Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Brīvajā un Hanzas pilsētā Hamburgā piektdien, 25. februārī:

Runa Brīvās un Hanzas pilsētas Hamburgas rīkotajā Mateja maltītē Hamburgā 2000.gada 25.februārī

Augsti godātais birģermeistara kungs, augsti godātās ekselences, godātās dāmas un kungi!

Es ļoti priecājos par to, ka varu šeit šodien piedalīties gadsimtu tradīcijām bagātās Brīvās un Hanzas pilsētas Hamburgas rīkotajā Mateja maltītē, un pateicos par godu jūsu priekšā uzstāties ar runu.

Vispirms es vēlētos jums nodot vissirsnīgākos sveicienus no savas dzimtās Rīgas, kādreizējās Hanzas pilsētas, kas nākamajā gadā svinēs savu astoņsimto jubileju.

Nav nemaz tik sen, kad savu astoņsimtgadi svinēja vēl kāda Hanzas pilsēta. Tas bija tad, kad es neilgi pēc Otrā pasaules kara kā bēgļu bērns dzīvoju kādā no pārvietoto personu nometnēm, un tā bija Hamburgas tuvākā kaimiņu pilsēta Lībeka. Es atceros kādu ekskursiju, kad mēs, nometnes latviešu bēgļu skolas audzēkņi, ar vilcienu devāmies uz Hamburgu, lai apmeklētu slaveno Hāgenbeka zooloģisko dārzu, no kura kādreizējās bagātības gan maz kas bija palicis pāri. Kad mēs sasniedzām Hamburgu, man likās, ka mēs vairāk nekā pusstundu braucām cauri tikai drupām, kas sniedzās līdz horizontam: nekur nebija palicis akmens uz akmens.

Tā Vācija, kuru es atceros no savas bērnības, bija zeme, kas gulēja drupās. Kopš tā laika ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts. Šajos gados Rietumvācijā notika saimnieciskais brīnums — pēc valūtas reformas un Māršala plāna tā neticami īsā laikā atguvās no kara sekām. Tajā pašā laikā Latvija, mana dzimtene, atradās padomju okupācijas varā un cieta no tās stagnācijas.

Ko nozīmē eksistēt komunisma vai "reālā sociālisma" apstākļos, to ļoti skaidri parāda Austrumvācijas liktenis. Pirms neilga laika man bija izdevība apmeklēt vēl vienu savu bērnu dienu Hanzas pilsētu — toreizējo jūras pilsētu Vismāru Mēklenburgā. Blakus tirgus laukumam, kura tuvumā tikai pēdējos gados ir sākta veco ēku restaurācija, var redzēt daudz ielu, kur ēkas izskatās tāpat kā kara beigās, turklāt dažas no tām izskatās vēl bēdīgāk nekā lielās bombardēšanas laikā 1945. gada pavasarī.

2000.gada 4.maijā Latvijas Republika svinēs savu otrās neatkarības pasludināšanas desmito gadadienu. Šajos desmit gados Latvija ir nogājusi ceļu no okupētas provinces līdz neatkarīgai, suverēnai valstij, no totalitārās komunistiskās sistēmas uz atklātu demokrātiju. No centralizētās plānsaimniecības mēs esam pārgājuši uz funkcionējošu tirgus ekonomiku, kas, saskaņā ar Eiropas Komisijas gada pārskata ziņojumu, ir konkurētspējīga Eiropas Savienības (ES) tirgus struktūrās.

Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu sabruka arī neracionālais un iracionālais atkarības tīkls starp atsevišķām republikām; ražošana, kas pasaules tirgū nebija konkurētspējīga, apstājās. Saprotams, ka tam bija smagas un nepatīkamas sekas attiecībā uz iedzīvotāju nodarbinātību, sociālo nodrošināšanu, labklājību un aprūpi vecumdienās.

Vidējais bezdarba līmenis šodien ir deviņi procenti, turklāt ir iezīmējušās reģionālas atšķirības. Jaunu darbavietu radīšana un ražošanas līmeņa kāpināšana pieder pie Latvijas ekonomiskās politikas prioritātēm. Savas saimnieciskās attīstības nākotnes modeli Latvija redz ar zinātni saistīto nozaru attīstībā un augsti kvalificēta darbaspēka nodarbināšanā. Labs piemērs tam ir firma "Anda Optec" mazajā provinces pilsētiņā Līvānos, kuras ražotās optiskās šķiedras tiek eksportētas uz visām pasaules valstīm, starp citu, arī uz NASA.

