Latviešu valoda — mūsu un valsts valoda

Latvijas inteliģence sarunā par Valsts valodas likumu

14.jūlija atbildīgajā sarunā Rīgas pilī ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu: Aivars Borovkovs, Jānis Stradiņš, Māra Zālīte;

Rafi Haradžanjans, Rihards Bērugs ;

Grigorijs Krupņikovs, Linda Kovaļevska, Atis Lejiņš;

Valsts prezidente

Anda Līce, Džemma Skulme, Atis Lejiņš, Jānis Stradiņš;

Normunds Rudevičs, Viktors Avotiņš, Nils Muižnieks;

Raita Karnīte, Olafs Brūvers Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Trešdien, 14.jūlijā, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Rīgas pilī tikās ar inteliģences pārstāvjiem, lai uzklausītu viņu viedokļus attiecībā uz Valsts valodas likumu. Ievadot tikšanos, Valsts prezidente informēja, ka saistībā ar šo likumu viņai bijušas konsultācijas un sarunas gan ar juristiem, Saeimas frakciju pārstāvjiem un valodas speciālistiem, gan ar ārpolitikas ekspertiem un ārvalstu diplomātiem. Prezidente aicināja tikšanās dalībniekus izteikt savus apsvērumus, vai Valsts valodas likums savā patlabanējā redakcijā atbilst tajā formulētajiem mērķiem un saskan ar Latvijas starptautiskajām saistībām un virzību uz Eiropas Savienību. Valsts prezidente atgādināja, ka decembrī Helsinkos tiks spriests par to, vai būtu vēlams paplašināt Eiropas Savienību, un, ja tiktu pieņemts lēmums par paplašināšanu, tad — kuras valstis aicināt uz sarunām un kuras ne. Protams, nav tādu solījumu — ja mēs izdarīsim to un to, tad tiksim uzaicināti. Bet ir lietas, kas uzreiz var aizslēgt durvis uz šādām sarunām. Šādā aspektā būtu aplūkojams arī Valsts valodas likums. Netiek apšaubīts tā 1. un 2.pants, kas konceptuāli apstiprina šī likuma mērķi nodrošināt latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību un nosaka valsts valodas lietošanu un aizsardzību. To, ka likums netiek konceptuāli apšaubīts, prezidentei telefona sarunā apliecinājis Stroubs Talbots, kā arī teikušas vairākas citas ārvalstu amatpersonas. Tomēr vairāki citi panti un punkti izraisa iebildes, ko nevar atstāt bez ievērības.

Valsts cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers rakstiski iesniedza Valsts prezidentei biroja atzinumu par likuma atbilstību starptautiskajām cilvēktiesību normām. (To publicējam atsevišķi.) Diskusijā piedalījās Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš, ZA Ekonomikas institūta direktore, ZA korespondētājlocekle Raita Karnīte, Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš, PBLA pārstāvniecības vadītāja Linda Kovaļevska, Rakstnieku savienības priekšsēdis Valdis Rūmnieks, dzejnieces Anda Līce un Māra Zālīte, gleznotāja Džemma Skulme, Saeimas deputāts Normunds Rudevičs, Ebreju kopienas priekšsēdis Grigorijs Krupņikovs, Juristu biedrības vadītājs Aivars Borovkovs, Cilvēktiesību un etnisko studiju centra vadītājs Nils Muižnieks, žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viktors Avotiņš un Eiropas kustības Latvijā prezidents Ainārs Dimants. Tālāk publicējam Māras Zālītes teikto, kas lielā mērā atspoguļo visu to runātāju viedokli, kuri izteicās par likuma izsludināšanu. Viņu bija apmēram puse. Otra puse iestājās par likuma nodošanu Saeimai otrreizējai caurlūkošanai.

Iebilstot pret likuma izsludināšanu tā pašreizējā redakcijā, Nils Muižnieks uzsvēra, ka jebkuram labam likumam jāatbilst trim galvenajiem kritērijiem — tam jābūt juridiski sakārtotam, izpildāmam un saskaņotam ar starptautiskajām saistībām. Turpretim Saeimas atbalstītais likums neatbilst nevienai no šīm prasībām. Līdzīgas domas izteica arī Grigorijs Krupņikovs: "Šis likums nav izpildāms daudzos punktos, sākot ar normu par dokumentu iesniegšanu latviešu valodā. Ap likumu sacelts tāds patoss, it kā būtu apdraudēta Latvijas pastāvēšana. Tas nesaskan ar reālo situāciju. Pašreizējā gaisotne atgādina to ažiotāžu, kas bija sacelta jautājumā par Latvijas pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem, kas dzimuši Latvijā pēc neatkarības pasludināšanas. Toreiz pret to bija milzu kampaņa, tika izdota milzu nauda, bet praksē šīs tiesības izmantojuši tikai apmēram simt cilvēki. Turklāt likuma izsludināšana lielā sabiedrības daļā radītu izstumtības sajūtu."

