Arhibīskaps Jānis Vanags:

Cerību nasta

(Jāņa ev. 8:12)

Atcerēsimies, kā cilvēki svin Jauno gadu. Puto šampanietis, raķetes skrien debesīs, un tajās uzplaukst krāsaini uguns ziedi. Cilvēki smaida, apskaujas, vēl laimes. Kādēļ? Varbūt ir kāds iemesls domāt, ka līdz ar divpadsmito pulksteņa sitienu pēkšņi viss mainīsies un dzīvē viss kļūs daudz, daudz labāks? Pieredzei būtu jāatgādina, ka tas tā nenotiek, ka gadu mijas brīdis mūsu īstenību neizmaina. Tomēr cilvēki svin un līksmojas.

Arī tad, kad piedzimst bērns, tuvinieki priecājas ar īpašu prieku. Vai viņiem būtu pamats būt pārliecinātiem, ka šis bērns nodzīvos skaistu un bagātu mūžu? Nē — drīzāk gan jādomā, ka augot tam nāksies pieredzēt daudz grūtību un ka, lai kaut ko sasniegtu, būs sūri grūti jāstrādā. Un tomēr par bērna piedzimšanu priecājas un to svin.

Acīmredzot tas ir mūsu cilvēciskajā dabā — kāda iesākuma brīdī just prieku par to. Lai arī kā cilvēkam klātos — labi vai grūti — viņam vienmēr ir kaut kas, uz ko tiekties, pēc kā ilgoties. Un, sākoties kaut kam jaunam — jaunam gadam, jaunam mūžam, rodas kaut kas konkrēts, ar ko saistīt savas cerības. Jauns iesākums ir gluži kā pasaule radīšanas brīdī — vēl tukša un neiztaisīta, taču tieši tādēļ ar milzīgu potenciālu tapt, veidoties. Veidoties arī tā, kā to sapņojam un ceram. Un tādēļ par katru aizsākumu priecājamies.

Viens no tradicionālajiem iemesliem, kas vienmēr rosina daudz jaunu cerību, ir jaunu vadītāju amatā stāšanās. Lai arī cik veiksmīgi būtu bijuši iepriekšējie, lai arī kādu pateicību mēs pret tiem justu, cilvēkā vienmēr mīt cerības, un jauns vadītājs šīs cerības rosina. Īpašas cerības, protams, saistās ar jauna prezidenta stāšanos amatā. Mēs visi apzināmies šī amata nozīmi mums visiem. Bet vai pilnībā apzināmies tā smagumu, to, ko tas var nozīmēt šī amata veicējam?

Cauri gadu tūkstošiem ir saglabājušies Jāņa Kristītāja traģiskie vārdi, ar kuriem viņš norādīja uz Jēzu: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus." Cik neizmērojami smaga bija visas cilvēces grēku nasta, ko mūsu Kungs nesa, līdz aiznesa uz Golgātu! Cik liela un sāpju pilna bija maksa, ko viņš atdeva, mūsu grēkus pie krusta izpērkot! Un cik liela ir tā cerība, kuru viņš ar to ir devis katrai dvēselei, — mūžīgās dzīvības cerība!

Svētruna, teikta Latvijas Republikas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas inaugurācijas dievkalpojumā Rīgas Domā 1999.gada 8.jūlijā