no 1.lpp.

Jānis Gaigals, izglītības un zinātnes ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Otrkārt, dzīve nestāv uz vietas, arī pedagoģijā ne, jauna metodika, jaunas situācijas rada nepieciešamību skolotājiem tālākizglītoties. Divos, trijos gados būtu nepieciešams skolotāju tālākizglītībai paredzēt divus līdz trīs procentus no skolotāju algu fonda. Un nekāda apelēšana pie skolotāju godaprāta, pie tā, ka viņiem pašiem jāpapildina savas zināšanas, lai iegūtu augstāku kvalifikāciju un tai atbilstošu darba samaksu, neder. Valstij ir jāgarantē tālākizglītības iespējas, jāveido atbilstoša attīstības programma, kuru finansē valsts. Pašlaik no skolotāju tālākizglītības vajadzībām nepieciešamās summas ir apmēram desmit procenti.

Tālāk par divām tīri praktiskām lietām. Latvijas skolas vārda tiešā nozīmē brūk kopā. Ja nekavējoties nesāksim īstenot apjomīgu programmu skolu materiāli tehniskā stāvokļa uzlabošanai, pēc gadiem pieciem, desmit vienkārši vairs nebūs kur mācīties. Tuvākais uzdevums situācijas uzlabošanai ir pavisam vienkāršs — jāuzsāk jau apstiprinātā Pasaules bankas kredītprojekta realizēšana. Saīsināti tas tiek saukts par skolu siltināšanas projektu, un tā veiksmīgas realizācijas gadījumā paredzēts divreiz vairāk līdzekļu ietaupīt nekā ieguldīt. Projekts vērsts uz skolu racionālāku ekspluatēšanu, energoizdevumu samazināšanu, kā rezultātā ietaupītais tiek reinvestēts atpakaļ izglītības sistēmā. Papildus šajā Pasaules bankas projektā ietverti ļoti svarīgi attīstības jautājumi, kas saistīti ar izglītības saturu, ar centralizētajiem pārbaudes eksāmeniem, reģionālo attīstību — metodiku, kā būtu jāplāno skolu tīkla attīstība reģionos. Šīm visām vajadzībām papildu nauda no budžeta nav nepieciešama, jo ir jau izstrādāts, akceptēts Pasaules bankas kredītprojekts, kas valdībai tikai jāparaksta un jāuzsāk īstenot. Kredīta atmaksāšanai jāsākas pēc četriem gadiem, tas turpinās līdz 2013.gadam, bet, kā jau teicu, šajā laika posmā ieguvumi divas reizes pārsniegs ieguldījumus.

Nākamais — ceturtais — punkts: skolu informatizācija. Ir neiespējami iedomāties modernu izglītības sistēmu bez iespējām strādāt ar datortehniku. Skolu informatizācijas projekts tā paša finansu trūkuma dēļ ir ieildzis. Ja līdzekļi šim projektam tiks piešķirti līdzšinējā apjomā, to varēs īstenot aptuveni piecos gados, kas ir krietni par vēlu. Piesaistot starptautiskas finansu institūcijas, skolu informatizācijas projektu ir iespējams realizēt ļoti īsā laikā — ņemot kredītu vai iepērkot skolām datorus uz līzinga nosacījumiem, turklāt šajos jau minētajos piecos gados aizņēmumu atmaksājot. Tādējādi varētu atraisīt bērnos spējas pašiem mācīties un pašiem iegūt zināšanas, informāciju.

— Kas tieši ietilpst skolu informatizācijas projektā — tikai datortehnikas iegāde?

— Jā, vispirms tas ir skolu nodrošinājums ar datoriem. Ir paredzēts viens dators uz desmit bērniem vidusskolās un viens dators uz 25 bērniem pamatskolās. Obligāts ir pieslēgums internetam, kā arī skolotāju metodiskā sagatavošana un programmnodrošinājums. Vēlreiz atgādināšu, ka, projekta vadībai sekmīgi strādājot, to iespējams veikt jau nākamajā mācību gadā — tas ir tikai un vienīgi politiskās izšķiršanās jautājums — piešķirt finansējumu šim projektam.

