KONVENCIJA,
KAS IZSTRĀDĀTA, PAMATOJOTIES UZ LĪGUMA PAR EIROPAS SAVIENĪBU K3.PANTU, PAR SAVSTARPĒJU PALĪDZĪBU UN SADARBĪBU MUITAS PĀRVALŽU STARPĀ
(NEAPOLES II KONVENCIJA)

Šīs konvencijas AUGSTĀS LĪGUMSLĒDZĒJAS PUSES, Eiropas Savienības dalībvalstis,

atsaucoties uz Eiropas Savienības Padomes 1997.gada 18.decembra aktu,

atgādinot, ka vajag nostiprināt saistības, kas paredzētas Konvencijā par savstarpēju palīdzību muitas pārvalžu starpā, kuru parakstīja Romā, 1967.gada 7.septembrī,

uzskatot, ka Kopienas muitas teritorijā un, jo īpaši, tās iebraukšanas un tās izbraukšanas punktos, muitas pārvaldes atbild par to, lai tiktu novērsti, izmeklēti un pārvarēti ne tikai Kopienas noteikumu pārkāpumi, bet arī valstu noteikumu pārkāpumi, jo īpaši gadījumi, kas paredzēti Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 36. un 223.pantā,

uzskatot, ka visu veidu kontrabandas attīstība nopietni apdraud cilvēku veselību, sabiedrības morāli un drošību,

uzskatot, ka būtu jāregulē īpašas sadarbības formas, kas paredz pārrobežu pasākumus nolūkā novērst, izmeklēt un sodīt kā dalībvalstu tiesību aktu, tā Kopienas muitas noteikumu pārkāpumus, ka šādi pārrobežu pasākumi vienmēr jāveic saskaņā ar likumības principu (saskaņā ar attiecīgajiem likumiem, kas piemērojami dalībvalstī, no kuras lūgta palīdzība, un minētās dalībvalsts kompetento iestāžu direktīvām), subsidiaritātes principu (šādi pasākumi pieņemami tikai tad, kad ir skaidrs, ka nav piemēroti mazāka mēroga pasākumi) un proporcionalitātes principu (pasākuma mērogs un ilgums nosakāms, ņemot vērā, cik nopietns ir domājamais pārkāpums),

pārliecībā, ka ir jāstiprina sadarbība muitas pārvalžu starpā, nosakot procedūras, pēc kurām muitas pārvaldes var pieņemt kopīgus lēmumus un apmainīties ar datiem par nelikumīgas tirdzniecības darbībām,

paturot prātā, ka savā ikdienas darbā muitas pārvaldēm jāpiemēro Kopienas un valstu noteikumi un ka tāpēc noteikti jāgādā, lai Kopienas un valstu noteikumi par savstarpēju palīdzību un sadarbību pēc iespējas tiktu izstrādāti paralēli,

ir vienojušās par šādiem noteikumiem.

I sadaļa

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants
Piemērošanas joma

1. Neierobežojot Kopienas kompetenci, Eiropas Savienības dalībvalstis cita citai sniedz savstarpēju palīdzību un ar muitas pārvalžu starpniecību savstarpēji sadarbojas, lai

— novērstu un atklātu valstu muitas noteikumu pārkāpumus

un

— sauktu pie atbildības par Kopienas un valstu muitas noteikumu pārkāpumiem un sodītu par tiem.

2. Neskarot 3.pantu, šī konvencija neattiecas uz noteikumiem, kas piemērojami attiecībā uz savstarpēju palīdzību krimināllietās, kuru cita citai sniedz tiesu iestādes, labvēlīgākus noteikumus divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos starp dalībvalstīm, kas reglamentē 1.daļā paredzēto sadarbību starp muitas iestādēm vai citām dalībvalstu kompetentām iestādēm vai pasākumus šajā pašā jomā, kas apstiprināti, pamatojoties uz vienotu likumu vai īpašu sistēmu, kas paredz savstarpējas palīdzības pasākumu savstarpēju piemērojumu.

2. pants
Pilnvaras

Muitas pārvaldes piemēro šo konvenciju, atbilstoši valsts noteikumiem ievērojot tām piešķirto pilnvaru robežas. Nekas šajā konvencijā nav iztulkojams tā, ka ļautu ietekmēt pilnvaras, kas saskaņā ar dalībvalstu noteikumiem piešķirtas muitas pārvaldēm šīs konvencijas kontekstā.

3. pants
Nostāja sakarā ar palīdzību, ko cita citai sniedz tiesu iestādes

1. Šī konvencija attiecas uz savstarpēju palīdzību un sadarbību, izmeklējot krimināllietas sakarā ar valstu un Kopienas muitas noteikumu pārkāpumiem, kas ir palīdzības pieprasītājiestādes piekritībā, pamatojoties uz attiecīgās dalībvalsts noteikumiem.

2. Ja krimināllietas izmeklēšanu veic vai vada tiesu iestāde, minētā iestāde nosaka, vai savstarpējas palīdzības vai sadarbības pieprasījumus minētajā sakarā iesniedz saskaņā ar noteikumiem, kas piemērojami savstarpējai sadarbībai krimināllietās, vai saskaņā ar šo konvenciju.

4. pants
Definīcijas

Šajā konvencijā lietotas šādas definīcijas:

1. “Valsts muitas noteikumi”: visi kādas dalībvalsts normatīvie un administratīvie akti, kuru piemērošana pilnīgi vai daļēji ir šīs dalībvalsts muitas pārvaldes kompetencē, par

— pārrobežu preču satiksmi, uz ko attiecas aizliegumi vai ierobežojumi, jo īpaši saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 36. un 223.pantu,

— nesaskaņotiem akcīzes nodokļiem.

2. “Kopienas muitas noteikumi”:

— tādu Kopienas noteikumu un saistīto izpildes noteikumu kopums, kurš reglamentē tādu preču importu, eksportu, tranzītu un klātbūtni, kuras tirgo starp dalībvalstīm un trešām valstīm, kā arī starp dalībvalstīm, ja runa ir par precēm, kam nav Kopienas statusa Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 9.panta 2.daļas izpratnē, vai precēm, uz ko attiecas papildu pārraudzība vai pārbaudes nolūkā konstatēt to Kopienas statusu,

— Kopienas līmenī saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku pieņemtu noteikumu kopums un speciāli noteikumi, kas pieņemti attiecībā uz precēm, kuras iegūtas, pārstrādājot lauksaimniecības produktus,

— tādu noteikumu kopums, kuri Kopienas līmenī pieņemti attiecībā uz akcīzes nodokļiem un pievienotās vērtības nodokli, kas jāsamaksā preces ievedot, un valstu noteikumi, kas tos īsteno.

3. “Pārkāpums”: darbības, kas ir pretrunā ar valstu vai Kopienas muitas noteikumiem, tostarp,

— dalība šādos pārkāpumos vai mēģinājumi tos izdarīt,

— dalība noziedzīgās organizācijās, kas izdara šādus pārkāpumus,

— tādas naudas atmazgāšana, kura iegūta no šajā daļā minētiem pārkāpumiem.

4. “Savstarpēja palīdzība”: savstarpējas palīdzības sniegšana muitas pārvalžu starpā, kā paredzēts šajā konvencijā.

5. “Palīdzības pieprasītājiestāde”: tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kas pieprasa palīdzību.

6. “Pieprasījuma saņēmējiestāde”: tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kam pieprasīta palīdzība.

7. “Muitas pārvaldes”: dalībvalstu muitas iestādes, kā arī citas iestādes ar tiesībām piemērot šīs konvencijas noteikumus.

8. “Personas dati”: visa informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu; personu uzskata par identificējamu, ja šo personu var tieši vai netieši identificēt, inter alia, ar identifikācijas numuru vai vienu vai vairākiem īpašiem elementiem, kas raksturo viņa vai viņas fizisko, fizioloģisko, psiholoģisko, ekonomisko, kulturālo vai sociālo identitāti.

9. “Pārrobežu sadarbība”: sadarbība muitas pārvalžu starpā, pārsniedzot katras dalībvalsts robežas.

