Pēc Latvijas zinātnieku līdzdalības pasaules zinātnes forumā

Dr.habil.paed. Tatjana Koķe, augstākās izglītības un zinātnes valsts ministre,— "Latvijas Vēstnesim"

Zinātnes finansēšana. Nepretendēju būt oriģināla un teikšu, ka lielākajā daļā valstu, kā var spriest no viņu pašu pārstāvju teiktā, zinātnes finansējums ir nepietiekams. Protams, katras valsts izpratne par "nepietiekamību" ir atbilstoša tās attīstībai un noteiktām prioritātēm.

Ilustrācijai daži piemēri. Kostarikā, neuzturot armiju, ir izdevies zinātnes finansējumam panākt 6,2% no nacionālā kopprodukta (NKP). Vācijā kopumā budžeta izdevumu daļa nākamgad ir samazināma par 7,4%, tomēr izglītības un zinātnes finansējums netiks samazināts. Namatēvi, Ungārijas zinātnes pārstāvji, uzsvēra, ka zinātnes finansējums no 1987.gada līdz 1997.gadam krities no 2,7% uz 0,6% no NKP, tomēr izteica skaidru pārliecību, ka no 2000.gada viņi plāno panākt 1,5% no NKP, turklāt dalot šo pienākumu starp valsti — 50% un uzņēmējiem — 50%. Kopumā daudzas valstis izteica cerību panākt 1% no NKP zinātnei visdrīzākajā laikā. Jāuzsver, ka, diskutējot par šo jautājumu, izskanēja pazīstamas un visnotaļ atbalstāmas idejas, vienlīdz ar rūpi par finansēšanu nopietni jāstrādā pie tā, kā šis finansējums tiek izmantots.

Šajā sakarā nākamais, uzmanības centrā nonākušais priekšlikums ir — lai fundamentālie pētījumi zinātnē tiktu saistīti ar prioritātēm, kas sekmē valsts sociālo attīstību un ekonomikas ilgtspējas nodrošināšanu. Domāju, ka Latvijas zinātniekiem būtu laikus tāds pārskats jāsagatavo, lai argumentēti un pārliecinoši varētu pārstāvēt savu viedokli, veidojot 2000.gada budžeta izdevumu daļu.

Lai cik triviāla patiesība arī būtu nākamā izteiktā doma, tomēr tās realizēšanā vēl ir ārkārtīgi daudz trūkumu. Ir runa par nepieciešamību veidot pastāvīgu dialogu starp tiem, kas rada zinātni, tiem, kas to finansē, un tiem, kas to patērē. Respektīvi, starp pašiem zinātniekiem, valdību, biznesa un rūpniecības sektora cilvēkiem un plašo sabiedrību (nodokļu maksātājiem). Nenoliedzami — Latvijā zinātnieku aktivitātes ir augsti vērtējamas, taču būtu vēlams, lai paši zinātnieki par saviem sasniegumiem nepārtraukti informētu un prastu pārliecināt. Labs paraugs tam ir pastāvīgie raidījumi Latvijas Valsts televīzijā "21.gadsimts kopā ar zinātni".

Gan akadēmiķa Jāņa Stradiņa, gan daudzu citu valstu zinātnieku un ministru runās izskanēja aicinājums īpaši atbalstīt reģionālo un starptautisko sadarbību, kas dod iespēju, ietaupot līdzekļus, apvienot pūliņus kopējo problēmu apzināšanai un risinājumu meklēšanai.

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka ir pagājis laiks, kad zinātnieki varēja gaidīt pietiekamu finansējumu tikai no viena avota. Ir nepieciešams aktīvi meklēt iespējas iekļauties starptautiskos grantos un pētījumos, meklēt pasūtījumus no vietējām nozarēm un iestādēm. Gribu aicināt arī Saeimas deputātus ar izpratni izturēties pret Latvijas sadarbību ar Eiropas Savienības (ES) 5.ietvara programmu un bez vilcināšanās izskatīt Latvijas līdzdalības noteikumus un nosacījumus, kur Latvijas ieguvums salīdzinājumā ar izdevumiem — 42 tūkstoši latu — būtu nesamērojami lielāks gan materiālā, gan morālā izteiksmē.