Nākamais Latvijas izglītības sistēmai neatliekami svarīgais jautājums ir ierakstīts jaunajā Vispārējās izglītības likumā — izveidot Izglītības inovāciju fondu, paredzot tam finansējumu no akcīzes nodokļa alkoholam un tabakai. Šis punkts likumā, manuprāt, ir ļoti apsveicams un pamatots, un domāju, ka fonda līdzekļiem vajadzētu būt diviem trim miljoniem latu gadā. Šāds fonds ir absolūti nepieciešams izglītības attīstības iespēju nodrošināšanai, jo ir virkne mazu un lielu projektu, kurus gatavo skolotāji, citi izglītības darbinieki. Ir jābūt reālām iespējām šos projektus īstenot, atbalstīt šīs iniciatīvas. Ne visu ir iespējams paredzēt gadu, pusotru uz priekšu, gatavojot budžetu, pārliecināt visus par kāda projekta realizācijas nepieciešamību, jo to bieži vien var izvērtēt tikai paši profesionāļi, izglītības darbinieki. Latvijai jau ir pieredze ar šādiem šauri specifiskai nozarei paredzētiem fondiem, kas dod labus rezultātus, kā piemērus var minēt Ceļu fondu, Mežu fondu, Kultūrkapitāla fondu. Bet galvenais Izglītības inovāciju fonda uzdevums un ieguvums būtu atbrīvot skolotāju un izglītības darbinieku radošo potenciālu, kas nepietiekama finansējuma apstākļos, sarežģītas administratīvās sistēmas rezultātā, ir stipri nomākts. Protams, no Finansu ministrijas puses ir vislielākā pretestība šādai valsts budžeta līdzekļu iezīmēšanai, tas ir atdošanai noteiktām vajadzībām, šajā gadījumā Izglītības inovāciju fondam, jo tas samazina Finansu ministrijas rīcības, es pat gribētu teikt, dažkārt manipulācijas, iespējas. Izglītības inovāciju fonds, protams, būtu savā darbībā neatkarīga institūcija, ko vadītu Latvijā atzītu izglītības darbinieku padome, kas arī noteiktu līdzekļu izlietojumu, nevis atsevišķi Finansu ministrijas ierēdņi. Un pēdējā no izglītības sistēmas galvenajām prioritātēm ir Izglītības un zinātnes ministrijas darbības kapacitātes uzlabošana. Ministrijas iespējas ir nepietiekamas, tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli. Viens no tiem ir ministrijas finansiālais nodrošinājums, kas ir pats zemākais no visām ministrijām Latvijā, rēķinot uz vienu ministrijas darbinieku. Darba apstākļi ministrijā ir nožēlojami — ir grūti iedomāties produktīvu ierēdņu darbu desmit gadus neremontētās telpās ar divdesmit gadus vecām mēbelēm un bez datortehnikas.

Esmu nosaucis sešas prioritātes, ar kuru realizāciju būtu panākama izglītības sistēmas uzlabošana Latvijā, un mana pārliecība ir, ka visi šie nosauktie punkti, tajos ietvertie pasākumi ir jāveic paralēli, vienlaikus. Veicinot vienu atsevišķu prioritāti, priekšnoteikumu, sistēma kopumā neuzlabosies. Ja nekas netiks darīts, mēs pēc pusgada, gada vai trim gadiem runāsim par tām pašām problēmām, kas izglītības sistēmā pastāv šobrīd, tikai tās būs vēl samilzušākas.

— Kā, jūsuprāt, skaidrot to, ka mūsu valstī, kur izglītība noteikta par vienu no prioritātēm, tieši šai nozarei nemitīgi trūkst naudas, nemitīgi uzliesmo ar finansēm saistīti skandāli — pedagogu algas, studējošo kredīti, avārijas stāvoklī esošas skolas ...