5. pants
Galvenās koordinējošās struktūrvienības

1. Dalībvalstis izrauga savās muitas iestādēs galveno struktūrvienību (koordinējošo struktūrvienību). Neskarot 2.daļu, tā atbild par to, lai tiktu saņemti visi savstarpējas palīdzības pieprasījumi saskaņā ar šo konvenciju, un par savstarpējas palīdzības koordinēšanu. Šī struktūrvienība atbild arī par sadarbību ar citām iestādēm, kas iesaistītas palīdzības pasākumā saskaņā ar šo konvenciju. Dalībvalstu koordinējošās struktūrvienības savā starpā nodibina vajadzīgos tiešos sakarus, jo īpaši gadījumos, kas paredzēti IV sadaļā.

2. Galveno koordinējošo struktūrvienību darbība nenozīmē, ka nav iespējama, jo īpaši ārkārtas gadījumos, tieša sadarbība starp dalībvalstu muitas iestāžu citiem dienestiem. Efektivitātes un konsekvences nolūkiem šīm galvenajām koordinējošajām struktūrvienībām dara zināmas visas darbības, kas saistītas ar šādu tiešu sadarbību.

3. Ja muitas iestāde nav kompetenta izskatīt pieprasījumu vai ir kompetenta to izskatīt daļēji, galvenā koordinējošā struktūrvienība pieprasījumu nosūta kompetentajai valsts iestādei un pieprasītājiestādi informē par to, ka ir šādi rīkojusies.

4. Ja pieprasījumu nevar apmierināt juridisku vai objektīvu iemeslu dēļ, koordinējošā struktūrvienība to nosūta atpakaļ pieprasītājiestādei, paskaidrojot, kāpēc pieprasījumu nevar izskatīt.

6. pants
Sadarbības koordinatori

1. Dalībvalstis savā starpā var slēgt nolīgumus par sadarbības koordinatoru apmaiņu uz ierobežotu vai neierobežotu laiku un ar nosacījumiem, par kuriem panākta savstarpēja vienošanās.

2. Uzņēmējā dalībvalstī sadarbības koordinatoriem nav nekādu intervences pilnvaru.

3. Lai sekmētu sadarbību dalībvalstu muitas pārvalžu starpā, ar dalībvalstu kompetento iestāžu piekrišanu vai pēc to pieprasījuma sadarbības koordinatoriem ir šādi pienākumi:

a) veicināt un paātrināt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm;

b) sniegt palīdzību tādu lietu izmeklēšanā, kas attiecas uz pašu dalībvalsti vai dalībvalsti, kuru viņi pārstāv;

c) sniegt atbalstu palīdzības pieprasījumu apmierināšanā;

d) konsultēt uzņēmēju dalībvalsti un sniegt tai savu palīdzību pārrobežu darbību sagatavošanā un veikšanā;

e) veikt visus citus pienākumus, par kuriem dalībvalstis var savstarpēji vienoties.

4. Dalībvalstis var divpusēji vai daudzpusēji vienoties par sadarbības koordinatoru kompetenci un atrašanās vietu. Sadarbības koordinatori var arī pārstāvēt vienas vai vairāku dalībvalstu intereses.

7. pants
Pienākums pierādīt personību

Ja šajā konvencijā nav norādīts citādi, citā dalībvalstī pieprasītājdalībvalsts darbiniekiem, lai īstenotu šajā konvencijā paredzētās tiesības, vienmēr jāspēj uzrādīt rakstiska atļauja, kas apliecina viņu personību un viņu oficiālos pienākumus.

II sadaļa

PALĪDZĪBA PĒC PIEPRASĪJUMA

8. pants
Principi

1. Lai sniegtu palīdzību, kas pieprasīta saskaņā ar šo sadaļu, pieprasījuma saņēmējiestāde vai kompetentā iestāde, pie kuras tā vērsusies, darbojas tā, it kā darbotos pēc savas iniciatīvas vai pēc pieprasījuma, ko iesniegusi iestāde pašas valstī. Šādi rīkojoties, tā izmanto visas tās rīcībā esošās pilnvaras saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai pieprasījumu apmierinātu.

2. Pieprasījuma saņēmējiestāde šo palīdzību attiecina uz visiem apstākļiem, kam ir kāds pieņemams sakars ar palīdzības pieprasījuma priekšmetu, tam neprasot papildu pieprasījumu. Šaubu gadījumā pieprasījuma saņēmējiestāde vispirms sazinās ar pieprasītājiestādi.

9. pants
Palīdzības pieprasījumu forma un saturs

1. Palīdzības pieprasījumus vienmēr sastāda rakstiski. Šādam pieprasījumam pievieno dokumentus, kas ir vajadzīgi šādu pieprasījumu izpildei.

2. Saskaņā ar 1.daļu iesniegtajos pieprasījumos ir šāda informācija:

a) pieprasītājiestāde, kas pieprasa palīdzību;

b) vajadzīgie pasākumi;

c) pieprasījuma mērķis un iemesls;

d) attiecīgie likumi, normatīvie akti un citas atbilstošās tiesību normas;

e) cik vien iespējams precīzas un izsmeļošas norādes par fiziskajām un juridiskajām personām, kuras ir šo pētījumu mērķis;

f) attiecīgo faktu kopsavilkums, izņemot gadījumus, kas paredzēti 13.pantā.

3. Pieprasījumus iesniedz pieprasījuma saņēmējiestādes dalībvalsts oficiālajā valodā vai valodā, kas ir pieņemama šādai iestādei.

4. Kad ir vajadzīga steidzama palīdzība, var pieņemt mutiskus palīdzības pieprasījumus, bet tie ir jāapstiprina rakstiski, cik vien drīz iespējams.

5. Ja pieprasījums neatbilst oficiālajām prasībām, pieprasījuma saņēmējiestāde var prasīt, lai tas tiktu izlabots vai pilnveidots; pa to laiku var sākt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai apmierinātu pieprasījumu.

6. Pieprasījuma saņēmējiestāde piekrīt tam, ka nolūkā apmierināt pieprasījumu tiek piemērota īpaša procedūra, ar noteikumu, ka minētā procedūra nav pretrunā ar pieprasītājdalībvalsts normatīvajiem un administratīvajiem aktiem.

10. pants
Informācijas pieprasījumi

1. Pēc pieprasītājiestādes pieprasījuma saņēmējiestāde nosūta tai visu informāciju, kas dod iespēju aizkavēt, atklāt pārkāpumus un saukt pie atbildības par tiem.

2. Nosūtāmā informācija jāpapildina ar ziņojumiem un citiem dokumentiem vai šo iepriekš minēto dokumentu apstiprinātām kopijām vai izrakstiem, kas pamato šo informāciju un ir pieprasījuma saņēmējiestādes rīcībā vai tika izveidoti vai iegūti, lai apmierinātu informācijas pieprasījumu.

3. Pieprasītājiestādei vienojoties ar pieprasījuma saņēmējiestādi, pieprasītājiestādes pilnvaroti darbinieki, ievērojot norādījumus, ko sīki izstrādājusi pieprasījuma saņēmējiestāde, iegūst 1.daļā paredzēto informāciju no pieprasījuma saņēmējiestādes birojiem. Tas attiecas uz visu informāciju, ko iegūst no dokumentiem, kuri ir pieejami minēto biroju darbiniekiem. Šie darbinieki ir pilnvaroti iegūt minēto dokumentu kopijas.

11. pants
Pieprasījumi veikt novērošanu

Pēc pieprasītājiestādes pieprasījuma saņēmējiestāde, ciktāl tas ir iespējams, pati veic vai organizē personu novērošanu, kad ir nopietns pamats bažām, ka tās ir pārkāpušas Kopienas vai valstu noteikumus attiecībā uz muitu vai ka tās veic vai ir veikušas priekšdarbus nolūkā izdarīt šādus pārkāpumus. Pēc pieprasītājiestādes pieprasījuma saņēmējiestāde novēro arī vietas, transportlīdzekļus un preces, kas ir saistītas ar darbībām, kuras var būt pretrunā ar iepriekš minētajiem muitas noteikumiem.

