Tā tas bija

Nobeigums. Sākums "LV" nr.221/222, 7.07.1999., nr.224/226, 9.07.1999.

Ielūkojoties grāmatā "Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem. 1918.–1998."

Valstu reakcija

Padomju Savienība.

Par spīti mēģinājumiem politiski, diplomātiski, juridiski un propagandiski maskēt un attaisnot Baltijā īstenoto okupāciju un aneksiju, Padomju Savienībai neizdevās novērst pasaules valstu negatīvu reakciju. 1940.gadā Maskava nespēja īstenot izstrādātā scenārija beidzamo posmu — panākt Baltijas valstu inkorporācijas starptautiski tiesisko atzīšanu. Tieši šis moments spieda Padomju Savienību visus turpmākos 50 gadus (līdz pat Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai) pielikt daudz pūļu un līdzekļu sev tik vēlamā mērķa sasniegšanai. Taču panākumi tā arī netika gūti.

Savā argumentācijā PSRS izmantoja pabeigtā aneksijas un inkorporācijas procesa rezultātus. Kopš 1940. gada PSRS nemainīgi apgalvoja, ka Latvija un pārējās Baltijas valstis ir labprātīgi pievienojušās Padomju Savienībai un likumīgi ir šīs valsts sastāvdaļas. PSRS izstrādāja arī Baltijas valstu pievienošanos juridisko pamatojumu. PSRS neuzskatīja Baltiju par okupētu teritoriju, tāpēc tur netika veidotas ārvalsts okupācijas iestādes. Baltijas valstis tika iekļautas PSRS sastāvā kā savienotās padomju republikas. Pēc 1944.gadā mainītās padomju konstitūcijas tās formāli tika uzskatītas par suverēniem valstiskiem veidojumiem. Padomju Savienība izmantoja savās interesēs to apstākli, ka Latvijas vadītāji neizšķīrās par politisku, militāru un diplomātisku pretošanos okupācijai un ārkārtējā situācijā pieļāva vairākas kļūdas.

Kad Vācija 1941.gada jūnijā iebruka Padomju Savienībā un okupēja Baltijas valstis, PSRS uzskatīja, ka Vācija ir okupējusi PSRS sastāvā esošās Baltijas padomju republikas. Otrā pasaules kara beigās PSRS deklarēja, ka Sarkanā armija atbrīvo Baltiju kā vācu okupētu padomju republiku teritoriju. Savukārt baltiešu izpratnē padomju karaspēka otrreizēja iebrukšana Baltijā bija jauna padomju okupācija. Atšķirībā no citām Eiropas tautām Otrā pasaules kara beigās Baltijas tautas neatguva brīvību un neatkarību. Baltijā vienu okupācijas karaspēku nomainīja otrs okupācijas karaspēks.

PSRS daudzus gadus asi nostājās pret mēģinājumiem starptautiski izvirzīt Baltijas jautājumu, kvalificējot tos kā iejaukšanos PSRS iekšējās lietās vai pretenziju izvirzīšanu uz daļu no PSRS teritorijas. Padomju Savienība saglabāja minēto argumentāciju arī 80.gadu otrajā pusē, kad Baltijas jautājums starptautiski aktualizējās sakarā ar Baltijas tautu kustību izvirzītajām prasībām atjaunot Baltijas valstu neatkarību.

Pasaules valstu reakcija 1940.gadā.

No Baltijas valstu okupācijas brīža starptautiskajā politikā un diplomātijā radās t.s. Baltijas jautājums. Pasaules valstīm jau 1940.gadā bija jāieņem noteikta politiska nostāja, jo no tās bieži bija atkarīga praktisku jautājumu risināšana: Baltijas valstu kuģu piederība, ārzemju bankās noguldītie Baltijas valstu kapitāli, šo valstu pilsoņu statuss, īpašuma lietas. Tas, kādā veidā trešās valstis izlēma risināt praktiskas dabas jautājumus, bieži liecināja par to vispārpolitisko attieksmi pret Baltijas valstīm un to statusu.

