Pasaules vēstnesis

Daidžests. Citu rakstītais  Nr. 45(45)

"Latvija ievēl pirmo sievieti prezidenti"

"Associated Press"

— 99.07.07.

Ja Vaira Vīķe-Freiberga būtu zinājusi, ka viņa var kļūt par nākošo Latvijas prezidentu, tad, atgriežoties Latvijā pēc piecdesmit Kanādā nodzīvotajiem gadiem, viņa būtu ņēmusi līdzi ko vairāk, nekā tikai divus čemodānus.

61 gadu vecā pensionētā universitātes profesore nevarēs atvieglot savu stāšanos jaunajā amatā. Kad viņa ceturtdien tiks apstiprināta postenī, viņas pirmais uzdevums būs veidot valdību, lai aizvietotu šonedēļ negaidīti atkāpušos premjerministru un kabinetu.

Sniedzot interviju Latvijas Institūta telpās Vecrīgā, Vīķe Freiberga noraidīja jebkādus pieņēmumus, ka viņa varētu būt iekūlusies nepatikšanās .

"Visam, kas noticis, ir grūti noticēt," viņa sacīja pēc viņas pārsteidzošās ievēlēšanas prezidenta postenī pagājušajā mēnesī. "Taču, ja es nejustos pilnīgi pārliecināta, ka man ir nepieciešamās spējas, lai paveiktu šo darbu, es nekad nebūtu piekritusi uzņemties to."

Kopš savas ievēlēšanas 17. jūnijā, kad viņas vārds parādījās tikai pēc tam, kad parlaments jau bija noraidījis pusduci citu kandidātu, Vīķe-Freiberga ir parādījusi, ka viņa spēj pārvērst potenciālu vājumu priekšrocībā.

Kā pirmā sieviete prezidente vīriešu dominētā sabiedrībā viņa plāno fokusēties uz sieviešu jautājumiem.

"Vīrieši šeit man saka, ka viņiem ir prieks, ka tagad tiem būs piemērs, ko stādīt priekšā savām meitām, lai parādītu, ka nevienas durvis tām nav slēgtas," sacīja Vīķe-Freiberga.

Viņa ir ātri domājoša, pievilcīga personība, un papildus latviešu valodai viņa runā franciski, angliski, spāniski un vāciski. Tas varētu būt noderīgi, prezidentei lobējot Latvijas kandidatūru uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO.

Lai arī postenis ir pārsvarā ceremoniāls, Latvijas prezidents ne tikai pārstāv valsti ārzemēs, bet arī palīdz veidot jaunās valdības un var atteikties apstiprināt jaunu likumdošanu.

Neskatoties uz nelielo politisko pieredzi, šķiet, ka Vīķe-Freiberga būs veikla politiķe. Viņa ir apsolījusi sākt mācīties krievu valodu - valodu, kurā runā gandrīz 40% Latvijas iedzīvotāju. Viņa arī apgalvo, ka minoritāšu integrācijai sabiedrībā ir jābūt galvenajai valdības prioritātei.

"Pirmo reizi, vismaz daudziem šeit dzīvojošajiem krieviem, Latvjas valsts šķiet iegūstam draudzīgu seju," sacīja krievu valodā iznākošās avīzes Čas redaktors Alekss Krasņickis. "Daudzi cer, ka viņa veiks labas lietas."

Vīķes-Freibergas ģimene bēga no Latvijas Otrā pasaules kara beigās, kad mazajā Baltijas valstī ienāca padomju spēki. Toreiz viņai bija 7 gadi.

Beigu beigās ģimene apmetās uz dzīvi Kanādā, kur viņa studēja psiholoģiju, apprecējās un kur viņai dzima divi bērni. Nesen viņa devās pensijā kā Monreālas universitātes profesore un atteicās no Kanādas pilsonības, lai atgrieztos Latvijā un vadītu nelielu pētījumu organizāciju.

Kad vairāki plaši pazīstami intelektuāļi minēja viņas vārdu kā potenciālo prezidenta amata kandidātu, tikai nedaudzi paredzēja, ka viņai būs pa spēkam saņemt 100 deputātu parlamenta - Saeimas - vairākuma atbalstu.

Viņas nominācija, ko atbalstīja gan labējās, gan viena kreisā partija, saņēma 53 balsis.

Politisko problēmu netrūkst. Valdība, ko viņa palīdzēs veidot, būs Latvijas astotā valdība astoņos neatkarības gados.

"Tas viņai ir ļoti sarežģīti… tās būs kā ugunskristības," sacīja politiskais analītiķis Nils Muižnieks.

Tomēr šķiet, ka latvieši ir gatavi dot viņai iespēju vest valsti prom no tās komunistiskās pagātnes un ievest to 21. gadsimtā.

Viņas vīrs Imants Freibergs pēc inaugurācijas atgriezīsies Kanādā. Visticamāk, ka viņš aizies no sava mācībspēka darba Kvebekas universitātē, pārdos māju Monreālā un atgriezīsies Latvijā.

Pagaidām Vīķe-Freiberga dzīvo vienā istabā mazā savu radinieku dzīvoklī. Taču drīz šī situācija mainīsies: pēc viņas inaugurācijas, viņa dosies uz piejūras villu netālu no Rīgas, un viņas amata rezidence atradīsies 14. gadsimta pilī.

Maikls Tarms

"Latvijai ir prezidente"

"Tagesspiegel"

— 99.07.09.

Rīga (dpa

). Ceturtdien Latvijas parlamentā, kā jaunā šīs Baltijas valsts prezidente, zvērestu nodeva 61 gadu vecā Vaira Vīķe - Freiberga.

Viņa stāsies prezidenta Gunta Ulmaņa vietā, kurš trešdien pēc otrā pilnvaru termiņa izbeigšanās saskaņā ar konstitūciju atstāja amatu. Līdz ar to bijušajā padomju republikā pirmo reizi valsts vadītāja amatā būs sieviete.

Pirmajā runā 100 Saeimas deputātu priekšā Latvijas galvaspilsētā Rīgā viņa aicināja valsti uz jaunu iesākumu. Pēc asiņaina gadsimta, kuru iezīmēja cariskās Krievijas un nacistiskās Vācijas okupācija, kā arī 50 gadus ilgā padomju virskundzība, Latvija esot pelnījusi sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā un uzņemšanu NATO.

Amatā ievadīšanas laikā pie parlamenta ēkas Rīgas vecpilsētā piketēja apmēram 300 krievu izcelsmes pilsoņi. Viņi galvenokārt protestēja pret ceturtdienas vakarā pieņemto likumu, kas sabiedriskajos pasākumos un valsts ekonomiskajā dzīvē paredz lietot latviešu valodu.

"Atnāca, ieraudzīja un uzvarēja"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.07.08.

Baltieši ir gatavi pārsteigumiem, pārsvarā pozitīviem. Vaira Vīķe - Freiberga ir viens no tiem.

Parlaments Rīgā, Saeima, pēc 14 stundu ilga sēdes maratona viņu ievēlēja par Latvijas prezidenti. Viņa atnāca, ieraudzīja un uzvarēja. Latvijā viņa pastāvīgi ir nodzīvojusi tikai gadu. Iepriekšējos piecdesmit gadus, padomju okupācijas laiku, viņa ir pavadījusi trimdā, vispirms kā bērns Libekā, tad Kasablankā, bet kopš piecdesmito gadu vidus Kanādā. 1937. gadā Rīgā dzimusī psiholoģe un valodu zinātniece galvenokārt ir pievērsusies latviešu tautas mākslai. Starptautiskajā arēnā par labu varētu nākt viņas piecu valodu prasme, starp citu, arī vācu. Viņa Rīgā populāra bija tikai intelektuāļu vidū, kuri viņu konfliktā nonākušajām partijām prezidenta amatam rekomendēja aicinājumā īsi pirms vēlēšanām.