Sarunas nobeigumā Vaira Vīķe–Freiberga pateicās par līdzdalību diskusijā un vēlreiz uzsvēra, ka izšķiršanās būs ļoti grūta.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Valsts prezidentes atdots

otrreizējai caurlūkošanai Saeimā

Valsts valodas likums

1.pants. Šā likuma mērķis ir nodrošināt:

1) latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību;

2) latviešu tautas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu;

3) tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā;

4) mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas;

5) latviešu valodas ietekmes palielināšanu Latvijas kultūrvidē, veicinot ātrāku sabiedrības integrāciju.

 

2.pants.

(1) Likums nosaka valsts valodas lietošanu un aizsardzību valsts un pašvaldību iestādēs, tiesās un tiesu sistēmai piederīgās iestādēs, kā arī citās iestādēs, organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās), izglītības sfērā un citās sfērās.

(2) Valodas lietošana privātās iestādēs, organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) un attiecībā uz pašnodarbinātajām personām tiek regulēta gadījumos, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (sabiedrisko drošību, veselību, morāli, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību, informācijas un dažāda veida ziņojumu sniegšanu).

(3) Likums neattiecas uz valodu lietošanu Latvijas iedzīvotāju neoficiālajā saziņā, nacionālo un etnisko grupu iekšējā saziņā, kā arī reliģisko organizāciju dievkalpojumos, ceremonijās, rituālos un cita veida reliģiskajā darbībā.

 

3.pants.

(1) Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda.

(2) Latvijas Republikā ikvienam ir tiesības vērsties ar iesniegumiem un sazināties valsts valodā iestādēs, sabiedriskajās un reliģiskajās organizācijās, uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās).

(3) Valsts nodrošina latviešu zīmju valodas attīstīšanu un lietošanu saziņai ar nedzirdīgajiem cilvēkiem.

(4) Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

 

4.pants.

Valsts nodrošina lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju (autohtonu) valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

 

5.pants.

Ikviena cita Latvijas Republikā lietotā valoda, izņemot lībiešu valodu, šā likuma izpratnē ir uzskatāma par svešvalodu.

 

6.pants.

(1) Valsts un pašvaldību iestāžu, tiesu un tiesu sistēmai piederīgo iestāžu, valsts un pašvaldību uzņēmumu, kā arī to uzņēmējsabiedrību darbiniekiem, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai.

(2) Privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbiniekiem, kā arī pašnodarbinātajām personām valsts valoda jālieto tad, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (sabiedrisko drošību, veselību, morāli, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību, informācijas un dažāda veida ziņojumu sniegšanu).

(3) Privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbiniekiem, kā arī pašnodarbinātajām personām, kuras, pamatojoties uz likumu vai citu normatīvu aktu, veic noteiktas publiskas funkcijas, jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams attiecīgo funkciju veikšanai.

(4) Ārvalstu speciālistiem un uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) ārvalstu pārvaldes locekļiem, kuri strādā Latvijā, jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai, vai pašiem jānodrošina tulkojums valsts valodā.

(5) Valsts valodas zināšanu apjomu, kāds nepieciešams šā panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā minētajām personām, kā arī valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību nosaka Ministru kabinets.

 

7.pants.

(1) Valsts un pašvaldību iestādēs, tiesās un tiesu sistēmai piederīgās iestādēs, uzņēmējsabiedrībās, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, kā arī valsts vai pašvaldību uzņēmumos sēžu un citu darba sanāksmju valoda ir valsts valoda. Ja rīkotājs uzskata par nepieciešamu sanāksmes laikā lietot svešvalodu, tas nodrošina tulkojumu valsts valodā.

(2) Visos citos gadījumos sēdēs un citās darba sanāksmēs, lietojot svešvalodu, rīkotājs nodrošina tulkojumu valsts valodā, ja to pieprasa kaut viens no sanāksmes dalībniekiem.

 

8.pants.

(1) Valsts un pašvaldību iestādēs, tiesās un tiesu sistēmai piederīgās iestādēs, valsts un pašvaldību uzņēmumos, kā arī uzņēmējsabiedrībās, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, lietvedībā un dokumentos lietojama valsts valoda. Sarakste un cita veida saziņa ar ārvalstīm var notikt svešvalodā.