12. pants
Pieprasījumi veikt izmeklēšanu

1. Pēc pieprasītājiestādes pieprasījuma saņēmējiestāde veic vai organizē attiecīgu izmeklēšanu attiecībā uz darbībām, kas ir pārkāpumi vai domājami pārkāpumi, pamatojoties uz aizdomām, kas radušās pieprasītājiestādei.

Pieprasījuma saņēmējiestāde nosūta pieprasītājiestādei šādas izmeklēšanas iznākumus. Mutatis mutandis piemēro 10.panta 2.daļu.

2. Pieprasītājiestādes izraudzīti darbinieki var būt klāt izmeklēšanā, kas minēta 1.daļā. Izmeklēšanu vienmēr veic pieprasījuma saņēmējiestādes darbinieki. Pieprasītājiestādes darbinieki pēc savas iniciatīvas nevar uzņemties pieprasījuma saņēmējiestādes darbiniekiem piešķirtās pilnvaras. Tomēr ar saņēmējiestādes darbinieku starpniecību un vienīgi nolūkā veikt izmeklēšanu viņiem ir pieejamas tās pašas telpas un tie paši dokumenti, kuri ir pieejami pieprasījuma saņēmējiestādes darbiniekiem.

13. pants
Paziņojums

1. Pēc pieprasītājiestādes pieprasījuma saņēmējiestāde saskaņā ar tās dalībvalsts likumiem, kurā tā atrodas, informē adresātu vai gādā, lai tas tiktu informēts par visiem instrumentiem vai lēmumiem, kurus izdevušas kompetentās iestādes dalībvalstī, kur atrodas pieprasītājiestāde, un kuri saistīti ar šīs konvencijas piemērošanu.

2. Paziņojuma pieprasījumiem, kur norāda paziņojamā instrumenta vai lēmuma priekšmetu, pievieno tulkojumu tās dalībvalsts oficiālajā valodā vai vienā no oficiālajām valodām, kur atrodas pieprasījuma saņēmējiestāde, neskarot iepriekš minētās iestādes tiesības atteikties no šāda tulkojuma.

14. pants
Izmantošana par pierādījumu

Iegūtas ziņas, apliecības, informāciju, dokumentus, apstiprinātas kopijas un citus dokumentus, ko saskaņā ar savas valsts likumiem ieguvuši pieprasījuma saņēmējiestādes darbinieki un kas nosūtīti pieprasītājiestādei 10. līdz 12.pantā paredzētajos palīdzības gadījumos, kompetentās iestādes dalībvalstī, kur atrodas pieprasītājiestāde, saskaņā ar valsts tiesību aktiem var izmantot par pierādījumu.

III sadaļa

SPONTĀNA PALĪDZĪBA

15. pants
Princips

Katras dalībvalsts kompetentās iestādes, kā noteikts 16. un 17.pantā, ievērojot visus ierobežojumus, ko nosaka valstu tiesību akti, sniedz pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm palīdzību bez iepriekšēja pieprasījuma.

16. pants
Novērošana

Ja tas palīdz aizkavēt, atklāt pārkāpumus citā dalībvalstī, kā arī saukt pie atbildības par tiem, katras dalībvalsts kompetentās iestādes:

a) pēc iespējas veic vai organizē īpašu novērošanu, kas raksturota 11.pantā,

b) nosūta pārējo ieinteresēto dalībvalstu kompetentajām iestādēm visu to rīcībā esošu informāciju un, jo īpaši, ziņojumus un citus dokumentus vai šo dokumentu apstiprinātas kopijas vai izrakstus attiecībā uz darbībām, kas ir saistītas ar plānotu vai izdarītu pārkāpumu.

17. pants
Spontāna informācija

Katras dalībvalsts kompetentās iestādes tūlīt nosūta pārējo ieinteresēto dalībvalstu kompetentajām iestādēm visu būtisku informāciju par plānotiem vai izdarītiem pārkāpumiem un jo īpaši informāciju par precēm, kas ir ar tiem saistītas, un šādu pārkāpumu izdarīšanas jauniem paņēmieniem un līdzekļiem.

18. pants
Izmantošana par pierādījumu

Novērošanas ziņojumus un informāciju, ko ieguvuši vienas dalībvalsts darbinieki un kas nosūtīta citai dalībvalstij, sniedzot spontāno palīdzību, kas paredzēta 15. līdz 17. pantā, kompetentās iestādes dalībvalstī, kura saņem šo informāciju, saskaņā ar valsts tiesību aktiem var izmantot par pierādījumu.

IV sadaļa

ĪPAŠAS SADARBĪBAS FORMAS

19. pants
Principi

1. Muitas pārvaldes iesaistās pārrobežu sadarbībā saskaņā ar šo sadaļu. Tās sniedz cita citai vajadzīgo palīdzību, t.i., apmainās ar darbiniekiem un sniedz organizatorisku atbalstu. Sadarbības pieprasījumu forma parasti saskan ar palīdzības pieprasījumu formu saskaņā ar 9.pantu. Īpašos gadījumos, kas minēti šajā sadaļā, pieprasītājiestādes darbinieki ar pieprasījuma saņēmējiestādes atļauju var iesaistīties darbībās pieprasījuma saņēmējvalsts teritorijā.

Par pārrobežu darbību koordināciju atbild galvenās koordinējošās struktūrvienības saskaņā ar 5.pantu.

2. Pārrobežu sadarbība 1.daļas nozīmē nolūkā aizkavēt, izmeklēt pārkāpumus un saukt pie atbildības par tiem ir atļauta šādos gadījumos:

a) narkotisko un psihotropo vielu, ieroču, munīcijas, sprādzienbīstamu vielu, kultūras preču nelikumīga tirdzniecība, bīstamo un toksisko atkritumu nelikumīgi pārvadājumi, atomieroču, bioloģisko un / vai ķīmisko ieroču ražošanai domāta kodolmateriāla vai materiālu vai iekārtu (aizliegto preču) nelikumīga tirdzniecība;

b) Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret narkotisko un psihotropo vielu nelikumīgu tirdzniecību I un II tabulā uzskaitīto vielu tirdzniecība un tādu vielu tirdzniecība, kuras domātas narkotiku (prekursoru) nelikumīgai ražošanai;

c) ar nodokli apliekamu preču nelikumīga pārrobežu tirdzniecība nolūkā izvairīties no nodokļu maksāšanas vai iegūt neatļautus valsts maksājumus sakarā ar preču importu vai eksportu, kad tirdzniecības apjoms un saistītais risks attiecībā uz nodokļiem un subsīdijām ir tāds, ka Eiropas Kopienu vai dalībvalstu budžeta varbūtējie finansiālie zaudējumi ir nozīmīgi;

d) cita veida preču tirdzniecība, ko aizliedz Kopienas vai valstu noteikumi.

3. Pieprasījuma saņēmējiestādei nav pienākuma iesaistīties atsevišķās šajā sadaļā minētās sadarbības formās, ja prasītais izmeklēšanas veids nav atļauts vai paredzēts saskaņā ar pieprasījuma saņēmējdalībvalsts tiesību aktiem. Tādā gadījumā pieprasītājiestāde šā paša iemesla dēļ ir tiesīga atteikt atbilstoša veida pārrobežu sadarbību tad, kad, gluži pretēji, to prasa šī pieprasījuma saņēmējvalsts iestāde.

4. Ja tas paredzēts dalībvalstu tiesību aktos, dalības iestādes griežas savās tiesu iestādēs plānotās izmeklēšanas apstiprināšanai. Ja kompetentās tiesu iestādes savu apstiprinājumu sniedz tikai tad, ja ir ievēroti daži nosacījumi un prasības, dalības iestādes gādā, lai minētie nosacījumi un prasības izmeklēšanā tiktu ievērotas.