Latvijas politikā viņa ienesīs svaigu vēsmu. Viņa ir pasargājusi valsti no valstsvīra, kurš valsts augstākajā amatā tiktu iecelts ar visādu aizmugurisku vienošanās palīdzību un pēc tam būtu pakļauts uzbrukumiem ārkārtīgi bagātajām Rīgas politikas intrigu spēlēm. Rīcībā bija vēl septiņi citi kandidāti, pieci no viņiem pirmajā kārtā, kas beidzās bez rezultāta, jo Saeimas frakcijas savstarpēji viena otru bloķēja. Vīķes - Freibergas kundze labvēlīgu iespaidu atstāj trejādā ziņā: viņa nav kompromisa kandidāte, bet drīzāk kaut kas līdzīgs kandidātei "par spīti"; viņa ir zīme tam, ka demokrātija Rīgā funkcionē; un viņa rāda, ka Baltiju ar trimdu un "Rietumiem" saista uzticēšanās. Jaunajai prezidentei nav daudz laika, lai pierādītu, ka viņa šo uzticību ir arī pelnījusi.

Līdz ar viņu Saeima ievēlēja prezidenti, kura līdz šim valsts politikā nav bijusi manāma. Par ko iestājas Vaira Vīķe - Freiberga? Jau viņas ievēlēšana vien bija kā zibens spēriens. Par viņu balsoja gan opozīcijas, gan valdības koalīcijas partijas, konstelācija, kas tagad ir novedusi līdz ministru prezidenta Viļa Krištopana valdības gāšanai. Ar Vīķes - Freibergas atbalstītājpartijām - Tēvzemei un Brīvībai , labēji liberālo Tautas partiju , kā arī sociāldemokrātiem - apvienojās iespējamie rītdienas koalīcijas partneri. Valdības vadītāja partija Latvijas ceļš palika viena. Jaunā, bezpartejiskā prezidente līdz ar to tika iemesta kā aukstā ūdenī: Latvijas prezidenta svarīgākais uzdevums ir līdzdalība valdības sastādīšanā.

Būtu bijis naivi, ja Vīķes – Freibergas kundze uz to nebūtu sagatavojusies. Valdības maiņa gaisā bija jūtama jau pirms vēlēšanām, bet pēc tam pa īstam. Pirmo dienu Latvijas politikas rampu gaismā viņa izmantoja, lai visām pusēm darītu zināmu savu neatkarību. Vīķes – Freibergas kundze līdz ar to neradīja iespaidu, ka viņa par zemu novērtē savu pirmo un, iespējams, svarīgāko pārbaudi. Drīz sekos arī citas. Bez tam izturēšanās pret krievu ieceļotājiem un valsts tuvināšana Eiropas Savienībai (ES) ir svarīgākais, kas jau šogad prasīs pieņemt virzienu norādošus lēmumus.

Jaspers fon Altenbokums

"No Kanādas Latvijas prezidenta krēslā"

"Berliner Zeitung"

— 99.07.09.

Pirmajā runā Saeimā Latvijas galvaspilsētā Rīgā 100 deputātu priekšā viņa aicināja uz jaunu sākumu.

Pēc asiņaina gadsimta, kuru iezīmēja cariskās Krievijas un nacistiskās Vācijas okupācija, kā arī 50 gadus ilgā padomju virskundzība, Latvija esot pelnījusi sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā un uzņemšanu NATO. "Mēs esam mūsu vēstures mantinieki, bet ne vergi, kuriem ir jādzīvo tās ēnā," teica Vīķe - Freiberga. Amatā ievadīšanas laikā pie parlamenta ēkas Rīgas vecpilsētā piketēja apmēram 300 krievu izcelsmes pilsoņi. Viņi galvenokārt protestēja pret ceturtdienas vakarā pieņemto likumu, kas sabiedriskajos pasākumos un valsts ekonomiskajā dzīvē paredz lietot latviešu valodu. Vairāk nekā trešajai daļai no 2,4 miljoniem Latvijas iedzīvotāju pirmā valoda ir krievu. Līdz ar likuma pieņemšanu deputāti ignorēja Eiropas Drošības un Sadarbības organizācijas (EDSO) ieteikumus, kas paredz lielāku minoritāšu valodu aizsardzību.

Vaira Vīķe - Freiberga uz ilgāku laiku dzimtenē atgriezās tikai pagājušajā gadā. Psiholoģei, kura vairāk nekā 50 gadus ir nodzīvojusi Kanādā un tur strādājusi par pasniedzēju augstskolā, Latvijā nav politiskās pieredzes. Viņa nomainīja Gunti Ulmani, kurš pēc diviem pilnvaru termiņiem atkārtoti kandidēt nevarēja.

Jaunai valsts vadītājai vispirms ir jāatrod jauns ministru prezidents, jo pirmdien strīda koalīcijā dēļ pēc deviņiem mēnešiem amatā negaidīti atkāpās ministru prezidents Vilis Krištopans. Viņš atkāpšanos pamatoja ar it kā slepeno vienošanos starp vienu no koalīcijas partijām un politisko opozīciju. Krištopans intervijā radio paziņoja, ka labēji centriskā koalīcija ir nonākusi līdz izjukšanai pēc tam, kad labēji nacionālistiskā partija Tēvzemei un Brīvībai sestdien parakstīja vienošanos par sadarbību ar opozīcijā esošo Tautas partiju .

"Latvijas jaunā prezidente"

"Tageszeitung"

— 99.07.09.

Kurš ir kļuvis par valsts prezidentu uz šo amatu nemaz nekandidējot? Katrā gadījumā Vairā Vīķē Freibergā bija manāms samulsums, kad viņa 17. jūnija vakarā uz Latvijas parlamenta Standing ovācijām ar neko daudz vairāk nespēja atbildēt kā vienīgi ar "paldies", kas izstaroja prieku.

Patiesībā psiholoģijas profesore gribēja noraudzīties vēlēšanās no ložas malā. Taču īsi pirms pusnakts, kad visi kandidāti bija izkrituši, deputāti balsoja septīto reizi. Sacensībā devās "kompromisa kandidāte": Vaira - Vīķe Freiberga ir pirmā demokrātiski ievēlētā valsts vadītāja kādā no Vidusaustrumeiropas valstīm.

Vakar viņa nodeva zvērestu parlamentā. Pirmajā runā Saeimā viņa aicināja valsti uz jaunu iesākumu. Svarīga esot nacionālo minoritāšu un pamatttautas, latviešu, samierināšana. Vairāk nekā trešo daļu no Latvijas iedzīvotājiem sastāda krievi un citas minoritātes. Viņas politikas prioritārais mērķis būs Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO.

1937. gadā Rīgā dzimusī latviete lielāko savas dzīves daļu ir pavadījusi ārzemēs. Tikai apmēram pirms gada viņa atgriezās no trimdas Kanādā. Politiski pilnīgi nepieredzējusī priholoģijas profesore strādāja par mācībspēku Monreālas universitātē. Ģimene uz Kanādu emigrēja, kad viņa vēl bija bērns. Vaira Vīķe Freiberga bez dzimtās valodas vēl tekoši runā angliski, franciski, vāciski un spāniski. Akadēmiķe un divu bērnu māte iesaistījās Kanādas trimdas baltiešu kustībā. Hobijs - latviešu kultūra - viņai ir kopīgs ar vīru, kurš arī ir trimdas latvietis, un kurš Kvebekā pasniedz informācijas tehniku.

