Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tā tas bija. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.07.1999., Nr. 224/226 (1684/1686) https://vestnesis.lv/ta/id/19108

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Vilhelms Mihailovskis: manas 1999. gada 365 dienas

Vēl šajā numurā

09.07.1999., Nr. 224/226 (1684/1686)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Tā tas bija

Ielūkojoties grāmatā "Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem. 1918.–1998."

Latvijas okupācija un aneksija 1940.gadā

Turpinājums. Sākums "LV" nr.221/222, 7.07.1999.

Nelikumīgi ievēlētā Saeima 21.jūlijā pasludināja Latviju par sociālistisku republiku un iesniedza lūgumu to uzņemt PSRS sastāvā. 21.jūlijā pieņemtā deklarācija "Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā" mainīja Latvijas valstisko iekārtu un likvidēja Latvijas neatkarību. Tika ignorēta tautas nobalsošanas nepieciešamība šajos jautājumos, kā tas ir noteikts Satversmes 77.pantā. Tādējādi deklarācija un tai sekojošā Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā pārkāpa Satversmes 1., 2.un 3.pantu un ir uzskatāma par antikonstitucionālu.

Latvijas kā PSRS sabiedrotas valsts alternatīva pēc Tautas Saeimas vēlēšanām vairs netika izvirzīta: 1940.gada 3.augustā Lietuva, 5.augustā Latvija un 6.augustā Igaunija tika pievienotas Padomju Savienībai kā savienotās republikas. PSRS pakāpeniski likvidēja visas Latvijas Republikas valsts un sabiedriskās struktūras; padomju varai neizdevās likvidēt vienīgi daļu LR diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ārzemēs.

 

Latvijas diplomātu reakcija

Tieši Latvijas diplomātiskais dienests pēc okupācijas 1940.gadā bija vienīgais likumīgais LR valsts varas pārstāvis. Dienestam saglabājās iespējas pastāvēt, jo pārstāvniecības atradās ārpus okupētās Latvijas valsts teritorijas. Dienests turpināja darboties bez pārtraukuma visu Latvijas de facto okupācijas periodu līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai un ļoti ierobežotā apjomā turpināja pārstāvēt Latvijas Republikas un tās pilsoņu intereses ārvalstīs.

1940.gada 17.maija ārkārtējās pilnvaras.

Ņemot vērā, ka 1940.gada pavasarī PSRS pastiprināja politisko spiedienu uz Latviju un arvien vairāk iejaucās valsts iekšējās lietās, 17.maijā LR Ministru kabinets nolēma piešķirt sūtnim Londonā K.Zariņam ārkārtējas pilnvaras aizstāvēt Latvijas intereses visās valstīs, izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Vāciju un Padomju Savienību; izdot saistošus rīkojumus visām Latvijas misijām (izņemot misijas jau minētajās zemēs); rīkoties ar valsts līdzekļiem, kustamo un nekustamo mantu, kas ir attiecīgo misiju rīcībā; uz laiku atcelt no amata sūtņus, kā arī atcelt no amata vai pārvietot visus citus misiju darbiniekus; likvidēt pārstāvniecības, izņemot sūtniecību ASV; iecelt delegātus sapulcēm un konferencēm un ārkārtējos apstākļos nodot šo pilnvaru sūtnim ASV A.Bīlmanim. Šīs pilnvaras stātos spēkā arī tad, ja kara apstākļu dēļ Latvijas valdībai nebūtu iespējams uzturēt sakarus ar Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām misijām Rietumeiropā, bet spēkā stāšanās laiku noteiktu ārlietu ministrs, dodot attiecīgu rīkojumu sūtnim Londonā. Ja tehnisku iemeslu dēļ ārlietu ministram nebūtu iespējams nodot rīkojumu sūtnim Londonā, tam piešķirtās ārkārtējās pilnvaras stātos spēkā automātiski. Saskaņā ar pilnvarām K.Zariņš kļuva par Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāju.