5. Kad kādas dalībvalsts darbinieki saskaņā ar šo sadaļu iesaistās darbībās citas dalībvalsts teritorijā un ar savām darbībām rada zaudējumu, dalībvalsts, kuras teritorijā radīts zaudējums, saskaņā ar saviem likumiem atlīdzina zaudējumu tāpat kā tā to būtu atlīdzinājusi, ja zaudējumu būtu radījuši pašas darbinieki. Dalībvalsts, kuras darbinieki radījuši zaudējumu, atmaksā minētajai dalībvalstij summas, ko tā samaksājusi cietušajiem un citām tiesīgām personām vai iestādēm.

6. Neskarot tiesības pret trešām personām un neatkarīgi no pienākuma atlīdzināt zaudējumus saskaņā ar 5. daļas otro teikumu, katra dalībvalsts atturas pieprasīt zaudējumu summas atmaksājumu, kuru saņēmusi no citas dalībvalsts.

7. Informāciju, ko darbinieki ieguvuši pārrobežu sadarbībā, kas paredzēta 20. līdz 24.pantā, informācijas saņēmējdalībvalsts kompetentās iestādes, saskaņā ar valsts likumiem un, ievērojot īpašus nosacījumus, kurus noteikušas tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kur tika iegūta šī informācija, var izmantot kā pierādījumu.

8. Sakarā ar pārkāpumiem, kas, veicot 20. līdz 24.pantā paredzētās darbības, izdarīti pret darbiniekiem, kuri atrodas komandējumā citas dalībvalsts teritorijā, vai ko izdarījuši šie darbinieki, viņiem piemēro tos pašus noteikumus, kādus piemēro minētās valsts darbiniekiem.

20. pants
Tūlītēja pakaļdzīšanās

1. Kādas dalībvalsts muitas pārvaldes darbiniekiem, kas savā valstī vajā personu, kura novērota, veicot vienu no 19.panta 2.daļā minētajiem pārkāpumiem, kas varētu izraisīt izdošanu, vai piedaloties šāda pārkāpuma izdarīšanā, ir atļauts turpināt vajāšanu citas dalībvalsts teritorijā bez iepriekšējas atļaujas, ja, ņemot vērā īpašu apstākļu steidzamību, nav iespējas informēt šīs citas dalībvalsts kompetentās iestādes pirms iebraukšanas minētajā teritorijā vai ja šīs iestādes nav spējušas savlaicīgi sasniegt notikuma vietu, lai veiktu vajāšanu.

Ne vēlāk par brīdi, kad darbinieki, kas veic vajāšanu, šķērso robežu, viņi sazinās ar kompetentajām iestādēm dalībvalstī, kuras teritorijā vajāšana ir jāveic. Vajāšanu pārtrauc, tiklīdz dalībvalsts, kuras teritorijā notiek vajāšana, to pieprasa. Pēc pieprasījuma, ko iesniedz darbinieki, kuri veic vajāšanu, minētās dalībvalsts kompetentās iestādes pārbauda vajāto personu nolūkā noskaidrot personību vai veikt arestu. Dalībvalstis informē depozitāriju par attiecīgajiem darbiniekiem, kuri veic vajāšanu, uz kuriem attiecas šis noteikums; šis depozitārijs informē pārējās dalībvalstis.

2. Vajāšanu veic saskaņā ar šādām procedūrām, kas definētas 6.daļā paredzētajā deklarācijā:

a) darbiniekiem, kas veic vajāšanu, nav aizturēšanas tiesību;

b) tomēr, ja nav iesniegts pieprasījums pārtraukt vajāšanu un ja kompetentās iestādes dalībvalstī, kuras teritorijā tiek veikta vajāšana, nespēj pietiekami operatīvi iejaukties, darbinieki, kas veic vajāšanu, var aizturēt vajāto personu līdz brīdim, kad minētās dalībvalsts darbinieki, kuri jāinformē nekavējoties, spēj noskaidrot tās personību vai arestēt to.

3. Vajāšanu veic, ievērojot 1. un 2.daļas un vienā no šādiem veidiem, kas noteikti 6.daļas paredzētajā deklarācijā:

a) deklarācijā paredzamajā apgabalā vai laikā no robežas šķērsošanas brīža;

b) bez ierobežojumiem telpā vai laikā.

4. Vajāšanu var veikt ar šādiem vispārīgiem nosacījumiem:

a) darbinieki, kas veic vajāšanu, ievēro šā panta noteikumus un tās dalībvalsts likumus, kuras teritorijā viņi darbojas; viņi pakļaujas minētās dalībvalsts kompetento iestāžu norādījumiem;

b) kad vajāšanu veic uz jūras un kad tā aptver tāljūru vai ekskluzīvu ekonomisku zonu, ņem vērā starptautiskās jūras tiesības, kas ietvertas Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijā, bet kad to veic citas dalībvalsts teritorijā, ņem vērā šā panta noteikumus;

c) aizliegts ieiet privātās mājās un vietās, kas nav pieejamas plašai sabiedrībai;

d) darbinieki, kas veic vajāšanu, ir viegli atpazīstami vai nu pēc viņu formas tērpa, vai rokas saites, vai arī pēc piederumiem, ar ko aprīkoti viņu transportlīdzekļi; aizliegts izmantot civiltērpu un neidentificētus transportlīdzekļus bez iepriekš minētajām identificēšanas zīmēm; darbinieki, kas veic vajāšanu, vienmēr spēj pierādīt, ka viņi darbojas oficiāli;

e) darbiniekiem, kas veic vajāšanu, var būt dienesta ierocis, ja vien i) pieprasījuma saņēmējdalībvalsts nav nākusi klajā ar vispārīgu paziņojumu par to, ka tās teritorijā nekādā gadījumā nevar ievest ieročus, vai ii) pieprasījuma saņēmējdalībvalsts nav īpaši pieņēmusi pretēju lēmumu. Kad citas dalībvalsts darbiniekiem ir atļauts nēsāt savus dienesta ieročus, tos var izmantot vienīgi likumīgas pašaizsardzības nolūkā;

f) kad vajātā persona ir aizturēta kā paredzēts 2.daļas b) apakšpunktā, lai nodotu šo personu tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kuras teritorijā veikta vajāšana, šai personai var veikt vienīgi drošības pārmeklēšanu; roku dzelžus var izmantot vienīgi, kamēr veic šīs personas pārvietošanu; priekšmetus, ko atrod pie vajātās personas, var konfiscēt;

g) pēc katras no 1., 2. un 3.daļā minētajām darbībām darbinieki, kas veic vajāšanu, paši ierodas tās dalībvalsts kompetentajās iestādēs, kuras teritorijā viņi darbojās, un atskaitās par savu uzdevumu; pēc minēto iestāžu pieprasījuma viņiem jāpaliek šo iestāžu rīcībā, kamēr pienācīgi tiek noskaidroti viņu darbības apstākļi; šis nosacījums ir spēkā pat tad, ja vajāšana nav beigusies ar vajātās personas arestu;

h) tās dalībvalsts iestādes, no kuras nākuši darbinieki, kas veikuši vajāšanu, pēc pieprasījuma, ko izvirzījušas iestādes dalībvalstī, kur veikta vajāšana, palīdz izmeklēšanai pēc darbības, kurā tās piedalījās, to skaitā tiesas procesos.

5. Personu, ko pēc 2.daļā paredzētās darbības arestējušas tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kuras teritorijā veica vajāšanu, neatkarīgi no šīs personas pilsonības aiztur nopratināšanai. Mutatis mutandis piemēro attiecīgos valsts likumu noteikumus.

Ja arestētā persona nav tās dalībvalsts pilsonis, kuras teritorijā veikts šis arests, viņu atbrīvo ne vēlāk kā sešas stundas pēc aresta, neiekļaujot šajā termiņā stundas laikā no pusnakts līdz 9 priekšpusdienā, ja vien minētās dalībvalsts kompetentās iestādes attiecībā uz šo personu nav iepriekš saņēmušas pagaidu aresta pieprasījumu nolūkā veikt jebkāda veida izdošanu.

6. Šīs konvencijas parakstīšanas brīdī katra dalībvalsts nāk klajā ar deklarāciju, kurā tā saskaņā ar 2., 3. un 4.daļu definē procedūras, pēc kurām īstenojama vajāšana tās teritorijā.

