Godinot amatus, kas Latviju latvisku dara

Amatnieku biedrības un brālības, amatu skolas un meistari, amatnieku uzņēmumi un klubi no visiem Latvijas novadiem piedalījās 2. amatniecības izstrādājumu izstādē, kas jūlija pirmajā nedēļā notika starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā.

Savu māku rādīja frizieri un tērpu modelētāji, mēbeļu galdnieki, pinēji un rokdarbnieces, maiznieki un dravnieki. Varēja apskatīt, pasūtīt un arī nopirkt pītus krēslus un kokā grieztas stila mēbeles, ādas somas un knipielētas mežģīnes. Paši amatnieki vērtēja amatniecības un amatizglītības pašreizējo stāvokli un sprieda par tālākas attīstības veicināšanu.

Lins un vilna, māls, koks un āda — tas ir Rēzeknes amatnieku biedrības stends. Te sastapām Olgu Voguli (augšējā attēlā pa kreisi) , kas savā novadā bija viena no pirmajām amatnieku biedrošanās idejas uzturētājām un kļuva arī par biedrības pirmo vadītāju. Nu jau divus gadus viņa ir Rēzeknes 14. arodvidusskolas direktore. Dēli Jānis un Māris šogad pabeidza Makašānu amatu vidusskolu un ar saviem diplomdarbiem tika uzņemti zeļļos. Kopā ar ģimenes galvu Voldemāru Voguli viņi allaž tur siltu keramikas cepli un spodrina Latgales podniecības tradīcijas. Kādi ir biedrības mērķi? Olga tos formulē īsi: veicināt amatniecību, izkopt amatnieku pašdarbību un pašpalīdzību, sasniegt augstu arodmākslas līmeni un pārstāvēt amatniecības intreses dažādās valsts un pašvaldību institūcijās un kontaktos ar ārvalstīm.

Rūjienas novada amatnieku biedrības vadītāja Guna Miķelsone uzsver, ka biedrība cītīgi meklē pasūtītājus, lai meistariem, kas tik labi pieprot savu amatu un spēj izgatavot brīnumainas lietas, nebūtu jāstrādā gadījuma darbi un jāiznieko savi spēki. Rūjienas novads izsenis bijis slavens ar malējiem, kalējiem, mūrniekiem un podniekiem, ratniekiem un galdniekiem, aku un sūkņu meistariem, šuvējiem, audējiem, kurpniekiem un arī vijoļu un čellu meistariem. Amatnieku biedrība tagad atjaunota un1997.gadā reģistrēta Amatniecības kamerā. Izstādē visplašāk pārstāvēti audēju, adītāju, šuvēju un galdnieku darbi. Pati Guna Miķelsone beigusi Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu un ir aušanas amata meistare, bet pieprot viņa visādus darbus un izstādē piedalās ar knipelētu mežģīņu sedziņām. Kā biedrības vadītāja viņa bēdājas, ka izstādē nav bijis iespējams parādīt, cik labi strādā Rūjienas novada krāsotāji un apdares darbu meistari.

No nemizotām klūdziņām pītie malkas grozi, apaļīgie ābolu groziņi un paprāvie piknika grozi ir tik pamatīgi nostrādāti un pašam meistaram darbs tik naigi veicas, ka uzraksts "Neredzīgo biedrības rehabilitācijas centrs" šķietas ar viņu nesaderīgs. Un tomēr. Viņa uzvārds ir Grīnbergs, bet uz vizītkartes rakstīts vienkārši — pinējmeistars Aigars (augšējā attēlā) , un tā viņu uzrunā arī draugi, kas ik pa brīdim pienāk un aprunājas. Aigars redzi esot zaudējis 18 gadu vecumā. Tā esot bijusi kāda reta redzes nerva saslimšana. Līdz tam viņš redzējis ļoti labi. Strādājis uz dzelzceļa, ļoti paticis burāt. Viss norisinājies ārkārtīgi strauji — nepilnu divu mēnešu laikā viņa dzīve pilnīgi pārvētusies. Cik augstiem izmisuma kalniem jātiek pāri, līdz var samierināties ar likteni un izmācīties par tik labu meistaru? Aigars par savu nelaimi stāsta bez rūgtuma: "Jau slimnīcā sāku domāt, kā mācīšos staigāt, kad nemaz neredzēšu, kā varēšu sākt kaut ko strādāt. Tādi īsti melnie man nemaz neuznāca. Atcerējos, kā mans jahtas kapteinis allaž sacīja: "Nekad nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk". Drīz vien sāku strādāt Neredzīgo biedrības mācību un ražošanas uzņēmumā. Lilita ar mani apprecējās, kad jau neredzēju. Kad uzņēmums sāka sašaurināt ražošanu, tad gan vajadzēja domāt, ko darīt tālāk. Izlēmu, ka jāmācās amats. Tā arī sāku pīt. Arī klūdziņas paši gādājam — divatā ar Lilitu. Par noietu nesūdzos — manus grozus un citas mantas labi pērk gadatirgos, arī salonveikalos. Ir pasūtījumi. Kas vienreiz kaut ko pie manis nopircis, bieži vien atkal uzmeklē. Man patīk dažādība. Un patīk arī pašam kaut ko izgudrot. Ar šo amatu bagāts netiksi, bet badu arī nemirsi. Piketēt es neeju. Tad labāk lieku mugursomu plecos un kopā ar sievu ejam klūdziņas griezt."

Pašā plāna vidū meistarīgi darbojas pinēji Jānis un Andris Lejnieki. Tēvs un dēls. Viņiem Jaunmārupē ir arī savs individuālais uzņēmums. No klūgām, salmiem, saknītēm, meldriem un liepu lūkiem darinātie grozi, paplātes, tīnes un mēbeles rod labu noietu gadatirgos un komercizstādēs. Tā kā firmai ir higiēnas sertifikāts pārtikas preču iesaiņojumam, ar to sadarbojas vairāki uzņēmumi un vairumtirdzniecības bāzes. Jānis Lejnieks (vidējā attēlā) vada arī Amatniecības kameras pinēju sekciju, kurā rosīgi darbojas ap 50 amatnieku. Šī izstāde viņiem ir kārtējā meistarības pārbaude.

Latvijas likumdošanas aktos par amatniecības nozari piederīgiem apstiprināti 147 dažādi amati. Tie, kas vislabāk vieno tautas amatniecības tradīcijas ar mūsdienu dzīves prasībām, arī bija pārstāvēti izstādē.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"