Forumā daudz tika runāts par problēmu, ko pasaulē apzīmē ar "brain drain" — smadzeņu noplūde. Turklāt izskanēja arī galēji pretēji viedokļi, bieži vien no vienas un tās pašas valsts pārstāvjiem. Piemēram, Nobela prēmijas laureāts fiziķis Abduss Salams ir stingri pārliecināts, ka darba iespējas attīstītā valstī paver perspektīvu sekmēt zinātnes attīstību arī "trešās pasaules" valstī. C.N.R. RAO, indiešu ķīmiķis, "trešo pasaules valstu" Zinātņu akadēmijas topošais prezidents, uzskata, ka studijas, zinātniskā darbība un iegūtie kontakti ārzemēs ir jāizmanto, lai veikto atklājumu rezultāti būtu ieguvums arī savā dzimtenē. Gribu izteikt arī savu personisko viedokli šajā sakarā. Neuzskatu par pareizu "zinātnes virsotnēs" valdošo uzskatu, ka zinātniekiem jāierobežo iespējas strādāt ārzemēs, jo daļa no viņiem vairs neatgriežas dzimtenē un ir zuduši Latvijai. Domāju, ka Latvijas pārstāvju iekļaušanās starptautiskajās pētniecības grupās un laboratorijās ir atbalstāma un Latvijas zinātne var būt ieguvēja, ja saprātīgi un konsekventi tiek izstrādāti ārzemju sadarbības nosacījumi.

Pēdējais jautājums, kam vēl vēlos pievērst uzmanību un par ko daudz tika runāts forumā, ir zinātnieku un mācību spēku atjaunotnes iespējas. Šim jautājumam veltīju arī lielu uzmanību savā runā ministru tikšanās laikā forumā un uzskatu, ka ir vērts organizēt plašāku diskusiju, lai meklētu risinājuma iespējas. Pašreiz akcentēšu tikai vienu iniciatīvu, kas izskanēja forumā un ieguva UNESCO ģenerāldirektora Frederika Majora atbalstu, t.i., sekmēt nevalstiskas organizācijas "Jauno zinātnieku forums" dibināšanu katrā valstī nacionālās komitejas paspārnē. Turklāt jaunie zinātnieki tika iedrošināti lūgt finansiālu atbalstu UNESCO vadības sanāksmei septembrī.

Uzskatu, ka Latvijas Nacionālai komitejai ir jāizvērš aktīva darbība šajā jomā. Gribu cerēt, ka no jauno zinātnieku puses iniciatīvas netrūks.

Nobeigumā gribu uzsvērt, ka esmu patiesi lepna par akadēmiķa Jāņa Stradiņa pacilāto, drosmīgo, inovatīvo uzrunu šī vērienīgā foruma plenārsēdē. Pateicoties Latvijas vēstnieces UNESCO A.Nagobadas–Ābolas un Latvijas Nacionālās komitejas vadītāja Jāņa Sīkstuļa pūliņiem, man tika dota iespēja ne vien uzstāties ministru un augstāko amatpersonu sanāksmē, bet arī pildīt šīs sēdes vadītājas godpilno pienākumu. Tā bija nepārvērtējama iespēja ļaut ieskanēties Latvijas vārdam pasaules forumā, kas nenoliedzami ir ieguldījums Latvijas tēla un prestiža veidošanā.

Pēdējā dienā tika pieņemta deklarācija "Zinātne un zināšanu izmantošana", pie kuras teksta notika intensīvs darbs visa foruma laikā. Domāju, ka šim dokumentam gan starptautiskā, gan lokālā mērogā jābūt par vadmotīvu zinātnes politikas veidošanā un īstenošanā.

