Ordeņa kavaliere Milda Murele

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Par sevi, par dzīvi

Esmu dzimusi 1914.gada 14.janvārī Vidzemē, Līgatnes pagasta "Skultēs". Manas mātes dzimtā puse ir Lejaskurzeme, tēva — Vecpiebalga. Mātes vecākā māsa bija apprecējusi bagātu vīru, kam piederēja lielās lauku mājas "Skultes". Mana māte aizgāja dzīvot un strādāt saimniecībā. Pēc gadiem māsas ģimene sakuploja, piedzima dēli. Tos vēlāk mācīt no Vecpiebalgas tika aicināts mājskolotājs Antons Bitīte, kas apprecēja manu māti. Pasaulē bija sācies karš. Tas skāra arī "Skultes". Sagrauta tika lielā kūts, māja pilna Kurzemes bēgļu. Tīfa epidēmijā nomira mātesmāsa. Arī manu ģimeni piemeklēja bēdas, ar diloni nomira tēvs. Es un gadu jaunākais brālītis palikām mātes ziņā. Augām divi vien, paši izdomājām sev rotaļas ar čiekuriem un koka klucīšiem. Kad jau bija nodibinājusies brīvā Latvija, divdesmito gadu sākumā, māte pārvācās dzīvot Rīgas nomalē — Ziepniekkalnā, kur bija gluži kā laukos: lauki, pļavas, priežu sils pamalē. Mūsu vecā mājiņa bija ceriņu krūmiem apaugusi. Pagalmā zaļoja lielas kļavas. Māte bija lauku cilvēks, kas visu mūžu kopa zemi un savas gotiņas. Tādos apstākļos es augu kā lauku bērns. Vajadzēja čakli strādāt un palīdzēt mātei visādos darbos. Skolas gaitas sāku Torņkalna 17.pamatskolā. Man ļoti patika lasīt grāmatas, sevišķi daiļliteratūru. Paši galvā salīda Raiņa bērnu dzejolīši. Bet vismīļākā man kļuva saulgriežu pasaka "Zelta zirgs".

Pēc pamatskolas beigšanas iestājos Rīgas 2.ģimnāzijā humanitārajā klasē. Vēlāk šajā skolā mācījās arī mans brālis. Atmiņā palicis 1929. gada septembris, kad mūžībā bija aizgājis mans mīļākais dzejnieks Rainis. Mēs, skolnieki, stāvējām pie savas skolas un rudens ziediem klājām ceļu bēru gājienam.

1931.gadā kļuvu par Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu nodaļas studenti. Sākās jauna, garīgi ļoti piesātināta un bagāta dzīve. No rīta agri ar tramvaju braucu uz Rīgu un tikai pusnaktī atgriezos mājās, jo bija jāklausās lekcijas, jādarbojas filoloģijas studentu organizācijā "Ramave", jādzied korī un bieži jāsteidzas vakaros uz brīnišķīgo Balto namu, kur dziedāja Ādolfs Kaktiņš, Milda Brahmane–Štengele un citas slavenības. Manas dzīves lielākā laime bija iespēja mācīties pie lielām personībām, dižiem cilvēkiem. Tādi bija toreizējie Universitātes mācību pēki: bargais, taisnīgais, ļoti savu tautu un tās valodu mīlošais prof. Jānis Endzelīns, dziļi inteliģentais, klusinātais filozofs Pauls Dāle, neaizmirstamais pasaules klasiķu tulks prof. Aleksandrs Dauge, folkloras un mūsu garīgās rakstniecības pētnieks Ludis Bērziņš, kā arī neparastais folklorists prof. Pēteris Šmits, latīņu literatūras prof. Kārlis Straubergs, sengrieķu "Odisejas" zinātājs Pēteris Ķikauka. Neaizmirstamas arī bija Borisa Vipera mākslas vēstures lekcijas. Tā pienāca 1936.gada vasara, kad visi kursa eksāmeni bija nokārtoti, atlika tikai valsts eksāmeni un diplomdarbs. Taču Rīgā dabūt darbu bija maz cerību, tad pieņēmu aicinājumu strādāt par literatūras un valodas skolotāju Ilūkstes valsts ģimnāzijā tālā Augšzemes pilsētiņā, kur galvenā iela veda kalnup pretim staltajai, baltajai skolas ēkai. Tur sākās manas skolotājas gaitas. Darbs klasē bija iepazīstams un pašai apgūstams. Neparastas šķita dažādas tautības un ticības apkārtējā sabiedrībā, bet klasē raudzījās pretim daudzas jaukas, zināšanu gaidošas acis. Tām es uzticējos un nepievīlos. Skola bija šīs pilsētiņas un visas apkārtnes kultūras dzīves centrs. Uz tās sarīkojumiem ieradās apkārtējie ļaudis. Atceros mūsu bagātīgi apmeklētās teātra izrādes: Blaumaņa ar "Skroderdienas Silmačos" ar visām dziesmām un dejām, drāmas "Indrāni" un "Pazudušais dēls". Skolā strādājot, paspēju sagatavot valsts eksāmenus, uzrakstīt diplomdarbu un par Jāņa Akuratera prozas apceri ieguvu filoloģijas kandidāta grādu.