Ministru kabineta lēmuma norakstu K.Zariņš saņēma 1.jūnijā. 17.jūnijā viņš saņēma V.Muntera telegrammu: "Visā valstī ienāk padomju karaspēks un ieņem svarīgas iestādes." K.Zariņš saprata, ka Latvijas valdībai atņemtas rīcībspējas un ārkārtējās pilnvaras stājušās spēkā.

Kaut arī pilnvarām piemita būtiski trūkumi un tās bija ierobežotas, tomēr tām izrādījās svarīga politiska nozīme cīņā par Latvijas valsts de iure pastāvēšanas turpināšanos un Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta tālākās darbības nodrošināšanā. Pilnvaras liecināja, ka Latvijas valdība paredzēja ārkārtas situāciju un nedomāja piekāpties potenciālas agresijas priekšā. Pilnvaras bija arī pierādījums tam, ka Latvija, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, savu piespiedu piekāpšanos PSRS prasībām uzskatīja par varmācīgi uzspiestu aktu un agresijas draudu apstākļos veica priekšdarbus valsts pārstāvniecības nodrošināšanai ārzemēs. Pilnvaras tika uzskatītas par svarīgu posmu cīņā par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.

Latvijas diplomātu darbības turpināšana saskaņā ar ārkārtējām pilnvarām pēc valsts okupācijas.

Ignorējot Latvijas sūtņu brīdinājumus par Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu esamību un pietiekami neievērojot viņu padomus ārpolitikas noteikšanā, valdība 1940.gada jūnija okupācijas dienās pārstāvniecībām ārzemēs neuzdeva starptautiski protestēt pret okupāciju un informēt pasauli par notikumu patieso gaitu Latvijā. Latvijas sūtnis Londonā K.Zariņš papildus nesaņēma nekādas konkrētas instrukcijas par ārkārtas pilnvaru iedarbināšanu, lai varētu politiski un diplomātiski efektīvi turpināt cīņu par Latviju. Valdības starptautiskā protesta trūkums ievērojami sarežģīja Latvijas sūtņu situāciju rietumvalstīs.

Latvijas diplomātiskie darbinieki ārzemēs jūlija pirmajā pusē secināja, ka Latvija ir okupēta un Padomju Savienība Latvijā ar varu un viltu pakāpeniski īsteno aneksijas un inkorporācijas procesu. Informāciju no Baltijas valstīm vairs nesaņēma ne tikai to sūtņi, bet arī citas pasaules valstis, tāpēc Padomju Savienībai bija samērā vienkārši izplatīt pasaulē tādu informāciju, kādu tā uzskatīja par sev izdevīgu. Šādā situācijā Latvijas un pārējo Baltijas valstu diplomātu ātrai reakcijai pie citu valstu valdībām bija ļoti svarīga nozīme. Latvijas sūtņi K.Zariņa vadībā sāka rīkoties saskaņā ar viņam piešķirtām ārkārtējām pilnvarām. Baltijas valstu diplomāti neredzēja nekādu pamatu izbeigt savu darbību, jo PSRS inspirētās valdības Baltijas valstīs bija nelikumīgas.

Latvijas sūtņu protesti rietumvalstīs pret valsts neatkarības likvidāciju.

Vairākās rietumvalstīs akreditētie Latvijas Republikas diplomātiskie pārstāvji jau 1940.gada jūlijā, divas nedēļas pirms Latvijas aneksijas un inkorporācijas procesa noslēguma, sāka diplomātisko cīņu pret PSRS agresiju. Diplomātu uzdevums bija nosargāt Latvijas valsts statusu, atsaucoties uz vardarbības aizliegumu valstu attiecībās un Latvijas—PSRS agrākajām līgumattiecībām. Šāda pozīcija Latvijas un citu Baltijas valstu diplomātiem saglabātu iespējas turpināt darbību un starptautiski aizstāvēt savu valstu un to pilsoņu intereses. Tas nozīmēja vispirms panākt, lai Baltijā īstenotā padomju okupācija, aneksija un inkorporācija starptautiski netiktu atzīta. Sūtņi uzņēmās iniciatīvu un rakstveidā iesniedza protestus pret padomju okupāciju to valstu valdībām, pie kurām bija akreditēti. Šajos diplomātiskajos protestos viņi kā Latvijas valsts oficiālā viedokļa paudēji aicināja šīs valdības neatzīt Baltijā notikušās politiskās pārmaiņas. Diplomāti savā darbībā balstījās uz starptautisko tiesību normām.

