Pa tiesu izpildītāju institūta sarežģīto pārveides ceļu

Ivars Kibermanis, Tieslietu ministrijas Tiesu izpildītāju departamenta direktora pienākumu izpildītājs,

Anita Zikmane, Tiesu izpildītāju departamenta galvenā speciāliste, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

— Tātad reāli likumprojekts Saeimā apspriešanai varētu nonākt rudens pusē.

I.Kibermanis:

— Droši vien, tomēr ir cerības, ka likuma pieņemšanu par zvērinātu tiesu izpildītājiem garumā nevilks. Par to ļoti iestājas gan tieslietu ministre Ingrīda Labucka, kura pati labi zina šīs tiesu un tiesu izpildītāju problēmas, gan Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Linards Muciņš, kurš jau piedalījies divu brīvo profesiju — advokātu un notāru — likumu izstrādāšanā. Patiesībā tiesu izpildītājs savā dziļākajā būtībā ir tas, kas pārstāv tiesu varu. Ja nav šīs institūcijas, darbs nav efektīvs, nevar operatīvi izpildīt tiesas nolēmumus, tas mazina arī tiesas prestižu valstī. Pašlaik šis prestižs nav augsts.

— Vai starptautiskā semināra gaitā Baltijas valstu tiesu izpildītāju pārstāvji vienojās par kādu kopīgu risinājumu tuvākajā laikā?

I.Kibermanis:

— Pēc semināra, uzklausot Eiropas Padomes ekspertus, vienojāmies, ka ir lietderīgi izveidot vienotu izpildrakstu, kura juridiskais spēks būtu vienāds visās Baltijas valstīs. Attīstoties Baltijas valstu sadarbībai ekonomikā, kad, iespējams, sadarbības partneri atrodas dažādās valstīs, ir sarežģīti izpildīt juridisku procedūru, konkrēti — tiesas sprieduma atzīšanu, kas pieņemts vienā valstī, bet jāizpilda otrā. Ja panāktu, ka vienas valsts tiesas nolēmumu, izpildrakstu varētu iesniegt uzreiz izpildei kādā no šīm valstīm, tas būtu solis uz priekšu. Sakarā ar to, ka šī gada jūlijā Igaunija kļuvusi par prezidējošo valsti Baltijas valstu padomē, igauņu kolēģi solīja šo jautājumu risināt. Pašlaik reizēm ir visai dīvainas situācijas. Kaut vai piemērs ar Valku un Valgu. Lai izpildītu, teiksim, Igaunijā izdotu izpildrakstu, tam vispirms jāceļo uz Igaunijas Tieslietu ministriju, pēc tam uz Latvijas Tieslietu ministriju, tālāk uz atbilstošo Valkas tiesu, kas pieņem lēmumu, u.tml. Protams, ierosinājumu par šādu vienotu izpildrakstu mēs varam izteikt, taču tikai valsts likumdevēja ziņā ir par to konkrēti izlemt.

A.Zikmane:

— Eiropas Padomes eksperti solīja arī turpmāk atbalstīt triju Baltijas valstu centienus šādu semināru rīkošanā. Tā arī pilnībā finansē semināru organizēšanu. Mums tas ir izdevīgi un vajadzīgi arī tāpēc, ka jūtam zināmu virsuzraudzību un laikus, jau dažādu projektu sākumstadijā, var sekot, lai mūsu likumdošana tiktu saskaņota ar Eiropas standartiem, atbilstu EP prasībām.

— Viens no pašiem svarīgākajiem jautājumiem tiesu izpildītāju institūta pārveidē droši vien būs cilvēki — izglītoti sava amata pratēji. Kā iecerēts rīkoties šajā ziņā?

I.Kibermanis:

— Patlaban no aptuveni 180 tiesu izpildītājiem desmit ir ar augstāko juridisko izglītību, daži desmiti mācās par juristiem; vairākiem ir gan augstākā, bet ne juridiskā izglītība. Lielākajai daļai tātad ir tikai vidējā vai vidējā speciālā izglītība. Kā zināms, agrāk tiesu izpildītāju prestižs bija ļoti zems, darbs mazapmaksāts. Tiesu izpildītājs funkcionēja kā pastkastīte — tiesas izsniedza izpildrakstu un to pārsūtīja darbavietai vai konkrētai personai. Tagad no tiesu izpildītāja prasa daudz vairāk, taču atalgojums nav palielinājies. Lai tiesu izpildītāja pienākuma veikšanai piesaistītu kvalificētus juristus, jārada ekonomiskais pamats, jo cilvēkam par atbildīgu, kvalitatīvu darbu jāsaņem atbilstoša samaksa. Tieši brīvās profesijas statuss tiesu izpildītājam ļaus gan labāk pelnīt, gan stimulēs kvalitatīvi strādāt.

— Šajā nolūkā acīmredzot Tiesu izpildītāju departamentam lietderīgi nodibināt ciešākus kontaktus ar augstskolām, kurās apgūst jurista profesiju.

I.Kibermanis:

— Pateicoties tieslietu ministrei, mums jau izveidojusies laba sadarbība ar Policijas akadēmiju, kurā pirms neilga laika mācības neklātienē uzsāka speciāla grupa ar 20 tiesu izpildītājiem. Mūsu departamenta darbinieki, kuriem ir pieredze, taču trūkst juridisko, teorētisko zināšanu, vēlas mācīties, neraugoties uz prāvo darba stāžu un vecumu. Jo saprot, ka perspektīvā ar pašreizējām zināšanām vien strādāt nevarēs.

Domājot par šo pārejas posmu, grūti prognozēt, cik tas varētu būt ilgs. Tas ir tāpat kā teicienā par suni, kā tam labāk cirst asti — uzreiz vai pa gabalam, jo vienalga būs sāpīgi… Taču jācer, ka šī pāreja neieilgs, jo arī koncepcija un valdības deklarācija paredz reformu īstenot tuvākajos gados. To prasa arī pašreizējā situācija tiesu spriedumu un citu institūciju nolēmumu piespiedu izpildē. Pašlaik šis piedziņas process ir sarežģīts, un tas var kavēt ārzemju investīciju ieplūšanu mūsu valstī. Ir jāsaprot, ka tiesas nolēmums ir likums un tas jāpilda. Tiesa pasludina nolēmumu valsts vārdā, tas stājas likumīgā spēkā un tālāk to izpilda tiesu izpildītājs. Arī tiesas izpildītājs darbojas valsts vārdā. Tāpēc, domāju, ka arī pēc tam, kad tiesas izpildītāji kļūs par brīvās profesijas pārstāvjiem, saglabāsies Tieslietu ministrijas kontrole un pārraudzība pār mūsu darbu, pār zvērinātu tiesas izpildītāju kandidātu izvēli. Valsts iegūs arī finansiāli, jo budžetā nevajadzēs iedalīt līdzekļus šim institūtam. Pelnīsim paši par paredzētajiem un veiktajiem darbiem, maksāsim par telpu īri, komunālajiem pakalpojumiem, tehnisko aprīkojumu utt., līdzīgi kā to dara advokāti un notāri. Protams, zvērinātu tiesu izpildītājam jābūt tiesu sistēmai piederīgām personām, kuras ir pie tiesām un pilda likumā noteiktos pienākumus. Vai tiks veidota Zvērinātu tiesu izpildītāju kolēģija vai būs cits veidojums — nosaukumam nav būtiskas nozīmes. Galvenais būs darba saturs, tā vieta un loma tiesu izpildītāju efektīvas darbības veicināšanai un viņu interešu aizstāvībai.

Rita Belousova,

"LV" nozares redaktore