Kā pasaka pagāja pirmie četri darba gadi līdz 1940.gada jūnijam, kad mūsu valstī vardarbīgi iebruka krievu tanki. Pēc neziņas pilnas vasaras es iegriezos Ilūkstē. Direktors centās kaut cik pielāgoties apstākļiem. Skolotāji nogaidīja un klusēdami darīja savu darbu. Bija baigais gads ar visiem svešās varas briesmu darbiem.

Nākošā vasarā sākās Otrais pasaules karš. Sarkanos okupantus nomainīja vācu fašisti. Kara drausmu ēnā un svešas varas pakļautībā bija jāaizvada nākošie gadi. Kara laika apstākļi traucēja darbu. Stundas vajadzēja noturēt dažādās vietās, jo skolas telpas bija aizņēmuši zaldāti. Saīsināts tika arī mācību gads. Un tad 1944.gada pavasarī briesmīgais kara vilnis vēlās atpakaļ. Manā personīgajā dzīvē šajā laikā bija notikušas pārmaiņas. 1941.gada pavasarī nodibināju ģimenes dzīvi. 1942.gada jūnijā piedzima meita Inta, bet 1944.gada aprīlī — dēls Indulis. Frontei tuvojoties, es kopā ar bērniem atgriezos pie mātes Ziepniekkalnā. Mans vīrs cīnījās leģionāru 19.divīzijā un krita Kurzemes cietokšņa kaujās. 1945.gada maijā pēc Vācijas kapitulācijas Latvija pilnīgi tika iekļauta PSRS sastāvā. Ilūkstē neuzdrošinājos atgriezties, lai nokārtotu dokumentus. Tā neziņā un nedrošībā pagāja 1946.gads, līdz 1947.gada rudenī mana bijusī Ilūkstes kolēģe uzmeklēja mani, lai aicinātu darbā uz Tukuma vidusskolu, kur viņa pati bija mācību daļas vadītāja. Ar viņas gādību dabūju padomju pasi ar pierakstu Tukumā.

Sākās otrs posms manā darba dzīvē, nu jau komunistu okupētajā Latvijā. Pirmie pēckara gadi bija visdrūmākie, nedrošākie, man ļoti laimējās, jo skolu vadīja lielisks direktors Pauls Lode, vecās paaudzes inteliģents, vairāku svešvalodu pratējs. Eiropu izceļojis un iepazinis, sociāldemokrāts. Viņš bija ļoti stingrs, bet reizē dziļi cilvēcīgs un atsaucīgs un prata savus bijušās Latvijas brīvvalsts skolotājus, arī mani, nosargāt no čekas patvaļas un izsūtīšanas draudiem. Mācīt latviešu literatūru naidīgās ideoloģijas žņaugos bija ļoti grūti. Bija jāatsakās no sirdij tuviem latviešu rakstniekiem un jāmāca režīma atzītie krievu rakstnieku darbi. Šādos garīga terorisma apstākļos bija jādzīvo. Skolotājus stingri uzraudzīja un izspiegoja. Nekad mēs nebijām pietiekami labi izpildījuši savus pienākumus. Atlika pašā skolotāja darbā remdēties un atrast kopā ar jaunatni kādu gaismas stariņu. Bez programmā noteiktā varēja vairāk sirdi ielikt dažādos ārpusklases pasākumos, rīkojot literārus vakarus, sarakstoties un tiekoties ar dzejniekiem, piedaloties daiļrunātāju olimpiādēs. Tāpat daudz gandarījuma sagādāja dažādi dramatiski iestudējumi, kā atsevišķi cēlieni no Raiņa "Zelta zirga, "Pūt, vējiņi", Andreja Upīša "Zaļās zemes". Sirsnīga draudzība mums bija ar Gunāru Priedi. Ar viņa "Normunda meiteni" viesojāmies vairākās rajona skolās. Tā par savas jaunatnes gara dzīvi centās sardzē stāvēt mūsu skola.

