Zinātne trešās tūkstošgades priekšvakarā

Latvijas Zinātņu akadēmija, kas parasti rīko divas pilnsapulces gadā, šogad atkāpjas no tradīcijas. Maijā notika pilnsapulce par latviešu valodu un kultūrvēsturi sakarā ar Zinību komisijas un mūsu pašreizējās latviešu latinizētās ortogrāfijas jubileju. Tagad, jūlijā, pilnsapulce veltīta eksaktajām zinātnēm, lai noklausītos mūsu Lielās medaļas laureāta Jura Upatnieka lekciju, godinot viņu kā vienu no jaunas metodes — hologrāfijas — izveidotājiem pasaules mērogā. Hologrāfija pieder pie XX gadsimta zinātnes būtiskiem atklājumiem, un ar šīm pilnsapulcēm mēs zināmā mērā rezumējam XX gs. zinātnē, gan dabas, gan humanitārajās zinātnēs.

Nupat no 26.jūnija līdz 1.jūlijam Budapeštā sešas dienas notika Pasaules zinātnes konference (WSC) "Zinātnes jaunās saistības XXI gadsimtam" ("Science for 21st Century — New Commitment"), kur pieņēma zinātnes deklarāciju un tās īstenošanas rīcības programmu (Agenda – XXI). Šis kongress, ko rīkoja Starptautiskā Zinātnes padome (ISCU) un UNESCO, ir ievērojams notikums pasaules zinātnes vēsturē, jo patiešām pirmoreiz kopā bija sanākuši zinātnes pārstāvji no visas pasaules, arī Āfrikas un Okeānijas, ap 1800 cilvēku no 150 valstīm un 55 starptautiskām zinātniskām organizācijām. Tie ļoti vispusīgi, konkrēti, no dažādām pozīcijām izvērtēja zinātnes situāciju pasaulē. Simboliski, ka par kongresa vietu tika izvēlēta Ungārija, viena no Austrumeiropas un Viduseiropas valstīm, pasvītrojot šī reģiona īpašo vietu. Bija 22 interesantas tematiskas sēdes, debatēs runāja 107 delegāti, notika dažādas izstādes, arī Nobela prēmijas laureātiem veltīto pastmarku izstāde, balvu pasniegšana zinātniekiem, ministru un zinātņu akadēmiju vadītāju tikšanās, pieņemšanas utt.

Konferencē piedalījās arī septiņu cilvēku delegācija no Latvijas. Arī man bija gods uzrunāt šo lielo forumu — runāju par zinātnes stāvokli mazajā, drīzāk trūcīgajā nekā turīgajā valstī, kā pārvarēt grūtības un pretrunas, veidojot labu zinātni mazā valstī, par smadzeņu noplūdi un, galvenais, par nepieciešamību akcentēt dabas un humanitāro zinātņu vienotību, atbalstot tēzi par vienotu zinātni atšķirīgās kultūrās. Šī tēze izraisīja daudzos klātesošos piekrišanu. Varbūt vēl pāragri dot foruma ideju pilnīgu izvērtējumu, pie tām vēl būs jāatgriežas. Varbūt dažas zinātnes deklarācijā iekļautās tēzes būs jāiesniedz rīcībai mūsu valdībai, Saeimai un Valsts prezidentei, taču dažiem aspektiem gribētos pievērst uzmanību jau šajā pilnsapulcē. Zinātne tika izvērtēta no dažādiem viedokļiem. Izcelšu piecus:

1) zinātnes vieta pašreizējā pasaulē šajā vēstures momentā;

2) ko sabiedrība un ražošana gaida no zinātnes, un ko tā patiešām arī gūst;

3) zinātnes loma valstu politikas veidošanā;

4) zinātnieku atbildība un zinātnieku ētika;

5) abpusējs zinātnes un sabiedrības dialogs.