Rietumos pakāpeniski virsroku guva viedoklis, ka Baltijā nepārprotami ir notikusi padomju militāra okupācija ar tai sekojošu aneksiju un inkorporāciju. Rietumvalstis konstatēja, ka PSRS ir klaji pārkāpusi starptautisko tiesību normas, virkni divpusējo un daudzpusējo vienošanos. Šī nelikumīgā rīcība nevarēja dot un nedeva agresoram nekādas juridiskas tiesības. Vairākums pasaules valstu de facto atzina to, ka Padomju Savienība kontrolē Baltijas valstu teritorijas un ka tās PSRS sastāvā pastāv kā Baltijas padomju republikas. Taču tajā pašā laikā šis vairākums neatzina šo padomju aneksiju de iure . Attieksme pret Baltijas jautājumu rāda, ka rietumvalstis, lai gan tās vairākkārt piekāpušās agresora priekšā 30.gadu otrajā pusē (Mandžūrija, Abesīnija, Austrija, Čehoslovākija), agresijas aizlieguma principu kopumā atbalstīja kā pamatprincipu valstu attiecībās. Diemžēl toreiz neatzīšanas politikā vēl nepastāvēja nekādas konkrētas vadlīnijas un katra valsts pati varēja izšķirties par konkrētu rīcību Baltijas valstu jautājumā. Tāpēc dažādu valstu politika bija atšķirīga.

Rietumvalstis uzskatīja, ka trīs Baltijas valstis zaudējušas neatkarību līdzīgos apstākļos, neatkarīgi no nelielām atšķirībām šo valstu pēdējo pirmskara neatkarīgo valdību reakcijā uz padomju intervenci un okupāciju. Konkrētu jautājumu kārtošana (piemēram, pilnvaroto lietvežu apstiprināšana, valstu un pilsoņu tiesību un īpašuma aizsardzība utt.) turpinājās arī ar katru Baltijas valsti atsevišķi. Nereti tieši saistībā ar šiem jautājumiem daļai pasaules valstu bija jādeklarē vai no jauna jāapstiprina sava nostāja Baltijas jautājumā.

Amerikas Savienotās Valstis: 1940.gada 23.jūlija deklarācija.

Baltijas valstu aneksijas neatzīšanas politiku aizsāka Amerikas Savienotās Valstis. ASV valsts sekretāra vietas izpildītājs S.Velss 1940.gada 23.jūlija paziņojumā precīzi definēja amerikāņu pozīciju attiecībā uz padomju okupāciju Baltijā, stingri nosodot PSRS aplinkus ceļus un metodes Baltijas valstu neatkarības likvidēšanā, kas tobrīd ātri tuvojās nobeigumam. Šajā dokumentā tika minēti arī ASV ārpolitikas pamatprincipi (veselais saprāts, tiesiskums un likums), akcentētas mazo tautu tiesības uz pašnoteikšanos, pasvītrota cieņas nepieciešamība mazo un lielo valstu attiecībās, kā arī uzsvērts atzinums, ka valstis, kuras ignorē šos principus, pārkāpj modernās civilizācijas pamatvērtības. Minētais paziņojums bija precedents daudziem citiem paziņojumiem un deklarācijām, kurus turpmākajos gados sniedza ASV, citas pasaules valstis un vairākas starptautiskās organizācijas. Deklarācijai bija ļoti liela nozīme Latvijas, Igaunijas un Lietuvas centienos atgūt brīvību un neatkarību, kā arī starptautisko tiesību attīstībā attiecībā uz teritoriālu pārmaiņu neatzīšanu, ja tās nav notikušas saskaņā ar iedzīvotāju brīvi izteiktu gribu. ASV attiecināja Stimsona doktrīnas principus arī uz Baltijas valstīm un iekarojumu neatzīšanas doktrīnu uz PSRS teritoriālajiem ieguvumiem, tāpat kā tā to bija iepriekš attiecinājusi uz Japānas, Vācijas un Itālijas iekarojumiem. To pastiprināja tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām izveidojusies valstu sadalīšanās divos naidīgos blokos. Šāda ASV prakse tikai nostiprināja nelikumīgas rīcības neatzīšanas principa vietu starptautiskajās tiesībās, kas bija ļoti nepieciešams Baltijas valstu pārstāvjiem.