Baltijas valstu sūtņi varēja turpināt darbību tikai tajās rezidences valstīs, kuru valdības viņiem to atļāva un turpināja viņus uzskatīt par pilnvarotiem un pakļautiem pēdējo neatkarīgo valdību jurisdikcijai. Tomēr faktiski viņi kļuva par Baltijas valstu augstākajām amatpersonām. Tikai LR diplomātiskā dienesta vadītājiem un sūtņiem saglabājās tiesības, iespējas un atbildība izteikt Latvijas valsts oficiālo viedokli par jebkuriem starptautiskās politikas jautājumiem un notikumiem, kuri skāra Latvijas valsts un tās pilsoņu intereses.

1940.gada jūlijā Latvijas sūtnis Londonā K.Zariņš un sūtnis Vašingtonā A.Bīlmanis iesniedza protestus attiecīgi Lielbritānijas un ASV valdībām sakarā ar padomju okupāciju un aicināja to neatzīt. K.Zariņš informēja angļus arī par ārkārtējām pilnvarām, kuras savulaik pieteica Lielbritānijas Ārlietu ministrijā ne notas veidā, bet ar personīgu rakstu. Sūtnis uzskatīja, ka pilnvaras var būt noderīgas ne tikai diplomātiskā dienesta iekšējām vajadzībām, bet arī eventuālām uzstāšanās reizēm starptautiskajās konferencēs. Izsniegto pilnvaru norakstus K.Zariņš iesniedza ārzemju valdībām, un tām bija svarīga nozīme jau 1941.gadā, kad padomju iestādes centās pārņemt savā rīcībā Latvijas kuģus ārzemēs. Kaut arī rakstveidā tas netika fiksēts, attieksme pret Baltijas valstu pārstāvjiem parādīja, ka rietumvalstis atzina pilnvaras. K.Zariņš turpināja darbību, pamatojoties arī uz agrākajos gados piešķirto un Lielbritānijas valdības joprojām atzīto ģenerālkonsula eksekvatūru Kanādai, Jaunzēlandei, Austrālijai, Dienvidāfrikai un Īrijai.

Latvijas sūtnis Vašingtonā A.Bīlmanis jau 13.jūlijā paziņoja, ka paredzētās vēlēšanas Latvijā ir pretrunā Satversmei un spēkā esošajam vēlēšanu likumam, kā arī prasīja aizsargāt Latvijas un tās pilsoņu īpašumus ASV pret Padomju Savienības mēģinājumiem tos pārņemt. Savukārt 21.jūlijā diezgan garā deklarācijā A.Bīlmanis skaidroja Latvijas kā neizprovocētas agresijas upura stāvokli. Atsaucoties uz pirmo protestu, ASV finansu valde no 15.jūlija nolēma bloķēt visus Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kapitālus un īpašumus. ASV iesaldēja Baltijas valstu kontus saskaņā ar Stimsona doktrīnas tiesiskajiem principiem. Arī turpmākajos gados ASV nenodeva Baltijas valstu zeltu Padomju Savienībai.

