Uzrunā Aleksandra Čaka 19. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

Nu vairs nevaru kaislību šūpas
Savā sirdī ne apslēpt, ne dzēst

Kad, kurā mirklī un kā top dzeja? It kā vienkāršs jautājums, uz ko atbildi iespējams meklēt simtiem autoru darbos, atziņās un liecībās. Zināms, ka Ojārs Vācietis dzejoli rakstīja uzreiz no sākuma līdz galam un ļoti negribīgi reizēm pie tā atgriezās, lai labotu kādu vārdu. Savukārt Jānis Ziemeļnieks ilgi un pacietīgi slīpēja savu pantu, pat dungoja uzrakstīto kā dziesmu, meklēdams vispiemērotāko izteiksmi. Cik radošu personību, tik dažādu paņēmienu un iespēju. Tāpēc, ka jaunrades jūtu un prāta ķīmijas formula katram cilvēkam ir mazliet citāda. Turklāt tā var mainīties kādu ārēju apstākļu vai iekšēju pārdzīvojumu ietekmē. Un labi vien ir, ka nav neapšaubāmas receptes dzejas brīnuma tapšanai. Jo tā nav pavārmāksla, kur galarezultāts atkarīgs no atsevišķu sastāvdaļu noteikta savietojuma, garšvielām un viršanas vai cepšanas ilguma.

Vairākkārt lasīti laikabiedru apgalvojumi, ka Aleksandrs Čaks dzejoli spējis sacerēt jebkurā vietā — panti pierakstīti pat krogus kņadā uz salvetēm. Mazliet savā radošajā darbnīcā lasītājiem ļāvis ielūkoties arī pats autors. Intervijā laikrakstam "Jaunā Daiņa" 1934. gada 1. februārī viņš atzīstas: "Sacerēdams rakstu ļoti lēni. To laikam redz no manu dzejoļu uzbūves, tāpat no rokraksta. Nekādu normētu darba stundu man nav: rakstu, kad patīk vai kad mani spiež rakstīt. Citādi nekad. Tāpēc arī uzrakstu visai maz." Gandrīz pretējs apgalvojums lasāms dzejnieka intervijā laikrakstam "Jaunākās Ziņas" 1940. gada 10. janvārī: "Visi mani darbi radušies tikai naktīs. Ieceru un apdomāju tos ilgi, bet tikai atmiņā, bez piezīmēm. Rakstu ātri, impulsīvi, ja vajadzīgs, pat vislielākā burzmā un troksnī."

Kā tad īsti ir bijis? Vai dzejnieks ir strādājis ātri vai lēni? Ar vai bez iepriekšējām piezīmēm? Ielūkošanās rokrakstos vedina domāt, ka noticis dažādi.

Tam liecinājums arī dzejnieka 19. logs "Latvijas Vēstneša" preses namiņā uz K. Barona un Bruņinieku ielas stūra. Šoreiz loga centrā izraksts no metrikas grāmatas par 1901. gadā dzimušajiem, kas liecina, ka 14. oktobrī Bērzaunes pagasta zemnieka pareizticīgā Jāņa Čadaraiņa un viņa likumīgās sievas luterticīgās Emīlijas ģimenē piedzimis dēls Aleksandrs, viņa krustvecāki — Bērzaunes pagasta zemnieks Pēteris Čaks un kuldīdzniece sīkpilsoņu jaunava Melānija Freija. Tātad jau te parādās uzvārds, ko krustdēls pieņem par savu pseidonīmu un kopā ar to uz mūžiem ieiet latviešu literatūrā. Tā kā arī nākamā dzejnieka mātes pirmslaulības uzvārds ir Freija, domājams, krustvecāki bijuši tēvabrālis un mātesmāsa.

Līdzās dažu fotoattēlu pirmpublicējumiem logs piedāvā gandrīz pirms 70 vasarām — 1929. gada 16. septembrī laikrakstā "Jaunākās Ziņas" iespiesto dzejoli "Dziesma par sevi", kas pēc tam nav atradis vietu nevienā no dzejnieka dzīves laikā iznākušajām grāmatām.

Tagad dziedāšu dziesmu par sevi,

Ka ar sirdi es paklīdis sen.

Tikai uzvalks, ko tēvs kādreiz devis,

Dzīvot godīgi mani vēl dzen.

 

Šī būs mana pēdējā dziesma,

Un pēc tam kas?.. Tik sātans to zin.

Vārdos sirds mana izdegs kā liesma,

Kura kvēl, ja pat virsū tai min.

 

Kamdēļ mācījos skūpstīt es lūpas,

Kad bij laiks tikai saldumus ēst?