Rainis vistumšākajās reakcijas dienās rakstīja "Klusajā grāmatā" šādas rindas: "Dūmains un putekļains darbs, gaišas lai debesis stāv!".

Tādu mazu, gaišu debess maliņu vajadzēja saglabāt un nosargāt.

Pagāja gadu desmiti. Likās, nekad mēs no šī smacīgā, pelēkā purva neizkāpsim, kad beidzot astoņdesmito gadu beigās sāka vēsmot jaunas cerības. Tauta modās, vienojās dziesmotajā revolūcijā un leģendārajās Barikāžu dienās pierādīja, ka gara spēks ir stiprāks par jebkuru rupju varu. Sabruka ļaunuma impērija, un mēs ieguvām brīvību!

Atceros tās neaprakstāmās, cildenās jūtas, kādas vienoja visu skolas saimi, kad 1991.gada 5.oktobrī skolas pagalmā, svinot vecās, mīļās gaismas devējas 185 gadu jubileju, vienojāmies mūsu tautas lūgsnā "Dievs, svētī Latviju!".

Pēc 40 skolā nostrādātiem gadiem aizgāju pensijā. Nu jau tajā pavadīti vairāk kā divdesmit gadi. Tomēr arī šajā laikā skola un bijušie audzēkņi no manas dzīves nav aizgājuši. Notiek daudzi un dažādi salidojumi gan šeit Tukumā, gan arī Ilūkstes pusē. Tajos ir tik daudz sirsnības un mīlestības! Visi ikdienas sārņi ir pazuduši, palicis tikai tas labais, gaišais, ko mēs viens otram esam spējuši dot.

Pavisam negaidītu, neaptveramu pārsteigumu manās klusajās vecuma dienās sagādāja bijušie mīļie audzēkņi — pēc viņu ierosinājuma man tika piešķirts augstākais apbalvojums — piektās pakāpes Triju Zvaigžņu ordenis. Šo cildeno goda zīmi man pasniedza Valsts prezidents Rīgas pilī 1997.gada 17.novembrī. Es to izjutu kā atzinības zīmi par pašaizliedzīgu darbu visiem maniem bijušajiem kolēģiem — skolotājiem, kas nu jau gan visi ir aizsaulē.

Kā lai vērtēju savu nodzīvoto mūžu? Tas ir bijis skaists un bagāts tieši skolotājas profesijas dēļ. Man laimējās jaunībā mācīties pie diženiem cilvēkiem, un vēlāk liktenis bija lēmis mācīt gudrus un godprātīgus jauniešus, kam sirds un prāta atvērtība pret visu labo, vērtīgo un savai tautai nozīmīgo jau šūpulī bija likta.

Skolai tikai vajadzēja raisīt tālāk viņu garīgās spējas un spēkus. Man sirdī viņu vārdi ierakstīti. Nenosaukšu tos, jo viņu ir daudz un katrs ar savu vērtību. Manās atmiņās viņi vienmēr jauni — kā kādreizējie skolas zēni un meitenes, visi šie krietnie darba darītāji: zinātņu doktori, dzejnieki un mākslinieki, ārsti, agronomi, juristi, skolotāji un citu profesiju pārstāvji.

Ar daudziem sarakstos un svētkos apmaināmies ar vissirsnīgākajiem sveicieniem un laba vēlējumiem, bet mūža gadu jubilejās viņi ir vismīļākie ciemiņi.

Esam kopā arī tad, kad kāds no mums jāaizvada mūžībā.

Kad taujāju, kas dzīvi un darbu padara skaistu, vērtīgu, bagātu, tad izkristalizējas atziņa, ka tā ir mīlestība — augstākā pamatvērtība visā savā daudzveidībā, spēkā un daiļumā. Raiņa vārdiem:

Cik esi mīlas devis,

Cik esi izdevies,

Tik esi vērts!