Līdz šim ir privatizēti 96 procenti kādreizējo valsts uzņēmumu. Latam, Latvijas valūtai, ir zelta un ārzemju valūtas segums, tā kurss ir stabils. Latvijas Banka īsteno konsekventu finansiālo politiku, un jau vairākus gadus Latvijā ir viszemākais inflācijas procents Viduseiropas un Austrumeiropas valstu vidū: pagājušā gadā tas bija ap 3,2 procenti. Pašlaik turpinās reģionālā reforma, kuras mērķis ir radīt iespējami labvēlīgāku gaisotni gan pašmāju, gan ārvalstu uzņēmējiem.

Latvija nekādā gadījumā saimnieciskā ziņā nav atkarīga no Krievijas. To nesen pierādīja fakts, ka samērā gludi tika pārvarētas tās sekas, ko bija radījusi Krievijas saimnieciskā krīze. Latvijas ekonomika nepārprotami un ar panākumiem orientējas uz Rietumu tirgu. Eksporta apjoms no Latvijas uz ES valstīm ir 62 procenti, turklāt Vācija, uz kuru attiecināmi 16 procenti ārējās tirdzniecības apjoma, blakus Lielbritānijai ir viena no svarīgākajām Latvijas tirdzniecības partnerēm. Tomēr jāatzīmē, ka Vācijas investīcijas Latvijā ir tikai 8,5 procenti no visām ārvalstu investīcijām. Ja ņem vērā Vācijas saimniecisko lomu Eiropā un tās ģeogrāfisko tuvumu Latvijai, tad man liekas, ka šis procents varētu būt daudz augstāks nekā patlaban.

Latvijas politiskā griba no jauna iesaistīties Eiropas struktūrās ir nemainīga un nesatricināma jau kopš neatkarības kustības sākuma astoņdesmito gadu beigās. Tā atspoguļojas mūsu vēlmē kļūt par ES dalībvalsti. Tās īstenošana ir viens no diviem galvenajiem Latvijas ārpolitikas mērķiem.

Mēs redzam Eiropu kā vienotu ģeogrāfisko telpu, kuras neatņemama sastāvdaļa ir Latvija. Kontinenta sašķelšana divās naidīgās pusēs, paldies Dievam, ir pārvarēta kopš Berlīnes mūra krišanas, un es ceru, ka nav šaubu par to, ka tādu pretdabisku dalījumu Eiropas kartē nekad vairs nevar pieļaut.

Ar Eiropu Latviju saista kopīgas vērtības, mērķi un ideāli. Mūsu pagātne ir saistīta ar Eiropas civilizāciju un saistībā ar Eiropas valstu savienību mēs vēlētos veidot savu nākotni. Ne tikai Rīga un citas kādreizējās Hanzas pilsētas Baltijā liecina par mūsu piederību Rietumeiropas kultūrai. Gan pārsvarā protestantiskās Kurzeme un Vidzeme, gan arī pamatos katoliskā Latgale vēsturiski ir cieši saistītas ar Eiropu. Eiropa ir mūsu garīgās mājas un mūsu kultūras dzimtene. ES ir struktūra ar mērķtiecīgi veidotu savstarpējo kooperāciju, kas kopīgiem spēkiem visām dalībvalstīm var nodrošināt mieru, stabilitāti un saimniecisko augšupeju. Ja jau viduslaiku Eiropai bija skaidrs, cik lielu svētību var dot konstruktīva sadarbība, kāda Hanzas savienībā bija Baltijas un Ziemeļjūras reģionā, tad nākotnes Eiropa, bez šaubām, vēl lielākā mērā atzīs to, ka Baltijas jūras austrumu piekraste ir tās saimnieciskās darbības un politiskās ietekmes neatņemama sastāvdaļa.

Šajā sakarībā mums ir liels prieks un gandarījums par to, ka pagājušā gada decembrī Eiropas Padome Helsinkos pieņēma lēmumu par sarunu uzsākšanu ar Latviju par tās uzņemšanu ES. Oficiālās sarunas par iestāšanos ES tika sāktas pirms dažām dienām, 15. februārī. Latvija ir apņēmusies sarunas pabeigt līdz 2003.gada 1.janvārim. Kopš vairākiem gadiem mēs darbojamies šajā virzienā, tāpēc tagad jūtamies spējīgi sarunas sekmīgi novest līdz galam un jau drīz piederēt pie pirmajām jaunajām ES dalībvalstīm. Viss, ko mēs prasām no Eiropas, ir tās gatavība risināt sarunas ar katru kandidātvalsti, balstoties uz to attiecīgajiem objektīvajiem priekšnoteikumiem un iespējām. Mēs esam pārliecināti, ka valdību konference, kas tikko ir sākusies, vēl šajā gadā pieņems lēmumu attiecībā uz ES iekšējām strukturālajām pārmaiņām un ka 2003. gadā varēs sākties ratifikācijas process attiecībā uz Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā.