Šī deklarācija vairākus gadu desmitus noteica ASV politiku Baltijas valstu jautājumā un nodrošināja Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību darbības turpināšanos ASV. Kopš šā akta pieņemšanas ASV neatzina Baltijas valstu iekļaušanu PSRS ne de iure , ne de facto . Tas bija unikāls precedents starpvalstu attiecībās.

Lielbritānija.

Kad PSRS bruņotie spēki 1940.gada jūnijā okupēja Baltijas valstis, Lielbritānija formāli neprotestēja pret šo vardarbības aktu, bet to arī neatzina ne de iure , ne de facto . Lielbritānija atļāva turpināt Latvijas sūtniecības darbu Londonā un jaunu Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvju apstiprināšanu citās valstīs saskaņā ar sūtņa K.Zariņa ārkārtējām pilnvarām. 29.jūlijā britu valdība nolēma atstāt Baltijas valstu diplomātus Diplomātu sarakstā ar imunitātes tiesībām, mutiski no viņiem pieprasot necensties panākt oficiālu Lielbritānijas deklarāciju Baltijas valstu jautājumā. Tika pieņemts arī lēmums nepieciešamības gadījumā Baltijas valstu aneksiju atzīt de facto , bet ne de iure . Savukārt 8.augustā britu Kara kabinets nosprieda neatzīt padomju aneksiju Baltijā pat de facto , lai nedotu iespēju PSRS sagrābt arī Somiju. 9.augustā Lielbritānija formalizēja Baltijas diplomātu turpmāku oficiālu atzīšanu. Britu nostāju Baltijas valstu jautājumā oficiāli paziņoja ASV valdībai 1.septembrī, bet 5.septembrī premjerministrs V.Čērčils britu parlamenta sēdē paziņoja, ka Lielbritānija neatzīst nekādas kara laikā notikušas teritoriālas pārmaiņas Eiropā, jo to likumīgums jāizlemj starptautiskas vienošanās ceļā. Lielbritānijas valdība nolēma līdz pēckara Miera konferencei neatzīt nekādas kara laikā notikušas teritoriālas pārmaiņas, kas nav īstenotas ar pašu iedzīvotāju brīvu piekrišanu un gribu. 1940. gada beigās britu valdība nāca pie atziņas, ka Baltijas valstu jautājumā optimālais variants ir pieņemt ASV formulējumu — neatzīt vardarbīgās pārmaiņas Baltijā.

 

Rietumvalstu nostāja Baltijas valstu trimdas valdību jautājumā

Lai arī ārkārtējās pilnvarās nebija konkrēti izvirzīts uzdevums K.Zariņam veidot valdību trimdā, viņš pilnvaru 6.pantu ("aizstāvēt Latvijas intereses pēc labākās apziņas...") saprata arī kā iespēju to darīt. 1940.gada rudenī K.Zariņš Londonā lūdza angļu valdību atļaut viņam ierosināt jautājumu par Latvijas trimdas valdības dibināšanu. Lielbritānijas valdība atteicās atzīt ārkārtējās pilnvaras kā pamatu šādas valdības izveidošanai. K.Zariņš šādā situācijā nevarēja riskēt pazaudēt rietumu valstu doto atzīšanu savām pilnvarām, jo tad vairs neviens nebūtu pilnvarots pārstāvēt Latvijas intereses.

Attiecībā uz 1940.gada otrajā pusē radušos ideju par Latvijas Nacionālās Komitejas izveidošanu ārzemēs K.Zariņš un A.Bīlmanis deklarēja, ka sūtņi kā legāli ieceltas, akreditētas un atzītas personas nevar atteikties no suverēnas valdības dotām pilnvarām un turpmākajā darbībā pakļauties izbijušām amatpersonām. Tas apdraudētu sūtņu atzīšanu no rietumu lielvalstu puses. Diplomātiem bija jāizvairās no neapdomīgas rīcības, jo tā rezultātā sūtniecības un konsulāti varētu tikt likvidēti.

