— Kā jūs raksturotu Latvijas izglītības sistēmu?

— Pašlaik atrodamies valdības maiņas situācijā, kas zināmā mērā atvieglo manu uzdevumu un ļauj runāt galvenokārt kā profesionālim izglītības laukā, īpaši neiedziļinoties konkrētos veicamo darbu un problēmu risinājuma termiņos un niansēs, jo tas jau ir nākamās valdības un tās deklarācijā noteikto uzdevumu kompetencē.

Kas attiecas uz situāciju izglītībā, man gribētos, lai sabiedrība sāktu domāt par šī jautājuma būtību, šķirotu redzamās sekas no to rašanās cēloņiem. Ik pa laikam sabiedrības uzmanības centrā nonāk kāda ar izglītību saistīta problēma — centralizēto eksāmenu skandāls, Latvijas vēstures mācīšanas aktualizācija vai kas cits, kas patiesībā ir pastāvošās izglītības situācijas sekas. Nav Latvijā citas sfēras, kur būtu tik daudz sociāli asu un sasāpējušu jautājumu, kā izglītība. Vismaz es tādu neredzu. Un vēl šajā kontekstā gribētu uzdot vienu pavisam vienkāršu jautājumu, lai cik pragmatiski un prasti tas arī izklausītos: vai ir Latvijā kāda nozare, kas būtu uzplaukusi, strauji attīstījusies bez investīcijām? Līdz ar to es pamatoju savu nākamo jautājumu: vai kāds ir gatavs nopietni investēt izglītībā? Mana pārliecība ir — mēs varam daudz un skaisti runāt par Latvijas intelektuālo potenciālu kā tās galveno bagātību, par to, ka bez intelektuālā pienesuma nav iespējams ekonomiskais uzplaukums, bet, ja no šiem vārdiem nepārejam pie darbiem, pie konkrētām summām, kas būtu jāiegulda izglītībā, lai izglītības sistēma vispār varētu attīstīties, tad tā ir nekompetence, populisms vai veiksmīgi maskēta nevēlēšanās ieguldīt izglītībā naudu.

— Vai jūs varētu nosaukt konkrētus prioritāri darāmos darbus izglītības sistēmā un to izmaksas?

— Jā, es varu nosaukt sešas lietas, bez kurām vispār nav iedomājama izglītības sistēmas attīstība Latvijā. Bet pirms tam es gribētu izdarīt nelielu atkāpi. Patlaban nevar apgalvot, ka izglītībā ir tikai krīzes situācija un ka izglītības sistēma degradējas. Notiek ļoti daudzas labas lietas, bet tas ir tikai pateicoties entuziastiem, skolotājiem, izglītības darbiniekiem, kas, neraugoties uz nelabvēlīgo situāciju, godprātīgi dara savu darbu.

Atgriežoties pie minētajām sešām prioritātēm — vispirmām kārtām — noteicošais skolā ir un vienmēr paliks skolotājs. Neviens vislabāk sagatavotais metodiskais ieteikums, neviens paraugs vai cits dokuments nevar aizstāt labu, kvalificētu skolotāju, kurš katru dienu stundās strādā ar skolēniem. Tieši no skolotāja kvalifikācijas, no viņa profesionalitātes ir atkarīgs, cik kvalitatīva būs izglītība. Lai nodrošinātu šo kvalifikāciju, ir svarīgi divi aspekti — vispirms skolotāju darba samaksa. Kamēr kvalificēts skolotājs nesaņems algu, kas ir lielāka par vidējo algu valstī, tikmēr būs grūti runāt par kvalitāti izglītībā. Tam nepieciešamā summa ir 25 miljoni latu gadā. Šis skaitlis iegūts, lietojot trīs dažādas metodes, un aprēķināts, ka skolotāju darba samaksas fonds Latvijā ir tieši par šiem 25 miljoniem mazāks, nekā pamatoti būtu nepieciešams.