Protams, mums vēl ir daudz darāmā, lai sasniegtu Eiropas standartus. Mums vēl ir milzums mājas darbu. Mums jāpieliek intensīvas un neatlaidīgas pūles, lai veiktu nepieciešamo saimniecisko pārstrukturēšanu un reformas novestu līdz galam. Bet mūsu priekšā ir skaidri mērķi, un Latvijas tauta uz tiem tiecas apbrīnojamā vienprātībā. Bez tam šī vienprātība attiecināma uz visiem iedzīvotāju slāņiem neatkarīgi no etniskās piederības latviešiem, krieviem vai kādai citai tautībai.

Mūsu otrais galvenais ārpolitikas mērķis ir iestāšanās NATO. Šajā ziņā mēs ejam roku rokā ar mūsu kaimiņzemēm Igauniju un Lietuvu, jo tikai ar visu trīs Baltijas valstu vienlaicīgu uzņemšanu NATO tiktu garantēta pilnīga drošība visā Ziemeļaustrumeiropas reģionā. Jau šodien Baltijas jūras austrumu piekraste ir stabila un mierīga zona pretstatā tiem nelaimīgajiem reģioniem, kuros nestabilitāte, vardarbība un asinsizliešana apdraud civiliedzīvotāju drošību un dzīvību.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Mateja maltītē:

Brīvās un Hanzas pilsētas Hamburgas rīkotajā Mateja maltītē Hamburgā 2000.gada 25.februārī

Demokrātiskās Baltijas valstis nekad neapdraudēs savus austrumu kaimiņus, gluži otrādi. To ir sapratušas tādas Latvijas centieniem lojālas valstis kā Ukraina, Gruzija, Azerbaidžāna un citas, par ko mēs no sirds priecājamies.

Ar iesaistīšanos transatlantiskajās aizsardzības struktūrās Latvija vēlas rast drošas garantijas savas suverenitātes neaizskaramībai. Turklāt ir skaidrs, ka mūsu piederība pie NATO nāktu par labu arī ārzemju investīciju drošībai. Mums ir skaidrs, ka šī mērķa īstenošana no mums prasīs ievērojamu upurēšanos un investīcijas, bet mēs esam gatavi maksāt vajadzīgo cenu. Latvija viena pati nevar garantēt savu drošību. Mūsu bruņotajiem spēkiem jābūt gataviem operatīvai savienībai ar mūsu sabiedroto bruņotajiem spēkiem. Nepieciešama ir arī gatavība pārvarēt krīzes situācijas un izvairīšanās no konfliktiem. Šeit jāmin, ka Latvija jau kopš vairākiem gadiem NATO vadībā piedalās miera nodrošināšanas pasākumos Eiropā. Atbilstoši NATO prasībām Latvijai ir izstrādāts Rīcības plāns dalībai NATO, kura ievērošanu nosaka nesatricināma politiskā griba.

Pretēji Latvijai naidīgu spēku apgalvojumiem mūsu valsts konsekventi un ar panākumiem nodrošina tās milzīgās nelatviešu daļas integrāciju, kuri okupācijas gadu gaitā ir ieradušies Latvijā. Mums ir sava nacionālo minoritāšu politika, ko vairākkārt ir pārbaudījuši ārzemju eksperti un kas pilnībā atbilst starptautiskajām prasībām. 1998. gadā, balstoties uz referenduma rezultātiem, tika pieņemti labojumi Latvijas pilsonības likumā. Pēc manas iniciatīvas tika pārskatīts valodu likums, kas, pēc starptautisko ekspertu atzinumiem, šodien atbilst visām EDSO rekomendācijām.

Ar ārvalstu palīdzību mums ir izstrādātas mācību programmas, kas nelatviešiem dod vispusīgas iespējas apgūt valsts valodu. Tāpat ir izstrādāta un parlamentā apstiprināta sabiedrības integrācijas programma — pirmā tāda veida programma Baltijas valstīs. Dažādu etnisko grupu pārstāvji Latvijā dzīvo saticībā un saskaņā, un mēs darīsim visu, lai pilnveidotu savstarpējās cieņas un tolerances gaisotni arī turpmāk. Mēs nevēlamies nevienu asimilēt, mēs nevienam nevēlamies atņemt senču mantojumu. Bet mums ir ļoti svarīga tāda integrācija, kurā nepilsoņi vai bezvalstnieki var kļūt par pilsoņiem, ievērojot zināmas pamatprasības, to skaitā — elementāru lojalitāti pret Latvijas valsti un tās suverenitātes respektēšanu.