22.jūlijā Latvijas pilnvarotais lietvedis Argentīnā un Brazīlijā P.Oliņš iesniedza Argentīnas Ārlietu ministrijai protestu par PSRS rīcību pret Latviju. Rakstiskā atbildē Argentīnas ārlietu ministrs paziņoja, ka sūtņa nota esot "ņemta vērā ar vislielāko uzmanību", kas nozīmēja arī Latvijas valsts atzīšanas uzturēšanu spēkā (ar līdzīgu formulējumu Argentīnas Ārlietu ministrija bija atbildējusi arī Polijas, Norvēģijas un citu okupēto valstu sūtņiem). Analogu protesta notu P.Oliņš piesūtīja Brazīlijas ātrlietu ministram un protesta norakstu iesniedza Brazīlijas vēstniekam Buenosairesā. Atbildē Brazīlijas ārlietu ministrs atkārtoja P.Oliņa protesta motīvus un pateicās par paziņojumu. Citās Dienvidamerikas valstīs (Bolīvijā, Čīlē, Ekvadorā, Kolumbijā, Paragvajā, Peru, Urugvajā un Venecuēlā) P.Oliņš nebija akreditēts, bet arī tās turpināja viņu uzskatīt par Latvijas diplomātisko pārstāvi.

Latvijas sūtnis Šveicē un Dānijā un pastāvīgais delegāts pie Tautu Savienības J.Feldmanis 1940.gada 25.jūlijā iesniedza paziņojumu Šveices valdībai par PSRS nelikumīgo okupāciju. Formāli Latvija varēja vērsties pie Tautu Savienības, bet tās rīcībspējas un ietekmes zuduma dēļ bija skaidrs, ka tas neko nedotu. No 1940.gada jūnija Baltijas valstis reāli nevarēja piedalīties Tautu Savienības darbā, kaut arī saglabāja dalībvalsts statusu un turpināja maksāt dalības naudu. Latvija un pārējās Baltijas valstis bija Tautu Savienības locekles līdz 1946.gada 18.aprīlim, kad notika tās pēdējā sesija un šo starptautisko organizāciju likvidēja. Tomēr šajā sesijā Baltijas valstu pārstāvjiem neļāva piedalīties.

1940.gada 5.augusta notikumu iespaidā A.Bīlmanis nākamajā dienā publicēja paziņojumu, kurā izteica protestu Padomju Savienībai, norādot, ka Maskavas rīcībai nav nekāda likumīga pamata un padomju vara nav ievērojusi pat tos likumus un lēmumus, uz kuriem tā pati bija atsaukusies; padomju agresija ir notikusi, balstoties uz karaspēku.

Tādējādi Latvijas valsts oficiālie pārstāvji — diplomāti — starptautiski protestēja pret Latvijas okupāciju, aneksiju un inkorporāciju un pieprasīja neatzīt Padomju Savienības rīcību Latvijā par tiesisku un turpināt atzīt Latvijas Republiku. Latvijas diplomātisko pārstāvju protesti sekmēja to, ka vadošās rietumu valstis 1940.gada vasarā attiecināja vardarbīgu iekarojumu neatzīšanas principu arī uz Baltijas valstīm un aizsāka Latvijas un pārējo Baltijas valstu okupācijas un aneksijas de iure neatzīšanu.

Latvijas de iure statusa saglabāšanā sava loma bija arī vairākiem citiem faktoriem — Latvijas neatkarīgās valdības politikai 1940.gada jūnijā (valdības kļūdas tomēr nebija tik izšķirīgas, lai atņemtu opkupētajai valstij de iure statusu) un it īpaši ārkārtējām pilnvarām. Latvijas vadītāju neveiksmes un kļūdas nemazināja PSRS atbildību par Latvijas militāro okupāciju, aneksiju un inkorporāciju. Militārās pretošanās trūkums gan ietekmēja rietumvalstu politisko attieksmi, bet nepārtrauca Baltijas valstu neatkarības de iure atzīšanu.

 

Valstu reakcija

 

Padomju Savienība.

Par spīti mēģinājumiem politiski, diplomātiski, juridiski un propagandiski maskēt un attaisnot Baltijā īstenoto okupāciju un aneksiju, Padomju Savienībai neizdevās novērst pasaules valstu negatīvu reakciju. 1940.gadā Maskava nespēja īstenot izstrādātā scenārija beidzamo posmu — panākt Baltijas valstu inkorporācijas starptautiski tiesisko atzīšanu. Tieši šis moments spieda Padomju Savienību visus turpmākos 50 gadus (līdz pat Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai) pielikt daudz pūļu un līdzekļu sev tik vēlamā mērķa sasniegšanai. Taču panākumi tā arī netika gūti.