(2) Privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbiniekiem, kā arī pašnodarbinātajām personām valsts valoda lietvedībā un dokumentos jālieto tad, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (sabiedrisko drošību, veselību, morāli, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību, informācijas un dažāda veida ziņojumu sniegšanu).

(3) Privātām iestādēm, organizācijām, uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) un pašnodarbinātajām personām, kuras, pamatojoties uz likumu vai citu normatīvu aktu, veic noteiktas publiskas funkcijas, lietvedībā un dokumentos, kas saistīti ar attiecīgo funkciju izpildi, lietojama valsts valoda.

(4) Statistiskie pārskati, gada pārskati, grāmatvedības uzskaites dokumenti un citi dokumenti, kuri, pamatojoties uz likumu vai citu normatīvu aktu, iesniedzami valsts vai pašvaldību iestādēs, sastādāmi valsts valodā.

 

9.pants.

Fizisko un juridisko personu līgumi par ārstniecības, veselības aprūpes, sabiedriskās drošības un citu sabiedrisku pakalpojumu sniegšanu Latvijas teritorijā slēdzami valsts valodā. Ja līgumi ir svešvalodā, tiem pievienojams tulkojums valsts valodā.

 

10.pants.

(1) Ikviena iestāde, organizācija un uzņēmums (uzņēmējsabiedrība) nodrošina valsts valodā noformētu dokumentu pieņemšanu un izskatīšanu.

(2) Valsts un pašvaldību iestādes, tiesas un tiesu sistēmai piederīgās iestādes, kā arī valsts vai pašvaldību uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) no personām pieņem un izskata dokumentus tikai valsts valodā, izņemot šā panta trešajā un ceturtajā daļā un citos likumos noteiktos gadījumus. Šā panta noteikumi neattiecas uz personu iesniegumiem policijas un ārstniecības iestādēs, glābšanas dienestos un citās iestādēs steidzamos medicīniskās palīdzības izsaukuma gadījumos, noziegumu izdarīšanas vai citu likumpārkāpumu gadījumos, kā arī tad, kad tiek izsaukta neatliekama palīdzība ugunsgrēka, avārijas vai citos nelaimes gadījumos.

(3) Dokumentus svešvalodā no personām pieņem, ja tiem pievienots Ministru kabineta noteiktajā kārtībā vai notariāli apliecināts tulkojums valsts valodā. Dokumentiem, kas izsniegti Latvijas teritorijā līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai, tulkojums valsts valodā nav nepieciešams.

(4) Valsts un pašvaldību iestādes, organizācijas un uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) no ārvalstīm saņemtos dokumentus var pieņemt un izskatīt bez tulkojuma valsts valodā.

 

11.pants.

(1) Publiskos pasākumos lietojama valsts valoda. Ja tiek lietota svešvaloda, rīkotājam jānodrošina tulkojums valsts valodā.

(2) Valodas lietošanu sapulcēs, gājienos un piketos nosaka likums "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem".

(3) Starptautiskajos pasākumos, kuri notiek Latvijas teritorijā, viena no darba valodām ir valsts valoda un pasākuma rīkotājs nodrošina tulkojumu valsts valodā. Ministru kabineta noteiktajos gadījumos Valsts valodas centrs pasākuma rīkotāju no šādas prasības var atbrīvot.

 

12.pants.

Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienībās lietojama tikai valsts valoda, izņemot gadījumus, kad citos likumos vai Latvijas Republikas starptautiskajos līgumos, kā arī starptautiskajos līgumos par Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanos starptautiskajās operācijās vai mācībās paredzēts citādi.

 

13.pants.

Tiesvedība Latvijas Republikā notiek valsts valodā. Tiesības lietot tiesā svešvalodu nosaka tiesu iekārtu un procesuālo kārtību regulējošie likumi.

 

14.pants.

Latvijas Republikā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā. Valsts valodas lietošanu izglītībā nosaka izglītību regulējošie likumi.

 

15.pants.

Zinātnisko grādu iegūšanai nepieciešamie darbi iesniedzami valsts valodā vai svešvalodā ar pievienotu izvērsta kopsavilkuma tulkojumu valsts valodā. Publiskā aizstāvēšana var notikt valsts valodā vai svešvalodā — pēc vienošanās ar autoru un ar attiecīgās zinātnisko grādu piešķiršanas padomes akceptu.

 

16.pants.

Sabiedrības saziņas līdzekļu raidījumu valodu nosaka Radio un televīzijas likums.

