Līdz ar neatkarības atgūšanu Latvija ir apņēmusies garantēt cilvēka tiesību un brīvību ievērošanu, kas ir neatņemama demokrātiskas un tiesiskas valsts sastāvdaļa. Jautājums par Jehovas liecinieku draudzes locekļu tiesībām tikt atbrīvotiem no militārā dienesta ir saistīts ar personas apziņas un reliģijas brīvību, kas nav vēl pietiekami apzināts jēdziens Latvijā. Jāpiebilst, ka tēma ir specifiska arī tādēļ, ka tā skar nemateriālu jomu — domu un sirdsapziņas brīvību, kas vienmēr nav objektīvi nosakāma un izvērtējama.

Lai dotu vispusīgu atzinumu, jautājums ir jāskata Latvijas normatīvo aktu, starptautisko saistību, teorijas un prakses kontekstā, kā arī ņemot vērā pašreizējo situāciju Latvijā un vēsturiskos apstākļus.

Latvijas Republikas Satversmes 99.pants nosaka, ka "katram ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību".

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas, ko Latvija ir ratificējusi 1997.gada 4.jūnijā, 9.pants paredz ikvienam, "tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību; šīs tiesības ietver brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai ticībai, kā vienatnē, tā ar citiem, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību".

Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir saistoša un tieši piemērojama Latvijā.

Līdzīgas normas ir iekļautas arī ANO Starptautiskā pakta par civilajām un politiskajām tiesībām 18.pantā, Deklarācijas par jebkuras neiecietības un diskriminācijas, kas balstās uz reliģiju vai pārliecību, izskaušanu 1.pantā, kā arī citos Latvijai saistošos cilvēktiesību dokumentos.

Atbilstoši LR Satversmes 89.pantam, valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Tātad Latvija ir uzņēmusies atbildību par šo tiesību garantēšanu iedzīvotājiem.

Jehovas liecinieku draudzes locekļi ar sirdsapziņas un reliģijas brīvības ierobežojumu pamato savu atteikšanos no militārā dienesta. Tas ir nozīmīgs Jehovas liecinieku reliģijas priekšraksts, un viņiem būtu pieņemams tikai nemilitārs darba dienests civilpersonu vadībā.

Eiropas Padomes (EP) semināra "Sirdsapziņas brīvība", kas notika 1992.gada novembrī Leidenē (Nīderlande), ziņojumā Padome ir atzīmējusi, ka "Jehovas liecinieki, kas pastāvīgi atteikušies pildīt militāru dienestu, vienmēr ir uzskatīti par personām, kas atsakās no militārā dienesta idejiskas pārliecības dēļ, respektīvi, viņi ir izveidojuši pārliecinošu liecību par to, ka viņu atteikšanās no militārā dienesta ir pamatota uz patiesu reliģisku pārliecību. (..) Komisija nolemj, ka piederība tādai reliģiskai sektai kā Jehovas liecinieki ir objektīvs fakts, kas rada augstu iespējamību, ka atbrīvošana netiek dota personām, kuras vienkārši vēlas izvairīties no dienesta, jo nav ticams, ka persona iestātos šajā sektā tikai tādēļ, lai nebūtu jāpilda dienests".

EP 1987.gada 9.aprīļa rekomendācijas nr.(87)8 "Uz apziņu balstīti iebildumi obligātajam militārajam dienestam" 1.pantā noteikts, ka "ikvienai obligātajam militārajam dienestam pakļautai personai, kam saskaņā ar viņa sirdsapziņu nav pieļaujama ieroču lietošana, ir tiesības atteikties no šāda dienesta noteiktā kārtībā. Šādas personas var tikt pakļautas alternatīvajam dienestam".

EP 1977.gada rekomendācijā nr.816 "Par tiesībām uz atteikšanos no militārā dienesta balstoties uz sirdsapziņu" kā pamatprincips minēts, ka "militārajam dienestam pakļautai personai, kura, pamatojoties uz viņas sirdsapziņas brīvību, reliģiskiem, etniskiem, morāles, humānisma, psiholoģiskiem vai līdzīgiem motīviem, atsakās no militārā dienesta, ir tiesības būt atbrīvotām no pienākuma dienēt valsts obligātajā dienestā. Šīs tiesības loģiski izriet no cilvēka pamattiesībām, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9.pantā".