Anglija un pārējās rietumu valstis neatbalstīja Baltijas valstu trimdas valdību vai tām līdzīgu organizāciju dibināšanu savu valstu teritorijās. Britu Ārlietu ministrija informēja K.Zariņu, ka neizsniegs vīzas trimdas latviešu politiķiem iebraukšanai Anglijā, lai dibinātu Latvijas Nacionālo Komiteju. Arī ASV valdība paziņoja, ka neatzīs šādu Komiteju, tāpēc oficiālu Latvijas trimdas valdību ārkārtējo pilnvaru nesējam izveidot neizdevās. Trimdas valdību izveidi atļāva tikai tām valstīm, kas bija cīnījušās pret nacionālsociālistisko Vāciju.

Baltijas reģiona situācija bija ļoti sarežģīta (vairākas okupācijas varu maiņas, Baltijas tautu cīņa abās frontes pusēs u.tml.), un šajā reģionā radušās politiskās problēmas lielvalstīm kara apstākļos nešķita politiski pietiekami nozīmīgas. Rietumvalstis par Baltijas tautu likumīgajiem pārstāvjiem atzina tikai Baltijas valstu pēdējo suverēno valdību pārstāvjus, bet ne iespējamu jaunu struktūru veidotājus, kam nebija nekāda tautas pilnvarojuma veidot valdību un kas nepārstāvēja nekādas bijušas vai esošas organizācijas. Pēc rietumvalstu uzskata, trimdas valdības būtu pilnīgi jaunas ārzemēs sastādītas valdības, kam nebūtu nekādu saikņu ar pēdējām suverēnajām Baltijas valstu valdībām.

 

1940. gada notikumu juridiskais novērtējums

Pasaules valstu reakcija uz notikumiem Baltijā 1940.gadā parādīja, ka PSRS īstenotā šo valstu aneksija tika uzskatīta par toreiz spēkā esošo starptautisko tiesību normu pārkāpumu. 1939. gada 23.augusta Molotova—Ribentropa pakts un no tā praksē izrietējusī Baltijas varmācīgā iekļaušana PSRS sastāvā ar tai sekojošu teroru un deportācijām tika vērtēta kā starptautisks noziegums.

Briāna—Keloga un Ļitvinova pakti, kā arī Baltijas valstu un PSRS divpusējie līgumi, tādi kā 1920.gada miera līgumi un 1939.gada Savstarpējās palīdzības pakti, garantēja Baltijas valstu neatkarību. Fakts, ka PSRS uz draudu pamata ieveda savu karaspēku Baltijas teritorijā un īstenoja šo valstu inkorporāciju, bija absolūtā pretrunā visiem minētajiem starptautiskajiem līgumiem. Bez tam starptautiskās sabiedrības reakcija norādīja arī uz to, ka ir pārkāpti ne tikai līgumi, bet arī starptautisko tiesību principi, ieskaitot tautu tiesības uz pašnoteikšanos.

Latvijas valdība tika izveidota pēc PSR valdības pārstāvju diktāta. No starptautisko un nacionālo tiesību viedokļa šī valdība nebija nedz likumīga, nedz leģitīma, jo tā nepārstāvēja Latvijas tautu. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas parlaments un valdība ir vairākkārt izteikuši savu viedokli, ka tautas apmānīšanas rezultātā prettiesiski izveidotā Tautas Saeima nepauda Latvijas tautas suverēno gribu. Tai nebija konstitucionālo tiesību izlemt jautājumu par valsts iekārtas grozīšanu un Latvijas valsts suverenitātes likvidēšanu.

LR iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nebija spēkā, un Latvijas Republika joprojām de iure pastāvēja kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzina vairāk nekā 50 pasaules valstis. Aneksijas neatzīšana bija svarīga latviešu, igauņu un lietuviešu tautām. Tā kalpoja par pamatu šo tautu pārstāvju prasībai pēc valstu neatkarības atjaunošanas.

No: Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem. 1918–1998. Rīga, Nordik, 1999., II daļa, Latvijas valsts okupācijas gados (1940–1991). I.Feldmanis, A.A.Freimanis, A.Lerhis, I.Ziemele.