Par parlamenta lomu Latvijas nacionālo interešu aizstāvēšanā

Saeima ir vispiemērotākā un efektīvākā platforma Latvijas nacionālo interešu formulēšanai un aizstāvēšanai Eiropas Savienības (ES) līmenī, tādēļ parlamenta ietekme ES lēmumu pieņemšanas procesā vēl vairāk jāstiprina, uzskata Saeimas Eiropas lietu komisija un bijušie komisijas priekšsēdētāji.

Atzīmējot Latvijas piecu gadu dalību ES, Eiropas lietu komisija 18.maijā rīkoja diskusiju, kurā komisijas deputāti un bijušie komisijas priekšsēdētāji vērtēja parlamenta lomu Latvijas nacionālo interešu aizstāvēšanā.

1995.gadā izveidotajai Saeimas Eiropas lietu komisijai bijusi nenovērtējama loma Latvijas eirointegrācijas procesā, un arī šobrīd komisija ir laba vieta debatēm par Latvijai būtiskiem ES darba kārtības jautājumiem. Taču Saeimai vajadzētu vēl aktīvāk iesaistīties ES jautājumu apspriešanā, diskusijā norādīja komisijas priekšsēdētāja Vaira Paegle.

 “Jāatzīst, ka mēs Latvijas parlamentā pēdējos gados esam atdevuši savas tiesības valdībai, kas ir nepareizi, jo Latvija ir parlamentāra valsts un Saeima ir augstākais likumdevējs valstī,” teica V.Paegle. “Tieši Saeimas, nevis Eiropas Parlamenta deputātiem ir vislielākās iespējas aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses.”

Oskars Kastēns, kurš komisijas priekšsēdētāja amatu ieņēma no 2004. līdz 2006.gadam, akcentēja pēctecības principu komisijas darbā, tai vairāku gadu garumā uzmanīgi sekojot būtiskiem ES darba kārtības jautājumiem. “Līdz ar to Eiropas lietu komisijas pilda sargsuņa funkcijas, sekojot lēmumiem un nacionālajām pozīcijām, kas tiek pieņemtas valdībā.” O.Kastēns arī atzina, ka uz komisiju gulstas liela atbildība. Viņš norādīja, ka atšķirībā no citām dalībvalstīm Latvijā nav Eiropas jautājumus koordinējošas institūcijas, un pauda neizpratni, kādēļ savulaik tika likvidēts mazais, bet efektīvais Eiropas lietu birojs.

Deputāte Sandra Kalniete rosināja apsvērt iespēju Saeimas Eiropas lietu komisijai paredzēt lielāku lomu, diskutējot par jaunā komisāra kandidatūru, kuru darbam Eiropas Komisijā virzīs Latvija. Viņa piedāvāja likumos noteikt, ka lēmumu par komisāra kandidatūru valdība pieņem tikai pēc konsultācijām ar Saeimas Eiropas lietu komisiju.

Savukārt deputāts Boriss Cilevičs bija gandarīts, ka Eiropas lietu komisijas darbā tiek iesaistīta arī opozīcija un jautājumi tiek skatīti pēc būtības. Savukārt negatīvi deputāts vērtēja to, ka ministriju ierēdņi par pašu pieļautajām kļūdām atbildību nereti noveļ uz “Briseles prasībām”.

Runājot par Latvijas spēju ES līmenī aizstāvēt savas nacionālās intereses, Edvīns Inkēns, kurš komisiju vadīja no 1996. līdz 2002.gadam, norādīja, ka nereti mūsu valsts ierēdniecība pārcenšas, pārāk stingri piemērojot ES prasības. “Viena no mūsu lielākajām problēmām ir teicamnieka sindroms, kura rezultātā vietējie ražotāji tiek mocīti vairāk nekā citās dalībvalstīs.” Šādu Latvijas ierēdniecības rīcību E.Inkēns skaidroja ar bailēm saņemt sodu par nepietiekamu stingrību.

Kritiski vārdi diskusijā tika veltīti arī Latvijas spējai ES līmenī panākt sev izdevīgu lēmumu pieņemšanu. O.Kastēns atzina, ka Latvija vairumā gadījumu vienkārši “peldējusi pa straumi”. “Esam palaiduši daudz iespēju būt proaktīviem, piemēram, lobējot Latvijas cilvēku virzīšanu augstākajos Eiropas Komisijas ierēdņu amatos.”

E.Inkēns izteica viedokli, ka Latvija ES līmenī bijusi pārāk pieticīga un kautrīga. Neesam dzirdējuši, ka Latvija Eiropas līmenī būtu nākusi klajā ar kādu tā dēvēto politisko huligānismu, norādīja E.Inkēns, atgādinot, ka citas dalībvalstis savu interešu aizstāvēšanai bieži bloķē kādu jautājumu virzību. Mēs tā nedarām tādēļ, ka mums ir tāds raksturs, tomēr līdz ar to neizmantojam vienu no politiskajām iespējām, teica bijušais Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs.

Saeimas preses dienests