Dalībvalstis jebkurā laikā var aizstāt šo deklarāciju ar citu deklarāciju, ja vien pēdējā neierobežo sākotnējās deklarācijas darbības jomu.

Ar katru deklarāciju nāk klajā pēc apspriedēm ar katru no ieinteresētajām dalībvalstīm nolūkā panākt līdzvērtīgu režīmu minētajās valstīs.

7. Dalībvalstis divpusēji var paplašināt 1.daļas darbības jomu un pieņemt papildu noteikumus šā panta īstenošanā.

8. Brīdī, kad dalībvalsts deponē savu šīs konvencijas pieņemšanas instrumentu, tā var nākt klajā ar deklarāciju, ka tā ir brīva no saistībām saskaņā ar šā panta noteikumiem vai daļu no tiem. Šādu deklarāciju var atsaukt jebkurā laikā.

21. pants
Novērošana citas valsts teritorijā

1. Vienas dalībvalsts muitas pārvaldes darbiniekiem, kas savā valstī novēro personas, attiecībā uz kurām ir nopietni pamatotas aizdomas, ka šīs personas ir iesaistītas kādā no 19.panta 2.daļā minētajiem pārkāpumiem, ir atļauts turpināt novērošanu citas dalībvalsts teritorijā, kad iepriekš minētā valsts ir atļāvusi pārrobežu novērošanu, atbildot uz iepriekš iesniegtu palīdzības pieprasījumu. Šo atļauju var sniegt ar nosacījumiem.

Dalībvalstis informē depozitāriju par darbiniekiem, uz kuriem attiecas šis noteikums; Depozitārijs informē pārējās dalībvalstis.

Pēc pieprasījuma novērošanu uztic tās dalībvalsts darbiniekiem, kuras teritorijā to veic.

Pirmajā daļā minēto pieprasījumu nosūta iestādei, ko izrauga katra dalībvalsts, kura pilnvarota piešķirt pieprasīto atļauju vai nodot pieprasījumu citai iestādei.

Dalībvalstis informē depozitāriju par iestādi, kas izraudzīta šim nolūkam; depozitārijs informē pārējās dalībvalstis.

2. Kad īpaši steidzamu iemeslu dēļ nevar pieprasīt otras dalībvalsts iepriekšēju atļauju, darbiniekiem, kas veic novērošanu, atļauts citas dalībvalsts teritorijā turpināt novērot personas, attiecībā uz kurām ir nopietni pamatotas aizdomas, ka šīs personas ir iesaistītas kādā no 19.panta 2.daļā minētajiem pārkāpumiem, ja vien ir ievēroti šādi nosacījumi:

a) veicot novērošanu, par robežas šķērsošanu tūlīt informē tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kuras teritorijā jāturpina novērošana;

b) tūlīt tiek iesniegts saskaņā ar 1.daļu iesniedzamais pieprasījums, kurā īsumā paskaidro, kāpēc robeža šķērsota bez iepriekšējas atļaujas.

Novērošanu izbeidz, tiklīdz dalībvalsts, kuras teritorijā tā tiek veikta, saņēmusi a) punktā minēto paziņojumu vai b) punktā minēto pieprasījumu, to pieprasa vai, gadījumā, kad atļauja nav saņemta, piecas stundas pēc robežas šķērsošanas.

3. Novērošanu, kas minēta 1. un 2.daļā, veic vienīgi saskaņā ar šādiem vispārīgiem nosacījumiem:

a) darbinieki, kas veic novērošanu, ievēro šā panta noteikumus un tās dalībvalsts likumus, kuras teritorijā viņi darbojas; viņi pakļaujas minētās dalībvalsts kompetento iestāžu norādījumiem;

b) izņemot 2.daļā paredzētos gadījumus, šiem darbiniekiem novērošanas laikā ir līdzi dokuments, kas apliecina, ka atļauja ir piešķirta;

c) darbinieki, kas veic novērošanu, vienmēr spēj sniegt pierādījumu tam, ka viņi darbojas oficiāli;

d) darbiniekiem, kas veic novērošanu, var būt viņu dienesta ierocis, ja vien i) pieprasījuma saņēmējdalībvalsts nav nākusi klajā ar vispārīgu paziņojumu par to, ka tās teritorijā nekādā gadījumā nevar ievest ieročus, vai ii) pieprasījuma saņēmējdalībvalsts nav īpaši pieņēmusi pretēju lēmumu. Kad citas dalībvalsts darbiniekiem ir atļauts nēsāt savus dienesta ieročus, tos izmantot var vienīgi likumīgas pašaizsardzības nolūkā;

e) aizliegts ieiet privātās mājās un vietās, kas nav pieejamas plašai sabiedrībai;

f) darbinieki, kas veic novērošanu, novērojamo personu nevar ne nopratināt, ne arestēt;

g) par visām darbībām jāziņo tās dalībvalsts iestādēm, kuras teritorijā tās veic; darbiniekus, kas veic novērošanu, var uzaicināt ierasties personiski;

h) tās dalībvalsts iestādes, no kuras nākuši darbinieki, kas veikuši novērošanu, pēc tās dalībvalsts pieprasījuma, kur veikta novērošana, palīdz izmeklēšanai pēc darbības, kurā tās piedalījās, to skaitā tiesas procesos.

4. Dalībvalstis divpusēji var paplašināt šā panta darbības jomu un pieņemt papildu noteikumus šā panta īstenošanā.

5. Brīdī, kad dalībvalsts deponē savu šīs konvencijas pieņemšanas instrumentu, tā var deklarēt, ka tā ir brīva no saistībām saskaņā ar šā panta noteikumiem vai daļu no tiem. Šādu deklarāciju var atsaukt jebkurā laikā.

22. pants
Kontrolēta piegāde

1. Katra dalībvalsts uzņemas saistības gādāt, lai tās teritorijā pēc citas dalībvalsts pieprasījuma varētu atļaut kontrolētas piegādes atbilstīgi tādu krimināllietu izmeklēšanai, kurām var piemērot izdošanu.

2. Lēmumu veikt kontrolētas piegādes katrā atsevišķā gadījumā pieņem pieprasījuma saņēmējdalībvalsts kompetentās iestādes, pienācīgi ņemot vērā minētās valsts likumus.

3. Kontrolētas piegādes veic saskaņā ar pieprasījuma saņēmējdalībvalsts procedūrām. Tiesības veikt un vadīt darbības ir minētās dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

Lai novērstu to, ka novērošana tiek pārtraukta, pieprasījuma saņēmējiestāde pārņem piegādes kontroli, kad preces šķērso robežu vai kādā iepriekš norunātā kontroles pārņemšanas vietā. Visu atlikušo ceļojuma laiku tā gādā, lai preces pastāvīgi tiktu novērotas tā, ka jebkurā brīdī tai ir iespēja arestēt vainīgos un konfiscēt preces.

4. Sūtījumus, kuru kontrolēta piegāde ir norunāta, var apturēt un var atļaut turpināt to piegādi, sūtījumu sākotnējo saturu pilnīgi vai daļēji atstājot neskartu vai aizvācot, vai aizstājot.

23. pants
Slepena izmeklēšana

1. Pēc pieprasītājiestādes pieprasījuma saņēmējiestāde var atļaut pieprasītājdalībvalsts muitas pārvaldes darbiniekiem vai šādas pārvaldes pilnvarotiem darbiniekiem, kas darbojas nepatiesas personības aizsegā (slepenie izmeklētāji), darboties pieprasījuma saņēmējdalībvalsts teritorijā. Pieprasītājiestāde veic šādu pieprasījumu vienīgi tad, ja, neizmantojot ierosinātos izmeklēšanas pasākumus, būtu ārkārtīgi grūti izskaidrot faktus. Šiem darbiniekiem ir atļauts, veicot savas darbības, vākt informāciju un sazināties ar personām, kuras izmeklē, un citām saistītajām personām.

