Joprojām tiklab es, kā arī mūsu pilsētas domes priekšsēdis Miķelis Gruzītis, kultūras nama direktore Velga Puzule, mākslinieciskās daļas vadītāja Līga Krēsliņa, vidusskolas direktors Tālis Salenieks, pilsētas sporta dzīves vadītājs Jānis Peilāns, mūsu dejotāju virsvadonis Andris Ezeriņš, dziedātāju rosinātāja Rudīte Kolāte — nu es te varētu nosaukt vismaz pāris desmitus gudru galvu, kas darīja visu, lai būtu tā, kā tas noticis nupat, pašā vasaras vidū, 10.jūlijā.

Mūsu namatēvs Miķelis Gruzītis, bez kura izdomas šādas norises būtu tikai izrādīšanās, šķiet, nebūs kārtīgi izgulējies vismaz pāris mēnešus. Toties tagad varam sacīt: viss noritēja pat labāk, nekā sākotnēji bija cerēts.

Mēs rosinājām vispirms "meklēt rakstos", arī "Latviešu konversācijas vārdnīcā", lai jau 138.lappusē secinātu, ka Aiviekstes sensenais nosaukums ir bijis Enīkšta. Tā, kā izrādās, nav tikai Daugavas lielākā pieteka, bet arī Vidzemes un Latgales vēstures saplūsmes likteņupe, ne tikai 1944.gada asiņaino kauju dēļ. Jo ir bijusi (un joprojām ir) Aiviekstes spēkstacija pie Kalsnavas, tamlīdz arī Madonas raidstacija, kuras balss joprojām daudziem vectēviem atmiņā. Kalsnavas mežu pētnieki, Barkavas savdabība.

Mēs gaidījām un arī sagaidījām daudzus savējos, tostarp tādus, kuri joprojām uzskata, ka Aiviekste viņiem nav tikai vietvārds, bet gana viltīga, toties zivīm bagāta upe, jo Lubāna dzelmes daudziem palaikam ir neatminētu noslēpumu pilnas.

Varbūt pat svarīgāka nekā atklāšanas svinīgā ceremonija mums pašiem likās tikšanās sestdienas rīta pusē ar trīspadsmit pagastu un divu pilsētu pārstāvjiem. Tur patiesi bija ko redzēt un dzirdēt. Mūsu novadā ir ne tikai vismaz pusducis folkloras kopu, kas pazīstamas visā Latvijā, bet arī desmitiem ierosmes bagātu personību, no kurām par turpmāko rīcību nekad neko nevar zināt. Pa ceļam uz pilsētas estrādi svētku gājiena dalībnieki (sākot ar Gaigalavas un beidzot ar Aiviekstes pagasta pārstāvjiem) no Aiviekstes tilta Lubānas centrā meta ziedu vainagus, lai tie pa straumi sasniegtu Daugavu. Bet Miķelis Gruzītis pilsētas domes vārdā katram savam kolēģim — pašvaldību vadītājam — dāvināja pa airim, lai Aiviekstes plūdums un pagastu sadarbība turpmāk būtu vairāk ritmiska un ciešāk saskaņota. Cita starpā, uz to vedināja arī portfeļu un citu "amatrīku" mešanas sacensības, kas, protams, joprojām ir amata noslēpums. Tāpat kā līderu iršanās laivās no viena Aiviekstes krasta uz otru. Te bija izdomas un azarta saskare!

Laikam gan vajadzētu daudz spēka, lai pastāstītu visu par visu, kas 10.un 11.jūlijā notika Lubānā (jo naktsballes noslēgums gan bija paredzēts svētdien piecos no rīta, tomēr tā, kā šādās reizēs mēdz būt, krietni ieilga).

Daži teicās, ka viņi vēl ilgi atcerēšoties pirmos Aiviekstes svētkus, naktskoncertu "Aiviekstes plostnieki", kas šķitis pārāk īss un pārāk dramatisks, lai aptvertu, kas īsti notiek rieta blāzmas un rīta ausmas saskarē. Bet Ilze Pupure domīgi bilda:

— Mēs jau to paredzējām, tāpēc centāmies visu svarīgāko fiksēt videolentē. Lai atcerētos paši un varētu parādīt citiem. Jo jau tagad ir skaidrs pats svarīgākais: ja bija pirmie, jābūt nākamajiem. Pēc gada, diviem tas vairs nešķiet būtiski. Jo kaut kas jauns ir sācies un iekustējies. Galu galā divas pilsētas un trīspadsmit pagasti, ko vieno teiksmainas upes krasti, arī mūsdienās kaut ko var un prot.

Aiviekstes svētku viesu burzmā ievēroju novadniekus gulbeniešus. Stāsta rajona padomes izpilddirektors Nikolajs Stepanovs:

— Tie, kuri bijuši klāt, ir atzinuši — vareni! Bet mēs esam kaimiņi, galu galā mūsu Pededze ar saviem 159 kilometriem ar Aivieksti sarokojas Lubānas līdzenumā. Tātad Pededzes svētki jau nākamgad varētu būt turpinājums. Vēl vairāku rajonu saskarē. Patlaban tā mums ir ļoti būtiska. Jo Latvija, nudien, nav pārāk liela.

Mintauts Ģeibāks, "LV" informācijas redaktors