— Objektīvā situācija ir tāda, ka naudas ir tik, cik budžetā ir, un visam nepietiek. Ar to, ka naudas nav tik, cik gribētos, ir jāsamierinās, bet runa tiešām ir par prioritātēm. Šis gads valstī, ja tā var teikt, ir NATO gads, arī nākamais solās tāds būt. Ja izglītība nekļūs par prioritāti, kur budžeta pieaugums būs ievērojami lielāks nekā citos sektoros, nekas nemainīsies, nebūs iespējams uzsākt jau minēto izglītības sistēmas uzlabošanas priekšnoteikumu izpildi. Starp izglītības sistēmu un citām valsts tautsaimniecības nozarēm ir izveidojusies disproporcija, kurai ir finansiāls pamats, — pedagogu algas, skolu un ministrijas materiāli tehniskais nodrošinājums krasi atšķiras no līdzīgiem rādītājiem citās jomās. Proporcionāli pieaugot budžetam, negatīvā starpība tikai palielinās. Izglītībai ir jākļūst prioritārai arī finansējuma piešķiršanas ziņā.

— Un tomēr — vai starptautiski garantēta drošība, valsts aizsardzības spēku stiprināšana, kas kopumā ir vērsta pret kaut ko skaidri neformulējamu no ārpuses, ir savienojama ar mazgadīgu lasītnepratēju noziedznieku uz ielas, ar skolu, kur uz galvas krīt sijas, ar darba tirgum nederīgu cilvēku pūļiem, kam valsts nevar garantēt pārkvalificēšanos vai tālākizglītību?

— Es kā politiķis varu saprast, bet nevaru pieņemt to, ka diemžēl politikā pašlaik prevelē īslaicīgie politiskie mērķi. Izglītība, kur nopietnas izmaiņas var notikt ātrākais piecu līdz desmit gadu laikā, prasa ilgtermiņa prioritātes statusu, ilgtermiņa stratēģiju tās īstenošanai. Kamēr tas nekļūs par aksiomu, šīsdienas un rītdienas vajadzības ņems virsroku. Šajā sakarībā es gribētu citēt nesen Eiropas izglītības ministru konferencē Budapeštā dzirdēto izglītības filozofa Dereka Boka teicienu: "Ja izglītība jums šķiet pārāk dārga, varbūt izmēģiniet, cik maksā tumsonība." Protams, tas ir negatīvais scenārijs, bet es paredzu tādu iespēju, ka krīze izglītībā nobriedīs, ka tiks pārkāpta kāda robeža, pēc kuras mums nāksies daudz vairāk maksāt, lai attīstība Latvijā vispār būtu iespējama.

— Tagad par pavisam konkrētām lietām — nesen pieņemts un stājies spēkā jaunais Vispārējās izglītības likums un Profesionālās izglītības likums. Ko konceptuāli jaunu šie likumi ievieš Latvijas izglītības sistēmā?

— Jā, visā politizēto norišu gaisotnē ir piemirsies atzīmēt labu lietu — izglītībā ir pieņemta pilnīgi jauna likumdošanas pakete. Tas, ka šos likumus augstu novērtējuši Eiropas eksperti, un tas, ka likumi tika pieņemti, nebalsojot pret, liecina par to augsto kvalitāti. Šie likumi sakārto izglītības sistēmu, precīzi nosakot visas izglītības pakāpes, visus izglītības veidus. Ir definēts, kādiem jābūt izglītības standartiem, programmām. Ar šiem likumiem ieviesta jauna pakāpe Latvijas izglītības sistēmā, tā ir koledžu izglītība. Koledžas izglītības trūkums bija "melnais caurums" vēl mantojumā no padomju laikiem. Tagad koledža dod iespēju divos, trijos gados pēc vidusskolas iegūt sev un darba tirgum vajadzīgu specialitāti, sākt darba dzīvi, vienlaikus neizslēdzot iespēju turpināt izglītoties un iegūt augstāko izglītību.

Jauns ir arī tas, ka par izglītības sistēmas pamatakmeni, pamatelementu kļūst programma. Piemēram, vidējās izglītības pakāpē būs četras pamatprogrammas — vispārējā, humanitārā, eksaktā un profesionāli orientētā. Tas palīdzēs saskaņot mācību plānus, saskaņot izglītības pakāpes, sakārtot finansējuma lietas. Salīdzinājumam — līdzšinējā izvēles priekšmetu sistēma bija ļoti liberāla, bet tai bija arī daudz mīnusu, tā bija dārga un nedeva gaidītos rezultātus. Esmu pārliecināts, ka jaunā izglītības likumdošanas pakete ir laba bāze izglītības sistēmas sakārtošanai, bet tā nebūt nemazina to jautājumu nozīmi, par kuriem runājām iepriekš. Likumi ir juridiskais skelets, shēma. Lai to iedzīvinātu, ir jārada atbilstoši priekšnosacījumi.