LZA prezidents Jānis Stradiņš:

&n

Priekšsēdētāja kungs, cienījamie delegāti, XX gadsimtā ir dzimusi gan "lielā zinātne", gan daudzas nelielas neatkarīgas valstis Eiropā.

"Little science, big science" — tā saucas ASV zinātniecības speciālista Solo Dereka Praisa grāmata. Par "lielo zinātni" viņš runāja tajā nozīmē, ka ģeniālu indivīdu vietā ievērojamākos atklājumus arvien biežāk veic zinātnieku grupas, nereti starptautiskas sadarbības veidā, jo zinātnē ienāk lielas aparatūras, lieli eksperimenti, lielas tehnoloģijas. Tieši tā tapa atomenerģijas, molekulārās bioloģijas sasniegumi, es nesaku — pamatidejas. Tātad lielā zinātne un mazā zinātne atklājumu iekārtu un dalībnieku skaita mēroga ziņā.

Bet XX gadsimts Eiropai un būtībā arī visai planētai ir atnesis arī mazās valstis. ANO dalībvalstu skaits tuvojas 200. Arī te rodas problēma "lielā zinātne" un "mazā zinātne", tikai citā izpratnē — zinātne lielvalstī un zinātne mazā valstī. Saprotams, zinātne ir viena un internacionāla, nav ne vācu fizikas, ne franču ķīmijas, taču katrā valstī zinātne attīstās savdabīgi. Ir nacionālie zinātnes centri un vietējās tradīcijas zinātnē. Šajā aspektā zinātne mazā valstī paliek zaudētāja, tai pietrūkst resursu zinātnes, īpaši fundamentālo dabaszinātņu, attīstībai. Jā, attīstās reģionālā zinātne, kas pētī vietējos resursus, arī mērķtiecīgi orientētas sociālās un humanitārās zinātnes. Taču mazās valstīs lielai zinātnei ir mazas iespējas, līdz ar to pietrūkst arī prestiža un motivācijas, bieži notiek smadzeņu noplūde, īpaši uz ASV.

Ir trīs pamatceļi, kā mazas valstis iekļaut reālajā zinātnē. Pirmkārt, starptautiska sadarbība, iespēja strādāt lielos kopējos zinātniskos centros. Otrkārt, īpaša uzmanība un atbalsts zinātnei mazās valstīs, īpaša stratēģija to zinātnes attīstīšanai (un te es gribētu minēt kopējo Eiropas zinātņu akadēmiju ALLEA projektu, ko ierosināja triju Baltijas valstu akadēmijas un ko vada mans igauņu kolēģis profesors J.Engelbrehts). Treškārt, sakaru uzturēšana ar bijušajiem tautiešiem, kas ir emigrējuši uz attīstītākajām lielvalstīm, ja tie saglabā interesi par savu bijušo "mazo dzimteni".

Es nāku no Latvijas, valsts, kuru daudzi klātesošie varbūt pat nezinās. Tā ir viena no trim Baltijas valstīm, kas radās Pirmā pasaules kara beigās, 1940.gadā tika anektēta un inkorporēta Padomju Savienībā, 1991.gadā atguva neatkarību. Ienākot padomju armijai, 60 procenti Latvijas universitāšu mācībspēku devās uz Rietumiem, tur emigrācijā — ASV, Kanādā, Austrālijā, Zviedrijā — izauga arī jauna zinātnieku ģenerācija, kuru darbība ritēja attīstīto valstu centros. Tai pašā laikā — un tas nav noliedzams — PSRS izmantoja Baltijas intelektuālo potenciālu, lai te attīstītu spēcīgu fundamentālo zinātni. Latvijas zinātne šajos gados bija anonīma "padomju zinātnes" sastāvdaļa, taču tā balstījās uz bagātajām vietējām zinātnes tradīcijām, kas, piemēram, ķīmijā nāk no šīs zinātnes klasiķiem Vilhelma Ostvalda un Paula Valdena — tie darbojušies Rīgā. Visās trijās Baltijas republikās tika izveidotas zinātņu akadēmijas. Latvijā izvērsās pietiekami augsta līmeņa pētījumi organiskajā, koksnes un fizikālajā ķīmijā, magnētiskajā hidrodinamikā, kompozītmateriālu mehānikā un citās jomās, radās lieli institūti, tiek izdots ap 20 zinātnisku žurnālu, no kuriem četrus pilnā apjomā tulko un pārdrukā angļu valodā "Plenum Press Consultants Bureau" Ņujorkā. Atgūstot neatkarību, par ko mēs visi ļoti priecājamies un lepojamies, zinātne jaunajā valstī atvirzījās otrajā plānā, tās finansējums kritās dramatiski, līdz 0,25% no iekšzemes kopprodukta, savu darbību reducēja lielie institūti, daudzi pētnieki pārkvalificējās par baņķieriem un komersantiem, vai arī emigrēja; mēs sakām, ka tas ir trešais intelektuālais "exodus" no Baltijas, šoreiz ekonomisku, ne politisku motīvu diktēts.

