Arhibīskaps Jānis Vanags:

Nevēlos vilkt tiešas paralēles, paspēlēties ar analoģijām. Gribētu gan rosināt kādas pārdomnas. Proti, par to, ka nest daudzu cilvēku cerības arī nav viegla nasta. Ir ievēlēta jauna Latvijas Valsts prezidente. Paklausoties, ko cilvēki runā, ir pārsteidzoši un reizē priecīgi dzirdēt, cik daudz jaunu cerību tauta ar viņu saista. Nest tautas cerības ir skaista, bet arī smaga un bezgala atbildīga nasta. Bieži tas var būt tā, kā krusta ceļu ejot. Īpaši vēl tādēļ, ka mēs, latvieši, Latvijas iedzīvotāji, caurmērā esam vairāk noskaņoti tiesāt, pārmest, nosodīt nekā atbalstīt, labu vēlēt un aizlūgt.

Latvijā desmit neatkarības gados nu jau ir diezgan daudz dievnamu, kas atjaunoti burtiski no drupām. Gandrīz katrs no šo atjaunoto baznīcu stāstiem vēsta par kādu vienu cilvēku, kura nopelni ir neatsverami: ja nebūtu bijis Bērziņmātes vai Kārkliņa tēva, tad jau nekas nebūtu iznācis, tad drupas stāvētu kā stāvējušas. Nedrīkst novērtēt par zemu viena cilvēka nozīmi. Vienas personības loma var būt izšķiroša, viena cilvēka iniciatīva, enerģija un svaidījums bieži ir neatsverami. Taču tikai tad tas ir nesis augļus, tikai tad tas ir varējis sekmēties, ja līdzās ir bijuši citi — ar patiesu, neviltotu atbalstu kopējā lietā, pieliekot savu plecu, pievienojoties ar savu aizlūgšanu. Par vietām, kur valdījuši nevajadzīgi strīdi, nesaskaņas un tukša nopelšana, tādus brīnišķīgus atjaunotnes un celsmes stāstus reti gadās dzirdēt, varbūt pat nekad.

Tā tas ir mazās lietās — kāda lauku dievnama atjaunošanā. Un tā tas ir lielās lietās — veselu tautu un valstu likteņos. Tieši tādēļ gribu cerēt, ka mūsu jaunās prezidentes amatā stāšanās dienā, šai dievkalpojumā, esam sākuši kādu labu un svarīgu lietu — mēs gribam par savu prezidenti lūgt Dievu. Ne tikai šodien, šajā stundā, bet pastāvīgi, diendienā. Un pat tad, ja viņai nāktos pieņemt lēmumus, kas mums nepatīk, pat ja viņai gadītos kļūdīties, tad, tieši tad, jo īpaši lūgt no Dieva viņai palīdzību un Svētā Gara padomu. Un tieši tāpat mums vajadzētu attiekties pret visiem saviem vadītājiem. Lūgt Dievu par viņiem, par viņu godīgu un sekmīgu darbu. Ne lādēšana un pelšana, bet aizlūgšana ir aktīva un pozitīva attieksme, kas spēj celt un uz labu vest. Cerību un atbildības nasta ir smaga, un mums vajadzētu censties to darīt vieglāku, ne grūtāku.