61 gadu veco prezidenti jau gaida pirmā pārbaude. Pirmdien negaidīti, pēc deviņiem mēnešiem amatā, atkāpās ministru prezidents Vilis Krištopans. Labēji centriskā koalīcija jau preizdenta vēlēšanu laikā 17. jūnijā parādīja, ka vairs nav spējīga panākt sava kandidāta uzvaru. Tagad Vīķei - Freibergai ir vai nu jaunais ministru prezidents jāpilnvaro turpināt darbu ar veco valdību, sastādīt jaunu valdību, vai arī jāatlaiž parlaments un jāizziņo jaunas vēlēšanas.

"Latvijas jauno prezidenti gaida ugunskristības"

"Aftonbladet"

— 99.07.07.

Rīga. Ja Vaira Vīķe-Freiberga būtu zinājusi, ka kļūs par Latvijas prezidenti, tad droši vien būtu paņēmusi līdzi vairāk nekā tikai divus koferus, pēc vairāk nekā 50 gadiem atgriežoties mājās Latvijā. Ceturtdien viņa formāli kļūs par Latvijas prezidenti.

Intervijā Vīķe-Freiberga norobežojās no apgalvojuma, ka šajā darbā viņa ir nokļuvusi nejauši.

"Visam, kas noticis, ir grūti noticēt. Tomēr, ja es nebūtu pilnīgi pārliecināta, ka man ir nepieciešamās spējas un resursi, lai darbu varētu veikt labi, es to nekad nebūtu uzņēmusies."

Ceturtdien viņa formāli tiks iecelta par Latvijas prezidenti. Stāvoklis valstī ir sevišķi sarežģīts sakarā ar to, ka premjerministrs Vilis Krištopans pirmdien paziņoja par atkāpšanos. Šis paziņojums vienlaikus nozīmē, ka visai Latvijas valdībai, kas ir septītā kopš neatkarības atgūšanas pirms astoņiem gadiem, ir jāatkāpjas. Šādā situācijā Vīķe-Freiberga kļūs par prezidenti Gunta Ulmaņa vietā.

Vaira Vīķe-Freiberga ir inteliģenta un simpātiska persona. Papildus latviešu valodai viņa runā arī franciski, angliski, spāniski un vāciski. Šīs zināšanas labi noderēs, kad viņai nāksies lobēt Latvijas iestāšanos ES un NATO, kas ir divi vissvarīgākie Latvijas ārpolitikas jautājumi.

Kaut arī viņai nav politiskās pieredzes, šķiet, ka viņa paļaujas uz savām izjūtām par to, kas notiek sabiedrībā. Piemēram, viņa nupat solīja iemācīties runāt krieviski, valodu, kurā runā apmēram 40% no Latvijas 2,5 miljoniem iedzīvotāju. Vīķe-Freiberga uzskata, ka tieši minoritāšu integrācija ir valdības galvenais jautājums.

Latvijā, kas ir tradicionāla vīriešu sabiedrība, jaunā prezidente ir nodomājusi pievērsties sieviešu jautājumiem.

"Vīrieši man saka, ka ir priecīgi par to, ka viņu meitām tagad ir radies jauns piemērs. Tagad viņas zina, ka nevienas durvis tām nav slēgtas", teica Vaira Vīķe-Freiberga, kura kļūs par Latvijā pirmo sievieti prezidenti.

Politiskās problēmas Latvijā ir lielas, un citu starpā politikas analītiķis Nils Muižnieks uzskata, ka prezidenti sagaida grūtas dienas.

"Viņai priekšā stāv ugunskristības. Viņas zināšanu trūkums par Latvijas politiku var kļūt par šķērsli un būt par iemeslu tam, ka viņa izdara lielas kļūdas", Nils Muižnieks norādīja.

Vairas Vīķes-Freibergas vīrs Imants Freibergs pēc sievas inaugurācijas ir nodomājis atgriezties Kanādā. Ļoti iespējams, ka viņš aizies pensijā no sava pasniedzēja darba, pārdos viņu abu māju un atgriezīsies Latvijā ar daudzām ceļasomām.

Pagaidām Vaira Vīķe-Freiberga dzīvo relatīvi mazā dzīvoklī. Kad viņa būs kļuvusi par prezidenti, viņa pārcelsies uz piejūras savrupmāju netālu no Rīgas, un viņas rezidence atradīsies 14. gadsimta pilī.

"Kanādā izaugusī aktīvā jauno ceļu gājēja"

"The Globe and Mail"

— 99.07.08.

Vaira Vīķe-Freiberga šodien kļūst par pirmo prezidenti vecā Austrumu bloka valstīs un, iespējams, par Latvijas Vāclavu Havelu.

Droši vien Kremļa militārie stratēģi pašapmierināti nosmējās, saņemot ziņu par to, ka par Latvijas jaunievēlēto prezidenti ir kļuvusi mazpazīstama sieviete no Kanādas.

Krieviem, kuri cīnās, lai novērstu Baltijas valstu centienus iestāties Ziemeļatlantijas Līgumorganizācijā, varētu šķist, ka 61 gadus vecā pensionētā profesore no Montreālas nebūs pārāk ciets rieksts.

Taču tikšanās ar Vairu Vīķi-Freibergu ātri vien izgaisina jebkuru domu par vājumu.

Sarunā, viņai gatavojoties šīsdienas inaugurācijas ceremonijai, kas viņu padarīs par pašu pirmo sievieti - valsts galvu visās bijušajās padomju bloka valstīs, Vīķe-Freiberga ieņēma stingru un nepiekāpīgu nostāju attiecībā pret Krievijas vadītāju mēģinājumiem uzlikt veto NATO paplašināšanai Baltijas reģionā.

"Man nešķiet, ka viņiem varētu būt kaut vai kādas tiesības izteikt šāda veida paziņojumus," viņa stingri noteica, balsij nedaudz aizraujoties slēptā saniknojumā.

"Tā ir pilnīgi atklāta iejaukšanās citas suverēnas valsts iekšējās lietās. Nav pieļaujami, ka jebkura valsts sāktu uzstāties par citas valsts likteņa lēmēju. Viņi [krievi - tulk.] šīs valstis ir apspieduši 50 gadus un ar to pilnīgi pietiek."

Pēc asajiem izteikumiem par Krieviju, viņa savu uguni vērš arī pret NATO, brīdinot to nemēģināt apmierināt Kremļa vanagus.

"Ja Alianse tagad neiestāsies pret totalitāristiskiem mērķiem un centieniem, tad, manuprāt, tā sevi tikai diskreditēs to morālo principu ziņā, uz kuriem tā pati balstās," paziņoja prezidente.

"Manuprāt, tas būtu šausmīgi. Tas būtu ļoti nopietns pārmetums Alianses morālajai stājai un visiem tiem demokrātijas ideāliem, kurus NATO būtu jāaizsargā."

Šāda veida komentāri liek skaidri saprast, ka, Mārgarētas Tečeres uz sevi attiecinātiem vārdiem sakot, šo kundzi neviens nelocīs pēc sava prāta.

Baltijas valstīm esot Austrumu un Rietumu attiecību prožektoru gaismā, bijusī Montreālas universitātes profesore varētu kļūt par vienu no nozīmīgajiem spēlētājiem.

Pieaugot spriedzei cīņas arēnā starp Krieviju un Rietumiem tādos jautājumos kā izturēšanās pret Kosovu, Vīķe-Freiberga izvirzās priekšējās līnijas pozīcijās. Tomēr daudziem latviešiem viņas ievēlēšana prezidenta amatā 17. jūnijā nāca kā pamatīgs pārsteigums.