Gadsimta mijā un savu sasniegumu apogejā, rezumēja konference, zinātne visā pasaulē pieredz zināmu uzticības krīzi. Daudzviet iezīmējas antizinātnes tendences, sazeļ parazinātne un pseidozinātne; starp citu, arī Latvija nav no šīm tendencēm pasargāta. Jaunattīstības valstu pārstāvji aktīvi sludināja, ka modernā zinātne jāsavieno ar tautu tradicionālajām zināšanām — alternatīvo medicīnu, tautas farmāciju, burvestībām, novērojumos balstītām sistēmām. Kongresā uzstājās indiāņu krī cilts virsaitis, runāja par Jaunzēlandes maori pieredzi. Senegālas pārstāvis sacīja, ka baltie esot iznīcinājuši viņu augu valsti, dabisko vidi, farmaceitisko ražošanu un koloniālās universitātes turpinot šo graujošo darbu. Tiesa, Āfrikas valstu vairākums pēdējo desmit gadu laikā sāk attīstīt eiropeisku zinātni, pēc UNESCO ieteikuma veltot 0,4 procentus nacionālā kopprodukta (vairāk nekā Latvijā!) un papildus no UNESCO saņem līdz 3 procentus no valsts nacionālā kopprodukta zinātnes veicināšanai, ko, liekas, vairāk gan novērtē paši "baltie" konsultanti. Latvijai jābīstas nākotnē atpalikt no Āfrikas jaunattīstības valstīm, bet tā ir tikai replika — pagaidām zinātnē Āfrika vēl ir tuksnesis. Lai cik dīvaini, doma par tradicionālām zinībām zinātnes vietā guva konferencē atbalstu, taču kategoriskā veidā tomēr deklarācijā netika ierakstīta.

Ir jāveido dialogs starp zinātni un sabiedrību, pareizāk sakot, zinātni un dažāda līmeņa sabiedrībām. Zinātne pati esot vainīga, ka tās prestižs iedragāts, jo daudzi zinātnieki bijuši augstprātīgi, sludinājuši zinātni zinātnes pēc. Sabiedrības uztverē zinātne ne pavisam vairs nebauda uzticību un simpātijas. Vēl un vēlreiz tika atkārtots, ka šī uzticības krīze pārvarama tikai sarunā ar sabiedrību, vairāk pievēršoties sabiedrības vajadzībām, turklāt ne tikai globālā, pasaules līmenī, bet arī vietējo prasību līmenī. Zinātne, tās mērķi un sasniegumi jādarot zināmi un saprotami sabiedrībai.

Tika akcentēta arī zinātnes atbildība — atbildība par rezultātiem, par atsaukšanos sabiedrības prasībām. Sers Džozefs Rotblats, Lielbritānijas premjerministra zinātniskais padomnieks, un vairāki citi pat ierosināja jauniem doktoriem dot uzticības zvērestu pēc mediķu Hipokrāta zvēresta parauga (šādu domu, starp citu, bija izteicis jau Bertolds Brehts savas lugas "Galileo dzīve" noslēgumā). Šo ierosinājumu tomēr deklarācijā neiekļāva. Kongresam veltītajos materiālos runāts ne tikai par atbildību gēnu manipulācijās vai ģenētiski modificētas pārtikas veidošanā. Tiek vaicāts, vai drīkstot veicināt mūža pagarināšanu, vai tas neradot jaunas disproporcijas pasaulē. Diezgan spēcīgi tika kritizēta "zinātne zinātnes pēc", pa daļai arī pētījumu izvērtēšana, zinātnes elitārais raksturs. Diez vai pasaules zinātnieku elite pilnā mērā akceptēs konferences atzinumus, kurus galu galā pieņēma kā kompromisu, bez diskusijām, aklamācijas kārtā. Pašreiz pasaulē esot 3—10 miljonu cilvēku, kas profesionāli nodarbojas ar zinātni — 1 promile pasaules iedzīvotāju. To vairums zinātnes atklājumus neveic, bet tie spēj dot praktisku, sabiedrībai vajadzīgu problēmu risinājumu.Tika pasvītrots, ka zinātne pašreiz esot uz nozarēm, disciplīnām orientēta, bet sabiedrība — uz problēmām orientēta, tāpēc īpaši jāatbalsta robežnozares, kas spējot sabiedrībai dot visvairāk.

Runāts tika par zinātnisku izglītību, kas vajadzīga, gan lai vēlāk darbotos zinātnē, bet galvenokārt lai attiecīga valsts, tauta spētu pārņemt augsto tehnoloģiju rezultātus. Attīstīt kādu ražošanu var tikai tur, kur ir kvalificēts, domājošs darbaspēks. Latvijā pagaidām tāds vēl ir, bet, ja neveicināsim augsta ranga izglītību, tas var zust, un Latvija var tikt izslēgta no modernās pasaules aprites.

