
Godinot amatus, kas Latviju latvisku dara
Amatnieku biedrības un brālības, amatu skolas un meistari,
amatnieku uzņēmumi un klubi no visiem Latvijas novadiem
piedalījās 2. amatniecības izstrādājumu izstādē, kas jūlija
pirmajā nedēļā notika starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā.
Savu māku rādīja frizieri un tērpu modelētāji, mēbeļu galdnieki, pinēji un rokdarbnieces, maiznieki un dravnieki. Varēja apskatīt, pasūtīt un arī nopirkt pītus krēslus un kokā grieztas stila mēbeles, ādas somas un knipielētas mežģīnes. Paši amatnieki vērtēja amatniecības un amatizglītības pašreizējo stāvokli un sprieda par tālākas attīstības veicināšanu.
Lins un vilna, māls, koks un āda — tas ir Rēzeknes amatnieku biedrības stends. Te sastapām Olgu Voguli (augšējā attēlā pa kreisi) , kas savā novadā bija viena no pirmajām amatnieku biedrošanās idejas uzturētājām un kļuva arī par biedrības pirmo vadītāju. Nu jau divus gadus viņa ir Rēzeknes 14. arodvidusskolas direktore. Dēli Jānis un Māris šogad pabeidza Makašānu amatu vidusskolu un ar saviem diplomdarbiem tika uzņemti zeļļos. Kopā ar ģimenes galvu Voldemāru Voguli viņi allaž tur siltu keramikas cepli un spodrina Latgales podniecības tradīcijas. Kādi ir biedrības mērķi? Olga tos formulē īsi: veicināt amatniecību, izkopt amatnieku pašdarbību un pašpalīdzību, sasniegt augstu arodmākslas līmeni un pārstāvēt amatniecības intreses dažādās valsts un pašvaldību institūcijās un kontaktos ar ārvalstīm.
Rūjienas novada amatnieku biedrības vadītāja Guna Miķelsone
uzsver, ka biedrība cītīgi meklē pasūtītājus, lai meistariem, kas
tik labi pieprot savu amatu un spēj izgatavot brīnumainas lietas,
nebūtu jāstrādā gadījuma darbi un jāiznieko savi spēki. Rūjienas
novads izsenis bijis slavens ar malējiem, kalējiem, mūrniekiem un
podniekiem, ratniekiem un galdniekiem, aku un sūkņu meistariem,
šuvējiem, audējiem, kurpniekiem un arī vijoļu un čellu
meistariem. Amatnieku biedrība tagad atjaunota un1997.gadā
reģistrēta Amatniecības kamerā. Izstādē visplašāk pārstāvēti
audēju, adītāju, šuvēju un galdnieku darbi. Pati Guna Miķelsone
beigusi Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu un ir aušanas amata
meistare, bet pieprot viņa visādus darbus un izstādē piedalās ar
knipelētu mežģīņu sedziņām. Kā biedrības vadītāja viņa bēdājas,
ka izstādē nav bijis iespējams parādīt, cik labi strādā Rūjienas
novada krāsotāji un apdares darbu meistari.
No
nemizotām klūdziņām pītie malkas grozi, apaļīgie ābolu groziņi un
paprāvie piknika grozi ir tik pamatīgi nostrādāti un pašam
meistaram darbs tik naigi veicas, ka uzraksts "Neredzīgo
biedrības rehabilitācijas centrs" šķietas ar viņu nesaderīgs. Un
tomēr. Viņa uzvārds ir Grīnbergs, bet uz vizītkartes rakstīts
vienkārši — pinējmeistars Aigars (augšējā attēlā) , un tā
viņu uzrunā arī draugi, kas ik pa brīdim pienāk un aprunājas.
Aigars redzi esot zaudējis 18 gadu vecumā. Tā esot bijusi kāda
reta redzes nerva saslimšana. Līdz tam viņš redzējis ļoti labi.
Strādājis uz dzelzceļa, ļoti paticis burāt. Viss norisinājies
ārkārtīgi strauji — nepilnu divu mēnešu laikā viņa dzīve pilnīgi
pārvētusies. Cik augstiem izmisuma kalniem jātiek pāri, līdz var
samierināties ar likteni un izmācīties par tik labu meistaru?
Aigars par savu nelaimi stāsta bez rūgtuma: "Jau slimnīcā sāku
domāt, kā mācīšos staigāt, kad nemaz neredzēšu, kā varēšu sākt
kaut ko strādāt. Tādi īsti melnie man nemaz neuznāca. Atcerējos,
kā mans jahtas kapteinis allaž sacīja: "Nekad nav tik slikti, lai
nevarētu būt vēl sliktāk". Drīz vien sāku strādāt Neredzīgo
biedrības mācību un ražošanas uzņēmumā. Lilita ar mani
apprecējās, kad jau neredzēju. Kad uzņēmums sāka sašaurināt
ražošanu, tad gan vajadzēja domāt, ko darīt tālāk. Izlēmu, ka
jāmācās amats. Tā arī sāku pīt. Arī klūdziņas paši gādājam —
divatā ar Lilitu. Par noietu nesūdzos — manus grozus un citas
mantas labi pērk gadatirgos, arī salonveikalos. Ir pasūtījumi.
Kas vienreiz kaut ko pie manis nopircis, bieži vien atkal
uzmeklē. Man patīk dažādība. Un patīk arī pašam kaut ko izgudrot.
Ar šo amatu bagāts netiksi, bet badu arī nemirsi. Piketēt es
neeju. Tad labāk lieku mugursomu plecos un kopā ar sievu ejam
klūdziņas griezt."
Pašā
plāna vidū meistarīgi darbojas pinēji Jānis un Andris Lejnieki.
Tēvs un dēls. Viņiem Jaunmārupē ir arī savs individuālais
uzņēmums. No klūgām, salmiem, saknītēm, meldriem un liepu lūkiem
darinātie grozi, paplātes, tīnes un mēbeles rod labu noietu
gadatirgos un komercizstādēs. Tā kā firmai ir higiēnas
sertifikāts pārtikas preču iesaiņojumam, ar to sadarbojas vairāki
uzņēmumi un vairumtirdzniecības bāzes. Jānis Lejnieks (vidējā
attēlā) vada arī Amatniecības kameras pinēju sekciju, kurā
rosīgi darbojas ap 50 amatnieku. Šī izstāde viņiem ir kārtējā
meistarības pārbaude.
Latvijas likumdošanas aktos par amatniecības nozari piederīgiem apstiprināti 147 dažādi amati. Tie, kas vislabāk vieno tautas amatniecības tradīcijas ar mūsdienu dzīves prasībām, arī bija pārstāvēti izstādē.
Aina Rozeniece,
"LV" nozares redaktore
Foto: Arnis Blumbergs, "LV"