Viņa nepiedalījās priekšvēlēšanu kampaņā, lai iegūtu šo amatu. Viņa nav politiķe. Patiesību sakot, lielākajai daļai parasto cilvēku Latvijā viņa bija maz pazīstama, jo pirms atgriešanās Latvijā pirms viena gada viņa 44 gadus bija nodzīvojusi Kanādā. Tikai vienu dienu pirms ievēlēšanas viņa atteicās no savas Kanādas pilsonības.

Vīķe-Freiberga ir dzimusi 1937. gadā. Otrā Pasaules kara beigu posmā viņa ar ģimeni bēga no Latvijas, kad to okupēja padomju spēki. Viņa dzīvoja bēgļu nometnēs Vācijā un pēc tam franču Marokā, bet 1954.gadā pārcēlās uz Kanādu, lai mācītos Toronto universitātē un Makgila universitātē.

Tagad viņas Kanādas pase ir ieslēgta seifā Kanādas vēstniecībā Rīgā, gaidot nosūtīšanu uz Otavu, kur tā tiks iznīcināta. Neraugoties uz viņas garo akadēmisko balvu un publikāciju sarakstu Kanādā, neraugoties uz to, ka viņas pieaugusī meita dzīvo Montreālā un ka viņa pati ir ieņēmusi augstu amatu Kanādas Karaliskajā biedrībā, Vīķes-Freibergas nākotne tagad saistās ar Latviju.

Pirmajos prezidenta vēlēšanu balsojuma raundos Latvijas parlaments nonāca strupceļā. Katra partija bija izvirzījusi savu kandidātu, no kuriem neviens nespēja savākt nepieciešamo balsu vairākumu.

Paredzēdami pata situāciju, daži politiķi pirms tam tika vaicājuši Vairai Vīķei-Freibergai, vai viņa ļautu izvirzīt savu kandidatūru. 15 stundu ilgā parlamenta sesijas maratona beigās, vēlēšanu septītajā raundā viņa ieguva nelielu balsu vairākumu - 53 balsis no 100 iespējamām - un līdz ar to guva virsroku pār vairākiem labāk pazīstamiem kandidātiem.

Prezidenta pienākumi lielākoties ir ceremoniāli. Taču prezidentei būs tiesības nozīmēt premjerministru, piedalīties iekšējo politisko strīdu izšķiršanā un uzstāties kā Latvijas galvenajai pārstāvei starptautiskajā arēnā - tas ir nozīmīgs darbs tādai valstij, kas tiecas pēc līdzdalības NATO.

Viņa būs arī pati pirmā prezidente visās bijušajās padomju vai Austrumu bloka valstīs. Par to viņa pārmetumus izsaka padomju režīmam, kas, viņas vārdiem sakot, ir bijis "ārkārtīgi šovinistisks".

"Man šķiet, ka ir pēdējais laiks, lai kaut kur šajā reģionā valsts priekšgalā nostātos sieviete. Tas dotu signālu pasaulei, ka mēs sekojam laika garam, ka mēs esam ļoti progresīvi, ļoti demokrātiski un ka mums nav nekādu senu aizspriedumu, tādu, kā, piemēram, seksisms".

Viņas uzvara ir izraisījusi "lielu entuziasmu" un ir tikusi uztverta pat ar sajūsmas asarām kā sieviešu, tā arī vīriešu acīs, stāsta prezidente. Taču viņas ienākšana politikā varētu izrādīties visai grūta.

Tiklīdz kā viņa šodien tiks oficiāli iecelta amatā un nodos amata zvērestu, prezidentei nāksies saskarties ar divām sāpīgām problēmām - ar jaunās valdības izveidošanu (jo šonedēļ atkāpās premjerministrs) un ar balsojumu par pretrunīgo jauno valodas likumu, kas ir izraisījis kritiku no Rietumu valstu valdību puses.

"Viņas situācija nav no vieglajām," uzskata politiskais analītiķis Nils Muižnieks Latvijas galvaspilsētā Rīgā. "Viņai tās būs ugunskristības".

Vīķe-Freiberga labi saprot priekšā stāvošo nekavējošo pārbaudi. "Tās nebūs nekādas vasaras brīvdienas, " viņa pati atzīst.

Viņai nav nekādas oficiālās pārejas komandas, kas palīdzētu prezidentei sagatavoties priekšā stāvošo sarežģīto jautājumu risināšanai. Prezidentes vīrs - Montreālas Kvebekas universitātes datorzinību profesors Imants Freibergs ir viens no nedaudzajiem palīgiem pārejas periodā.

Daži politiķi un masu mēdiju komentētāji skeptiski izsakās par prezidentes politisko kvalifikāciju, jo īpaši tādēļ, ka lielāko daļu savas dzīves viņa ir pavadījusi ārpus Latvijas. Viņi apšauba, vai prezidente patiešam izprot Latviju un tās iedzīvotājus.

"Mums ir daudz jautājumu," saka parlamenta deputāts Andrejs [??] Bērziņš. "Mēs viņu nepazīstam. Situācija ir riskanta. Tas, ka neviens viņu nepazīst, ir bīstami".

Daži mēdiju komentētāji pat ir izteikušies, ka viņas ievēlēšana varētu izrādīties nelikumīga, jo Latvijas konstitūcija aizliedz ārvalsts pilsonim kļūt par valsts prezidentu. Lai gan viņa ir atteikusies no savas pases, atteikšanos no Kanādas pilsonības formāli ir jāapstiprina tiesnesim tiesā, bet šis process varētu ievilkties pat līdz diviem gadiem.

Iespējams, ka pats svarīgākais tomēr ir fakts, ka jaunā prezidente nerunā krievu valodā, kas ir pamatvaloda 40 procentiem Latvijas iedzīvotāju, kaut gan viņa tekoši runā latviešu, angļu, franču un vācu valodās.

Viņa šo trūkumu ir paredzējusi pārvarēt, vismaz vienu stundu nedēļā veltot krievu valodas mācībām. Bet pagaidām, lai sarunātos ar krievu minoritātes pārstāvjiem, tiks izmantoti tulki. Un, saka prezidente, ja viņa varētu iemācīties krievu valodu 61 gada vecumā, tad arī etniskie krievi varētu iemācīties jaunu valodu.

"Es viņus izaicinu mācīties latviešu valodu. Es būšu kā izmēģinājumu trusītis, lai pierādītu, ka to ir iespējams paveikt, pat tad, ja cilvēks vairs nav īpaši jauns. Viņi no tā var tikai iegūt. Ik reizes, kad cilvēks iemācās jaunu valodu, tad atkrīt daudzas grūtības. Tad mokošā sajūta izzūd. Tiek atvērtas iespēju durvis uz jaunu pasauli."

Vīķe-Freiberga saka, ka viņai esot draudzīgas attiecības ar Latvijas etniskajiem krieviem un krievvalodīgajiem masu mēdijiem, taču viņa savas prezidentūras laikā nekad neteiktu oficiālu runu krievu valodā. Un tad viņa ar rūgtumu runā par tiem krievu "kolonistiem", kuri padomju laikā ieradās Latvijā pēc latviešu masveida deportācijām.

"Koloniālās situācijas apstākļos bija normāli, ka kolonizatori nekavējoties pameta valsti, tiklīdz tā bija atguvusi neatkarību," viņa stāsta. "Taču Baltijas valstīs tā nenotika."

Lielākajai daļai Vīķes-Freibergas atbalstītāju netraucē, ka viņa nerunā krieviski.