Informācijas laikmets, kurā mēs ieejam, ar datoriem, internetiem, tīmekļiem, liek mums pārdomāt, ka civilizācijas attīstība kopš renesanses vai vismaz kopš XVIII gadsimta ir nepārtraukta zinātnes un tehnoloģiju revolūciju virkne. Šīs revolūcijas ir izraisījušas dramatiskas pārmaiņas ikdienas dzīvē un domāšanā — tvaika un mašīnu laikmets, elektrības laikmets, elektronikas laikmets. Tvaikmašīnas XVIII un XIX gs., iekšdedzes motori un elektriskie dzinēji ir pārveidojuši satiksmi, sakarus, darba organizāciju, rūpnīcas, materiālo vērtību un pārtikas ražošanu, dzīvokļus, arī cilvēku psiholoģiju un ikdienas saskarsmes kultūru, paplašinājuši katra cilvēka horizontu, globalizējuši mūs, vai to vēlamies vai ne.

Vienlaikus pārmaiņas ir veicinājušas arī nacionālo valodu attīstību, terminoloģiju, ortogrāfiju, datorlingvistiku. Viss tas ir mainījis arī latviešu tautu, tās līmeni un varbūt pat jūtu pasauli.

Līdzīgā kārtā informātika pašreiz pārveido pasaules ražošanas un komunikāciju sistēmu. Globalizācija notiek ne tikai ekonomikā, bet arī ražošanā, tirdzniecībā, reģionālā administrācijā, ietverot arī kultūras saskares. Līdz ar revolūcijām zinātnē un tehnikā rit nepārtraukta sociāla un kultūras revolūcija, pasaules modernizācija. Tas var izraisīt bažas par vietējo, nacionālo kultūru pastāvēšanu. Vai spēsim pacelt mūsu kultūru mūsdienu līmenī, radot jaunus terminus, jēdzienus? Nacionālās kultūras pastāvēšanas un attīstības priekšnoteikums ir tāds, ka jaunu ideju pārņemšanai jānotiek pašu valodā. Reāls drauds ir ne tik daudz nacionālās valodas izzušana, tika sacīts konferencē, bet tās līmeņa pazemināšana līdz subkultūrai, kur netiek pārņemti būtiskie jaunievedumi. Lūk, par ko mums jādomā arī Valodas likuma sakarā.

Viens no XX gadsimta pēdējo gadu desmitu cilvēces sasniegumiem ir modernā optika, arī hologrāfijas atklāšana. Var strīdēties, vai hologrāfija paplašina ideju pasauli, vai tā ir tikai unikāls attēlu un citas metodikas paņēmiens jaunajās tehnoloģijās. Ungāri pasaules konferences laikā ar lepnumu demonstrēja "savus" 12 Nobela prēmijas laureātus, kas dzimuši Ungārijā. To vidū bija fiziķis Deniss Gābors, kas atklāja hologrāfijas principu un par to saņēma Nobela prēmiju 1971.gadā. Taču hologrāfiju par praksē lietojamu metodi izveidoja mūsu šīsdienas laureāts Juris Upatnieks kopā ar Emetu Līsu 1961.—1963.gadā, iekļaujot tās īstenošanā lāzeru tehniku. Tādējādi šodien mēs godinām izcilu XX gadsimta zinātnes uzvaru.

Taču atgādināšu, ka Gābors strādāja Anglijā, bet Upatnieks — ASV. Un te nu nonākam arī pie zinātnes konferencē daudzkārt izskanējušā jautājuma par smadzeņu noplūdi, ko minēju arī savā kongresa runā, par ko runāja arī Igaunijas un Lietuvas pārstāvji. Smadzeņu noplūde uz augsti attīstītajām zemēm — vai tas ir labi, slikti, vai normāli? Mēs par to šausmināmies un aicinām to novērst. Taču gandrīz visi 12 Nobela laureāti no Ungārijas savus pamatatklājumus ir veikuši Vācijā, Anglijā, ASV, mēs zinām Heveši, Bekeši, Zigmondi, Sentģerģi un pēc viņu uzvārdiem — arī Ungāriju. Arī Marija Kiri-Skladovska cēla Poliju, strādājot Francijā.

