— augstākās izglītības un zinātnes valsts ministre Tatjana Koķe intervijā "Latvijas Vēstnesim":

— Ir nepieciešams koordinators starp visām organizācijām un struktūrām, kas skar augstāko izglītību un zinātni, pirmkārt, lai uzturētu sadarbību un, otrkārt, virzītu saskaņotus lēmumus. Tieši šajā vienojošajā apstāklī es redzu šī amata sūtību. Protams, ir dzirdēti argumenti, ka Kārļa Ulmaņa laikā nebija augstākās izglītības un zinātnes ministra, bet nenoliedzami šīs nozares ir augušas un attīstījušās. It īpaši augstākā izglītība — studējošo skaits pēdējos četros gados palielinājies 2,6 reizes, strādā gan valsts, gan juridisko personu dibinātās augstskolas, turklāt katrā no tām ir daudzas un dažādas studiju programmas. Pēdējos gados strauji palielinās arī tāda iedzīvotāju sociālā grupa kā studenti (13,1 procents no visa iedzīvotāju kopskaita), viņu dzīve un studiju nodrošinājums nonāk sabiedrības uzmanības centrā. Turklāt augstskolas iegūst arvien lielāku nozīmi pieaugušo tālākizglītības kontekstā, ne tikai kā bakalaura studiju programmas piedāvātājas vidusskolu absolventiem. Augstākās izglītības un zinātnes laukam paplašinoties, tas prasa arvien lielāku uzmanību. Protams, nav ētiski man pastāvēt par šāda amata nepieciešamību, bet arī tad, kad strādāju Latvijas Universitātē, biju pārliecināta par šāda posteņa vajadzību galvenokārt kā cilvēks, kas ieinteresēts augstskolu attīstībā. Un, skatoties no otras puses, valsts ministra posteņa esamība kādā nozarē liecina par īpašu valsts uzmanību un rūpēm, arī par atbildību, ko valsts tādējādi uzņemas.

— Pašlaik ir valdību maiņas laiks. Nākamajā valdībā valsts ministru posteņi izpalikšot...

— Domāju, ka svarīgākais ir nevis dalīt portfeļus, bet rūpīgi izvērtēt un ar statistikas metodēm aprēķināt, kurām Latvijas dzīves nozarēm ir atslēgpozīcijas valsts attīstībā, un, izejot no tā, domāt par Ministru kabineta sastāvu. Man vēl nav tādas politiskā darba pieredzes, lai es kompetenti varētu spriest par kādu ministru, valsts ministru vai vecāko amatpersonu posteņu nepieciešamību, bet domāju, ka nav tādas valsts, kura varētu atļauties neveicināt izglītību. Un jāteic, ka visas politiskās kolīzijas, nemitīgās pārmaiņas neveicina konstruktīvu darbu, tās traucē strādāt. Lai veiktu jebkuru uzdevumu, cilvēku darbībā ir nepieciešama pārliecība par ilgtspēju. Valdības mainās diezgan bieži, un es ļoti labi saprotu ministriju darbiniekus, kuri ļoti rezervēti skatās uz tām iniciatīvām, ar kurām nāk katra jaunā politiski atbildīgā persona. Šodienas situācija tam ir labs piemērs.

— Augstākā izglītība un zinātne ir nozares, kur arvien aktuāls ir jautājums — kur ņemt finansējumu? Bet izglītība mūsu valstī pasludināta par vienu no prioritātēm un cilvēkresursi, intelektuālais potenciāls — par galveno bagātību. Kur, jūsuprāt, slēpjas šādas disharmonijas cēloņi?

— Domāju, ekonomiskā situācija Latvijā šobrīd ir tāda, ka nevienā jomā līdzekļu nepietiek. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka ik mācību iestādei, ik struktūrvienībai ir jāmeklē iespējas piesaistīt papildu līdzekļus, jo no valsts budžeta iedalītais sedz aptuveni 30 procentus vajadzību. Ja cītīgi strādā, domājot par attīstību, tad līdzekļus var atrast — starptautisku grantu veidā, sadarbībā ar pašmāju uzņēmējiem vai kā citādi.

