Sākumu sk. "LV" nr.223, 08.07.99.

Tas ir kardināls filozofiskas (un varbūt arī ētiskas) dabas jautājums, cik lielā mērā šajā radīšanas aktā Dieva rīcību nosaka brīva izvēle (vai pat patvaļa). Un, ja Pasaule tika radīta un tās evolūcijas likumi iestādīti, vai Dievam bija, ir vai būs iespēja grozīt tās attīstības gaitu? Vecajā Derībā leģendu formā aprakstīti vairāki šādi patvaļas akti. Kaut vai Ievas un Ādama padzīšana no Paradīzes un vēlāk inscenētie grēku plūdi. Mehāniskā determinisma piekritējam un deistu ideju paudējam Izakam Ņūtonam šādi Dieva patvaļas akti nebija pieņemami. Viņš uzskatīja, ka Pasaules radīšanas aktā Dievs bija Pirmais Iekustinātājs, Pasaules evolūcijas Pirmcēlonis. Bet tālāk Pasaules norises ir strikti determinētas, tās nosaka Dabas likumi, nevis patvaļīgas Dieva gribas akti.

Modernās astrofizikas dati liecina, ka pasaules rašanās un evolūcijas norisē eksistē daži visai strikti nosacījumi, kas iemiesojas pašā matērijas dabā un struktūrās un nevar tikt pārkāpti. Jau minējām, ka Visuma sākotnē kodolsintēzes procesos veidojās vieglie elementi — hēlijs, litijs, deiterijs. Tālākā Visuma attīstība, kas saistīta ar smago elementu kodolu sintēzi, bez kuriem nebūtu iespējama dzīvība, izrādās strikti atkarīga no vairākiem fizikāliem lielumiem un konstantēm, no to precīzās vērtības. Vairākas šādas konstantes rakstā "Dzīvība Visumā" (" Life in the Universe ") minējis slavenais kodolfiziķis un kosmologs, Nobela prēmijas laureāts Stīvens Veinbergs. Viena no tām ir oglekļa C12 kodolu ierosinātā stāvokļa enerģija. Tās precīzai vērtībai ir izšķiroša nozīme smagāko elementu kodolsintēzes ķēdē. Izejas kodolreakcijā divi hēlija atomi savienojas, veidojot nestabilu berilija 8 (Be8) atomkodolu, kas dažkārt pirms sabrukšanas atpakaļ par hēlija atomiem absorbē vēl vienu hēlija kodolu, veidojot oglekļa 12 (C12) kodolu ierosinātā stāvoklī. Tad oglekļa 12 (C12) kodols izstaro fotonu un pārvēršas stabilā oglekļa atomā ar zemāku enerģiju. Tālākajās kodolu reakcijās ogleklis ir izejmateriāls, no kura veidojas skābeklis, slāpeklis un citi elementi, kas nepieciešami, lai rastos dzīvība. Te jāuzsver, ka hēlija kodola saķeršana berilija 8(Be8) kodolā ir rezonanses process, kursa reakcijas ātrumu konstante ir diskrēti atkarīga no reaģējošo kodolu un to reakcijas produktu enerģijām. Ja oglekļa 12 ierosinātā stāvokļa enerģija būtu nedaudz mazāka vai tikai nedaudz izskaņota no īstā "viļņu garuma", berilija 8 kodols atkal sabruktu, pirms pagūtu veidoties oglekļa atoma kodols. Tādā gadījumā Visums sastāvētu tikai no ūdeņraža un hēlija bez dzīvībai nepieciešamajiem komponentiem.

Vēl svarīgāka ir kāda cita Visuma konstante, kurai jābūt ļoti precīzi "noskaņotai". Tā ir vakuuma enerģija, t.s. kosmoloģiskā konstante, kurai bijusi būtiska loma pašā Visuma radīšanas procesa sākumā, tā sauktajā inflācijas posmā. Lai veidotos Visums, kurā būtu iespējama dzīvība, šai konstantei jābūt ar precizitāti līdz pat simt divdesmitajai decimātzīmei! Pretējā gadījumā pilns Visuma izplešanās un saraušanās cikls beigtos, pirms pagūtu veidoties dzīvība. Vai arī Visuma izplešanās notiktu tik strauji, ka zvaigznes un galaktikas vispār nevarētu veidoties.

Šos nosacījumus bieži dēvē par antropoloģisko principu. Visuma konstantes un raksturlielumi ir tieši tādi, kādi nepieciešami, lai tajā varētu eksistēt cilvēks. Tas liek domāt, ka tiešām pastāv kāds Augstāks Saprāts, kas organizējis Visumu, tā lai tajā parādītos homo sapiens . Bet varbūt to var izskaidrot ar sinerģētisko pašorganizēšanās principu, kas jau sākotnēji iemiesots pasaules primordiārajā matērijā un galu galā noved pie dzīvās dabas un homo sapiens rašanās.