Tagad nespēju kaislību šūpas

Savā elpā ne apslēpt, ne dzēst.

 

Katras sievietes dēļ dienām varu

Kaktā dzert es un trakot kā velns.

Tad es nezinu vairs, ko es daru,

Viss ap acīm man sagriežas melns.

 

Bet, kad pāriet šīs sāpes un alkas,

Ne man gribas ko darīt, ne skriet.

Viens tad sēžu kaut kur es uz malkas,

Un man labi, ka garām viss iet.

 

Dzejnieka rokrakstā "Dziesma par sevi" aplūkojama Aleksandra Čaka logā ar visiem autora labojumiem un gandrīz tieši tāpat tā lasāma arī 1971. gadā izdoto Rakstu 1. sējumā, kur gan ielavījušās divas kļūdas: trešā panta pēdējā rinda sākas ar "Savas elpā...", bet piektā panta otrā rinda beidzas ar "smiet".

Cits dzejoļa variants piedāvāts lasītājiem Kopoto rakstu 1. sējumā 1991. gadā:

 

Nu es dziedāšu dziesmu par sevi,

Ka ar sirdi es paklīdis sen.

Ka tik uzvalks, ko tēvs tikko devis,

Dzīvot godīgi mani vēl dzen.

 

Šī vēl būs mana beidzamā dziesma,

Un pēc tam — kas? Tik sātans to zin.

Vārdos sirds mana izdegs kā liesma,

Kura kvēl, ja pat virsū tai min.

 

Kamdēļ mācījos skūpstīt es lūpas,

Kad bij laiks tikai konfektes ēst?

Nu vairs nevaru kaislību šūpas

Savas sirdī ne apslēpt, ne dzēst.

 

Dēļ vissliktākās sievietes varu

Dienām dzert es un trakot kā velns.

Tad es nezinu vairs, ko daru,

Viss ap acīm man sagriežas melns.

 

Bet, kad pāriet šīs sāpes un alkas,

Ne man gribas ko darīt, ne smiet.

Viens tad sēžu kaut kur es uz malkas,

Un man labi, ka garām viss iet.

 

Komentāros teikts, ka saglabājies tīrraksts ar nelielām stilistiskām atšķirībām no pamatteksta. Tikai jautājums: ko uzskatīt par pamattekstu? Laikrakstā iespiesto variantu? Ar dzejnieka roku rakstīto un laboto? Rakstu sastādītāji — Aleksandrs Būmanis 1971. gadā un Valdis Rūmnieks divdesmit gadus vēlāk — gājuši katrs savu ceļu. Nav šaubu — lasītājs no tā ir tikai ieguvis, jo rodas iespēja salīdzināt. Šķiet, ka arī Kopotajos rakstos nav izdevies iztikt bez drukas velniņa draiskulības, jo ritma pārsitums ceturtā panta trešajā rindā tomēr nevar būt autora iecerēts.

Abos dzejoļa variantos pilnībā sakrīt mazāk par pusi rindu. Kuru uzskatīt par galveno?

Par problēmas sarežģītību jau 1987. gadā almanahā "Varavīksne" rakstījis pats Valdis Rūmnieks: "Turklāt ne vienmēr varianti ir mazāk veiksmīgi par darbu pamattekstiem. Var būt arī līdzvērtīgi vai pat labāki, citiem vārdiem — eksistē atšķirīgi viena un tā paša darba varianti, kuru vidū nemaz neizdalās t. s. pamatteksts." Var jau teikt, ka ap tādām lietām galva nebūtu jālauza, — jāpublicē visi varianti, lai lasītājs pats izšķir, kas viņam tuvāks, jāpiedāvā izvēles iespēja.

Kas notiek šādā gadījumā, to rāda "Dziesmas par sevi" publikācija "Mārtiņa dziesmu grāmatā" 1989. gadā, kas sākas tā:

 

Tagad dziedāšu dziesmu par sevi

Un par dzīvi, ko dzīvoju es.

Tikai žakete, ko tēvs man devis,

Manim godīgi dzīvot vēl liek.

 

Nav šaubu, ka dziesmas pamatā ir Aleksandra Čaka dzejolis, tomēr no autora teksta variantiem nepārgrozītas palikušas tikai dažas rindas. Tur ir gan citāds pantu izkārtojums, gan "kaislību žūpas", gan vēl citi brīnumi.

Bet varbūt būtiskākais ir tas, ka dziesmu tomēr dzied. Un piemin arī Aleksandru Čaku brīdī, kad atkal kādam jūtas tā laužas uz āru, ka ap acīm viss sagriežas melns.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Aleksandra Čaka fotoportretu pirmpublicējumi