Runājot par nākamā gada budžetu izglītībā, man īpaši svarīga šķiet programma zinātniskā un akadēmiskā personāla atjaunošanai. Gan nelielās algas, gan jautājumi par zinātnieka, universitātes mācībspēka statusu un prestižu sabiedrībā, gan materiāli tehniskās bāzes nabadzība — tie visi ir apstākļi, kas nebūt neveicina gaišāko prātu palikšanu augstskolās. Lai uzlabotu situāciju, 2000.gada budžetā ir paredzēti līdzekļi īpašai programmai. Vai tā tiks īstenota, tas, protams, ir liels jautājums, tāpat nav skaidrs daudzu citu nozīmīgu programmu liktenis. Kopējais finansu trūkums izglītībā — šī sfēra pati nepelna, tā nedod uzreiz redzamus rezultātus, tāpēc bieži vien politiķu vidū nav pat izpratnes, kāpēc izglītībai kāda konkrēta summa nepieciešama. Valsts līdzekļu sadales pamatā bieži vien ir atdeves princips — vairāk līdzekļu tiek ieguldīts tur, kur ātrāk var gaidīt rezultātus. Tas ir klupšanas akmens, jo bieži vien cilvēki ir spējīgi mērīt perspektīvā ne ilgāk par savas darbības, ietekmes laiku. Izglītība dod atdevi pēc desmit gadiem — labākajā gadījumā, dažkārt rezultāti jāgaida vēl ilgāk. Tātad — ja Latvijas valsts kopš neatkarības atgūšanas deviņdesmito gadu sākumā nav domājusi par izglītību kā par prioritāti arī finansiālā aspektā, tad faktiski valsts attīstība ir atbīdīta atpakaļ par daudziem gadiem. Valdībā, tagad jau jāsaka bijušajā valdībā, gan bija panākta vienošanās, ka nākamā gada budžeta prioritātes būs aizsardzība, bērnu pabalsti un arī izglītība. Protams, tagad grūti pateikt, vai šīs prioritātes saglabāsies. Vēlreiz, atgriežoties pie atdeves principa budžeta sadalē, jāteic, ka pats princips jau nav slikts un ir objektīvs, tikai izglītībai un zinātnei šādā aspektā nepieciešama īpaša pieeja — jāprot pamatot, pierādīt, ka ieguldītajai naudai tiešām būs atdeve. Un, ja esam pilnīgi atklāti, tad bieži vien izglītībā un zinātnē patiešām neprotam pamatot, kāpēc nauda nepieciešama. Augstskolas, piemēram, kā vienu no argumentiem finansējuma palielināšanai min arvien pieaugošo studentu skaitu, bet tas nav pietiekami. Un vēl kāda lieta — mēs bieži vien neprotam paņemt naudu, ja kāds piedāvā to mums no malas, papildus. Piemēram, Eiropas Savienības 5.ietvara programma. Juridisko procedūru kavēšanās dēļ Latvija var zaudēt ievērojamus līdzekļus, ko ar šīs programmas starpniecību būtu iespējams piesaistīt zinātnei. Budžetā pat ir paredzēti līdzekļi Latvijas dalībai šajā programmā, caur dažādiem projektiem būtu iespējams piesaistīt aptuveni miljonu eiro, bet neieinteresētības un neizdarības pēc to visu varam zaudēt. Vai tiešām mums vēl ir jāmācās paņemt naudu, kurai tiekam klāt, vai nekādi nevaram pārvarēt savu kūtrumu un tuvredzību?

— Vārdi "augstākā izglītība" visbiežāk saistās ar augstskolu un studijām. Augstskolas Latvijā pašlaik atrodas reformu procesā — pie daudzām jaunām lietām jau pierasts, dažas vēl pasvešas. Augstākās izglītības pamatu pamats tagad ir studiju programma.

— Jā, šī sistēma, ka students studē studiju programmā Latvijas augstskolās jau ir iegājusies. Piesaiste tādām struktūrvienībām kā fakultātes un institūti pamazām kļūst vairāk vai mazāk formāla. Domāju, ka šādā kārtībā redzama augstskolu attīstības perspektīva. Tā rada arī pozitīvas konkurences gaisotni, jo studentam ir brīvas iespējas savas studiju programmas ietvaros izvēlēties, kur klausīties izvēles kursus, pie kura pasniedzēja.

Jūnija vidū Eiropas Savienības valstis un valstis, kas kandidē uz iestāšanos šajā savienībā, tostarp arī Latvija, parakstīja deklarāciju par vienotas augstākās izglītības telpu Eiropā. Šajā kontekstā var secināt, ka visas pārmaiņas augstākajā izglītībā, kas veiktas pēc deviņdesmitā gada, ir gājušas pareizā virzienā. Gan divpakāpju — bakalaura un maģistra — augstākā izglītība, gan profesionālās programmas, darbs pie diplomatzīšanas un salīdzināšanas — tas viss palīdz mums šodien iekļauties kopējā Eiropas apritē, vienotajā telpā.

Bet ir viens jautājums, kurš jau tagad jāsāk apspriest visām augstskolām, liekot galvas kopā. Šodiena pieprasa augstākajā izglītībā ieviest optimāla ilguma un satura programmu, kas dod iespēju studentam pēc pirmās pakāpes iegūšanas iekļauties darba tirgū. Latvijā lielākā daļa profesionālo programmu ir piecgadīgas, kas Eiropas skatījumā ir ļoti ilgs laiks, tām ir arī lielas izmaksas. Zināms risinājums varētu būt koledžas izglītības ieviešana, kas būtu trīsgadīga. Tomēr augstākās izglītības pirmajai pakāpei, paturot prātā visu programmu, vajadzētu uzmanības centrā nostādīt lietas, prasmes, kas ļautu studentam veiksmīgi uzsākt darba dzīvi, kļūt pievilcīgam darba devējam.