— Vai jaunā likumu bāze palīdzēs atspēkot sabiedrībā bieži sastopamo viedokli, ka daudzas profesionāli tehniskās skolas sagatavo mācītus bezdarbniekus, tas ir, to absolventi nav piemēroti šodienas darba tirgus vajadzībām?

— Jau pašā Profesionālās izglītības likumā ir noteikts, ka skolām ir jāsadarbojas ar sociālajiem partneriem — darba devējiem, uzņēmējiem, arī ar darba ņēmēju profesionālajām organizācijām. Tas nozīmē, ka profesionālā izglītība tiek orientēta uz darba tirgus pieprasījumu. Kas attiecas uz profesionālajām skolām — tās tiek salīdzinātas ar vidusskolām un it kā spriests pirmajām par sliktu, bet esmu pats pārliecinājies, ka ir labas un sliktas profesionālās skolas, tāpat kā ir labas un sliktas vidusskolas. Galvenajam skolas kvalitātes rādītājam vajadzētu būt tās atbilstībai izvirzītajiem mērķuzdevumiem. Latvijā ir vēl arī speciālās skolas. Visa skolu dažādība ir veltīta tam, lai katrs Latvijas bērns varētu saņemt tādu izglītību, kas atbilst gan viņa vēlmēm, gan arī spējām. Noniecināt kādu skolu vai izglītības veidu nedrīkst. Ir ļoti labas profesionālās skolas, kur liels audzēkņu skaits iekļaujas darba tirgū un arī turpina mācības augstskolās, un ir vājas vidusskolas, kur lielākā daļa papildina beidzēju bezdarbnieku rindas. Vidējās pakāpes izglītībai var būt divi mērķi — turpināt mācības augstākās izglītības pakāpes iegūšanai vai sekmīgi uzsākt darba dzīvi. Skolām vajadzētu pasekot savu audzēkņu gaitām turpmāko gadu laikā un no iegūtajiem rezultātiem izsecināt sava darba atbilstību izvirzīto mērķu īstenošanai.

— Veicamās administratīvi teritoriālās reformas rezultātā paredzēts lielu daļu valsts pārvaldes funkciju nodot reģionālajām pašvaldībām, tostarp arī vispārējo, vidējo, profesionālo, valsts atbildībā esošo speciālo izglītību, reģionālās augstskolas kopā ar finansējumu. Jūsu viedoklis par šīm pārmaiņām?

— Šāds virziens ir ļoti pareizs un ļoti nepieciešams, jo mūsu izglītības sistēma ir administratīvi ļoti sadrumstalota. Liekas, tikai postpadomju valstīs ir vērojama šī paradoksālā situācija, ka vienas vidējās izglītības pakāpes skolas — vidusskolas — ir pagastu pārziņā, bet citas — profesionālās skolas — valsts pārraudzībā. Man ar gandarījumu jāteic, ka pirms gadiem neveiksmīgi uzsāktā administratīvi teritoriālā reforma tomēr nesagrāva skolu valžu tīklu rajonos, jo tad gan Latvijas izglītības sistēmas pārvalde būtu sabrukusi. Skolu valdes iznesa visu pārmaiņu laika smagumu, pēc skolu valžu parauga arī tiks veidotas reģionālās pārvaldes struktūras. Runājot par finansējumu — tas, ka nauda būs maksimāli tuvu izglītības iestādēm, ir tikai pozitīvi. Valsts līmenī ir jānodarbojas ar izglītības politiku un stratēģiju, ar ļoti konkrētām atbalsta programmām, ar visu pārējo būtu jātiek galā reģionu līmenī.

Liena Pilsētniece,

"LV" iekšlietu redaktore