"Viņa neprot runāt arī ķīniešu valodā, lai gan Ķīna ir daudz lielāka valsts nekā Krievija," saka Sociāldemokrātiskās partijas vadītājs Juris Bojārs. Viņa partija bija viena no lielākajām, kas balsoja par Vīķi-Freibergu.

Valstī, kuras politiķi bieži vien tiek kritizēti par provinciālismu, daudzi latvieši uzskata, ka prezidentes Rietumu emigrācijas pieredze tai būs nopietna priekšrocība. Latvijā vēl joprojām valda liels respekts pret emigrācijas intelektuāļiem, kas dzīvo Rietumos.

Savas karjeras laikā Kanādā Vīķe-Freiberga ir uzrakstījusi septiņas grāmatas, vairāk nekā 160 grāmatu nodaļas un rakstus, kā arī vairāk nekā 250 zinātniskos rakstus vairākās valodās. Latvijas intelektuāļi viņu labi pazīst par viņas darbiem latviešu tautasdziesmu lingvistikā , kā arī par to, ka viņa palīdzēja datorizēt latviešu tautasdziesmu datu bāzes.

Daži novērotāji uzskata, ka viņa varētu kļūt par tādu pašu "karali-filozofu", kāds ir Čehijas prezidents Vāclavs Havels. "Viņa ir latviskuma priesteriene," teica Nils Muižnieks.

Džefrijs Jorks

"Prezidente sieviete inaugurēta"

"Dagsavisen"

— 09.07.1999.

Rīga: psiholoģijas profesore Vaira Vīķe-Freiberga vakar tika inaugurēta kā Latvijas jaunā prezidente. Līdz ar to viņa ir pirmā sieviete Austrumeiropā, kura izvelēta par valsts galvu.

Savā uzrunā inaugurācijas ceremonijas laikā Vīķe- Freiberga uzsvēra nepieciešamību pēc dažādo etnisko minoritāšu un politisko partiju sapratnes.

Mēs savas dzīves dzīvojam līdzās, zem vienas saules, uz vienas zemes, viņa teica. Krievi kopā ar citām minoritātēm sastāda trešo daļu Latvijas iedzīvotāju, kopā valstī dzīvo 2,4 miljoni cilvēku.

Vīķe- Freiberga atkal apstiprināja Latvijas mērķi uzsākt uzņemšanas sarunas ar ES un iestāties NATO.

61 gadu vecā Vīķe- Freiberga atgriezās atpakaļ Latvijā pagājušā gada beigās. Lielākā daļas viņas dzīves pavadīta eksīlā Kanādā. Viņa stājas prezidenta amatā valsts politiskās krīzes vidū, kad pirmdien no amata atkāpās premjers Vilis Krištopans. (NTB-AFP)

"Krievija protestē pret Latvijas valodu likumu"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.07.10.

Aicinājums Eiropas Padomei un EDSO.

Maskava, 9. jūlijs (Reuters)

. Pēc ziņu aģentūru informācijas, Krievija Latvijā pieņemtā valodu likuma dēļ ir vērsusies pie Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un Sadarbības organizācijas (EDSO). Ziņu aģentūra Interfax piektdien citēja attiecīgus Krievijas ārlietu ministra Igora Ivanova izteikumus. Tomēr Ivanovs izteicās pret ekonomiska spiediena izdarīšanu uz Latviju likuma dēļ. Viņš teica, ka tas galvenokārt skartu valsts krieviski runājošos iedzīvotājus.

Latvijas parlaments ceturtdien pieņēma spēcīgi apstrīdētu likumu, kam vairumā dzīves jomu ir jānodrošina latviešu valodas pielietošana. Krievijas ministru prezidents Stepašins paziņoja, ka viņš atbalsta Ivanova viedokli. Latvijas galvaspilsētā apmēram puse iedzīvotāju runājot krieviski. Šie cilvēki esot uzcēluši pilsētu, aizstāvējuši to pret fašistiem un izglābuši ekonomiku. Ar šo likumu latvieši vēlas pārvarēt vairāk nekā 50 gadus ilgo krievu valodas dominanci, kas bija piederības pie Padomju Savienības sekas.

"Latvijas parlaments pieņem valodu likumu"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.07.09.

Krievu minoritāte izrāda pretestību.

Rīga, 8. jūlijs

. Latvijas parlaments ceturtdien pieņēma strīdīgo valodu likumu, kuru krievu minoritāte valstī uzskata par diskriminējošu. Likumam, kuru parlaments pieņēma ar 73 balsīm "par" un 16 balsīm "pret", ir jānodrošina latviešu valodas pielietošana vairumā dzīves jomu. Tādā veidā latvieši grib pārvarēt vairāk nekā 50 gadus ilgušo krievu valodas dominanci, kas ataino Latvijas piederības Padomju Savienībai sekas. Latviju 1940. gadā pret laviešu gribu iekļāva Krievijas dominētajā Padomju Savienībā. Latvijā krievi likumā saskata mēģinājumu viņus izslēgt no valsts dzīves.

"Latvijas parlaments pieņem stingrāku valodu likumu"

"Handelsblatt"

— 99.07.09.

Ceturtdien Latvijas parlaments ar lielu balsu vairākumu pieņēma stingrāku valodu likumu, kas citu valodu pielietošanu ierobežo daudz vairāk nekā latviešu.

Līdz ar likuma pieņemšanu deputāti ignorēja Eiropas Drošības un Sadarbības organizācijas (EDSO) ieteikumus, kas paredz lielāku minoritāšu valodu aizsardzību. Latvijā vairāk nekā trešā daļa no iedzīvotājiem ir etniskie krievi. Taču likums paredz, ka visiem sabiedriskajiem pasākumiem ir jānotiek latviešu valodā. Citu valodu izmantošanas gadījumā pasākuma rīkotājiem ir jānodrošina tulkojums latviešu valodā. Ielu nosaukumiem un reklāmu uzrakstiem, kā arī informācijai, ir jābūt tikai latviešu valodā.

"Latvija pieņem stingrāku valodu likumu"

"Berliner Morgenpost"

— 99.07.09.

\ BM/dpa, Rīga . Vakar Latvijas parlaments ar 73 "par" un 16 balsīm "pret" pieņēma jaunu, stingrāku valodu likumu, kas ievērojami vairāk ierobežo citu valodu pielietošanu.

Likums paredz, ka visiem sabiedriskajiem pasākumiem Latvijā ir jānotiek latviešu valodā. Kādas citas valodas izmantošanas gadījumā pasākuma rīkotājiem ir jānodrošina tulkojums latviešu valodā. Ielu nosaukumi un reklāmu uzraksti drīkst būt tikai latviešu valodā. Latvijā vairāk nekā trešā daļa no iedzīvotājiem ir etniskie krievi.

"Latvijas parlaments pieņēma pretrunīgo valodas likumu"\"Dagens Industri"

— 99.07.09.\ Rīga. Latvijas parlaments ar pārliecinošu vairākumu, 73 balsīm par un 16 pret (astoņi deputāti atturējās), vakar pieņēma pretrunīgo valodas likumu. Likums latviešu valodu nosaka par valsts valodu un obligātu latviešu valodas vai tulkošanas uz latviešu valodu lietošanu sabiedriskajā dzīvē, kā arī saistībā ar komerciju.

Tieši pēdējais ir satraucis gan Latvijā strādājošos ārvalstu uzņēmējus, gan Eiropas Komisiju, kas uzskata, ka likums pārāk dziļi iesniedzas privātās uzņēmējdarbības iekšējās lietās, vai tam vismaz ir neskaidrības, kas ļauj amatpersonām likumu skaidrot pēc sava prāta.