Savā argumentācijā PSRS izmantoja pabeigtā aneksijas un inkorporācijas procesa rezultātus. Kopš 1940.gada PSRS nemainīgi apgalvoja, ka Latvija un pārējās Baltijas valstis ir labprātīgi pievienojušās Padomju Savienībai un likumīgi ir šīs valsts sastāvdaļas. PSRS izstrādāja arī Baltijas valstu pievienošanos juridisko pamatojumu. PSRS neuzskatīja Baltiju par okupētu teritoriju, tāpēc tur netika veidotas ārvalsts okupācijas iestādes. Baltijas valstis tika iekļautas PSRS sastāvā kā savienotās padomju republikas. Pēc 1944.gadā mainītās padomju konstitūcijas tās formāli tika uzskatītas par suverēniem valstiskiem veidojumiem. Padomju Savienība izmantoja savās interesēs to apstākli, ka Latvijas vadītāji neizšķīrās par politisku, militāru un diplomātisku pretošanos okupācijai un ārkārtējā situācijā pieļāva vairākas kļūdas.

Kad Vācija 1941.gada jūnijā iebruka Padomju Savienībā un okupēja Baltijas valstis, PSRS uzskatīja, ka Vācija ir okupējusi PSRS sastāvā esošās Baltijas padomju republikas. Otrā pasaules kara beigās PSRS deklarēja, ka Sarkanā armija atbrīvo Baltiju kā vācu okupētu padomju republiku teritoriju. Savukārt baltiešu izpratnē padomju karaspēka otrreizēja iebrukšana Baltijā bija jauna padomju okupācija. Atšķirībā no citām Eiropas tautām Otrā pasaules kara beigās Baltijas tautas neatguva brīvību un neatkarību. Baltijā vienu okupācijas karaspēku nomainīja otrs okupācijas karaspēks.

PSRS daudzus gadus asi nostājās pret mēģinājumiem starptautiski izvirzīt Baltijas jautājumu, kvalificējot tos kā iejaukšanos PSRS iekšējās lietās vai pretenziju izvirzīšanu uz daļu no PSRS teritorijas. Padomju Savienība saglabāja minēto argumentāciju arī 80.gadu otrajā pusē, kad Baltijas jautājums starptautiski aktualizējās sakarā ar Baltijas tautu kustību izvirzītajām prasībām atjaunot Baltijas valstu neatkarību.

Pasaules valstu reakcija 1940.gadā.

No Baltijas valstu okupācijas brīža starptautiskajā politikā un diplomātijā radās t.s. Baltijas jautājums. Pasaules valstīm jau 1940.gadā bija jāieņem noteikta politiska nostāja, jo no tās bieži bija atkarīga praktisku jautājumu risināšana: Baltijas valstu kuģu piederība, ārzemju bankās noguldītie Baltijas valstu kapitāli, šo valstu pilsoņu statuss, īpašuma lietas. Tas, kādā veidā trešās valstis izlēma risināt praktiskas dabas jautājumus, bieži liecināja par to vispārpolitisko attieksmi pret Baltijas valstīm un to statusu.