ANO Cilvēktiesību komitejas rezolūcijā 1995/83 noteikts pievērst uzmanību "ikviena tiesībām atteikties no militārā dienesta, pamatojoties uz savu sirdsapziņu kā likumīgu domu, apziņas un reliģijas brīvības aspektu, kas paredzēts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18.pantā, kā arī Starptautiskā pakta par civilajām un politiskajām tiesībām 18.pantā".

Eiropas valstis savā praksē ir atrisinājušas šo jautājumu. Lielākajā daļā valstu (arī Igaunijā un Krievijā), kurās pastāv obligātais militārais dienests, tam līdzās ir iespēja izvēlēties arī alternatīvo dienestu. Šim dienestam saskaņā ar EP ieteikumiem jābūt vienlīdz apgrūtinošam, kā arī tas var būt laika ziņā ilgāks nekā militārais dienests. Protams, ir svarīgi nodrošināt, lai tas īstenotu savu mērķi — atbrīvot no militārā dienesta personas, kas to nevar veikt reliģisku, pacifisku vai citu objektīvu iemeslu dēļ, nevis lai tas kļūtu par legālu iespēju izvairīties no militārā dienesta.

Otra daļa valstu (piemēram, Skandināvijas valstis, Nīderlande) savā likumdošanā un praksē ir nostiprinājušas procedūru atbrīvot no obligātā militārā dienesta Jehovas lieciniekus (Zviedrijā) vai vispār personas, kas to nevar veikt personiskās pārliecības dēļ (Somija, Dānija).

Tomēr tiek uzskatīts, ka "situācija, kad nepastāv alternatīvais dienests, var radīt vispārējā vienlīdzības un taisnīguma principa pārkāpumus tādējādi, ka šīs personas tiek atbrīvotas no dienesta vispār vai arī tām piespriests cietumsods par izvairīšanos no dienesta atšķirībā no personām, kas iziet militāro dienestu. Uz apziņas un reliģiskās piederības pamata šāda atšķirīga attieksme nebūtu pieļaujama saskaņā ar cilvēktiesību normām, tādēļ ir nepieciešama līdzvērtīga alternatīva šai personu grupai"1.

Līdz 1997.gada 10.februāra likuma "Par obligāto militāro dienestu" pieņemšanai Latvijā pastāvēja alternatīvais dienests. No 1990.gada marta līdz 1997.gada februārim LR likumos (1990.gada 1.marta likums "Par alternatīvo (darba) dienestu", 1993.gada 27.aprīļa likums "Par obligāto valsts dienestu") noteiktais pienākums pildīt militāro dienestu tika saistīts ar "Personas apziņas un pārliecības brīvības garantēšanu", izveidojot alternatīvo (darba dienestu). No tā izriet, ka likumdevējs atzīst, ka tiesības atteikties no militārā dienesta ir saistāmas ar personas tiesībām uz apziņas brīvību. To, ka likumdevējs būtu mainījis nostāju šajā jautājumā neapliecina fakts, ka 1997.gada 10.februāra likumā "Par obligāto valsts dienestu" nav paredzētas alternatīvas militārajam dienestam, jo no likuma apspriešanas gaitas (Saeimas 1996.gada 28.augusta plenārsēdes stenogramma) redzams, ka alternatīvas nav paredzētas finansiālu apsvērumu dēļ, kā arī balstoties uz kļūdainu pieņēmumu, ka Latvijā nav personu, kam sirdsapziņa neļauj pildīt militāro dienestu, kā arī uzsvērts, ka Militārā dienesta iesaukšanas komisijai ir pienākums izvērtēt katru individuālu gadījumu, ņemot vērā arī reliģijas un apziņas brīvības aspektu.

Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9.panta 2.punktu "brīvība nodoties savai reliģijai vai ticībai var tikt ierobežota tikai likumā noteiktajā kārtībā tai apmērā, kas nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai nodrošinātu sabiedrisko drošību, saglabātu sabiedrisko kārtību, aizsargātu veselību vai morāli, vai citu cilvēku tiesības un brīvības". Arī Satversmes 116.pants paredz līdzīgu ierobežojumu. Saskaņā ar Eiropas cilvēktiesību tiesas praksi Konvencijas 9.pantā paredzētās tiesības nevar tikt ierobežotas valsts drošības interesēs.