 

17.pants.

(1) Publiski demonstrējamās kinofilmas, videofilmas un to fragmenti ieskaņojami vai dublējami valsts valodā vai arī līdztekus oriģinālajam skaņas pavadījumam nodrošināmi ar subtitriem valsts valodā, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas.

(2) Pirmsskolas vecuma bērniem paredzētās filmas ieskaņojamas vai dublējamas valsts valodā.

(3) Šajā pantā minētajos gadījumos papildus ir pieļaujami arī subtitri svešvalodā. Subtitriem valsts valodā ierādāma galvenā vieta, un formas vai satura ziņā tie nedrīkst būt mazāki vai šaurāki par subtitriem svešvalodā.

 

18.pants.

(1) Latvijas Republikā vietu nosaukumi veidojami un lietojami valsts valodā.

(2) Latvijas teritorijā dibināto iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumi veidojami un lietojami valsts valodā, izņemot citos likumos noteiktos gadījumus.

(3) Šā likuma 11.pantā minēto pasākumu nosaukumi veidojami un lietojami valsts valodā, izņemot citos likumos noteiktos gadījumus.

(4) Lībiešu krasta teritorijā vietu nosaukumi, iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumi, kā arī šajā teritorijā notiekošo pasākumu nosaukumi tiek veidoti un lietoti arī lībiešu valodā.

(5) Nosaukumu veidošanu un lietošanu reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

 

19.pants.

(1) Personvārdus atveido saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām un raksta atbilstoši spēkā esošajām literārās valodas normām, ievērojot šā panta otrās daļas noteikumus.

(2) Personas pasē vai dzimšanas apliecībā papildus personas vārdam un uzvārdam, kas atveidots atbilstoši spēkā esošajām latviešu valodas normām, norādāma šīs personas dzimtas uzvārda vēsturiskā forma vai citas valodas personvārda oriģinālforma latīņalfabētiskajā transliterācijā, ja persona vai nepilngadīgas personas vecāki to vēlas un var to apliecināt dokumentāri.

(3) Vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju, kā arī citu valodu personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

 

20.pants.

Iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) zīmogu un spiedogu teksti, kā arī veidlapu teksti sarakstei Latvijas teritorijā veidojami valsts valodā. Veidlapās, kuras izmanto sarakstei ar ārvalstīm, paralēli zīmogu, spiedogu un veidlapu tekstam valsts valodā pieļaujama arī svešvalodu lietošana.

 

21.pants.

(1) Ikvienam uzrakstam, izkārtnei, afišai, plakātam, paziņojumam vai citam ziņojumam, kas paredzēts sabiedrības informēšanai sabiedrībai pieejamās vietās, jābūt valsts valodā.

(2) Latvijā ražoto preču etiķetēs un marķējumā ietvertajai informācijai, lietošanas instrukcijām, uzrakstiem uz saražotās produkcijas, tās iesaiņojuma vai konteinera jābūt valsts valodā. Ja līdztekus valsts valodai lietota arī svešvaloda, tekstam valsts valodā ierādāma galvenā vieta, un formas vai satura ziņā tas nedrīkst būt mazāks vai šaurāks par tekstu svešvalodā. Šie noteikumi neattiecas uz eksportam paredzētajām precēm.

(3) Ikvienai importētai precei, kuras marķējumā, lietošanas instrukcijā, garantijas dokumentos vai tehniskajā pasē ietvertā informācija ir svešvalodā, pievienojams šīs informācijas tulkojums valsts valodā.

(4) Valsts valodas lietošanu informācijā, kā arī gadījumus, kad līdztekus valsts valodai pieļaujama svešvalodu lietošana, reglamentē Ministru kabinets.

 

22.pants.

(1) Speciālajā mācību literatūrā, tehniskajā un lietvedības dokumentācijā lietojama vienota terminoloģija. Terminu veidošanu un lietošanu nosaka Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija (turpmāk — Terminoloģijas komisija). Jauni termini un to definīciju standarti lietojami oficiālajā saziņā tikai pēc apstiprināšanas Terminoloģijas komisijā un publicēšanas laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

(2) Terminoloģijas komisijas nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

 

23.pants.

(1) Oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas.

(2) Latviešu literārās valodas normas kodificē Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija.

(3) Latviešu valodas ekspertu komisijas nolikumu un latviešu literārās valodas normas apstiprina Ministru kabinets.

 

24.pants.

(1) Valsts institūcijām ir pienākums nodrošināt materiālo bāzi latviešu valodas izpētei, kopšanai un attīstīšanai.