Padomāsim, vai Latvija būtu ieguvusi vai zaudējusi, ja Juris Upatnieks, Mārtiņš Eduards Straumanis un vairāki citi 1944.gadā būtu palikuši Latvijā? Diez vai viņi te būtu veikuši tāda mēroga pētījumus, un droši vien nav nejaušība, ka Juris Upatnieks savu lekciju šodien veltī Amerikas pētniecības un izglītības sistēmai.

Pašreiz (1990–1995) ASV dod 36% pasaules zinātniskās produkcijas (pēc SCI), Lielbritānija — 9,2%, Japāna — 8,7%, Vācija — 7,4%, Francija — 5,9%, Krievija — 5% (bijusī PSRS deva 6,9%), Kanāda — 4,8%; pirmo divdesmitnieku noslēdz Polija, Dānija un Somija — katra pa 0,8 — 1%. ASV, Eiropas Savienība un Japāna kopā dod 75% pasaules zinātniskās produkcijas, augšup virzās abas Ķīnas, Dienvidkoreja, bet pagaidām tās vēl dod zinātnei mazāk nekā Zviedrija un Šveice. Latvija dod kādas promiles daļas pasaules zinātniskās produkcijas, kas aptuveni atbilst tās iedzīvotāju daļai pasaules iedzīvotāju skaitā, bet vai ilgi vēl?

Taču es nebūt negribu sludināt viedokli, ka labākajiem prātiem no Latvijas jāaizklīst svešumā, ceļot nācijas prestižu tur. Gluži otrādi — svarīgāk ir panākt, lai mēs varētu celt savu valsti un tautu dzimtenē, uzturēt te dzīvu zinātni. Tādēļ līdz ar neizbēgamu smadzeņu noplūdi ir jārisina arī smadzeņu atplūdes, atceļa atrašana uz dzimteni. Ir jāveido mehānismi, lai augstas klases zinātnieki reāli varētu atgriezties dzimtenē, un ne tikai vecuma dienās vien, kā tas notiek Izraēlā un Taivānā, par to šodien runājām ar Izraēlas ZA prezidentu Jakobu Zivu, kurš pašreiz viesojas Latvijā, ar kuru parakstījām abu akadēmiju sadarbības līgumu. Pieredze šādu mehānismu veidošanā uzkrāta minētājās valstīs, tāda ir arī Indijā un Ķīnā, jauna pieredze rodas Polijā, Ungārijā, Igaunijā. Tāda jāveido arī Latvijā. To aicināju savā Budapeštas konferences runā, ierosinot starptautisku un reģionālu centru izveidošanu zinātnes veicināšanai pārējās Eiropas mazajās valstīs, lūdzot starptautiskās zinātniskās sabiedrības atbalstu šo valstu zinātnieku apelācijām pie savām valdībām, pamatojot zinātnes grūti pārvērtējamo lomu transformācijas posmā. Zaudējot zinātni, zinātnisku izglītību, sabiedrība un valsts var zaudēt savu kvalitāti. Šie mūsu priekšlikumi, izteikti gan sarakstē ar rīcības komiteju, gan runā, tika iekļauti Zinātnes deklarācijas 1. un 35. pantā. Deklarāciju paredzēts pieņemt zināšanai rudenī ANO Ģenerālajā asamblejā.

Tādā kārtā, kolēģi, šodien šajā pilnsapulcē mēs sasaistām gan Jura Upatnieka mūža pieredzi, gan Latvijas zinātnes tālākpastāvēšanas būtiskās problēmas, gan pasaules zinātnes situāciju uz jaunā gadu tūkstoša sliekšņa, pārrunājot Pasaules zinātnes konferences atskaņas Latvijai.

Noslēgumā vēlētos no sirds sveikt Juri Upatnieku — Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielās medaļas laureātu ne tikai kā mūsu Zinātņu akadēmijas locekli, bet arī kā vecākās latviešu akadēmiskās vienības — Jāņa Čakstes dibinātā "Austruma" — izcilu pārstāvi, kurš ir cēlis latviešu darba un gara slavu lielajā pasaulē un tagad ar savu pieredzi un lekciju atgriežas Latvijā.

Ievadruna Latvijas Zinātņu akadēmijas piln-sapulcē 1999.gada 5.jūlijā