Nepilnos desmit gados kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas mēs ievērojami esam gājuši uz priekšu, taču ir skaidrs, ka mums priekšā ir grūtas un intensīvas attīstības fāze. Brīvā tirgus ekonomika un pieeja Rietumu pasaulei mūsu valstij nav nesusi tikai pozitīvus rezultātus vien. Latvijai pieaugošā mērā jāsastopas ar tādām problēmām kā AIDS, narkomānija un narkotiku tirdzniecība, bērnu prostitūcija un pornogrāfija — tās ir parādības, ko organizē gan vietējie, gan starptautiskie noziedznieku sindikāti. Daudzās Rietumu zemēs ir pieprasījums pēc tāda veida "precēm", lai gan mēs labāk iztiktu bez šāda veida eksporta. Mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis krustcelēs starp Rietumiem un Austrumiem nozīmē priekšrocības ekonomikā attiecībā uz preču apgrozījumu, bet tajā pašā laikā tas nozīmē ievērojamu slodzi robežapsardzei un visiem pārējiem dienestiem, kas cīnās ar organizēto starptautisko noziedzību.

Dažādas varas un režīmi pēdējo gadsimtu laikā ir okupējuši, apspieduši un traumējuši latviešu nāciju. Šodien mūsu priekšā ir jauns gadsimts ar saviem uzdevumiem un izaicinājumiem. Mums ir jāpilnveido mūsu demokrātija, jāuzlabo mūsu dzīves līmenis un jāturpina veidot stabilu, drošu un taisnīgu valsti. Tomēr galvenais ir, lai mēs paliktu uzticīgi saviem izvirzītajiem mērķiem un savai pārliecībai, ka esam spējīgi tos sasniegt. Mēs, tāpat kā jebkura cita nācija, dzīvojam ticībā labākai nākotnei, ticībā cilvēku spējai izveidot humānu un civilizētu sabiedrību; tā ir tā vienkāršā un tajā pašā laikā šķietami utopiskā ticība, bez kuras dzīvot nav iespējams.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga banķieru valdē:

Uzruna, tiekoties ar "Vereins — und Westbank" valdi Hamburgā 2000.gada 24.februārī

Godātais Kirhfelda kungs! Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Pirms desmit gadiem, atjaunojot politisko neatkarību, Latvijai radās ne mazāk grūts un sarežģīts uzdevums — atjaunot un nostiprināt savu ekonomisko neatkarību. Izšķiroša loma šajā daudzšķautņainajā procesā bija nacionālās valūtas un patstāvīgas banku sistēmas atjaunošanai un attīstībai. Latvijas likumdevējs un izpildvara gan ekonomikas attīstībā, gan banku sistēmas nostiprināšanā allaž kā nozīmīgu faktoru ir redzējuši ārvalstu kapitāla klātbūtni.

Esmu patiesi gandarīta, ka jūsu banka jau 1996.gadā pieņēma toreiz nebūt ne vienkāršo lēmumu — ienākt Latvijas finansu sistēmā. Īpaši jau tāpēc, ka Latvijas bankas tajā laikā tikai vēl sāka atkopties pēc pārciestās banku krīzes.

"Vereinsbank" sasniegtais šodien apliecina, ka lēmums ir bijis pareizs. Trīs darbības gadu laikā ir iekarota iespaidīga autoritāte. Banka ir izvēlējusies savu ceļu darbā ar klientiem, sākuma zaudējumi pērn pārvērtušies par 1,7 miljonu eiro peļņu. Ievērojami pieauguši bankas aktīvi. Īpaši gribētu uzsvērt, ka "Vereinsbank" kalpo vietējām bankām par paraugu gan darba organizācijā, gan attieksmē pret klientiem. Nenoliedzami pozitīvi vērtējamas bankas iniciatīvas finansu instrumentu pilnveidošanā. "Vereinsbank" paveiktais, lai uzņēmējiem kļūtu pieejami ilgtermiņa kredīti nacionālajā valūtā — latos, ir ievērojams ieguldījums arī uzņēmējdarbības attīstībā Latvijā.

Būtisks ir "Vereinsbank" devums vispārējās uzņēmējdarbības vides uzlabošanā mūsu valstī, aktīvi piedaloties Ārvalstu investoru padomes un Vācijas un Latvijas uzņēmumu savienības darbā. Bankas speciālistu ieteikumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanā ir precīzi un labi formulēti. Tos es vērtēju kā bezmaksas konsultācijas un palīdzību mūsu valdībai. Pateicoties arī jūsu pūliņiem, ir aizsācies un turpinās labs valdības un uzņēmēju dialogs, kurš, kā es ceru, rezultēsies uzņēmējdarbības uzplaukumā Latvijā, nesot svētību mūsu tautas labklājības pieaugumā. Jūsu pamatotās prasības un ieteikumi tiek uzklausīti, valdība un likumdevējs strādā, lai tos īstenotu.

No sirds novēlu jūsu bankai Latvijā un arī šeit, vācu zemē, vislabākos panākumus, pieaugošu peļņu un klientu uzticību. Lai tas kalpo par drošu pamatu mūsu turpmākai auglīgai sadarbībai.