(2) Valsts nodrošina valsts valodas politikas izstrādi, ietverot tajā latviešu valodas zinātnisku izpēti, aizsardzību un mācīšanu, sekmējot latviešu valodas lomas palielināšanu tautsaimniecībā, kā arī veicinot indivīda un sabiedrības izpratni par valodu kā nacionālu vērtību.

 

25.pants.

Par šā likuma normu neievērošanu vainīgās personas saucamas pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā.

 

26.pants.

(1) Šā likuma ievērošanu Latvijas Republikā pārrauga Valsts valodas centrs.

(2) Valsts valodas centrs ir Tieslietu ministrijas pārraudzībā, tā nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

Pārejas noteikumi

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Latvijas Republikas Valodu likums (Latvijas PSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1989, 20.nr.).

2. Ministru kabinets līdz 2000.gada 1.janvārim pieņem šajā likumā minētos normatīvos aktus un apstiprina Latviešu valodas ekspertu komisijas un Terminoloģijas komisijas nolikumus.

Likums Saeimā pieņemts 1999.gada 8.jūlijā.

Dzejniece Māra Zālīte:

Valsts valodas likuma teksti un zemteksti

Valsts valodas likumu tā nozīmes un svarīguma ziņā es gribētu pielīdzināt Latvijas valsts neatkarības deklarācijai. Valsts valodas likums nav ietilpināms nedz lingvistikas, nedz jurisdikcijas rāmjos. No šiem trim vārdiem — valsts valodas likums es gribētu uzsvērt pirmo: valsts. Jo šī likuma mērķis savā patiesajā konsekvencē ir valsts drošība un valsts integritāte. Likums savā pašreizējā redakcijā ir sasniedzis kompromisu robežu, kuru pārkāpjot, mēs nonākam pie reālas divvalodības situācijas, kas ir taisnākais ceļš uz divkopienu sabiedrību. Tas, savukārt, ir pilnīgā pretrunā ar valsts deklarētajiem centieniem pēc integrētas sabiedrības, turklāt divkopienu valsts mūsu ģeopolitiskajā un postkoloniālajā situācijā ir potenciāli bīstama. Histēriskā reakcija uz šo likumu, ko organizē spēki, kuru lojalitāte Latvijas valstij ir, maigi izsakoties, apšaubāma, tikai apliecina šī likuma nozīmi tālākā Latvijas kā neatkarīgas valsts ilglaicīgā pastāvēšanā. Šī likuma spēkā stāšanās ir ļoti reāls solis sabiedrības integrācijas virzienā, kas noteiktās aprindās mazina cerības uz revanšu. Latvija, sperdama šo soli, mazina iespējas paturēt krievvalodīgo sabiedrības daļu vienīgi krievvalodīgā informācijas telpā, kā tas lielā mērā bijis līdz šim. Šī informācijas telpa satur sevī daudzus dezinformācijas elementus un tiek izmantota politiskām manipulācijām, par ko pārliecināmies arī šajās dienās.

No juridiskām nepilnībām nav pasargāts neviens likums nevienā valstī.

Šis likums ir Saeimas daudzu gadu darba rezultāts, un tas pieņemts ar ievērojamu balsu vairākumu.

Neizsludināt šo likumu, manuprāt, nozīmētu Latvijas kā valsts neizlēmību sev vitāli svarīgā interešu sfērā. Neizsludinot šo likumu, Latvijas valsts attālinātu no sevis galveno iekšpolitisko uzdevumu — integrētas sabiedrības veidošanu uz valsts valodas bāzes, un audzētu spriedzi sabiedrībā.

Aicinu Valsts prezidenti izsludināt likumu kā spēkā stājušos. Nešaubos par prezidentes spēju Saeimas pieņemto likumu argumentēt un aizstāvēt gan starptautiskajās institūcijās, gan pašmāju oponentu vidū.

Valsts cilvēktiesību birojs:

Par valsts valodas likuma atbilstību starptautiskajām cilvēktiesību normām

Valsts cilvēktiesību birojs ir gandarīts, ka jau likuma apspriešanas gaitā ir tikuši ņemti vērā atsevišķi biroja priekšlikumi un normu redakcijas, taču, analizējot pašreiz pieņemto likumu, ir radušies vairāki iebildumi un ieteikumi, pamatojoties uz Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību aizsardzības jomā un iesākto ceļu — tiesību normu pielāgošanai Eiropas Savienības kritērijiem un arī ņemot vērā reālo situāciju valstī, vēsturisko un tiesisko aspektu.