Zinātnes tālākpastāvēšana ir apdraudēta, jo jaunā paaudze niecīgo algu un trūcīgās aparatūras dēļ zinātni neizvēlas, bet valdošā politiskā elite maz izprot zinātnes nepieciešamību. Latvijā izvēle pagaidām ir uz tranzītu pakalpojumu ekonomiku, ne ražošanu, zinātne šajā jomā ir maznozīmīga, un novecojušā zinātnieku paaudze bezcerīgi cīnās par zinātnes un savu pastāvēšanu.

No vienas puses, augsta līmeņa zinātni, kāda te — neraugoties uz politiskiem apstākļiem — bija Padomju Savienības laikā, daļēji nomaina sīki, epigoniski, vecīgi pētījumi, jaunie pētnieki dodas uz ārzemēm. Protams, to nevar vispārināt, zinātne te ir restruktēšanas stāvoklī, taču daļēji tā tas ir.

No otras puses, zinātne manā valstī transformējas, atgriežas universitātēs, izvirza jaunus attīstības variantus. Arī Latvijas Zinātņu akadēmija ir pārveidojusies, nesaglabājot savā sastāvā lielos institūtus, bet cenšoties saglabāt savu kodolu kā individuālu zinātnieku korporāciju. Tā uztur ciešus sakarus ar ārzemju akadēmijām un arī ar etniskajiem latviešiem lielajos pasaules centros. LZA Ārzemju nodaļa darbojas Ņujorkā, ASV, daudz mums ir ārzemju locekļu. Mēs nevaram aizkavēt smadzeņu noplūdi, bet mēs varam ievirzīt to labvēlīgākā gultnē, uztverot smadzeņu noplūdi ne tikai kā šausminošu ļaunumu, bet arī kā indivīda brīvības iespējas izpausmi, kā iespēju gūt pasaules pieredzi un vismaz daļēji to atdot "mazajai dzimtenei". Ir jādomā, kā radīt smadzeņu atgriešanas mehānismu. Īpaši gribētos pateikties Ziemeļvalstīm par cēlsirdīgi sniegto materiālo un morālo atbalstu Baltijai, lai paceltu šo Eiropas reģionu, lai veicinātu reģionālus pētījumus. Tas ir piemērs, kad mazas progresējušas valstis atbalsta mazas valstis to pārejas posmā. Arī mēs ceram sniegt palīdzību citiem, kad kļūsim turīgāki.

Latvijā ienāk ārzemju investīcijas, to uztveram ar dalītām, visumā tomēr pozitīvām izjūtām, taču maz ir garīgo investīciju, arī ražošanas nozaru, kas vēlētos balstīties uz vietējā intelekta resursiem. Šī problēma būtu jāievirza mazajām, postkomunistiskajām valstīm labvēlīgākā gaisotnē, lai Austrumeiropa zinātnes ziņā nepaliktu pelēkajā zonā, nezaudētu sasniegto līmeni.