Cerību nasta ir smaga un sarežģīta arī kādā citā ziņā. Iedomājieties, kas būtu noticis, ja pie pasaules radīšanas būtu bijuši klāt daudzi, daudzi cilvēki un katram no tiem būtu bijusi iespēja zemi veidot pēc sava prāta un ieskatiem. Cik haotiska, cik pretrunīga tā būtu iznākusi. Un cik labi, ka bija viens, Dieva, prāts, kas visu izkārtoja tā, ka mums šodien ir mūsu brīnišķīgā planēta un mūsu Latvija pašā vidū. Labu laiku pirms prezidenta vēlēšanām TV "Panorāma" jautāja dažādiem cilvēkiem, kādam būtu jābūt nākošajam prezidentam. Šādu aptauju veica arī dažādi preses izdevumi. Tas ir interesants, aizraujošs pasākums. Un, ja mēs šodien dažādiem cilvēkiem, dažādiem ekonomiskajiem grupējumiem, politiskajām partijām un starptautiskajām organizācijām jautātu, kādai jābūt Latvijas prezidentei, kas viņai būtu jādara, mēs iegūtu ļoti dažādas atziņas, dažādus tēlus, kas nemaz nebūtu līdzīgi cits citam. Cerību nasta tādēļ ir sarežģīta, ka gaidas un priekšstati par to, kādu dažādi cilvēki grib redzēt savu vadītāju, kas tam būtu jādara, līdzinās rokudzelžiem — tie cenšas piespiest, tie cenšas panākt savu. Tā tas ir vienmēr, un tā tas būs arī šai gadījumā. Un, jo augstāka ir atbildības likme, jo svarīgāk ir cauri visai prasīgo balsu kakofonijai sadzirdēt to vienu — patiesības balsi, Dieva balsi —, kas runā Viņa Svētajos likumos. Viņa baušļos, kas runā Viņa žēlastībā un mīlestībā un Kristus evaņģēlijā un kas runā Dievam atvērta cilvēka sirdsapziņā.

Klausīties šajā balsī un sekot tai nozīmē palikt uzticīgam Dievam un sev. Kristus saka: "Es esmu pasaules gaisma. Kas man seko, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma." Lai izlūdzamies no Dieva mūsu prezidentei to dievišķo gudrību, to spēju — pašās sarežģītākajās situācijās redzēt tālu un atšķirt labo no ļaunā, patieso no nepatiesā, svēto no nesvētā. Mēs izlūdzamies viņai spēku un drosmi sekot taisnības atziņai. Tikai tas un ne viltīgs aprēķins galu galā ved pie mērķa. Tikai tas spēj vienot sadalītu tautu, ko šķir vai nu robežas, vai dažādas intereses. Visi cilvēki apzinās dabas likumus — ja izlaidīsim no rokas krūzi, tā saskaņā ar gravitācijas likumu nokritīs zemē. Daudzi izprot arī, piemēram, ekonomikas vai socioloģijas likumus — kādas sekas izriet no zināmas rīcības. Taču daudz par maz savas valsts un sabiedrības atjaunotnē gan laikam būsim rēķinājušies ar faktu, ka garīgie likumi darbojas tikpat nenovēršami kā gravitācijas vai citi likumi. Tikai šeit laika atstatums starp cēloni un sekām mēdz būt garāks. Nav iespējams pilnībā sakārtot dzīvi, neņemot vērā garīgās likumības.

Mēdz teikt — prezidents ir valsts simbols. Simbols ir kaut kas, kas norāda pāri sev uz kaut ko augstāku. Šai laikā, pie otrā gadu tūkstoša sliekšņa, ko daudzi izjūt kā apokaliptisku atgādinājumu, šai brīdī, kad cilvēce uzdod sev jautājumu, ar ko ieiesim trešajā gadu tūkstotī, mums, varbūt pat vairāk nekā lielām un varenām nācijām, ir nepieciešama pastāvīga pievēršanās dzīves garīgajai dimensijai, ētiskiem ideāliem, gara kultūrai un svētai dzīvei. Sekojot Kristus apustuļa vārdiem, ka galu galā paliek tikai trīs lietas — Ticība, Cerība, Mīlestība. Tās ir arī tās lietas, kuras visbiežāk noliek pie malas, saduroties ar praktiskās dzīves grūtībām. Lai Dievs mūs svētī, ka Latvijas valsts taptu par labvēlīgu vidi, kura palīdzētu cilvēkiem nonākt pie šīm pamata lietām — Ticības, Cerības, Mīlestības.