Tā kā LR Satversmei un starptautiskiem līgumiem Latvijā ir augstāks juridisks spēks nekā likumam, tādēļ arī likuma "Par valsts valodu" normas ir jāskata šo tiesību aktu kontekstā.

Birojs atzīst, ka likuma mērķis, nozīme un ietvari, kas noteikti 1. un 2.pantā ir leģitīmi un saprotami un nav pretrunā ar LR Satversmi vai starptautiskajām saistībām. Šāds likuma gars jāņem vērā, veidojot katru nākamo likuma normu, taču šie pamatprincipi diemžēl ne visos turpmākajos likuma pantos ir ievēroti, un atsevišķas normas nedarbojas likuma mērķa sasniegšanai. Jāatzīmē, ka, analizējot likuma tekstu, birojs ir saskatījis ne tik daudz cilvēktiesību pārkāpumus vai ierobežojumus, bet gan likuma slikto juridisko kvalitāti un nekonkrētos normu formulējumus, kas, turpmāk interpretējot, varētu šādus pārkāpumus izraisīt.

Valsts valodas jautājums ir svarīgs katrā valstī gan tās suverenitātes saglabāšanai, gan pamatnācijas un etnisko minoritāšu tiesību līdzvērtīgam nodrošinājumam, taču situācija, kas vēsturiski izveidojusies Latvijā, šī jautājuma noregulēšanā ir īpaši būtiska un prasa precīzu regulējumu un striktu vienveidīgu interpretāciju.

Eiropas tiesas skaidrojumā teikts — lai likumā noteiktais ierobežojums būtu atbilstīgs starptautisko cilvēktiesību normām vai konkrēti Eiropas cilvēktiesību konvencijai, tam ir jābūt labi un vienveidīgi izprotamam, tā formulējums nedrīkst būt pārāk plašs un izplūdis.

Diemžēl pašreiz pieņemtais likums satur ne mazums vispārīgu un plaši interpretējamu jēdzienu un normu, kas netiek likuma tekstā konkrēti definēti un izskaidroti, un, pēc biroja uzskata, nākotnē tas varētu radīt daudz neskaidrību likuma piemērošanā.

Kā redzams jau pašlaik, vispārīgie, plaši izprotamie formulējumi pieļauj arī negatīvu, pat pilnīgi pretēju interpretāciju, kas rada spriedzi valstī pamatnācijas un mazākumtautību starpā.

Tādēļ, pirmkārt, lai nepieļautu indivīda brīvību izvēlēties sazināšanās valodu pārkāpumus un veicinātu vienotu likuma piemērošanu, likumā būtu precīzi jādefinē termini "iedzīvotāju neoficiālā saziņa", "etnisko grupu iekšējā saziņa" (2.pants), "publisks pasākums", "starptautisks pasākums" (11.pants), kā arī jāizskaidro, kas šī likuma izpratnē ir "informācijas un dažāda veida ziņojumu sniegšana" (2.pants), "privātās iestādes, kas veic noteiktas publiskās funkcijas" — kādas iestādes un kādas funkcijas (6., 8.pants).

Valsts valodas jautājums skar kā etnisko minoritāšu tiesības, tā arī attiecināms uz ikvienai personai piemītošo vārda, uzskatu un izteiksmes brīvību. Indivīda izvēle lietot valodu, lai realizētu savas izteiksmes brīvību, ir šīs brīvības neatņemama sastāvdaļa, jo vārda brīvība paredz ne vien saziņas satura aizsardzību, bet aizsargā arī saziņas līdzekli, t.i., valodu.

Latvija ir parakstījusi Eiropas Padomes 1995.gada Konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, līdz ar to apņemoties ieviest šīs konvencijas standartus savā likumdošanā un praksē un vēlāk to atzīt par juridiski saistošu.

LR Satversmes 100.pants valstī konstitucionālā līmenī nostiprina ikviena tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju.

1966.gada ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19.panta 2.daļa paredz katra cilvēka tiesības paust savus uzskatus, kas ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt visu veidu informāciju un idejas neatkarīgi no valsts robežām mutiski, rakstiski, drukājot vai mākslinieciskās izpausmes formās, vai citādā veidā pēc savas izvēles. 1950.gada Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pants paredz līdzīgus noteikumus indivīda izteiksmes brīvības aizsardzībā.

Minētie dokumenti paredz arī iespēju uz likuma pamata ierobežot indivīda izteiksmes brīvību, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, aizsargātu veselību vai morāli, vai citu cilvēku tiesības un brīvības. Šādiem ierobežojumiem jābūt noteiktiem ar likumu, nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā un, nosakot tos, jāievēro samērīguma princips .