Galvenais augstskolu un augstākās izglītības attīstības gaitā ir redzēt Latvijas perspektīvo attīstību un vajadzības un atbilstoši tam sabalansēt akadēmiskās un profesionālās programmas.

— Cik pamatotas ir bažas un sabiedrībā valdošie uzskati, ka viena un tā pati studiju programma ir kvalitatīvi atšķirīga dažādās augstskolās, ka vienā augstskolā iegūt bakalaura grādu noteiktās zinātnēs ir vieglāk nekā citā?

— Es nekādā ziņā negribētu piekrist, ka vienā augstskolā iegūt zināmu izglītības pakāpi ir vieglāk nekā citā, katrā ziņā tā tam nevajadzētu būt. Jāpopularizē doma un katram jāsaprot, ka izglītības kvalitāte galvenokārt atkarīga no tā, ko students pats grib iegūt, cik nopietni viņš pievēršas studijām. Galarezultātu noteiks vispirms studenta pūles un ieinteresētība, lai cik banāli tas arī izklausītos. Ja cilvēks grib būt noteicējs savā dzīvē, kaut ko sasniegt, viņam pašam ir jāprot paņemt to, ko piedāvā, un jāuzņemas atbildība par to.

— Jūsu viedoklis par reģionālajām augstskolām?

— Reģionālo augstskolu tīkla veidošanos pilnībā atbalstu. Pozitīvu piemēru šajā ziņā rāda arī Eiropas valstis. Es nebūšu oriģināla, ja teikšu, ka nav Latvijai citu tik svarīgu resursu kā cilvēki, viņu smadzeņu potenciāls. Ar reģionālo augstskolu palīdzību augstākā izglītība kļūst pieejamāka tiem, kas kādu apstākļu pēc nevar doties uz Rīgu, kur koncentrētas Latvijas augstskolas. Un tas arī nemaz nav jādara. Protams, lai nodrošinātu izglītības kvalitāti, ļoti daudz ir jāstrādā pašām reģionālajām augstskolām, komplektējot akadēmisko personālu. Arī augstskolu materiāli tehniskajai bāzei, bibliotēkām un visam pārējam jābūt atbilstošam mūsdienu prasībām un vajadzībām. Tāpēc jāapvieno spēki, lai nostiprinātu reģionālās augstskolas, un, pēc manām domām, lielajām Rīgas augstskolām jāuzņemas zināma tēvišķa gādība par jaunākajām māsām. Labs paraugs ir tagadējā Rēzeknes Augstskola, kas izauga Latvijas Universitātes paspārnē, sākotnēji funkcionējot kā tās filiāle.

Augstākā izglītība 21. gadsimta priekšvakarā vairs nav un nedrīkst būt elitāra lieta, tai ir jābūt pieejamai katram, un reģionālajām augstskolām te būtu īstais darbalauks.

— Lai aktualizētu zinātnes lomu Latvijas attīstībā, lai sekmīgāk risinātu visas ar zinātnes pastāvēšanu un sekmīgu attīstību saistītās problēmas, zinātniekiem ir iecere un rosinājums veidot Stratēģisko zinātnes padomi, kuru vadītu Ministru prezidents.

— Latvijā jau ir dažādas institūcijas, kuru kompetencē ietilpst minēto problēmu risināšana. Ir formulēti arī galvenie stratēģiskie zinātnes politikas uzdevumi. Nedomāju, ka viena jauna padome varētu ko būtisku atrisināt, drīzāk vajadzētu koncentrēt jau esošos spēkus. Zinātnieki paši jau ir tie kompetentākie cilvēki, varbūt viņiem līdz šim ir par maz deleģēta atbildība, iespējams, viņi gaida, ka cits no malas noteiks zinātnes attīstības gaitu. Manuprāt, tieši zinātniekiem ir jābūt tiem, kas iniciē to, kas nepieciešams Latvijas valstij, es uzsveru vēlreiz — to, kas nepieciešams Latvijai, nevis kādai zinātņu nozarei. Zinātnes pētījumiem, arī fundamentāliem pētījumiem, ir jāsekmē gan sociālo, gan ekonomisko jautājumu risināšana, bieži vien zinātni zinātnei mēs gluži vienkārši nevaram atļauties, un tā nav mūsu valsts pieredze vien.

Protams, viss minētais nav kategorisks idejas par Stratēģisko zinātnes padomi noliegums, par to vēl ir jādiskutē. Pamatproblēma, manuprāt, ir cita — nav Latvijas attīstības programmas. Ja tāda būtu, lielāka skaidrība būtu gan zinātnes, gan augstskolu attīstībā. Pagaidām katrs cīnās par savu nišu un greizsirdīgi skatās, vai kādam netiek vairāk.

Liena Pilsētniece,

"LV" iekšlietu redaktore