Rietumos pakāpeniski virsroku guva viedoklis, ka Baltijā nepārprotami ir notikusi padomju militāra okupācija ar tai sekojošu aneksiju un inkorporāciju. Rietumvalstis konstatēja, ka PSRS ir klaji pārkāpusi starptautisko tiesību normas, virkni divpusējo un daudzpusējo vienošanos. Šī nelikumīgā rīcība nevarēja dot un nedeva agresoram nekādas juridiskas tiesības. Vairākums pasaules valstu de facto atzina to, ka Padomju Savienība kontrolē Baltijas valstu teritorijas un ka tās PSRS sastāvā pastāv kā Baltijas padomju republikas. Taču tajā pašā laikā šis vairākums neatzina šo padomju aneksiju de iure . Attieksme pret Baltijas jautājumu rāda, ka rietumvalstis, lai gan tās vairākkārt piekāpušās agresora priekšā 30.gadu otrajā pusē (Mandžūrija, Abesīnija, Austrija, Čehoslovākija), agresijas aizlieguma principu kopumā atbalstīja kā pamatprincipu valstu attiecībās. Diemžēl toreiz neatzīšanas politikā vēl nepastāvēja nekādas konkrētas vadlīnijas un katra valsts pati varēja izšķirties par konkrētu rīcību Baltijas valstu jautājumā. Tāpēc dažādu valstu politika bija atšķirīga.

Rietumvalstis uzskatīja, ka trīs Baltijas valstis zaudējušas neatkarību līdzīgos apstākļos, neatkarīgi no nelielām atšķirībām šo valstu pēdējo pirmskara neatkarīgo valdību reakcijā uz padomju intervenci un okupāciju. Konkrētu jautājumu kārtošana (piemēram, pilnvaroto lietvežu apstiprināšana, valstu un pilsoņu tiesību un īpašuma aizsardzība utt.) turpinājās arī ar katru Baltijas valsti atsevišķi. Nereti tieši saistībā ar šiem jautājumiem daļai pasaules valstu bija jādeklarē vai no jauna jāapstiprina sava nostāja Baltijas jautājumā.

Amerikas Savienotās Valstis: 1940.gada 23.jūlija deklarācija.

Baltijas valstu aneksijas neatzīšanas politiku aizsāka Amerikas Savienotās Valstis. ASV valsts sekretāra vietas izpildītājs S.Velss 1940.gada 23.jūlija paziņojumā precīzi definēja amerikāņu pozīciju attiecībā uz padomju okupāciju Baltijā, stingri nosodot PSRS aplinkus ceļus un metodes Baltijas valstu neatkarības likvidēšanā, kas tobrīd ātri tuvojās nobeigumam. Šajā dokumentā tika minēti arī ASV ārpolitikas pamatprincipi (veselais saprāts, tiesiskums un likums), akcentētas mazo tautu tiesības uz pašnoteikšanos, pasvītrota cieņas nepieciešamība mazo un lielo valstu attiecībās, kā arī uzsvērts atzinums, ka valstis, kuras ignorē šos principus, pārkāpj modernās civilizācijas pamatvērtības. Minētais paziņojums bija precedents daudziem citiem paziņojumiem un deklarācijām, kurus turpmākajos gados sniedza ASV, citas pasaules valstis un vairākas starptautiskās organizācijas. Deklarācijai bija ļoti liela nozīme Latvijas, Igaunijas un Lietuvas centienos atgūt brīvību un neatkarību, kā arī starptautisko tiesību attīstībā attiecībā uz teritoriālu pārmaiņu neatzīšanu, ja tās nav notikušas saskaņā ar iedzīvotāju brīvi izteiktu gribu. ASV attiecināja Stimsona doktrīnas principus arī uz Baltijas valstīm un iekarojumu neatzīšanas doktrīnu uz PSRS teritoriālajiem ieguvumiem, tāpat kā tā to bija iepriekš attiecinājusi uz Japānas, Vācijas un Itālijas iekarojumiem. To pastiprināja tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām izveidojusies valstu sadalīšanās divos naidīgos blokos. Šāda ASV prakse tikai nostiprināja nelikumīgas rīcības neatzīšanas principa vietu starptautiskajās tiesībās, kas bija ļoti nepieciešams Baltijas valstu pārstāvjiem.

Šī deklarācija vairākus gadu desmitus noteica ASV politiku Baltijas valstu jautājumā un nodrošināja Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību darbības turpināšanos ASV. Kopš šā akta pieņemšanas ASV neatzina Baltijas valstu iekļaušanu PSRS ne de iure , ne de facto . Tas bija unikāls precedents starpvalstu attiecībās.

