Zelta goda zīmes kavaliere Gundega Reine

Ar savu pirmo audzināmo klasi izlaidumā 1952.gada 25.jūnijā…

… un salidojumā 1997.gada 18.jūnijā

Par sevi, par dzīvi

Esmu dzimusi Latvijas skaistākajā pilsētā — Tukumā. Tas bija 1926.gada maijs. Kopš visagrākajām bērnu dienām mana lielākā autoritāte bija tēvs. Otrs tuvākais cilvēks bija vecmāmiņa, ar kuru dalījām maizes doniņu bēgļu gaitās Kurzemē.

Tagadējās Raiņa skolas durvis pirmo reizi vēru 1935.gadā. Kopš tā laika līdz pat šai dienai visa mana dzīve bijusi saistīta ar skolu.

Es pabeidzu Talsu vidusskolu, pateicoties tikai direktoram Sarmam, viņa entuziasmam un uzņēmībai. 1945. gadā, tūlīt pēc Vācijas kapitulācijas, viņš, paņēmis mūsu domrakstus par Raini, aizbrauca uz Rīgu un pārliecināja jauno izglītības komisariātu, lai mums, kas bijām mācījušies ne jau pēc padomju programmām, atļauj kārtot vidusskolas beigšanas eksāmenus. Un tā mēs arī saņēmām vidusskolas beigšanas apliecības ar tiesībām iestāties augstākajās mācību iestādēs. Tas tikai pierāda, cik milzīga nozīme ir skolas direktoram, cik liela nozīme ir latviešu literatūrai, mūsu klasiķiem. Tā es arī pievērsos latviešu valodai un literatūrai.

Es pavisam jauniņa sāku strādāt par skolotāju, mācījos pati un mācīju citus, esmu bijusi arī mācību pārzine, direktore, skolu inspektore un metodiķe, varētu teikt — skolotāju skolotāja. Dzīve jau ir ļoti daudzveidīga. Esmu strādājusi ne tikai skolā. Vairākus gadus mācīju latviešu valodu cittautiešiem. Visi nav vienādi — citi ir savu reizi jāiedrošina, citi jānokaunina. Esmu parakstījusi 500 apliecības par latviešu valodas apguvi, un neviens nav licis vēlāk vilties. Un vēl es esmu tiesas piesēdētāja. Jau trīsdesmit gadus. Tiesas piesēdētājam ir liela teikšana. Tas ir nopietns un atbildīgs darbs.

Vajag rakstīt dienasgrāmatu! Man ir dienasgrāmata kopš 1988.gada, tātad jau 10 gadus. Es rakstu katru dienu, gan par sevi, ko esmu darījusi, gan par dažādiem notikumiem. Un, lūk, ar šīs dienasgrāmatas palīdzību es tagad varu dzīvot, tas ir mans materiālais atbalsts. Man tikai jāpašķirsta sava grāmatiņa, un varu uzrakstīt par to, kas piedzīvots. Dienasgrāmata ir ļoti laba lieta.

Skolotājs un skola ir nemirstīgi, dzīvojot tālāk savos skolēnos. Skolotājs ar laiku aiziet pensijā, bet skola nekad. Mēs, kas piederam pie divdesmito gadu paaudzes, esam savas skolas gaitas sākuši ar tautas lūgšanu "Dievs, svētī Latviju!", esam piedzīvojuši karu, daudzi arī bēgļu gaitas un deportācijas, un mēs, kam bijis lemts pēc 50 gadiem atkal redzēt lepni plīvojam sarkanbaltsarkano karogu, varam justies patiesi laimīgi.

Ilgajos darba gados esmu piedzīvojusi daudz gandarījuma brīžu. Tomēr neaizmirstami ir grūtie pēckara gadi un mana pirmā audzināmā klase, kas vidusskolu beidza 1952.gadā. Daudzi no maniem audzēkņiem kļuvuši sabiedrībā pazīstami cilvēki. Imants Ziedonis un Georgs Andrejevs apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni, un rakstnieks Arvis Grods — ar ordeņa Goda zīmi. Joprojām satiekamies ik pēc pieciem gadiem. Un priecājamies par savu skolu, kas neapšaubāmi ir viena no vislabākajām Latvijā.