"Likums kavēs ārzemju ieguldītājus un radīs iespējas valsts iestādēm tramdīt uzņēmējus", sarunā ar Dagens Industri teica Zviedrijas Tirdzniecības kameras priekšsēdis Rīgā Jānis Grīns.

Kaut arī parlaments lūdza ārvalstu ieguldītājus sniegt savus komentārus par likumprojektu, tomēr šķiet, kā uzskata Jānis Grīns, ka tas pēdējā variantā nav ņēmis vērā viedokļus, ko viņš kopā ar Amerikas Tirdzniecības kameras prezidentu J.C. Koulu iesniedza pirms dažām dienām.

Jānis Grīns, kurš strādā par Korsnäs meitas uzņēmuma Latvijā vadītāju, ir Zviedrijas latvietis un latviski runā tekoši, tomēr uzskata, ka "ir absurdi, ka valdes sēdē, kur visi ir zviedri, būs jārunā latviski".

Tirdzniecības palātas priekšsēdis tomēr par pamatotu atzina prasību, ka sabiedrībai un darbiniekiem domātā uzņēmuma informācija ir jāpublicē latviešu valodā.

Likums tomēr ir mīkstināts, salīdzinot ar iepriekšējiem projektiem, kuros bija paredzēts, ka gandrīz visiem uzņēmumiem ar valsts vai pašvaldību kapitāla daļu nāktos pakļauties stingrajai prasībai latviešu valodu lietot iekšējās sanāksmēs.

Zināmas valodas prasmes prasības tomēr skars atsevišķus vadošus amatus privātuzņēmumos, un tas, kā norādīja Ernst & Young vadītājs Latvijā Montijs Okesons, apgrūtinās darbinieku pieņemšanu un palielinās daudzu ārzemju firmu izmaksas.\"Sašutums par Baltijas valstu

minoritāšu politiku"\"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.07.08.

\ Kritikas centrā ir nonācis Baltijas jūras padomes pilnvarotais cilvēktiesību jautājumos. Igaunija nevēlas atbalstīt Espersenu.

Rīga, 7. jūlijs

. Baltijas jūras padomē, kas ir augstākā visu Baltijas jūras piekrastes valstu komisija, valda sašutums par izturēšanās veidu pret Baltijas valstu minoritāšu politiku. Kritika galvenokārt ir vērsta pret to, ka Baltijas valstīs ar nekoordinētām rekomendācijām tiek izraisīta nedrošība. Baltijas valstu padomē sapulcējušies 11 valstu ārlietu ministri saka, ka iemesls tam esot daļēji savstarpēji pretrunīgu ieteikumu un padomu plūsma. Trūkstot viennozīmīguma to standartu formulējumos, kuriem abām Baltijas valstīm ar lielāko krievu iedzīvotāju daļu - Latvijai un Igaunijai - vajadzētu dot skaidru orientāciju. Diskusijas saduras ar Baltijas prasībām Latvijā un Igaunijā pārtraukt Eiropas Drošības un Sadarbības organizācijas (EDSO) misiju darbību. Viens no iemesliem tam ir dusmas par necaurskatāmību un jucekli, kas ir novedušas līdz strīdam Baltijas jūras padomē.

Abu valstu likumdošana, galvenokārt pilsonības tiesībās un valodu pielietošanā jau gadiem ir pakļauta intensīvai starptautiskai uzraudzībai ar EDSO, kā arī Eiropas Savienības (ES), ietekmes palīdzību. ES vienmēr ir spiedusi ievērot EDSO standartus, bez kā Igaunija un Latvija nevar rēķināties ar uzņemšanu ES. Igaunijā un Latvijā EDSO ir izveidojusi misijas, kuru uzdevums ir novērot izturēšanos pret krievu iedzīvotājiem, kuri pa lielākajai daļai tur ir apmetušies padomju okupācijas laikā. Patreiz uzmanība atkal ir pievērsta galvenokārt Latvijai, kas pieņems jaunu valodu likumu, kam ir jānodrošina latviešu valodas pozīcijas iepretī krievu valodai.

Pārmetumus Baltijas jūras padomei izsaka Baltija un ES dalībvalstis, kuras vēro EDSO ietekmi uz iespējamajiem ES partneriem minoritāšu jautājumos.

Tāpēc tie zināmā mērā ir vērsti pret Baltijas jūras padomes pašas viedokli. Bez tam centrā atrodas t.s pilnvarotais cilvēktiesību jautājumos Espersens. Igaunija jau tagad ir atteikusies turpmāk atbalstīt Espersenu viņa darbā. Kā tiek teikts, patreiz Igaunija kā vienīgā no Baltijas jūras padomes valstīm ir izteikusi pretenzijas pret mandāta pagarināšanu Espersenam. Lēmums par to tiks pieņemts rudenī.

Arī Latvijā pret mandāta pagarināšanu Espersenam ir jūtama liela pretestība. Taču abas Baltijas valstis nav vienīgās, kuras pauž kritiku. Skandināvijas valstīs saka, ka pat Krieviju ieskaitot, visas Baltijas jūras padomes valstis pret Espersena darbību izturas vairāk nekā skeptiski. Espersenam adresētā kritika ietver arī spēcīgus pārmetumus no visu piekrastes rietumvalstu puses par viņa izturēšanos pret abām Baltijas valstīm. Tomēr prasības viņam atkāpties, vai pat atņemt viņam mandātu, nav pārāk skaļas, jo Espersens, kā saka, politisku iemeslu dēļ esot "neaizskarams".

Baltijas jūras padomes pilnvarotā postenis demokrātisko institūciju, cilvēktiesību, ieskaitot minoritāšu tiesības, novērošanai pirms vairākiem gadiem tika izveidots Krievijas spiediena rezultātā, lai varētu ietekmēt izturēšanos pret krievu minoritātēm Igaunijā un Latvijā. Šīs Baltijas republikas, neraugoties uz padomju pretestību, 1991. gadā atguva neatkarību un ar Baltijas jūras padomes palīdzību tās ir jātuvina ES. Cilvēktiesību un minoritāšu tiesību pilnvarotā posteņa izveidošana tajā laikā bija piekāpšanās Maskavai. Krievijas valdība abām valstīm pat līdz šodienai pārmet krievu iedzīvotāju "diskriminēšanu".

Šāda veida apvainojumus EDSO un Strasbūra regulāri noraidīja. Tomēr Krievija cieši turas pie ekonomiskajām sankcijām pret Igauniju un Latviju. Pagājušajā gadā Krievija spiedienu pārsvarā uz Latviju pastiprināja tādā veidā, ka Maskava no vairākām Baltijas jūras piekrastes un ES valstīm demaršos brīdināja, ka turpinās draudīgos žestus. Starp citu, eksistē aizdomas, ka pie Krievijas pret Latviju vērstajām provokācijām pieder arī vairāki bumbu sprādzieni Rīgā.

Acīmredzot, Espersens kopš tā laika arī ir izraisījis Baltijas jūras piekrastes valstu dusmas. Viņam tiek pārmests, ka viņš vienpusēji īsteno Krievijas intereses un "sabotē" pārējo Baltijas jūras piekrastes valstu darbu. Jau pagājušā gada vasarā bija dzirdama kritika, ka Baltijas jūras padomes pilnvarotais ļauj sevi izmantot Krievijai un drīzāk dod ieguldījumu sajukuma izraisīšanā un iebiedēšanā nekā orientācijā un atbalsta nodrošināšanā.