Augstākminētie kritēriji netiek ievēroti likuma "Par valsts valodu" 2.panta 2.daļā, 6.panta 2.daļā un 8.panta 2.daļā. Šajās tiesību normās kā vienīgais kritērijs valodas lietošanas ierobežojumam ir "ja darbība skar likumīgās sabiedrības intereses", kas ir atkal plaši saprotams jēdziens, kā arī netiek nodrošināts proporcionalitātes (samērīguma) princips, kas paredz, ka sabiedrības iegūtajam labumam jābūt lielākam nekā indivīda tiesību ierobežojumam. Vairākus būtiskus jautājumus likums ļauj noregulēt Ministru kabinetam (10.panta 3.daļa, 11.panta 3.daļa), ko nevar uzskatīt par likumā noteiktu. Līdz ar to rodas pretruna ar starptautisko tiesību standartiem.

Augstākminētie panti skar darbību privātajā sektorā, kas tiek uzskatīts par galveno, kurā aizsargājamas pamatbrīvības un kurā jāgarantē vislielākā aizsardzība pret valsts iejaukšanos. Valodas lietošanas reglamentācija privātā sfērā neapšaubāmi skar individuālās cilvēka tiesības, tādēļ šim likumam jāatbilst kā starptautiskajiem standartiem par valodas lietošanu, tā arī Latvijas likumdošanā noteiktajiem indivīda tiesību standartiem.

Gan ANO pakta, gan Eiropas cilvēktiesību konvencijas izpratnē izteiksmes brīvība tiek attiecināta ne tikai uz politiskajām, kultūras vai mākslas aktivitātēm, bet arī uz jebkādiem jaunumiem vai informāciju, jebkādiem komerciāliem pasākumiem vai zīmēm.

Šo starptautisko dokumentu izpratnē jebkāds mēģinājums ierobežot indivīda tiesības izvēlēties sazināšanās valodu privātajā sfērā nepamatoti ierobežo indivīda izteiksmes brīvību. Minēto dokumentu izpratnē jēdziens "privātā sfēra" attiecas ne tikai uz visu to, kas notiek "aiz slēgtām durvīm, ģimenes un draugu vidū". Tas fakts, ka darbību var vērot sabiedrība vai ka tajā ir iesaistīta sabiedrība, piemēram, uzstāšanās skatītāju priekšā, nebūt neattiecina šo darbību uz valsts sektoru. Saimnieciskā dzīve, tajā skaitā privātā uzņēmējdarbība, pat ja tajā kopumā nodarbināts ievērojams cilvēku skaits, attiecināma uz privāto sfēru. Tas, protams, neattiecas uz privāto iestāžu darbību publiskajā sfērā, kur ir svarīga to pieejamība valsts valodā, taču likumā šādi gadījumi jāreglamentē konkrēti un vienveidīgi izprotami.

Lai gan likums "Par valsts valodu" pašlaik šos jautājumus regulē visai nekonkrēti, pakļaujot normas brīvai ierēdņu interpretācijai, tomēr birojs šeit saskata valsts pārlieku iejaukšanos privātajā sfērā.

Gribētu vērst uzmanību vēl uz atsevišķām likuma normām, kur saskatāmas pretrunas un būtu nepieciešami labojumi indivīdu tiesību efektīvākai nodrošināšanai, kā arī varētu rasties neskaidrības likuma piemērošanā.

7.panta 1.daļa

Formulējumam "sēde un cita darba sanāksme" nav tverams raksturs, jo īpaši privātajā sfērā, kur šī darba sanāksme var būt ļoti neformāla, kā arī darbinieku savstarpējā komunikācija nav atdalāma no oficiālas apspriedes. Iesakām izteikt 7.panta 2.daļu šādā redakcijā — visos citos ar likumu noteiktos gadījumos...

10.panta 2. un 3.daļā ietvertās prasības iesniegt iesniegumus valsts un pašvaldību iestādēs tikai valsts valodā, pēc biroja uzskata, pašreizējā situācijā samazinās valsts un pašvaldību iestāžu pieejamību indivīdam, kas ir svarīgs indivīda tiesību nodrošinājuma un administratīvā procesa princips, kā arī būtiski mazinās iespēju aizstāvēt savas likumīgās tiesības un intereses valsts valodā nerunājošām personām, kam atsevišķos valsts reģionos ir visai liels īpatsvars.

