts militārā dienesta pārvaldes ziņām, 1999.gada sākumā no obligātā militārā dienesta izvairījās divi "Jehovas liecinieku" kustības jaunieši. Lai gan viņiem tika piedāvāts apkalpot armiju, strādājot saimnieciskajās daļās, ko PSRS režīma laikā piekrita praktizēt septītās dienas adventisti, tie atteicās no šādas iespējas. Latvijas "Jehovas liecinieku" vadība uzskata, ka nav nozīmes, ko piedāvā jehoviešiem darīt armijā strādāt virtuvē vai citā armijas vietā. Jautājums, pēc kustības aktīvistu domām, esot principiāla rakstura — tie negrib ar savu darbību Latvijas bruņotajos spēkos atbalstīt militāru struktūru. Kustības vadība piekrīt, ka "Jehovas liecinieku" jaunieši varot dienēt tikai civilās iestādēs. Par iepriekšminētajiem diviem "problemātiskajiem" jauniešiem runājot, viņu situācija ir neapskaužama, jo, ja līdz 1997.gadam tie bija likumpaklausīgi LR pilsoņi, tad pēc likuma izmaiņām 1997.gadā kļuvuši par likumpārkāpējiem. No 1993.gada līdz 1997.gada 10. februārim šie divi jaunieši, kā arī daudzi citi Jehovas liecinieki tika atbrīvoti no valsts dienesta, ieskaitot rezervē, bet pašlaik, iespējams, ir notiesāts ordinēts garīdznieks, kurš jau vairākus gadus likumīgi bija bruņoto spēku rezervē. Vēl viena būtiska lieta — līdz 1997.gadam spēkā esošais likums (22.p. 3.d.) noteica, ka "personas, kuru reliģiskā pārliecība vai pacifistiskā pārliecība neļauj pildīt militāro dienestu (šie apstākļi pierādāmi tiesas ceļā kā juridisks fakts), tiek norīkotas darba dienestā valdības noteiktajās vietās". Balstoties uz šo tiesību normu, pārējie Jehovas liecinieki, kas bija pakļauti iesaukumam, vērsās tiesā, lai pierādītu savu reliģisko pārliecību. Tagad abas šīs personu grupas ir pakļautas iesaukumam. Daudzi šo situāciju paredzēja, un 7.Saeimas pirmsvēlēšanu kampaņā dažas partijas to arī solīja realizēt, pie varas nonākot. Tomēr dzīve iegrozījās citādi, un, nenonākot opozīcijā, tas nevar tikt realizēts.

Dīvainākais ir tas, ka valstī, neesot kara stāvoklim vai ārkārtas situācijai, kad cilvēktiesības (t.sk. arī reliģijas brīvība) var tikt apturētas Latvijā šādā veidā, tiek izraisīts konflikts ar reliģiskām minoritātēm. Protams, var jau to darīt, taču — vai mēs esam tik ļoti nostiprinājušies ārpolitikā, lai skaidrotos Eiropas cilvēktiesību institūcijās par faktu, ka varam fanātisku reliģiju pārstāvjus sodīt ar brīvības atņemšanu bez nepieciešamības vai, precīzāk, objektīva iemesla. Laikā, kad daudzi jaunieši, nebūt ne reliģisku iemeslu motivēti, izvairās no dienesta bruņotajos spēkos, laikā, kad ārsti, kuru uzdevums konstatēt iesaucamā jaunkareivja teicamo veselības stāvokli, saņemot zināmu kompensāciju, konstatē pretējo — un tā ir tikai aisberga virspuse —, mēs varam notiesāt patiesi fanātiskus un pārliecinātus cilvēkus. Motivējums, ka šie jau ir sektanti, nav pārliecinošs, tā runāt var citas ticības interesenti, nevis atbildīgi valsts darbinieki un juristi, kuru pienākums ir ievērot valsts augstākā pamatlikuma — Satversmes — normas, tai skaitā arī reliģijas brīvību deklarējošo Satversmes 99.pantu. Jā, komentāru un izskaidrojumu šim pantam vēl nav, tos radīs prakse, un vai kāds Latvijas patiess patriots vēlētos, lai mēs iegūtu augstākā līmeņa skaidrojumu, teiksim, Satversmes tiesas līmenī vai pat no Eiropas institūcijas. Tas nebūtu pats labākais, jo tad skatīta tiktu nevis problēma, kas jāatrisina, bet gan slēdziens, kas jāievēro. Ja var izvairīties no šādas interpretācijas valsts līmenī, tas, pēc manām domām, ir jādara, jo visbiežāk šāda līmeņa tiesu institūciju lēmumi cilvēktiesību jomā, pēc pasaules prakses, labvēlīgi ir cietušajam, kuram aizskartas tā dabiskās tiesības, nevis valstij.

Atgriezīsimies pie Jehovas lieciniekiem, kuru dēļ pašreiz alternatīvā dienesta atbrīvojums ir aktuāls. No 1997. gada 10. februāra līdz 1999.gada martam Aizsardzības ministrija bija gatava atlikt Jehovas liecinieku iesaukšanu līdz jautājuma atrisināšanai. Taču nu Militārā dienesta iesaukšanas centrs ir pieņēmis lēmumu par divu Jehovas liecinieku iesaukšanu, no kuriem viens, starp citu, ir ordinēts garīdznieks. Militārā dienesta iesaukšanas kontroles komisija ir noraidījusi sūdzības šai jautājumā, atstājot spēkā Militārā dienesta iesaukšanas centra lēmumu par iesaukšanu. Minētās personas militārā dienesta iesaukšanas kontroles komisija lēmumu pārsūdzēja tiesā, kas šo lietu pašreiz arī izskata. Paši Jehovas liecinieki pauž viedokli, ka darījuši visu, kas vien bijis viņu spēkos, lai Saeima un Aizsardzības ministrija zinātu, ka Latvijā "ir cilvēki, kuriem sirdsapziņa neļauj pildīt militāru dienestu". Viņi raksta, ka vēlas savu pienākumu pret valsti izpildīt tādā veidā, lai varētu saglabāt tīru sirdsapziņu, un vairākumā gadījumu piekrīt izpildīt darba dienestu civilpersonu vadībā.6 Aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis, atbildot viņiem, norāda, ka "pašreiz Jehovas liecinieku neiesaukšana obligātajā militārajā dienestā nenestu būtiskus zaudējumus Latvijas armijai un būtu pieļaujami alternatīvi risinājumi likumdošanā".