Visbeidzot, kritizēts tiek tas, ka Igaunija un Latvija vienlaicīgi saņem daļēji savstarpēji pretrunīgus padomus no trim valstīm, no EDSO, Eiropas padomes un Baltijas jūras padomes pilnvarotā. Nedrošību galvenokārt izraisa "sacensība" starp Augsto EDSO komisāru nacionālo minoritāšu lietās van der Stūlu un Espersenu. Tomēr Baltijas jūras padomes plāni ierobežot Espersena darbību un nodrošināt labāku koordināciju ar EDSO ir sastapušies ar nevēlēšanos un līdz šim ir palikuši bez rezultāta. Tomēr tiek runāts par to, ka cilvētiesību pilnvarotajam vajadzētu dot ekonomiskus uzdevumus vai arī piešķirt viņam "Ombudsmana" vietu tiesību jautājumos.]\"Bez rubļiem Valsts domē netikt"

"Die Welt"

— 99.07.10.

Maskava

. Lai gan līdz parlamenta vēlēšanām ir pieci mēneši un līdz prezidenta vēlēšanām apmēram gads, izšķirošā vēlēšanu cīņas fāze Krievijā ir sākusies jau sen.

Visu nokrāsu kandidāti lauza galvas par to, kā iegūt vēlēšanām nepieciešamo naudu. Arī firmu bosi apsver, uz kuru likt. Tā, piemēram, pasaules lielākā gāzes koncerna Gazprom vadītājs Rems Vjahirevs Sočos ar direktoriem apspriedās, lai vienotos par kopēju līniju.

"Mums nevar būt vienalga, kas sēž valsts Domē vai Kremlī." Vēlēšanu cīņa Krievijā ir dārga izprieca. Kā laikraksts "Obščaja Gazeta" raksta komentārā "Naudasmaisi jaunu kungu meklējumos", kandidātam par vietu Valsts Domē ir jāizdod līdz pat miljonam dolāru. Ja kāda partija ir nopietni ieinteresēta tikt pāri piecu procentu robežai, tad tās kasē ir jābūt vismaz 5 – 10 miljoniem dolāru. Salīdzinājumā ar iepriekšējām Domes un prezidenta vēlēšanām noteikumi ir kļuvuši smagāki. Finansu krīze ir padarījusi jūtami nabadzīgākus uzņēmējus un baņķierus.

Bez tam partijām un deputātiem dolāri ir nepieciešami kā gaiss elpošanai. Tikai televīzijai vien par aģitāciju līdz gada beigām ir jāpārskaita miljards dolāru. Tas, ka vēlēšanas 1999. gadā un 2000. gadā būs tikpat netīras kā 1996. gadā, kad atkārtoti tika ievēlēts prezidents Boriss Jeļcins, šķiet, ir skaidrs. Toreiz Krievijas oligarhi – finansu magnāta Borisa Berezovska vadībā – Jeļcinu atbalstīja ar 100 miljoniem dolāru.

Kamēr Komunistiskā partija ar Genādiju Zjuganovu priekšgalā – sarkanie ir nepārprotami favorīti Valsts Domes vēlēšanās – paļaujas uz reģionālo banku finansu spēku, lauksaimnieki cer uz kredītiem bez noteikta mērķa, kas ir ieplānoti postā nonākušajiem lauksaimniecības uzņēmumiem. Demokrātu Grigoriju Javlinski atbalsta vidusslānis un masu mēdiju cars Vladimirs Gusinskis.

Radikāli labējais Vladimirs Žirinovskis, kā domā "Obščaja Gazeta", paļaujas uz savu "lobista darbību valsts Domē". Tā, piemēram, viņa grupējums pa "pareizo" balsošanu impīčmenta procesa laikā pret Borisu Jeļcinu iekasēja septiņus miljonus dolāru. Partijas tuvums noziedznieku pasaules autoritātēm ļauj rūpes par naudu atstāt otrajā plānā.

Centriskā partija "Krievija mūsu mājas" cer uz Viktoru Černomirdinu. Bijušais premjers nesen tika ievēlēts par Gazprom uzraudzības padomes priekšsēdētāju.

Maskavas mēra Jurija Lužkova jaunā kustība "Tēvzeme" balstās uz koncernu sistēmu. Tās 100 firmu īpašumu vērtība ir aprēķināta uz 2,8 miljardiem dolāru. Te klāt nāk arī pilsētas pārvaldes t.s. "reptīliju fonds", kurā ieskaitītie 25% atrodas mēra rīcībā.

Vairāk rūpju, kā nabadzībā nonākušā Krasnojarskas reģiona gubernatoram, ir bijušajam ģenerālim Aleksandram Ļebedam. Pēc tam, kad viņš sastrīdējās ar noziedzīgo reģiona ekonomisko eliti un pieteica karu alumīnija baroniem, Ļebeds izmisīgi meklē potenciālos sponsorus – līdz šim bez panākumiem.

Kremlis uz naudas vākšanu vēlēšanām nenoraugās bezdarbībā. Tas cer uz monopoluzņēmumiem. Jeļcina štāba vadītājs Aleksandrs Vološins sev ir nodrošinājis vietu enerģijas monopolista Apvienotās Enerģijas sistēmas vadības līmenī. Līdz ar Jeļcina znotu un Aeroflot vadītāju Valeriju Okulovu, kā arī pirmo vicepremjeru un "ģimenes" draugu Nikolaju Aksjoņenko, kuram ir pakļauts dzelzceļš, Kremlis ir labi pārstāvēts transporta jomā. Un, lai izskatītos labāk arī sabiedrības acīs, Jeļcins kā no zemes lika izaugt arī Masu mēdiju ministrijai, ko tautā jau sauc par "Propagandas ministriju".

Jens Hartman

"Vienotība padara vājus"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.07.09.

Kopš tā laika, kad Krievija un Baltkrievija pieņēma lēmumu izveidot savienību, ir pagājuši trīs gadi.

Taču tā neko nav devusi – izņemt zobošanos. Runa bija par plikadīdu aliansi, par aklo un klibo savienību. Līdz šim neviens nav iespaidīgāk atspēkojis to, ka vienotība padara spēcīgākus. Krievijas ekonomiskais stāvoklis ir nožēlojams, bet Baltkrievijas - katastrofāls. Un tomēr Krievijas premjers Sergejs Stepašins tieši tagad par savu lietu ir padarījis šīs nelaimīgās savienības padziļināšanu. Viņš ir paziņojis, ka, iespējams, jau rudenī tiks parakstīts jauns savienības līgums, kam beigās būs jānoved līdz valstiskai vienotībai. Protams, ka arī Stepašins zina, ka jaunajai slāvu savienībai nav nekādas jēgas ne politiski, ne ekonomiski, taču decembrī Krievijā notiks jauna parlamenta vēlēšanas. Un tā kā jau tagad ir skaidrs, ka valdība nevar rēķināties ar pieminēšanas vērtiem panākumiem, lāga cilvēkus iepriecināt varētu vismaz Baltkrievijas atgriešanās māmiņas Krievijas klēpī.

Taču krieviem mātišķās mīlestības dēļ nevajadzētu zaudēt ieskatu realitātē, jo pazudušais dēls ir neizdevies un samērā atpalicis.

Padomju laika vīra Aleksandra Lukašenko patvaldnieciskajā vadībā Baltkrievija ir kā liels brīvdabas muzejs ar pastāvīgu PSRS ekspozīciju, ieskaitot tukšo lielveikalu regālijas, pamatīgu preses cenzūru un apspiestu opozīciju. Lukašenko savienību galvenokārt vēlas tāpēc, ka viņš visā nopietnībā jūtas aicināts kļūt par Kremļa kungu. Taču tik tālu krievu nostalģija nesniedzas.

""Šveikisms" un Čehijas virzība uz ES"

"Radio Free Europe/ Radio Liberty"

— 99.07.09.