Šie noteikumi tad arī ir atbilde uz Einšteina jautājumu. Varbūt Radītājs veica vairākus Pasaules radīšanas mēģinājumus, kamēr "noskaidroja" visas svarīgākās konstantes līdz nepieciešamajai precizitātei. Viena no būtiskākajām mistērijām Pasaules radīšanā ir tā, ka Dievam bija jāpakļaujas paša radītājiem dabas likumiem, ka Viņam nebija citas izvēles, lai radīšanas akta finālā rastos homo sapiens kā Dieva izpausmes objekts un garīgā saikne ar pašu Radītāju. Tā arī varētu būt atbilde uz ateistu retorisko jautājumu: "Vai visuvarenais Dievs spēj radīt tādu akmeni, kuru viņš pats nevar pacelt?" Tieši šajā jautājumā ietvertais loģiskais paradokss izraisa pareizo atbildi — mēs sastopamies ar divu Lielo patiesību komplementāro pāri: brīvību un nepieciešamību vai arī indeterminismu un determinismu. Tas nosaka Radītāja rīcības iespējas. Šai kontekstā angļu astrofiziķis Stīvens Hokings, diskutējot par vienpusīgu determinisma dominanti, secina: "Ja viss ir determinēts, tad vienmēr var apgalvot, ka zinātnes likumi ir Dieva gribas izpausme." Bet tieši šajā apgalvojumā nav grūti saskatīt iekšējo pretrunu. Savukārt Alberts Einšteins vēstulē Bornam iebildumus pret kvantu fizikas statistisko interpretāciju un no tās izrietošo indeterminismu pauž, ironiski izsaucoties: "Es neticu, ka Dievs rada dabas likumus ar spēļu kauliņu palīdzību." Un ar dziļu bijību pret orientālās filozofijas spēju intuitīvi ieskatīties lietu būtībā atcerēsimies, ka šī problēma traktēta senajā budistu Avatamsakasūtrā. Ne Liktenis, ne Dieva griba, ne akls gadījums viens pats nenosaka cilvēka dzīvi, to nosaka "parādība secība, kuras īstenais avots ir cēloņu un nosacījumu uzkrāšanās".

Tātad likumsakarīgas nepieciešamības (determinisma) un stohastiskas nejaušības (indeterminisma) daoiski duālistiskā saspēle, iespējams, nosaka kā Dieva, tā cilvēka rīcības iespējas.

Te gan jāatceras, ka dabas norisēs, kas notiek termodinamiski izteiktos nelīdzsvarotos procesos, visniecīgākā fluktuācija var izraisīt neparedzamas enerģētiski grandiozas dinamiski nelineāras sekas. Atcerēsimies šķietami paradoksālo "butterfly" efektu: tauriņa spārnu vēdas var izraisīt mežonīgu tornado, cilvēka kliedziens — sniega lavīnu. Atcerēsimies, ka pēc Lielā Sprādziena, lai veidotos asimetriska pasaules uzbūve tikai no vielas, kurā antivielas eksistence ir gandrīz neiespējama, pēcsprādziena fāzē vajadzēja veidoties pavisam niecīgam vielas pārākumam pār antivielu — attiecībā 1:1010. Pretējā gadījumā vielas un antivielas elementārdaļiņas savstarpēji anihilētos un pasaule ietu bojā jau savas eksistences pirmajā sekundē. Kāds bija cēlonis šai nelielajai fluktuācijai, kas sākotnēji izraisīja niecīgo vielas pārsvaru pār antivielu un galarezultātā izveidoja Visumu no stabilām vielas elementārdaļiņām — elektroniem, protoniem un neitroniem? Vai tās bija nejaušas, tīri stohastiskas gadījuma fluktuācijas vai apzināts Radītāja gribas akts? Ja pieņemam otro variantu, tad kāpēc gan tālākajos Visuma un vēlāk dzīvības attīstības posmos dažādos kritiskos mezglu punktos, kad visu virzību nosaka šķietami gadījuma fluktuācijas, nevarētu īstenoties Dieva gribas izpausmes moments? Tad varētu uzskatīt, ka Dieva rīcības brīvību lielākos vai mazākos laika sprīžos ierobežo Viņa paša radītie determinētie dabas likumi, bet tieši šajos kritiskajos tālākās attīstības alternatīvajos mezgla punktos Dievam paveras iespēja brīvi iejaukties un notikumus pagriezt vēlamā virzienā.

Pārrunās par Dieva rīcības iespējām esam nonākuši gaismas un ēnas , rembrantiskās chiaroscuro robežjoslā, kurā racionālais, analītiski domājošais prāts saplūst ar intuitīvo, mistisko pasaules uztveri. Un tieši tumsas puse šajos gaismas un tumsas daoiskajos pretmetos simbolizē Dieva būtības neizdibināmību prāta analītisko iespēju robežās. Lielās patiesības izzināšanai tīrā analītiskā prāta puse ir jāpapildina ar tās pretmetu — intuitīvo, misticismā gremdēto pasaules izziņas pusi. Tikai abu simbioze spēj nodrošināt iespēju ieskatīties lietu un parādību dziļākajā būtībā.

Eseja un attēls no E.I.Siliņa grāmatas "Lielo patiesību meklējumi"\Vizualizēts Lielā Sprādziena (Big bang) scenārijs