2. Pieprasījuma saņēmējdalībvalstī slepenās izmeklēšanas laiks ir ierobežots. Izmeklēšanu sagatavo un uzrauga, cieši sadarbojoties attiecīgajām iestādēm pieprasījuma saņēmējdalībvalstī un pieprasītājdalībvalstī.

3. Pieprasījuma saņēmējiestāde saskaņā ar saviem valsts likumiem paredz nosacījumus, ar kādiem ir atļauta slepena izmeklēšana, kā arī nosacījumus, ar kādiem to veic. Ja veicot slepenu izmeklēšanu, tiek iegūta informācija par kādu pārkāpumu, kas nav tas, uz ko attiecas sākotnējais pieprasījums, tad nosacījumus, ar kādiem var izmantot šādu informāciju, saskaņā ar savas valsts likumiem arī paredz pieprasījuma saņēmējiestāde.

4. Pieprasījuma saņēmējiestāde nodrošina vajadzīgos cilvēkresursus un tehnisko nodrošinājumu. Tā veic pasākumus, lai aizsargātu 1.daļā minētos darbiniekus, kamēr viņi darbojas pieprasījuma saņēmējdalībvalstī.

5. Deponējot savu šīs konvencijas pieņemšanas instrumentu, dalībvalsts var deklarēt, ka tā ir brīva no saistībām saskaņā ar šā panta noteikumiem vai daļu no tiem. Šādu deklarāciju var atsaukt jebkurā laikā.

24. pants
Vienotas īpašas izmeklēšanas vienības

1. Vairāku dalībvalstu iestādes, savstarpēji vienojoties, var izveidot vienotu īpašas izmeklēšanas vienību ar bāzi kādā dalībvalstī un attiecīgu specialitāšu darbiniekiem.

Vienotajai īpašas izmeklēšanas vienībai ir šādi uzdevumi:

— veikt īpašu pārkāpumu grūtu un sarežģītu izmeklēšanu, kas prasa vienlaicīgu saskaņotu darbību attiecīgajās dalībvalstīs,

— koordinēt kopīgas darbības, lai novērstu un atklātu īpašu veidu pārkāpumus un iegūtu informāciju par iesaistītajām personām, viņu partneriem un izmantotajām metodēm.

2. Vienotās īpašas izmeklēšanas vienības darbojas saskaņā ar šādiem vispārīgiem nosacījumiem:

a) tās izveido tikai īpašā nolūkā un uz laiku;

b) vienību vada darbinieks no dalībvalsts, kurā tiek veiktas vienības darbības;

c) uz vienības darbiniekiem attiecas tās dalībvalsts likumi, kurā vienība darbojas;

d) dalībvalsts, kurā darbojas vienība, veic tādus organizatoriskus pasākumus, kādi ir vajadzīgi, lai vienība varētu darboties.

3. Dalība vienībā nedod darbiniekiem nekādas izmeklēšanas tiesības citas dalībvalsts teritorijā.

V sadaļa

DATU AIZSARDZĪBA

25. pants
Datu aizsardzība datu apmaiņā

1. Apmainoties ar informāciju, muitas pārvaldes katrā atsevišķā gadījumā ņem vērā personas datu aizsardzības prasības. Tās ievēro attiecīgos noteikumus Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvencijā par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi. Datu aizsardzībai dalībvalsts saskaņā ar 2.daļu var paredzēt nosacījumus attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic cita dalībvalsts, kurai šādus personas datus var nosūtīt.

2. Neskarot noteikumus konvencijā par informācijas tehnoloģijas izmantošanu muitas nolūkiem, personas datiem, ko nosūta saskaņā ar šīs konvencijas piemērošanu, piemēro šādus noteikumus:

a) personas datu apstrāde, ko veic datu saņēmējiestāde, ir atļauta vienīgi 1.panta 1.daļā minētajā nolūkā. Minētā iestāde var nosūtīt tos bez iepriekšējas datu nosūtītājvalsts piekrišanas savām muitas pārvaldēm, izmeklēšanas iestādēm un savām tiesu institūcijām, lai tās spētu saukt pie atbildības un sodīt par pārkāpumiem 4.panta 3.daļas nozīmē. Visos citos datu pārraides gadījumos ir vajadzīga datu piegādātājvalsts piekrišana;

b) datu nosūtītājvalsts iestāde gādā, lai tie būtu precīzi un atjaunināti. Ja izrādās, ka nosūtīti neprecīzi dati vai dati, kurus nevajadzēja nosūtīt, vai ka likumīgi nosūtītus datus saskaņā ar datu nosūtītājvalsts likumiem vēlāk jāizdzēš, par to tūlīt jāinformē datu saņēmējiestāde. Tai ir jāizlabo šādi dati vai jāuzdod tos izdzēst. Ja datu saņēmējiestādei ir iemesls domāt, ka nosūtītie dati ir neprecīzi vai ka tie būtu jāizdzēš, tā informē datu nosūtītājdalībvalsti;

c) kad nosūtītie dati saskaņā ar datu nosūtītājdalībvalsts likumiem jāizdzēš vai jāgroza, attiecīgajām personām jāpiešķir faktiskas tiesības izlabot šos datus;

d) attiecīgās iestādes reģistrē faktu, ka saskaņā ar informācijas apmaiņu nosūtīti vai saņemti dati;

e) datu nosūtītājiestāde un saņēmējiestāde pēc attiecīgās personas pieprasījuma informē minēto personu par nosūtītajiem personas datiem un to, kā tos paredzēts izmantot. Informācija nav jāsniedz, ja, jautājumu apsverot, konstatēts, ka sabiedrības ieinteresētība nesniegt informāciju ir nozīmīgāka par personas ieinteresētību to saņemt. Turklāt attiecīgās personas tiesības saņemt informāciju par nosūtītajiem personas datiem nosaka saskaņā ar tās dalībvalsts likumiem, noteikumiem un procedūrām, kuras teritorijā šī informācija prasīta. Pirms tiek pieņemts kāds lēmums par informācijas sniegšanu, datu nosūtītājiestādei dod iespēju paziņot savu nostāju;

f) saskaņā ar saviem likumiem, noteikumiem un procedūrām dalībvalstis ir atbildīgas par kaitējumu, kas nodarīts kādai personai sakarā ar attiecīgajā dalībvalstī nosūtīto datu apstrādi. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad kaitējums nodarīts sakarā ar to, ka nosūtīti neprecīzi dati vai nosūtītājiestāde nosūtījusi datus, pārkāpjot konvenciju;

g) nosūtītos datus glabā uz laiku, kas nepārsniedz to laiku, kāds ir vajadzīgs nolūkiem, kam tie tika nosūtīti. Attiecīgā dalībvalsts piemērotā brīdī pārbauda vajadzību tos saglabāt;

h) jebkurā gadījumā datiem piemēro vismaz tādu pašu aizsardzību, kāda datu saņēmējdalībvalstī ir paredzēta līdzīgiem datiem;

i) katra dalībvalsts veic attiecīgus pasākumus lai, piemērojot efektīvu pārraudzību, nodrošinātu atbilstību šim pantam. Pārraudzības uzdevumu katra dalībvalsts var uzticēt valsts uzraudzības iestādei, kas minēta 17.pantā Konvencijā par informācijas tehnoloģijas izmantošanu muitas iestāžu jomā.

3. Šā panta nolūkiem “personas datu apstrādi” saprot saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1995.gada 24.oktobra Direktīvas 95/ 46/ EC par indivīdu aizsardzību sakarā ar personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 2.panta b) punktā 1 minēto definīciju.

VI sadaļa

KONVENCIJAS IZTULKOŠANA

26. pants
Tiesa

1. Eiropas Kopienu Tiesas kompetencē ir lemt par visiem strīdiem starp dalībvalstīm attiecībā uz šīs konvencijas iztulkošanu vai piemērošanu, ja Padome šādu strīdu nevar atrisināt sešos mēnešos no dienas, kad kāda no strīdā iesaistītajām pusēm par to ziņojusi Padomei.