Ar atteikšanos pildīt militāro dienestu netiek apdraudēts neviens no šiem aizsargājamajiem objektiem. Aizsardzības ministrs savā 1999.gada 6.maija atbildē Jehovas liecinieku draudzei norāda, ka "pašreizējā situācijā Jehovas liecinieku neiesaukšana obligātajā militārajā dienestā (ko spēkā esošie likumi neparedz) nenestu būtiskus zaudējumus Latvijas armijai un būtu pieļaujami alternatīvi risinājumi likumdošanā".

Birojs pilnībā atbalsta alternatīvā dienesta izveidi, jo valstij ir jārespketē personas apziņas un reliģijas brīvība, kas var būt krasā pretrunā ar piedalīšanos militārās aktivitātēs.

Pašlaik likumos nav paredzēta iespēja pildīt alternatīvo dienestu, kā arī atteikties no militārā dienesta personīgās pārliecības dēļ, bet Latvijas Satversme garantē apziņas brīvību. Tas, ka Latvijā personām nav šādu iespēju, uzskatāms par viņu tiesību ierobežojumu.

Birojā ir saņemti divu Jehovas liecinieku iesniegumi par viņu iesaukšanu obligātajā militārajā dienestā. Viens no viņiem ir Jehovas liecinieku draudzes ordinēts garīdznieks, taču netiek atbrīvots no dienesta, jo Obligātā dienesta likuma 21.panta 8.punkts nosaka, ka no obligātā militārā dienesta atbrīvojami tikai tie ordinētie garīdznieki, kuri pieder pie kādas no konfesijām, kas pārstāvētas militārkapelāna dienestā. Tā kā iespēja piedalīties militārkapelāna dienestā netiek dota visām konfesijām, tad garīdznieku iesaukšana vai neiesaukšana vairāk ir balstīta nevis uz likumu, bet Aizsardzības ministrijas izvēli, šo normu var uzskatīt par diskriminējošu, kā arī tā ir pretrunā ar Reliģisko organizāciju likuma 4.pantu, kas nosaka, ka "tieša vai netieša iedzīvotāju tiesību ierobežošana vai priekšrocību radīšana iedzīvotājiem sakarā ar viņu attieksmi pret reliģiju ir aizliegta", kā arī vispārējo nediskriminācijas principu, kas noteikts LR Satversmes 91.pantā — "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Minēto situāciju var uzskatīt arī par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9.pantā garantētās reliģijas brīvības, kas ietver tiesību piekopt savu reliģiju un sludināt mācību, ierobežojumu.

Apziņas brīvība ir garantēta starptautiskajos dokumentos un LR Satversmē, kam ir augstāks spēks nekā Obligātā militārā dienesta likumam.

Tiesai, izskatot lietu, būtu jāvadās no Latvijas normatīvajiem aktiem, kā arī starptautiskajiem līgumiem un vispārējiem tiesību principiem.

Personas tiesības atteikties no bruņotā militārā dienesta idejiskas pārliecības dēļ ir svarīgāko pamatvērtību — domu reliģijas, sirdsapziņas un ticības brīvības izpausmes veids.

Jehovas liecinieki ir Latvijā samērā netradicionāla reliģija, taču Jehovas liecinieku draudze ir Latvijā reģistrēta un likumīgi darbojas kopš 1998.gada, un ir svarīgi būt tolerantiem pret tās reliģiskajām tradīcijām, kas ir būtisks aspekts demokrātijas attīstībā.

Demokrātiskā valstī ir ļoti svarīga cilvēku tiesību un brīvību ievērošana, tādēļ šajos apstākļos personām nebūtu piemērojams kriminālsods par atteikšanos dienēt saskaņā ar savu reliģisko pārliecību.

Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka interpretējot vēsturiski un sistemātiski starptautisko saistību kontekstā, Satversmes 99.pants ietver tiesības atteikties no militārā dienesta pildīšanas, ja indivīda sirdsapziņa un reliģiskā pārliecība patiesi ir pretrunā ar šāda dienesta pildīšanu. Kā risinājums pašreizējā situācijā, lai novērstu personu tiesību pārkāpumus, varētu būt vienlīdz apgrūtinoša alternatīvā dienesta izveide vai Jehovas liecinieku draudzes locekļu atbrīvošana no obligātā militārā dienesta vispār.

1 Eiropas Padomes semināra "Sirdsapziņas brīvība" ziņojums. Nīderlande, 1992

Valsts cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers

1999.gada 3.jūnijā