"Es jūs visus apsveicu savā 70 gadu jubilejā!"
Gaviļnieks teātrī ienāk ar zemeņu grozu rokā, nesot līdzi vasaras smaržas un smaidot tik platu smaidu, ka gaiši tiek visam lielajam sagaidītāju pulkam. Sākumā viņš var ieņemt vietu blakus Lillim — savam uzticamajam dzīvesdraugam, saviem bērniem un mazbērniem, bet jau pēc dažām apsveikuma kuplejām Gunārs Placēns un Jānis Paukštello viņu uzvelk uz skatuves, un viņš atkal ir skatuves varā:
— Es pašlaik jūtos kā hipodroma zirgs, kas izvests arēnā. Biju jau nogājis malā, mierīgi ēdu auzas. Bet tad jutu, ka sākas spēle, jāsāk atkal kustēties. Tā jau tas ar aktieri ir. Tas paliek uz mūžu. Man jums godīgi jāsaka — viegli tas nav. Bet, kad cilvēki uz tevi skatās, tevī klausās, tad tam visam jātiek pāri un jākļūst par aktieri. Šodien man ir prieks. Un ir arī smeldze. Ir sāpe. Un tas ir labi. Padomājiet, kas būtu, ja cilvēks nejustu sāpi. Man smeldz, kad atceros visus vecos kareivjus, ar kuriem te esmu stāvējis plecu pie pleca.
Un, kad visas skatuves malas un aizkulises ir ziedu pilnas, Eduards Pāvuls saka:
— Kad dzimšanas dienas prieki būs galā, es lielu daļu no šiem ziediem aiznesīšu saviem skolotājiem, lielajiem meistariem Emīlam Mačam, Eduardam Smiļģim, Felicitai Ertnerei un Ērikai Ferdai, saviem kolēģiem, kas aizsaukti veļu valstī, — Harijam Liepiņam, Miervaldim Ozoliņam... visus nevaru uzskaitīt.
Aktierim nav viegli. Kāds varbūt domā, ka tas ir viegli — atnāk, parunā, padanco un aiziet. Aktieris katrā izrādē plosa savu dvēseli. Tas ir ļoti grūts un sarežģīts darbs.
Tāds — lielas sirsnības, gaišas un arī smeldzīgas mīlestības piestrāvots ir viss šis jubilejas sarīkojums. Tiek lasītas lappuses no "Antēras" apgādā iznākušās grāmatas "Eida pirtiņā", ko sarakstījis žurnālists Dainis Īvāns. No lielā ekrāna skatītājus uzrunā Eduarda Pāvula varoņi no tādām filmām kā "Ceplis", "Vecā jūrnieku ligzda" un "Ilgais ceļš kāpās". Skatuve atgādina goda istabu ar lielu saimes galdu vidū, kur Dailes ļaužu apsveikumi mijas ar ciemiņu uznācieniem.
Eidis — tūkstošveidis. Liels aktieris un dzīves mākslinieks. Kareivis un zemessargs. Mednieks un makšķernieks. Un pāri visam — īsts cilvēks, krietns latvietis. To visu saka un atgādina daudzie apsveicēji. Un katrs otrais dāvina kādu baltu liliju arī Eida sievai Lilijai — viņa draugam un sargeņģelim.
Līvija Akurātere atgādina dailēniešu viesizrādes Maskavā ar Eduarda Pāvula un Vijas Artmanes triumfu "Romeo un Džuljetas" izrādē, kad priekškars vēries trīsdesmit sešas reizes: "Tas bija laiks, kad mākslā parādījās jaunā estētika, kur uz skatuves vairs nevaldīja poza un ārišķība, bet atklājās pati cilvēka būtība. Pāvuls ar savu renesanses cilvēka stāju nāca kā šīs jaunās estētikas nesējs." Dina Kuple lasa vēstuli Eduarda Pāvula Pjēram Bezuhovam, ko viņa rakstījusi kopā ar savu skatuves varoni Natašu. "...Kamēr ir dzīvība, ir arī laime. Priekšā vēl daudz, daudz laimes."
Vera Singajevska saka vārdus, kam klusībā var piebalsot ikviens: "Tu te uz skatuves esi gaismā. Tur, zālē, ir tumsa. Bet tā tumsa ir pilna ar mīlestību. Mīlestības nekad nevar būt par daudz. Un tavs kauss, no kura mēs visi smeļam, nekad nebūs tukšs."
Jubilāra pateicības vārdi izskan kā suminājums teātrim un visai aktieru brālībai: "Es atnācu uz šo teātri pirms piecdesmit gadiem. Atnācu no Valteriem, no jūrmalas. Un es nezināju, kas ir teātris. Šie cilvēki, šis kolektīvs mani mācīja, un es kļuvu par aktieri. Savā dzimšanas dienā esmu saņēmis daudz ziedu. Tie pieder arī maniem kolēģiem. Jo aktieris bez partnera nav nekas."
Kārlis Sebris aicina kādus 15 gadus pastrādāt Nacionālajā teātrī | Ar Lilijas lasītajām zemenēm tieši no Valteriem | Kopā ar Olgu Dreģi, Dinu Kupli... | ... un lielu zemeņu grozu |
Vīru sarunās ar Gunāru Placēnu un Jāni Paukštello Dejots tika gan tango, gan valsis. Arī ar Lilitu Ozoliņu
Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore Foto: Arnis Blumbergs, "LV"