2. Eiropas Kopienu Tiesas kompetencē ir lemt par visiem strīdiem starp dalībvalstīm un Komisiju attiecībā uz šīs konvencijas iztulkošanu vai piemērošanu, ja šādu strīdu nevar atrisināt sarunu ceļā. Sakarā ar šādu strīdu var griezties tiesā pēc sešiem mēnešiem no dienas, kad viena no strīdā iesaistītajām pusēm paziņojusi otrai par šāda strīda pastāvēšanu.

3. Tiesas piekritībā, ievērojot nosacījumus, kas izklāstīti 4. līdz 7.daļā, ir sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz šīs konvencijas iztulkošanu.

4. Nākot klajā ar deklarāciju šīs konvencijas parakstīšanas laikā vai vēlāk, jebkura dalībvalsts var atzīt Eiropas Kopienu Tiesas kompetenci sniegt prejudiciālus nolēmumus par šīs konvencijas iztulkošanu, kas precizēti 5.daļas a) vai b) apakšpunktā.

5. Dalībvalstij, kas nāk klajā ar deklarāciju saskaņā ar 4.daļu, jānorāda, ka

a) jebkura šīs valsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar tās tiesību sistēmu nevar pārsūdzēt, var lūgt Eiropas Kopienu Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par jautājumu, kas radies sakarā ar kādu lietu, kuru tā izskata un kura attiecas uz šīs konvencijas iztulkošanu, ja šī tiesa uzskata, ka lēmums attiecīgajā jautājumā vajadzīgs, lai tā varētu taisīt spriedumu, vai

b) jebkura šīs valsts tiesa var lūgt Eiropas Kopienu Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par jautājumu, kas radies sakarā ar kādu lietu, kuru tā izskata un kura attiecas uz šīs konvencijas iztulkošanu, ja šī tiesa uzskata, ka lēmums attiecīgā jautājumā vajadzīgs, lai tā varētu taisīt spriedumu.

6. Piemēro Eiropas Kopienu Tiesas statūtus un procesa noteikumus.

7. Jebkura dalībvalsts neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav nākusi klajā ar deklarāciju saskaņā ar 4.daļu, ir tiesīga iesniegt Tiesai lietas izklāstu vai rakstiskus apsvērumus par lietām, ko izskata atbilstīgi 5.daļai.

8. Tiesas piekritībā nav pārbaudīt, vai darbības, ko saskaņā ar konvenciju veikušas kompetentas tiesībaizsardzības iestādes, ir likumīgas un proporcionālas, ne arī spriest par to, kā dalībvalstis izmanto tām nodoto kompetenci likumības un kārtības uzturēšanai un iekšējās drošības aizsardzībai.

VII sadaļa

ĪSTENOŠANA UN NOBEIGUMA NOTEIKUMI

27. pants
Konfidencialitāte

Katrā īpašā informācijas apmaiņas gadījumā muitu pārvaldes ņem vērā izmeklēšanas slepenības prasības. Šajā nolūkā dalībvalsts drīkst paredzēt nosacījumus informācijas izmantošanai citā dalībvalstī, kurai minētā informācija var būt nosūtīta.

28. pants
Izņēmumi pienākumam sniegt palīdzību

1. Šī konvencija neuzliek dalībvalstu iestādēm pienākumu sniegt savstarpēju palīdzību, ja šāda palīdzība varētu kaitēt sabiedriskai kārtībai vai citām būtiskām attiecīgās valsts interesēm, jo īpaši datu aizsardzības jomā, vai ja prasītās darbības apjoms, jo īpaši IV sadaļā paredzēto īpašo sadarbības formu kontekstā, acīmredzami neatbilst tam, cik nopietns ir domātais pārkāpums. Šādos gadījumos palīdzību var pilnīgi vai daļēji atteikt vai to sniegt tikai tad, ja ir ievēroti daži nosacījumi.

2. Jāpamato jebkurš atteikums sniegt palīdzību.

29. pants
Izdevumi

1. Dalībvalstis parasti atceļ visas prasības atmaksāt izmaksas sakarā ar šīs konvencijas īstenošanu, izņemot izdevumus, kas saistīti ar atalgojumu, kurš samaksāts ekspertiem.

2. Ja izdevumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu pieprasījumu, ir lieli un ārkārtēji, iesaistītās muitas pārvaldes apspriežas, lai paredzētu noteikumus un nosacījumus, ar kādiem izpilda pieprasījumu, kā arī to, kā sedz izmaksas.

30. pants
Atrunas

1. Izņemot atrunas 20.panta 8.daļā, 21.panta 5.daļā un 23.panta 5.daļā, uz šo konvenciju neattiecas nekādas atrunas.

2. Dalībvalstis, kas jau noslēgušas savstarpējus līgumus attiecībā uz jautājumiem, kurus regulē šīs konvencijas IV sadaļa, atrunas saskaņā ar 1.daļu var veikt tikai tiktāl, cik šādas atrunas neietekmē to saistības saskaņā ar šādiem līgumiem.

3. Tādējādi šī konvencija sakarā ar to dalībvalstu savstarpējām attiecībām, kam ir saistības, kuras izriet no noteikumiem 1990.gada 19.jūnija konvencijā un 1990.gada 14.jūnija Šengenas Līgumā par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, neietekmē minētās dalībvalstu saistības.

31. pants
Teritoriālā piemērošana

1. Šo konvenciju piemēro dalībvalstu teritorijām, kas minētas Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/ 92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 2 3.panta 1.daļā, kura grozīta ar Aktu par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības izveides pamatā 3, un Eiropas Parlamenta un Padomes 1996.gada 19.decembra Regulu (EK) Nr. 82/ 97, ieskaitot, Vācijas Federatīvajā Republikā, Helgolandes salu un Bīzingenas teritoriju (saskaņā ar savstarpējo līgumu, ko 1964.gada 23.novembrī noslēdza Vācijas Federatīvā Republika un Šveices Konfederācija par Bīzingenas kopienas iekļaušanu Šveices Konfederācijas muitas teritorijā, vai tā pašreizējo variantu) un, Itālijas Republikā, Livinjo un Kampione d’Italia administratīvos rajonus, kā arī dalībvalstu teritoriālos ūdeņus, iekšzemes jūras ūdeņus un gaisa telpu.

2. Padome ar vienprātīgu lēmumu saskaņā ar VI sadaļā Līgumā par Eiropas Savienību noteikto procedūru var pielāgot 1.daļu atbilstīgi grozījumiem, kas izdarīti tur minēto Kopienas likumu noteikumos.

32. pants
Stāšanās spēkā

1. Šo konvenciju pieņem dalībvalstis saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.

2. Dalībvalstis ziņo depozitāram par to konstitucionālo noteikumu izpildi, kas nepieciešami šīs konvencijas pieņemšanai.

3. Šī konvencija stājas spēkā 90 dienas pēc tam, kad ar 2.daļā minēto paziņojumu ir nākusi klajā pēdējā valsts, kas bija Eiropas Savienības dalībvalsts laikā, kad Padome pieņēma lēmumu par šīs konvencijas izstrādi.

4. Līdz šās konvencijas spēkā stāšanās brīdim katra dalībvalsts, sniedzot 2.daļā minēto paziņojumu vai vēlākā brīdī drīkst deklarēt, ka saistībā ar to šo konvenciju, izņemot 23.pantu, piemēro tās attiecībām ar dalībvalstīm, kuras nākušas klajā ar tādu pašu deklarāciju. Šādas deklarācijas ir spēkā 90 dienas pēc to deponēšanas.

5. Šo konvenciju piemēro tikai pieprasījumiem, kas ir iesniegti pēc dienas, kurā tā stājas spēkā, vai tiek piemērota starp pieprasījuma saņēmējdalībvalsti un pieprasītājdalībvalsti.

6. Šīs konvencijas spēkā stāšanās dienā tiek atcelta 1967.gada 7.septembra Konvencija par savstarpēju palīdzību, ko cita citai sniedz muitas pārvaldes.

33. pants
Pievienošanās

1. Šai konvencijai var pievienoties jebkura valsts, kas kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti.