Lielbritānija.

Kad PSRS bruņotie spēki 1940.gada jūnijā okupēja Baltijas valstis, Lielbritānija formāli neprotestēja pret šo vardarbības aktu, bet to arī neatzina ne de iure , ne de facto . Lielbritānija atļāva turpināt Latvijas sūtniecības darbu Londonā un jaunu Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvju apstiprināšanu citās valstīs saskaņā ar sūtņa K.Zariņa ārkārtējām pilnvarām. 29.jūlijā britu valdība nolēma atstāt Baltijas valstu diplomātus Diplomātu sarakstā ar imunitātes tiesībām, mutiski no viņiem pieprasot necensties panākt oficiālu Lielbritānijas deklarāciju Baltijas valstu jautājumā. Tika pieņemts arī lēmums nepieciešamības gadījumā Baltijas valstu aneksiju atzīt de facto , bet ne de iure . Savukārt 8.augustā britu Kara kabinets nosprieda neatzīt padomju aneksiju Baltijā pat de facto , lai nedotu iespēju PSRS sagrābt arī Somiju. 9.augustā Lielbritānija formalizēja Baltijas diplomātu turpmāku oficiālu atzīšanu. Britu nostāju Baltijas valstu jautājumā oficiāli paziņoja ASV valdībai 1.septembrī, bet 5.septembrī premjerministrs V.Čērčils britu parlamenta sēdē paziņoja, ka Lielbritānija neatzīst nekādas kara laikā notikušas teritoriālas pārmaiņas Eiropā, jo to likumīgums jāizlemj starptautiskas vienošanās ceļā. Lielbritānijas valdība nolēma līdz pēckara Miera konferencei neatzīt nekādas kara laikā notikušas teritoriālas pārmaiņas, kas nav īstenotas ar pašu iedzīvotāju brīvu piekrišanu un gribu. 1940.gada beigās britu valdība nāca pie atziņas, ka Baltijas valstu jautājumā optimālais variants ir pieņemt ASV formulējumu — neatzīt vardarbīgās pārmaiņas Baltijā.

 

Rietumvalstu nostāja Baltijas valstu trimdas valdību jautājumā

 

Lai arī ārkārtējās pilnvarās nebija konkrēti izvirzīts uzdevums K.Zariņam veidot valdību trimdā, viņš pilnvaru 6.pantu ("aizstāvēt Latvijas intereses pēc labākās apziņas...") saprata arī kā iespēju to darīt. 1940.gada rudenī K.Zariņš Londonā lūdza angļu valdību atļaut viņam ierosināt jautājumu par Latvijas trimdas valdības dibināšanu. Lielbritānijas valdība atteicās atzīt ārkārtējās pilnvaras kā pamatu šādas valdības izveidošanai. K.Zariņš šādā situācijā nevarēja riskēt pazaudēt rietumu valstu doto atzīšanu savām pilnvarām, jo tad vairs neviens nebūtu pilnvarots pārstāvēt Latvijas intereses.

Attiecībā uz 1940.gada otrajā pusē radušos ideju par Latvijas Nacionālās Komitejas izveidošanu ārzemēs K.Zariņš un A.Bīlmanis deklarēja, ka sūtņi kā legāli ieceltas, akreditētas un atzītas personas nevar atteikties no suverēnas valdības dotām pilnvarām un turpmākajā darbībā pakļauties izbijušām amatpersonām. Tas apdraudētu sūtņu atzīšanu no rietumu lielvalstu puses. Diplomātiem bija jāizvairās no neapdomīgas rīcības, jo tā rezultātā sūtniecības un konsulāti varētu tikt likvidēti.