Savukārt 10.panta 3.daļā minētā notariāli apstiprinātā tulkojuma nepieciešamība, ņemot vērā sociālo situāciju Latvijā, var veicināt diskrimināciju pēc mantiskā stāvokļa, jo maznodrošinātajām personām nebūs iespējas šādus dokumentus iesniegt.

11.pants

Birojs iesaka svītrot 11.panta 1.daļu, jo pašreizējā redakcijā tā nav reāli piemērojama, un tulkojums visu veidu pasākumiem nav iespējams, kā arī var aizskart mazākumtautību kultūras tiesības.

Otrs variants ir to sīki reglamentēt.

14.pants

Papildināt 14.pantu ar teikumu "Valsts veicina etniskajām grupām pamatizglītības iegūšanu dzimtajā valodā."

17.pants

Šī norma nedrīkstētu novest pie tā, ka līdz ar kinofilmu un videofilmu dublēšanu un titrēšanu valsts valodā, kas prasīs no valsts finansu līdzekļus, samazinās iespēja iegūt informāciju, baudīt pasaules mākslas un kultūras sasniegumus.

18.pants

1. un 2.daļas nosacījumi par vietu un uzņēmumu nosaukumiem uzskatāmi par iejaukšanos personas privātajā dzīvē, ja tas nav konkrēti atrunāts citos likumos un ja sabiedrības ieguvums no tā nav lielāks kā līdz ar to nodarītais zaudējums indivīdam.

19.pants

Tam būtu jāatrisina pašlaik pastāvošā problēma ar personas vārdu un uzvārdu automātisko latviskošanu, kas skar personas tiesības uz identitāti, t.sk. vārdu, kas ir būtiskas indivīda tiesības, kuru ierobežojumam jābūt likumīgi pamatotam un nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā. Tā kā svarīga ir arī svešvārdu integrācija, ideāli būtu rast kompromisu ļaut personai pašai izvēlēties, vai rakstīt oriģinālo vai latviskoto vārda variantu pasē. Ieteiktu papildināt 19.pantu ar 4.daļu šādā redakcijā: "Augstākminēto noteikumu ieviešana nenozīmē jebkādu vārda maiņu pret attiecīgās personas gribu."

21.pants

1.daļas formulējumam ir pilnībā aizliedzoša forma, respektīvi, tas nepieļauj izņēmumus vai divu valodu vienlaicīgu lietošanu.

Šis pants vienlīdz attiecināms gan uz valsts, gan privāto sfēru, un šeit pastāv pretruna ar starptautiskajām tiesību normām un praksi, jo var būt ierobežojumi minoritāšu valodu lietošanā, taču nav pieļaujams aizliegt valodu pilnībā. Minētā norma uzskatāma arī par vārda un izteiksmes brīvības ierobežojumu, jo izteiksmes brīvība sevī ietver gan verbālo komunikāciju, gan vārda materiālo formu (rakstīts vārds).

Ieteikums — izteikt 21.panta 1.daļu šādā redakcijā: "Atklātiem ziņojumiem, izkārtnēm, afišām, plakātiem, reklāmām, paziņojumiem vai citiem ziņojumiem, kas paredzēti sabiedrības informēšanai sabiedrībai pieejamās vietās, jābūt valsts valodā. Ja līdztekus valsts valodai tiek lietota svešvaloda, tekstam valsts valodā ierādāma galvenā vieta un formas vai satura ziņā tas nedrīkst būt mazāks vai šaurāks par tekstu svešvalodā."

Papildus augstākminētajam birojs vēlētos norādīt, ka pašreizējais likums paredz daudz aizliedzošu priekšrakstu, taču neietver pozitīva rakstura normas valodas ieviešanā un apguves veicināšanā. Līdz ar to netiek veicināta cieņa pret valsts valodu no cittautiešu puses un pozitīvais pienākums to mācīties un lietot, kas ir ļoti svarīgs integrācijai un pozitīvai attieksmei pret valsti vispār.

Ņemot vērā augstākminēto, birojs uzskata, ka pašreizējais likums ir spējīgs darboties, tikai to mērķtiecīgi, konsekventi un profesionāli interpretējot, par pamatu ņemot Latvijai saistošos starptautiskos dokumentus un LR Satversmi, vai arī pirms izsludināšanas jādod iespēja to vēlreiz konstruktīvi caurskatīt augstākminēto normatīvo aktu kontekstā, juridiski pilnveidot un saturiski uzlabot, lai nerastos pretrunas un indivīdu un etnisko grupu tiesību pārkāpumi tā piemērošanas gaitā.

Valsts cilvēktiesību biroja

direktors Olafs Brūvers