Daži viņu mīl, daži nicina, bet viņu nevar neņemt vērā. Jaroslava Hašeka varonim, šim slavenajam Austroungārijas impērijas kareivim, kura mīļākā nodarbe bija sacīt "jā" un darīt "nē", acīmredzot ir lemts pārdzīvot visus viņa valsts likteņa pavērsienus.

Un tam ir labs iemesls. Galu galā tā nebija impērija, bet gan brašais karavīrs Šveiks, kas uzvarēja. Viņš pārdzīvoja nacistus, necīnīdamies ar tiem, un pārdzīvoja arī komunismu un padomju invāziju (necīnoties arī pret tiem). Tad kamdēļ gan viņš nevarētu pārdzīvot "globalizāciju" un tās sastāvdaļu - "Eiropas integrāciju"? Jo vēlēties iestāties Eiropas Savienībā ir viena lieta, bet to paveikt, balstoties uz savienības izvirzītajiem nosacījumiem, ir pavisam kas cits. Varbūt ir pienācis laiks vēlreiz teikt "jā" un darīt "nē". Pirms dažiem gadiem sarunā ar RFE/RL darbiniekiem Otto fon Habsburgs izteicās, ka ES ir atjaunota impērijas versija, pār kādu valdīja viņa senči. Un viņam vajadzētu zināt, ko viņš runā.

Savā 1998. gada vasarā publicētajā ziņojumā par savienības uzņemšanas kandidātu progresu virzībā uz pievienošanos, ES kritizēja Čehijas lēnīgumu tās likumdošanas saskaņošanā ar savienības dalībvalstu likumdošanu. Daži novērotāji domā, ka nākošais ziņojums, kurš, kā paredz, nāks klajā 1999. gada septembrī, būs pat vēl kritiskāks. Plaši izskan spekulācijas, ka 2003. gada mērķis, ko čehi sev paši ir nosprauduši iekļūšanai savienībā, netiks sasniegts, un ka Prāga arvien vairāk un vairāk atpaliks no pārējām četrām "ātrā celiņa" valstīm. Līdz šī gada jūnija beigām čehi spēja noslēgt sagatavošanās sarunas tikai astoņās no 15 likumdošanas sadaļām, ko piedāvāja savienība.

Dažus no atšķirīgajiem viedokļiem šķiet grūti samierināt. Piemēram, premjerministrs Milošs Zemans jau ir noraidījis Austrijas prasību, lai Prāga ratificētu ES Konvenciju par vides atstātās ietekmes novērtēšanu, kura apdraudētu strīdīgās Temelinas kodolspēkstacijas celtniecības pabeigšanu. Daži Vīnes politiķi tā rezultātā ir piedraudējuši bloķēt Čehijas uzņemšanu. 28. jūnijā čehu sociāldemokrātu (CSSD) vadītā mazākuma valdība nolēma lūgt ES piešķirt tā dēvētās "izņēmuma" tiesības vai "pārejas periodus" septiņās jomās, kas saistītas ar vides aizsardzības likumdošanu. Ārlietu ministrs Jans Kavans norādīja, ka viņa valdība, domājams, līdzīgas "izņēmuma" tiesības lūgs arī attiecībā uz likumdošanu par ārvalstnieku tiesībām iegādāties nekustamo īpašumu. Arī Ungārija vēlas 10 gadu "pārejas periodu" zemes pārdošanai ārzemniekiem, un, domājams, ka šim piemēram sekos arī Polija. Savukārt ES var lūgt "izņēmuma" tiesības jauno dalībvalstu lētā darbaspēka pārvietošanās brīvības jautājumā. Tas viss nozīmē tikai to, ka patiesībā tā dēvētais uzņemšanas "ātrais celiņš" jaunajām dalībvalstīm būs diezgan lēns.

Čehijas valdība ir alibi, kādēļ tā nav spējusi ātri ieviest ES prasīto likumdošanu. Zemana vadītais kabinets ir atkarīgs no Vāclava Klausa vadītās opozīcijas Pilsoniski Demokrātiskās partijas (ODS) žēlastības. Bet Klauss, apstiprinot savu pašizveidoto "tečerista" tēlu, nebūt neizjūt īpašu entuziasmu attiecībā uz vairākiem ES līdzdalības aspektiem. Piemēram, ODS iestājas pret ES Sociālās hartas parakstīšanu. Klauss iestājas arī pret vienoto valūtu eiro un ir vairākkārt uzstājis, ka Eiropai ir jābalstās uz "nacionālas valsts". Šī iemesla dēļ ODS 8. jūnijā balsoja pret labojumu konstitūcijā, kurš būtu ļāvis valdībai izdot dekrētus ar likuma spēku. Šis labojums bija domāts, lai paātrinātu ES likumdošanas ieviešanu un izvairītos no ieilgstošām debatēm parlamentā. Līdz ar to ODS būtībā sagrāva valdības mēģinājumu paātrināt "ātro celiņu", jo valdībai, lai tā varētu panākt pietiekošu vairākumu labojumu izdarīšanai konstitūcijā, bija nepieciešams ODS atbalsts.

Tomēr ir pamats domāt, ka CSSD par šo neveiksmi lēja tikai krokodila asaras. Līdzīgi tās priekšgājējiem, Zemana vadītais kabinets ES uzņemšanas jautājumā atrodas dilemmas priekšā. Pēc Čehoslovākijas sadalīšanās 1993. gadā Prāga un Bratislava ir izveidojušas muitas savienību, kura abām valstīm ir izrādījusies ārkārtīgi izdevīga. Patiesībā tikai nedaudzi apzinās, ka neskatoties uz faktu, ka Slovākija līdz pat nesenam laikam savās politiskās reformās virzījās pa citu ceļu, abu valstu ekonomiskā integrācija bija ļoti spēcīga. Tieši tādēļ iepriekšējā Klausa administrācija uzstāja, ka tai ir jāsaņem izņēmuma tiesības ES muitas likumdošanā, lai varētu saglabāt jau esošo līgumu ar Bratislavu. Tomēr nav gandrīz ne mazāko šaubu, ka ES nepiešķirs Čehijai to, ko tā liedza Lielbritānijai, kad tā pa aizmugures durvīm mēģināja ievest savienībā Sadraudzības valstu importu.

Pēdējās sarunas, kuras beidzās 22. jūnijā, nepanāca diez ko lielu progresu šajā jautājumā. Pēc to noslēgšanas Kavans paziņoja, ka Prāga varētu lūgt "pārejas periodu" muitas savienībai ar Slovākiju, vai arī mēģināt rast "kompromisa risinājumu". Savukārt Vācijas valsts ministrs Ginters Ferhoigens, kurš vadīja sarunu sesiju, izteica domu, ka šo problēmu varētu atrisināt, uzņemot abas valstis vienlaicīgi. Novērotāji Ferhoigena izteikumu novērtēja kā pļauku Prāgai, jo tas apstiprināja ES neapmierinātību ar čehu lēnīgumu, tajā pat laikā atzīstot slovāku izredžu uzlabošanos. Taču var šaubīties, vai čehi būs īpaši ņēmuši pie sirds šo frāzi. Savā stūrī slavenajā Prāgas tavernā U fleku brašais kareivis Šveiks būtu uzsaucis tostu, jo viņš nekad gala termiņus neuztvēra pārāk nopietni, ja vien viss notika pa viņa prātam. Neapzināti spēlējot perfektā leitnanta Lukāša lomu, Ferhoigens, iespējams, neiedomājās, ka brašais kareivis ļoti gaidīja, kad viņš tiks "disciplinēts".

Maikls Šafirs

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

s