2. Šīs konvencijas tekstam, ko sagatavojusi Eiropas Savienības Padome, pievienojošās valsts valodā jābūt autentiskam.

3. Pievienošanās instrumentus glabā depozitārs.

4. Šī konvencija stājas spēkā attiecībā uz jebkuru tai pievienojušos valsti deviņdesmit dienas pēc datuma, kad deponēts pievienošanās instruments, vai konvencijas spēkā stāšanās datumā, ja tā vēl nav stājusies spēkā šo deviņdesmit dienu izbeigšanās laikā.

5. Ja šī konvencija nav stājusies spēkā pievienošanās instrumenta deponēšanas laikā, pievienojušās valstis piemēro 32.panta 4.daļu.

34. pants
Grozījumi

1. Šīs konvencijas grozījumus var ierosināt jebkura dalībvalsts, kas ir Augstā Līgumslēdzēja Puse. Grozījumu priekšlikumi iesniedzami depozitāram, kurš tos nodod tālāk Padomei un Komisijai.

2. Neskarot 31.panta 2.daļu, šīs konvencijas grozījumus pieņem Padome, kas tos iesaka dalībvalstīm pieņemšanai saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.

3. Saskaņā ar 2.daļu pieņemtie grozījumi stājas spēkā saskaņā ar 32.panta 3.daļu.

35. pants
Depozitārs

1. Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretārs darbojas kā šīs konvencijas depozitārs.

2. Depozitārs publicē “Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī” informāciju par dokumentu pieņemšanas un pievienošanās gaitu, īstenojumu, deklarācijām un atrunām, kā arī jebkurus citus paziņojumus saistībā ar šo konvenciju.

___________________________

1 OJ L 281, 23.11.1995, p. 31.
2 OJ L 302, 19.10.1992, p. 2.
3 OJ L 1, 1.1.1995, p. 181.
4 OJ L 17, 21.1.1997, p. 2.

Pielikums

Deklarācijas, kas jāpievieno konvencijai un jāpublicē “Oficiālajā Vēstnesī”

1. Attiecībā uz 1.panta 1.daļu un 28.pantu

Atsaucoties uz izņēmumiem atbilstīgi konvencijas 28.pantam, kas paredzēti attiecībā uz pienākumu sniegt palīdzību, Itālija paziņo, ka to savstarpējas palīdzības pieprasījumu izpilde, kas pamatoti ar šo konvenciju un skar pārkāpumus, kuri atbilstīgi Itālijas tiesību aktiem nav valsts vai Kopienas muitas noteikumu pārkāpums,

— sakarā ar iemesliem, kas saistīti ar tiesībsargājošo un kriminālvajāšanas iestāžu kompetences sadalījumu,

— var kaitēt sabiedriskai kārtībai vai citām būtiskām valsts interesēm.

2. Attiecībā uz 1.panta 2.daļu un 3.panta 2.daļu

Dānija un Somija paziņo, ka terminu “tiesu iestādes” vai “tiesu iestāde” 1.panta 2.daļā un 3.panta 2.daļā tās iztulko atbilstīgi deklarācijām saskaņā ar Strasbūrā 1959.gada 20.aprīlī parakstītās Eiropas Konvencijas par savstarpēju palīdzību krimināllietās 24.pantu.

3. Attiecībā uz 4.panta 3.daļas otro ievilkumu

Dānija paziņo, ka, ciktāl tas attiecas uz to, 4.panta 3.daļas otro ievilkumu piemēro ne tikai darbībām, ar kurām persona palīdz cilvēku grupai, kas darbojas, lai sasniegtu kopīgu mērķi, izdarīt vienu vai vairākus attiecīgos pārkāpumus, bet arī gadījumos, kad attiecīgā persona faktiski nepiedalās konkrētā nozieguma vai noziegumu pastrādāšanā; šādas dalības pamatā jābūt zināšanām par grupas mērķi un vispārējām noziedzīgām darbībām vai zināšanām par grupas nolūku izdarīt konkrētu (us) noziegumu(us).

4. Attiecībā uz 4.panta 3.daļas trešo ievilkumu

Dānija paziņo, ka, ciktāl tas attiecas uz to, 4.panta 3.daļas trešo ievilkumu piemēro tikai attiecīgajiem noziegumiem, attiecībā uz kuriem zagtu preču pieņemšana visos gadījumos ir sodāma atbilstīgi Dānijas likumiem, to skaitā Dānijas Kriminālkodeksa 191.a sadaļu par zagtu narkotiku pieņemšanu un Kriminālkodeksa 284.sadaļu par kontrabandu īpaši lielos apmēros.

5. Attiecībā uz 6.panta 4.daļu

Dānija, Somija un Zviedrija paziņo, ka sadarbības koordinatori, kas minēti 6.panta 4.daļā, var pārstāvēt arī Norvēģijas un Islandes intereses vai otrādi. No 1982.gada piecas ziemeļu valstis piemēro kārtību, saskaņā ar ko sadarbības koordinators, kuru norīkojusi viena no iesaistītajām valstīm, pārstāv arī pārējās ziemeļu valstis. Šī kārtība tika ieviesta nolūkā stiprināt cīņu pret narkotiku tirdzniecību un ierobežot atsevišķu valstu izmaksas, kas saistītas ar sadarbības koordinatoru norīkošanu. Dānija, Somija un Zviedrija piešķir lielu nozīmi tam, lai arī turpmāk tiktu piemērota šī kārtība, kas darbojas labi.

6. Attiecībā uz 20.panta 8.daļu

Dānija paziņo, ka tā pieņem 20.panta noteikumus ar šādiem nosacījumiem. Tādas tūlītējas pakaļdzīšanās gadījumā, ko citas dalībvalsts muitas iestādes veic uz jūras vai gaisā, Dānijas teritorijā, to skaitā Dānijas teritoriālos ūdeņos un gaisa telpā virs Dānijas teritorijas un teritoriālajiem ūdeņiem, šādu vajāšanu var veikt tikai tad, ja Dānijas kompetentās iestādes ir saņēmušas iepriekšēju paziņojumu par to.

7. Attiecībā uz 21.panta 5.daļu

Dānija paziņo, ka tā pieņem 21.panta noteikumus ar šādiem nosacījumiem. Novērošanu citas valsts teritorijā bez iepriekšējas atļaujas var veikt tikai saskaņā ar 21.panta 2. un 3.daļu, ja ir nopietni pamatotas aizdomas, ka šīs novērotās personas ir iesaistītas kādā no 19.panta 2.daļā minētajiem pārkāpumiem, uz ko attiecas izdošana.

8. Attiecībā uz 25.panta 2.daļas i) apakšpunktu dalībvalstis apņemas cita citu informēt Padomē par pasākumiem, kas veikti, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas i) apakšpunktā minētās saistības.

9. Deklarācija saskaņā ar 26.panta 4.daļu

Šīs konvencijas parakstīšanas laikā šādas valstis paziņoja, ka tās pieņem Tiesas piekritību saskaņā ar procedūrām, kas paredzētas 26.panta 5.daļā:

— Īrija saskaņā ar 26.panta 5.daļas a) apakšpunktā izklāstīto procedūru,

— Vācijas Federatīvā Republika, Grieķijas Republika, Itālijas Republika un Austrijas Republika saskaņā ar 26.panta 5.daļas b) punktā izklāstīto procedūru.

 

DEKLARĀCIJA

Vācijas Federatīvā Republika, Itālijas Republika un Austrijas Republika patur tiesības savā valsts likumā paredzēt noteikumu par to, ka gadījumā, ja sakarā ar kādu lietu, ko izskata valsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar valsts tiesību sistēmu nevar pārsūdzēt, radies jautājums par to, kā iztulkot šo konvenciju par savstarpēju palīdzību un sadarbību muitas pārvalžu starpā, minētai tiesai šis jautājums jānodod Eiropas Kopienu Tiesai.

REGISTER : 19303000

DOCNUM : 41998Y0123(01)

PUBREF : Official Journal C 024 , 23/01/1998 p. 0001 - 0022

ENDVAL 9999/99/99