Mēs atbalstām konferences deklarāciju. Taču šķiet, ka tajā nav ievērota humanitāro zinātņu pastāvēšana, tikai dabaszinātnes vien. Angloamerikāņi tās vispār ierindo dažādās kategorijās pat tīri semantiski — " sciences and humanities ". Vācijā, Ziemeļeiropā, tāpat Viduseiropā un Austrumeiropā tomēr ir kopējs apzīmējums: " Wissenschaft ", "zinātne", " nauka ", " science ", kas , manuprāt, ir pareizāk, jo akcentē divu kultūru kopību, par ko jau rakstīja Čārlzs Snovs. Žēl, ka šajā pasaules zinātnes kongresā un tā dokumentos tik maz vērības veltīts humanitārajām un sociālajām zinātnēm, ka pārāk akcentēta tiek zinātņu anglosakšu izpratne, itin kā padziļinot plaisu. Būtu jāuzsver kopīgais — gan dabas, gan humanitārās zinātnes ir cilvēces kultūras daļa.

Mazajām valstīm un tautām humanitārās zinātnes ir īpaši nozīmīgas, jo tās ir nacionālās zinātnes, identitātes sastāvdaļa un pašapziņas avots. Tieši pēc neatkarības atgūšanas, pēc apspiestības un slēptās identitātes gadiem sabiedrības uzmanība pārslēdzās no dabaszinātnēm, kas agrāk bija vienīgi atļautā joma, uz humanitārajām zinātnēm. Ja arī dažkārt liekas, ka tām, tāpat kā nacionālajām valodām, pievērsta hipertrofēta uzmanība un to pētījumu joma liekas pārāk šaura — specifiska, etniski nacionāla, tad šī Herdera tradīcija tomēr šajā vēstures posmā attaisnojas un tā pieļauj pāreju uz ko fundamentālāku, aptverošāku nākotnē. Piemēram, izvirzās Eiropas tautu etnoģenēzes problēmas, postkomunistiskās sabiedrības transformācijas problēmas, kam var būt arī plašāka nozīme visā kultūras pasaulē. Austrumeiropa var kļūt arī par to vietu, kur dabaszinātnes vienojas ar cilvēka, gara zinātnēm, lai dotu cilvēcei harmoniju tās izzināšanas procesā.

Zinātne un kultūru dažādība — šīs pasaules zinātnes konferencē izvirzītais motīvs ir saprotams un pieņemams ne tikai jaunattīstības zemēm Āfrikā, Latīņamerikā, Āzijā, bet arī neatkarību atguvušajām Eiropas mazajām nācijām.

Mani ieteikumi konferencei būtu šādi: 1) uzlūkot dabas un humanitārās zinātnes kā vienotu veselu, kā cilvēces kultūras sastāvdaļu; 2) veidot jaunas megazinātnes un starptautiskas kooperatīvas un reģionālas atbalsta programmas zinātņu centriem un zinātņu nozarēm mazajās pārejas valstīs; 3) starptautiskajai zinātnes sabiedrībai atbalstīt pārejas valstu zinātnieku apelācijas pie to nacionālajām valdībām, uzsverot zinātnes sabiedrisko misiju un nepieciešamību uzturēt zinātni mazā valstī, lai tauta nezaudētu savu kvalitāti; 4) atbalstīt iespējamus mehānismus, lai zinātne attīstītos pasaulē kaut cik vienmērīgi, nekoncentrējoties tikai dažās valstīs.

Gribu pateikties šī fascinējošā, fantastiskā saieta organizatoriem. Šajās dienās mēs izjutām te visas planētas pulsu, globālas bažas un cerības, zinātnes, sabiedrībai orientētas zinātnes nepieciešamību nākamajām paaudzēm. Man bija liels gods uzrunāt šo konferenci. Pateicos par jūsu laipno uzmanību.

Runa Pasaules zinātnes konferencē (WSC) Budapeštā "Zinātne XXI gadsimtam — jaunas saistības"