Anglija un pārējās rietumu valstis neatbalstīja Baltijas valstu trimdas valdību vai tām līdzīgu organizāciju dibināšanu savu valstu teritorijās. Britu Ārlietu ministrija informēja K.Zariņu, ka neizsniegs vīzas trimdas latviešu politiķiem iebraukšanai Anglijā, lai dibinātu Latvijas Nacionālo Komiteju. Arī ASV valdība paziņoja, ka neatzīs šādu Komiteju, tāpēc oficiālu Latvijas trimdas valdību ārkārtējo pilnvaru nesējam izveidot neizdevās. Trimdas valdību izveidi atļāva tikai tām valstīm, kas bija cīnījušās pret nacionālsociālistisko Vāciju.

Baltijas reģiona situācija bija ļoti sarežģīta (vairākas okupācijas varu maiņas, Baltijas tautu cīņa abās frontes pusēs u.tml.), un šajā reģionā radušās politiskās problēmas lielvalstīm kara apstākļos nešķita politiski pietiekami nozīmīgas. Rietumvalstis par Baltijas tautu likumīgajiem pārstāvjiem atzina tikai Baltijas valstu pēdējo suverēno valdību pārstāvjus, bet ne iespējamu jaunu struktūru veidotājus, kam nebija nekāda tautas pilnvarojuma veidot valdību un kas nepārstāvēja nekādas bijušas vai esošas organizācijas. Pēc rietumvalstu uzskata, trimdas valdības būtu pilnīgi jaunas ārzemēs sastādītas valdības, kam nebūtu nekādu saikņu ar pēdējām suverēnajām Baltijas valstu valdībām.

 

1940.gada notikumu juridiskais novērtējums

 

Pasaules valstu reakcija uz notikumiem Baltijā 1940.gadā parādīja, ka PSRS īstenotā šo valstu aneksija tika uzskatīta par toreiz spēkā esošo starptautisko tiesību normu pārkāpumu. 1939.gada 23.augusta Molotova—Ribentropa pakts un no tā praksē izrietējusī Baltijas varmācīgā iekļaušana PSRS sastāvā ar tai sekojošu teroru un deportācijām tika vērtēta kā starptautisks noziegums.

Briāna—Keloga un Ļitvinova pakti, kā arī Baltijas valstu un PSRS divpusējie līgumi, tādi kā 1920.gada miera līgumi un 1939.gada Savstarpējās palīdzības pakti, garantēja Baltijas valstu neatkarību. Fakts, ka PSRS uz draudu pamata ieveda savu karaspēku Baltijas teritorijā un īstenoja šo valstu inkorporāciju, bija absolūtā pretrunā visiem minētajiem starptautiskajiem līgumiem. Bez tam starptautiskās sabiedrības reakcija norādīja arī uz to, ka ir pārkāpti ne tikai līgumi, bet arī starptautisko tiesību principi, ieskaitot tautu tiesības uz pašnoteikšanos.

Latvijas valdība tika izveidota pēc PSR valdības pārstāvju diktāta. No starptautisko un nacionālo tiesību viedokļa šī valdība nebija nedz likumīga, nedz leģitīma, jo tā nepārstāvēja Latvijas tautu. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas parlaments un valdība ir vairākkārt izteikuši savu viedokli, ka tautas apmānīšanas rezultātā prettiesiski izveidotā Tautas Saeima nepauda Latvijas tautas suverēno gribu. Tai nebija konstitucionālo tiesību izlemt jautājumu par valsts iekārtas grozīšanu un Latvijas valsts suverenitātes likvidēšanu.

LR iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nebija spēkā, un Latvijas Republika joprojām de iure pastāvēja kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzina vairāk nekā 50 pasaules valstis. Aneksijas neatzīšana bija svarīga latviešu, igauņu un lietuviešu tautām. Tā kalpoja par pamatu šo tautu pārstāvju prasībai pēc valstu neatkarības atjaunošanas.

(Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem. 1918—1998. Rīga, Nordik, 1999., II daļa, Latvijas valsts okupācijas gados (1940—1991). I.Feldmanis, A.A.Freimanis, A.Lerhis, I.Ziemele).

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!