Jehovas liecinieki, nerodot savas prasības apmierinājumu attiecīgās instancēs, 1999.gada maijā vērsās pie "valsts un baznīcas attiecību kārtotāja" — LR Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta un vērsa tā uzmanību uz faktu, ka Latvija sev par saistošu ir atzinusi gan Vispārējo cilvēka tiesību deklarāciju, gan Starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām. Viņi uzskata, ka tādējādi tiesības atteikties no militārā dienesta, kas izriet no domu apziņas un reliģijas brīvības, ir tiesisko normu veidā nodrošinātas arī Latvijā.7 Jehovas liecinieki iepriekšminētajā vēstulē pauda arī viedokli — "ņemot vērā, ka Latvija ir Eiropas Padomes locekle, būtu nepieļaujami atstāt bez ievērības ES Ministru komitejas un Parlamentārās asamblejas rekomendācijas".

Latvijas armijas kapelāni, ar kuriem es tikos 1999.gada pavasarī Valsts cilvēktiesību biroja rīkotajā sarunā, uzskata, ka šo radikāli pacifistisku jauniešu vardarbīga iesaukšana var atsaukties uz citu iesaukto jauniešu domāšanu un sekas būtu antimilitāra noskaņojuma rašanās bruņotajos spēkos. Tā ir mīna ar laika degli, jo parasti pārliecināti reliģiozi cilvēki ir konsekventi sava viedokļa paudēji un nav pareizi ar varu tos mēģināt iesaukt. Kapelāni pauda atbalstu alternatīvajam dienestam.

Uzskatu, ka valstij ir jārada mehānisms, kas aizsargātu pilsoņu tiesības sakarā ar to reliģisko pārliecību. Iespējami divi risinājumi, kas palīdzētu izvairīties no galēja līdzekļa (ieslodzījuma) piemērošanas: 1) jāizstrādā un jāpieņem alternatīvā dienesta likums vai 2) grozījums likumā "Par Obligāto militāro dienestu", uz kura pamata ir jāizstrādā MK noteikumi, kas regulētu "armijā negājēju reliģisku motīvu dēļ" atbrīvojumu no militārā karadienesta. Atbrīvojums praksē izpaustos kā likumīgi reģistrētu reliģisku organizāciju vadību attiecīgi noformētas izziņas saskaņā ar kurām, pamatojoties uz likuma normu, attiecīgās personas tiktu atbrīvotas no iesaukšanas militārajā dienestā.

Raksta nobeigumā gribu tikai atzīmēt, ka naudas trūkuma dēļ, izejot uz pēdējo risinājuma variantu, nedrīkst atkārtot Ukrainas kuriozo pieredzi šajā no pirmā skatījuma vieglā jautājuma risināšanā. Ukrainā likumā par militāro dienestu tika iekļauts to konfesiju uzskaitījums, kuru locekļi ir tiesīgi vispār neiet militārajā dienestā (piemēram, vasarsvētku draudze, ev.kristieši, septītās dienas adventisti, jehovieši). Vasarsvētku draudzes pārstāvji, kas Ukrainā ir neliela reliģiska minoritāte, vēloties iegūt labvēlību no dominējošās reliģijas, likumdevējam piedāvāja likumu papildināt arī ar ortodoksiem. Protams, šī ideja netika atbalstīta, jo tādā gadījumā, ņemot vērā, ka Ukrainā 80 procenti iedzīvotāju ir ortodoksi, militārajā dienestā jeb armijā neietu neviens!

1 Ārija Meikališa. Kriminālprocesuālo terminu skaidrojošā vārdnīca R., 1998, 95.-96.lpp.

2 Šai sakarā jāpiezīmē, ka arī ANO 1966.g. atzina personas tiesības atteikties no militārā dienesta uz sirdsapziņas pamatotu iemeslu dēļ, pieņemot starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām, kura 18.pants garantē domas, apziņas un reliģijas brīvību. To, ka personas tiesības atteikties no militārā dienesta uz sirdsapziņas pamatotu iemeslu dēļ izriet no šīs konvencijas 18.panta, ir izskaidrojusi Cilvēktiesību komiteja savā "General Comments No. 22 (48) on article 18 of the International Covenant on Civil and Political Rights"

3 Rekomendācija Nr.R (87)8

4 Sk. Parlamentārās asamblejas 29.04. 1992. dokumentu AS/Jur (43)49

5 E.Meļķisis. Tiesību normu interpretācijas metodes LU, R., 1996, 3. lpp.

6 "Jehovas liecinieku" Rīgas Centra draudzes valdes priekšsēdētāja vietnieka M.Krūmiņa 1999.g. 6. aprīļa vēstule Nr. A99/4-1 LR tieslietu ministrei I.Labuckai.

7 "Jehovas liecinieku" Rīgas Centra draudzes priekšsēdētāja vietnieka M.Krūmiņa vēstule Nr.A.99/55-1 no 1999.g. 25. marta LR TM Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktoram R.Balodim

a